Trimda Rīgā — Maskavas žurnālista dzīve Latvijā

2014. gadā, kad austrumu kaimiņzemē uzplauka mediju brīvības apspiešana, kupls skaits žurnālistu pārcēlās uz Rīgu un turpināja savu darbu, nodibinot Krievijas ziņu mājaslapu Meduza. Līdz ar citiem komandas biedriem šurp atbrauca arī medija izdevējs Iļja Krasiļščiks, kurš teic, ka Rīgā atrodas vien fiziski, jo dzīve joprojām rit pēc Maskavas laika.
Intervija
Inese Liepiņa
26. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovkis

– 2014. gads. Reaģējot uz rakstiem par notikumiem Ukrainā, atlaiž Lenta.ru redaktori Gaļinu Timčenko. Kopā ar viņu portālu pamet liela daļa komandas un nolemj dibināt jaunu mediju ārpus Krievijas. Kāpēc tieši Rīgā?

– Situācija Krievijā nebija medijiem labvēlīga. Arī šobrīd tā nav labvēlīga, taču toreiz bija pavisam slikti. Sapratām, ka savu mediju vispareizāk būtu dibināt ārpus Krievijas. Tad sekoja jautājums – kur? Es melošu, ja teikšu, ka Rīga bija mūsu pirmais variants. Sākotnēji plānojām braukt uz Berlīni, taču ātri vien sapratām, ka mūsu vēlmes nesaskan ar iespējām.

Izvēloties jauno vietu, darbojamies pēc izslēgšanas principa. Pirmais valstu izsvītrošanas iemesls bija dārdzība, piemēram, būtu ļoti labi strādāt Londonā, bet nevarēsim darbiniekiem maksāt tādas algas, lai viņi tur spētu normāli dzīvot. Nākamais punkts bija migrācijas noteikumi. Mums vajadzēja vietu, kurā varam likumīgi un ātri atvērt uzņēmumu ar darbiniekiem, kas nav Eiropas Savienības pilsoņi. Tas ir sarežģīti, ir dažādas shēmas, taču būtu jocīgi, ja mēs, kas iestājamies par godīgumu, paši meklētu apvedceļus.

Latvija mums bija ērta tāpēc, ka dienā ar Maskavu ir desmit avioreisu. Svarīgs bija arī fakts, ka šeit izplatīta krievu valoda.

Kad pirmoreiz mūžā grasies atvērt savu uzņēmumu, ir labi, ka vari konsultēties savā dzimtajā valodā, jo tāpat jau pieļausi lērumu kļūdu.

To, ka pārcelsimies uz Latviju, nolēmām aptuveni 2014. gada jūnijā, bet jau oktobrī sēdējām Rīgā un strādājām. Bija nokārtotas uzturēšanās atļaujas un pārējie dokumenti. Neviens mums neizrādīja īpašu labvēlību, darījām tā, kā ir noteikts likumos, nekas netika paātrināts, lietas pašas no sevis te notika ātri, visas valsts iestādes bija ļoti korektas.

Kādas izmaiņas nepieciešamas Krievijā, lai jūs atgrieztos?

– Mēs aizbraucām ļoti konkrētu iemeslu dēļ. Pirmkārt, negribējām strādāt pēc Krievijas likumiem. Īsāk sakot – medijiem Krievijā ir vairāk pienākumu nekā tiesību. Ja uzņēmums ir reģistrēts Krievijā, to var viegli atņemt, apturēt licenci, izdarīt spiedienu ar dažādām negaidītām pārbaudēm. Grūti nosaukt konkrētas lietas, kam jāmainās, lai mēs atgrieztos. Tad, kad būs skaidrs, ka Krievijā var mierīgi vadīt mediju, to visi pamanīs, nebūs jāizdara kādi īpaši secinājumi. Taču nekas neliecina par to, ka situācija tuvākajā laikā mainīsies.

Ņemot vērā, ka nupat noslēgušās prezidenta vēlēšanas un Putins būs amatā arī turpmākos sešus gadus, par varas maiņu, kas varētu uzlabot mediju jomu, runāt nevar.

– Ir varas nemainīgums. Ja paskatāmies uz citu valstu pieredzi, redzam, ka šādas ilglaicīgas varas maiņa diemžēl nekad nenotiek mierīgā ceļā jeb vēlēšanās. Visbiežāk varu gāž cilvēki, kurus pamudina radikāla dzīves līmeņa pasliktināšanās – kad tev vienkārši nav, ko ēst. Bet Krievijā cilvēkiem ir, ko ēst.

Skaidrs, ka varas maiņa var uzlabot mediju situāciju, taču nevajag iedomāties, ka jauns prezidents tagad ņemtu un visu sagrieztu kājām gaisā.

– Skatoties vēlēšanu rezultātus, redzams, ka tautai nav vēlmes pēc jauna prezidenta.

– Turklāt es domāju, ka arī tad, ja izņemtu viltotās balsis, tas diži daudz rezultātu neietekmētu. Te vispār nevar runāt par brīvu izvēli. Kāda var būt izvēle, ja neviens reāls opozīcijas kandidāts nemaz netiek pielaists. Neviena publiska persona nevar atbalstīt opozīcijas kandidātu, un neviens uzņēmums nevar viņu finansēt, neiedzīvojoties problēmās. Teikt, ka vēlēšanās var mainīt varu, nozīmē melot sev.

Visi, kas balsoja par Putinu, nav pārliecināti putinisti. Pārliecinātu cilvēku vispār ir maz. Mēs varētu paskatīties, kas notiktu, ja Krievijas televīzija visos kanālos pāris mēnešu pirms vēlēšanām, piemēram, rādītu filmas par to, ka Putins ir zaglis. Vai tas izmainītu sabiedrības viedokli? Domāju, ka jā.

Krievijas televīzija ļoti labi konstruē cilvēku apziņu.

– Lai gan ikdienā Krievijas medijus patērēju maz, piemēram, raidījumu vadītāji Kiseļovs un Solovjovs, kas glaimo pastāvošajai varai, man nav sveši.

– Sāksim ar to, ka tie nav mediji. Ir žurnālistika un ir propaganda jeb valdības pīārs. Krievijas televīziju skatīties nevajag, tā nav žurnālistika. Tā ir apzināta konkrētas bildes konstruēšana, kas kalpo sabiedrības viedokļa regulēšanai. Un ne tikai Krievijas sabiedrības – redzam, ka 95% Latvijā dzīvojošu Krievijas pilsoņu, kas devās balsot, balsoja par Putinu, tas ir vairāk nekā Čečenijā.

Situācija ar televīziju, maigi sakot, nav spīdoša, taču to nevar teikt par visu Krievijas žurnālistiku, ir daudz labu interneta portālu, drukāto izdevumu.

– Protams, ir arī brīvi mediji. Vispār uzskatu, ka Krievijas žurnālistika ir ļoti daudzsološa. Neskatoties uz medijiem nelabvēlīgo situāciju, joprojām eksistē labi žurnālisti un labi mediji. Piemēram, šai brīdī, kamēr mēs te sēžam, vairāki desmiti mediju paziņo, ka boikotēs Valsts domi. Tā ir reakcija uz parlamenta ētikas komisijas atteikumu sodīt seksuālā uzmācībā apsūdzēto ārlietu komisijas priekšsēdētāju Leonīdu Slucki.

Vieni atsauc savus korespondentus, citi atsakās kontaktēties ar konkrēto deputātu vai visu ētikas komiteju, vēl kādi ikreiz, kad piemin Valsts domi, piebilst, ka tā ir organizācija, kas atbalsta seksuālu uzmākšanos. Mediju vide ir smagā stāvoklī, bet tā ir dzīva.

Jūs atrodaties Latvijā, taču Meduza ir korespondenti arī Krievijā. Vai viņi jūtas droši?

– Jā, domāju, ka mūsu žurnālisti jūtas droši. Krievijā spiediens uz medijiem tiek izdarīts caur redaktoriem un īpašniekiem, nevis konkrētiem žurnālistiem.

– Vai Meduza ir piedzīvojusi šo vertikālo spiedienu?

– Nē, nopietni gadījumi nav bijuši. Ir gan komiski stāsti. Piemēram, kanālam Rossija 1 bija brīnišķīgs sižets, kas veltīts tam, kā viņi nevar mūs atrast, lai gan adrese ir norādīta mājaslapā. Sākumā viņi atnāca uz mūsu veco ofisu Spīķeros, kur neviena nebija, tad atrada jauno ofisu un centās izmantot durvju zvanu, kas nestrādāja. Pēc tam viņi tika līdz redakcijas durvīm, kuras atvēra mūsu fotoredaktors, tad sekoja dialogs, kurā žurnālists teica, ka ir no kanāla Rossija 1, bet mūsu redaktors atbildēja «uz redzēšanos» un aizvēra durvis (smejas).

Un kā jums pašiem ir ar informācijas iegūšanu? Jūsu žurnālistiem, sakot, kuru mediju viņi pārstāv, bieži atsaka?

– Šādu problēmu nav. Viss atkarīgs no žurnālista profesionalitātes, kontaktu loka un tā, vai viņam uzticas. Piemēram, ikgadējā Putina preses konferencē, lai gan Meduza nav nekāda juridiska statusa Krievijā, mūs regulāri akreditē.

Iepriekš teicāt, ka Latvija nebija pirmais variants, bet citas valstis neizvēlējāties dārdzības dēļ. Nekur nevarēju atrast Meduza finansējuma avotus.

– Mēs neatklājam finansējuma avotus. Ideālā situācijā mēs to darītu, bet mēs neesam ideālā situācijā. Tas, kas redzams ikvienam, – gandrīz visa nauda nāk no reklāmas.

Tas, ka nav zināmi visi finansējuma avoti, neraisa uzticamību.

– Uzskatu, ka uzticība starp izdevumu un lasītāju rodas no tā, ka mēs cienām lasītājus un saprotam, ka strādājam viņiem. Ja cieni lasītāju, lasītājs to jūt. Ja jūti, ka tevi ciena, tu uzticies. To pierāda mūsu lielais lasītāju skaits.

Cik liels tas ir?

– Martā bija vairāk nekā 13 miljoni unikālo apmeklējumu, 70 procenti apmeklējumu ir no Krievijas.

Atgriežoties pie pārcelšanās, skaidrs, ka kolēģiem šis lēmums bija pašsaprotams – ir jāpārceļas, lai varētu mierīgi turpināt darbu, bet kā reaģēja ģimene?

– Es pieļāvu nopietnu kļūdu, sākumā piekritu strādāt Rīgā, un tad nolēmu pakonsultēties ar ģimeni. Tā darīt nevajag (smejas). Bet mana sieva arī strādā Meduza, tāpēc viss kārtībā.

2014. gada situācijā nebija skaidrs, kā viss beigsies. Bija jāiet uz pilnu banku. Tas bija risks. Solis, kas jāpieņem, lai varētu strādāt un darīt to, ko mēs vēlamies.

Skaidrs, ka, no vienas puses, ir interesanti – viss kolektīvs pārceļas uz jaunu valsti. No otras puses – katrs reaģēja citādi. Tā pa īstam to, ka esam pārcēlušies, sapratām varbūt pēc gada.

Sākumā bija ļoti grūti. Es visu mūžu nodzīvoju Maskavā un biju pieradis pie tā, kā tur notiek lietas. Kad pārcelies, teju uz katra soļa pieļauj kādu kļūdu un visu dari greizi, piemēram, visur pārmaksā, nezinot, ka to var nedarīt. Cenu atšķirība Rīgā un Maskavā ir radikāla. Maskava ir vairākas reizes dārgāka. Kad ieraudzīju, cik lēti Rīgā var īrēt dzīvokli, nopriecājos – neko sev!

– Jāņem uzreiz piecistabu!

– Precizēšu – septiņistabu! (Smejas.) Uzzināju, ka Valdemāra ielā izīrē septiņistabu dzīvokli par 650 eiro. Maskavā vispār nekādu dzīvokli nevar dabūt par summu, kas ir zem 1,5 tūkstošiem eiro. Šie 650 eiro šķita nieks. Ģimene atbrauca vēlāk, sākotnēji dzīvoju viens septiņistabu dzīvoklī. Un nekas jau nemainījās pēc tam, arī četratā 170 kvadrātmetrus apdzīvot īsti nevar. Ir zvērīgi neomulīgi, vairākas nedēļas mēģināju sevi pierunāt pieslēgt krānu virtuvē, kas izskatījās kā ēdnīca ministrijā. Tad izrādījās, ka komunālie maksājumi ziemā ir teju vai īres cenā. Nav naudas dzīvokli iekārtot, un, ja arī būtu, iedomājieties, cik daudz mēbeļu ir jānopērk, lai iekārtotu septiņas istabas. Īsāk sakot – nekādas mājīguma sajūtas.

Piedevām vēl fakts, ka sākotnēji noīrējām ofisu Spīķeros. Mēs to darījām jūlijā, nezinot Rīgu. Vasarā izskatījās ļoti skaisti. Bet ziemā tur nenormāli pūš, tu izej ārā uzsmēķēt, un vējš tevi aiznes. Lai nokļūtu darbā, ir jāiet caur tirgu, kas nav tā patīkamākā ikdienas pieredze (smaida).

Arī bērnudārzs… No rīta brauc turp ar nelaimīgiem bērniem. Bija teikts, ka tas ir dārziņš angliski runājošiem bērniem, bet tur visi runāja latviski. Tas nav gluži tas, ko gaidījām, piesakoties angliski runājošā dārziņā.

(Nopūšas.) Un tad tu vadi savu ikdienu starp šīm trim ne visai patīkamajām vietām. Turklāt ziema jau tā mūsu platuma grādos nav tas patīkamākais laiks. Vienā brīdī man bija līdz kliņķim un darbā teicu – skatieties, mēs te sēžam Spīķeros, man ir septiņistabu dzīvoklis Valdemāra ielā, varbūt pārceļam ofisu tur, bet es sev noīrēšu normālu mājvietu? Visi kā viens teica – lai iet! Iedomājieties, cik liels ir tas dzīvoklis, ja šobrīd mums tur ir ofiss.

– Lai gan pārcelties nebija viegli, noteikti komentāri no sērijas – sēž viņi tur laimīgi savā Rīgā un raksta par mums Krievijā – nav retums?

– Brīvdienās biju kādā Maskavas klubā, iegāju smēķētavā un dzirdēju daļu no sarunas, kurā viens no runātājiem teica – nu, un sēž viņi tur, lai tad arī sēž tur tajā savā Rīgā! Sapratu, ka tas par mums (smejas). Bet mēs šos komentārus uztveram ļoti mierīgi. Atrašanās Rīgā ļauj mums darīt to, ko mēs darām. Turklāt mums ir daudz korespondentu, kuri neatrodas Rīgā. Arī es Maskavā esmu vismaz divas, trīs reizes mēnesī.

– Jā, redzu, ka jums uz mugursomas joprojām ir zīmīte no aviokompānijas.

– Reizēm nevaru paspēt tās noņemt. Ziniet, nav jau tā, ka mums ir šausmīgi labi sēdēt te Rīgā un strādāt. Vienmēr ir patīkamāk atrasties savā vietā, nevis svešumā. Pārcelšanās sagādā vairāk stresa nekā prieka.

Līdz Maskavai nav jau arī tik tālu. Piemēram, Novosibirskas iedzīvotājiem jālido tālāk nekā jums.

– Nav pat jāņem Novosibirska, reizēm cilvēkiem, kas dzīvo Maskavas piepilsētās, līdz centram jābrauc daudz ilgāk nekā man no Rīgas. Viss trakums jau ir pašā Maskavā. Piemēram, mans ceļš no Rīgas mājām līdz Šeremetjevas lidostai aizņem mazāk laika nekā pēc tam no lidostas līdz vietai, kur Maskavā norunāta tikšanās. Visi attālumi ir ļoti nosacīti.

Svarīgs ir fakts, ka mēs dzīvojam pēc Maskavas ritma un laika. Vasarā tas neatšķiras, bet ziemā sanāk visu laiku rēķināt, cik tur rāda pulkstenis.

Sākumā, dzīvojot šeit, arī cenas noteikti pārrēķinājāt rubļos?

– Jā, ilgu laiku. Tas bija ļoti nekomfortabli.

Pieļauju, ka krasās rubļa vērtības svārstības procesu neatviegloja.

– Kad atbraucām, rublis vēl bija tā neko. Bet pēc tam bija traki, kad vienas dienas laikā vērtība samazinājās uz pusi. Tā nebija valūta, bet pilnīgākais murgs. Kad, ņemot jauno kursu, iegāju te lielveikalā un redzēju, ka piena paka, nedaudz pārspīlējot, maksāja tik, cik vakariņas Maskavā, palika fiziski slikti. Es pārstāju visu rēķināt rubļos tikai pēc kāda gada.

Rit ceturtais gads šeit, nu esat iejuties?

– Es neteiktu, ka esmu labi integrēts vietējā dzīvē. Mums kolektīvā ir cilvēki, kas ir iejutušies, viņiem var pajautāt, kur Rīgā šodien ir labākā ballīte, un viņi spēs nosaukt vairākas vietas.

Es jūtos kā cilvēks, kas atbraucis strādāt. Neesmu integrējies, bet tā ir mana izvēle.

Lai to izdarītu, nepieciešams ieguldīt spēku un laiku, kuru man īsti nav. Strādāju no rīta līdz vakaram, man ir bērni, bieži komandējumi, nekam citam neatliek laika. Es nezinu daudz par vietējo dzīvi, vēroju to no malas.

Pirms intervijas minējāt, ka labāk izprast vietējos notikumus traucē krievvalodīgo mediju trūkums.

– Jāprecizē, ka nav to trūkums, tie ir, bet ne tādā kvalitāte, kā man gribētos. Es pietiekami ātri sapratu, ka spriest par Latvijā notiekošo tikai pēc tā, kas ir krievvalodīgajos medijos, nebūs īsti pareizi. Lai izprastu situāciju, būtu jāpatērē arī tie, kas rada ziņas latviešu valodā. Taču ne man par to spriest, mēs neatbraucām šeit risināt vietējās problēmas, mums ir gana ar savām.

Vai esat domājuši rakstīt arī ziņas par Latviju?

– Mēs to darām reizēs, kad tas ir interesanti mūsu auditorijai. Piemēram, nesen bija liela reportāža par izglītības sistēmas reformu. Darām šādas lietas periodiski, bet nedomājam sākt speciālu ziņu plūsmu par Latviju, tā nav mūsu «tējas krūze». Meduza nav vietējais spēlētājs.

Mūsu auditorija skaita ziņā ir piecreiz lielāka par Latvijas iedzīvotāju skaitu, taču, ja sarindojam to pēc valstīm, Latvija ierindojas desmitajā vietā. Augstāk ir pat Kazahstāna, lai gan esam tur bloķēti.

Mēs vienkārši šeit maksājam nodokļus, bet kļūt par vietējo spēlētāju nav mūsu plānos.

Lai gan sakāt, ka nejūtaties kā savējais, dzīve tomēr lielākoties rit šeit. Vai ārpus darba sanāk baudīt arī kultūru?

– Mana kultūras dzīve šeit ir diezgan apkaunojoša (smejas). Esmu bijis uz teātri – pāris reižu uz Brodski/Barišņikovu, Serebreņņikova Raiņa sapņiem un uz Čehova vārdā nosauktā Maskavas Dailes teātra viesizrādi.

Bet tā nav Rīgas vaina, pieļauju – ja mēs strādātu Berlīnē, būtu tieši tāpat. Maskavā bija citādi – kāds uzaicina, un tu aizej. Šeit pašam jādomā, jāmeklē, man tam nepietiek emocionālo resursu. (Brīdi domā.) Ā, es vēl esmu bijis uz Positivus!

Es teiktu, ka mums ir ļoti pieejams kino, jo teju viss ir arī krievu valodā.

– Jā, es vienmēr saku, ka šī ir labākā vietā pasaulē, kur skatīties kino. Kad stāstu kādam Krievijā, ka Rīgā visām filmām ir subtitri divās valodās, viņi smejas, ka uz ekrāna noteikti neatliek vietas pašai filmai.

Zinot krievu valodu, šeit izdzīvot nemaz nav tik grūti, vai ne?

– Jā, es teju visur varu izmantot krievu valodu. Stāsti par to, ka vietējie nelabprāt runā krievu valodā, manuprāt, ir pārspīlēti. Šo gadu laikā es vien pāris reižu esmu sastapies ar tādu principialitāti. Gadās, ka jaunieši neprot krieviski, bet tad mēs runājam angliski.

Vispār es priecātos runāt ar cilvēkiem angļu valodā. Jā, skaidrs, ka krievu valoda ir plaši izplatīta, bet es to neuztveru kā internacionālu valodu. Tai līdzi nāk daudz asociāciju, kas ne vienmēr ir tās labākās. Tai ir zināms mantojums.

Kad ieejat kādā Rīgas kafejnīcā, jūs pasūtat ēdienu, dzērienu angliski vai krieviski?

– Šis nebūs labākais piemērs, jo parasti es saku: «Labdien, man viena melna kafija!» Uz ko man atbild: «With sugar?»* Un es saku: «Hет**.» Nekad nevar saprast, kā ir labāk, jo pāris frāžu latviski es zinu.

Kā jums visvairāk pietrūkst no dzīves metropolē?

– Visvairāk ilgojos pēc nemitīgās dzīvības kūsāšanas. Mēs šeit ejam uz vienu kafejnīcu pusdienās, un tur reizēm ir rinda. Katru reizi nodomāju – ak Dievs, rinda! Kāda laime! (Smejas.) Pēc tam pamanīju, ka kafejnīcas īpašnieks nolēmis paplašināties, lai nebūtu rindas. Nē, atstājiet, lūdzu, man rindas! Kad ieeju Maskavas metro un redzu pūli, jūtos laimīgs. Jāatzīst gan, ka tas nebija tik patīkami, kad dzīvoju uz vietas un saskāros ar to ikdienā. Maskavā ir vairāk dzīvības, bet jāņem vērā, ka arī iedzīvotāju skaits tur ir 25 reizes lielāks.

Reizēm es Facebook ierakstu, cik šeit ir klusi un mierīgi, tad man sūta vēstules ar tekstiem, ka ienīstu Latvju. Bet tā nav! Tas, ka šeit ir klusi, ir labi, tur nav nekā slikta.

Maskavā tu ik dienas zaudē vairākas stundas ceļā. Vienmēr kavē visas tikšanās satiksmes dēļ. Burtiski puse dienas aiziet ceļā, nebeidzams laika apjoms, kurš tiek iztērēts pilnīgi nekam. Pēc tam, kad esi pavadījis visu dienu ceļā, vēl drudžaini centies kaut ko paspēt.

Cik labi, ka cilvēkiem ir dotas brīvdienas, kurās mierīgi pastrādāt!

– Tieši tāda arī reizēm ir sajūta, ka brīvdienas dotas tāpēc, lai paspētu izdarīt darbus, ko nepaspēji nedēļas laikā. Rīgā esmu kļuvis daudz mierīgāks.

Reiz atvēru Waze, lai tiktu uz lielveikalu otrā pilsētas galā, un ieraudzīju, ka jābrauc 20 minūtes. Sāku pukstēt, kāpēc tik ilgi, bet tad apklusināju sevi – kas ar mani ir noticis? Maskavā tas prasītu pusi dienas. Rīga izlutina.

Jūs sakāt, ka dzīvojat pēc Maskavas ritma, ko tas nozīmē, ja neskaita laika joslu?

– Megapolē dzīvo daudz ātrākā ritmā. Reizēm es brīnos, kad šeit kaut ko pasūtu un man saka, ka piegādās pēc divām, trim dienām. Maskavā viss notiek TAGAD. Tu zini, ka vari jebkuru problēmu atrisināt uzreiz, tas ir tikai naudas jautājums. Piemēram, kaut kad es gribēju mammai uzdāvināt nazi, atcerējos par to pusnaktī, bet dāvana vajadzīga jau no rīta. Atvēru internetu, un izrādījās, ka Maskavā ir firma, kas nodarbojas ar diennakts nažu piegādi. Nejautājiet, kāpēc (noplāta rokas un iesmejas). Pēc divām stundām man bija nazis. Maskavā viss ir iespējams!

Maskavas ritms ir ātrs, bet jāsaka, ka nemaz tik ātri ar jums nevarēja sarunāt interviju.

– Jāatzīst, ka es pats nedaudz nobremzēju, jo ar Latvijas medijiem neesmu pazīstams, bet ieguglējot KLUBU redzēju tikai žurnāla vākus. Biju nedaudz samulsis, kāpēc mani intervēsiet (smaida).

*Ar cukuru? (angļu val.)

**Nē (krievu val)

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs