Teoloģijas doktora Jura Rubeņa sieva Inga Rubene: Neesmu ēnā

Intervija
Santa Anča
2. janvāris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ļoti patīk, ka mācos pieņemt sevi, pasauli un vienkārši baudīt.
Foto Aiga Rēdmane, stils Laila Trilopa
Šī ir gandrīz pirmā Ingas Rubenes intervija dzīvē. Viņas vīra – teoloģijas doktora Jura Rubeņa – vārds komentārus Latvijas sabiedrības dzīvē jau sen vairs neprasa. Bet Inga vienmēr bijusi savrupa. Tagad arī viņa iesaistījusies pašu dibinātā Integrālās izglītības institūta dzīvē ar lekcijām, kas domātas sievietēm. Tāpēc ir gatava sarunai. Astoņpadsmit gadu vecumā apprecējusies un jau trīsdesmit sešus gadus ir laulībā. Kāda viņa ir? Jo, ja nebūtu viņas, arī daudzu cilvēku padomdevējs Juris Rubenis būtu cits.

– Sakiet, kāda bija Inga, līdz viņa satika Juri Rubeni?
– Dzimusi rīdziniece, mans tēvs ir fiziķis, visu mūžu strādājis Universitātē, vadīja Cietvielu fizikas institūta laboratoriju, mamma bija skolotāja. Viņi abi joprojām ir kopā, jau sešdesmit divus gadus. Patiesībā bērnībā manas attiecības ar vecākiem bija īpaši labas, kas tagad, izrādās, ir retums. Bērnudārzā negāju. Mani pieskatīja vecāmamma. Viņa mani daudz audzināja, pati regulāri gāja uz baznīcu, un es gāju līdzi. Vecākiem ar to nebija viegli sadzīvot, jo padomju laiki nebija draudzīgi reliģijai. Bet tēva mamma bija izgājusi Sibīriju un atbrauca mājās kā ļoti, ļoti stipra sieviete, kam pārliecība ir ļoti svarīga. Ja ticība ir svēta, tad neviens viņai neko neizdarīs. Tā es arī viņas ietekmē šo ceļu gāju. Baznīcā man izveidojās draugu loks, tā bija sava vide, kurā ļoti labi jutos. Vecāmāte bija Jēzus draudzē, mācītājam pašam bija četri bērni, un mums tika rīkoti interesanti pasākumi. Tolaik tā bija vienīgā draudze, kurā notika darbs arī ar bērniem. Tika svinēti Ziemassvētki, Lieldienas, mācītāja vasaras mājā Baldonē bija tādas ilgākas palikšanas ar stāstiem, rotaļām un dziedāšanu.

– Tieši gribēju jautāt: kādas jums ir skaistākās bērnības atmiņas?
– Visskaistākais laiks bija vasarā, kad sākās ārkārtīgi gaidītais vecāku atvaļinājums un kopā ar viņiem un brāli braucām pa upēm. Mēs ļoti saturīgi un skaisti pavadījām laiku. Vecāmāte savukārt strādāja par pārvaldnieci sanatorijā Pumpuros. Viņai bija tāda maza istabiņa, kurā mēs ar māsīcu arī dzīvojām. Visas vasaras, kad tur bijām, – ko tikai mēs tur nesastrādājām!

– Bijāt palaidnīgas meitenes?
– Mēs bijām pietiekami kārtīgas, lai mums uzticētos, un pietiekami palaidnīgas, lai mums būtu jautri. Mums bija tāda sanatorijas darbinieku bērnu sabiedrība, kopā gājām uz netālo jūru, pa mežu dzīvojām, tas bija ļoti skaists priežu sils. Patika mežā taisīt mājas un štābiņus, ko nedrīkstēja, un tur no mājām reizēm pazuda arī vērtīgākas lietas. Ne vienmēr laikus atgriezāmies mājās. Bet mācījos es tagadējā vācu ģimnāzijā. Skolā biju diezgan noslēgta, klusa, diezgan rāma. Bija gan arī savas ballītes, diskotēkas, tolaik ļoti iecienītas bija slavenās Poligrāfiķu kluba ballītes. Tās arī bija interesantas. Katram jau vajag kaut kādu iztrakošanās periodu. Ļoti traka nebiju, biju pietiekami apdomīga un saprātīga, un vecāki man uzticējās.

– Jums pašai arī tagad šķiet, ka esat mierīga un rāma?
– Mēs visi maināmies. Man šķiet, ka tagad kļūstu mazliet citāda. Kādreiz biju ļoti, ļoti klusa, tagad esmu vairāk atraisīta. Kļuvusi pašpārliecinātāka, kā man kādreiz pietrūka.

– Kāpēc jums pietrūka pašpārliecības?
– Tās ir lietas, par kurām es negribu runāt. Tie ir bērnības ievainojumi, kas mums katram bijuši. Zināmā mērā tā bija tā pati ticības lieta, kad sapratu, ka skolā par to nedrīkstu runāt. Ticība norobežoja mani no citiem skolā un uzlika vientulības zīmogu.

– Ticība norobežoja, bet ko tā deva? Jūs tomēr tai sekojāt.
– Neviens jau bērnībā to nevērtēja šādās kategorijās. Man bija dziļas saites ar vecomammu un bija pilnīgi pašsaprotams, ka tur, kur viņa mani ved, tur ir labi, biju pilnīgi pieņēmusi ticību kā daļu no sevis, kā savu identitāti. Ticība dod ļoti lielu uzticēšanos dzīvei. Dod pārliecību, ka viss, kas ar mani notiek, ved uz kaut ko labu. Tā palīdz pieņemt arī sāpīgos notikumus, jo pieredze vienmēr rāda, ka, izturot nepatīkamos brīžus, beigās rezultāts vienmēr ir labs. Varbūt pieņemšana nāk pēc ilgāka laika, un varbūt nevar īsti saprast, kāpēc noticis tieši tā, bet dzīves pēcgarša vienmēr ir laba. Bez ticības ir lielāks protests pret daudzām lietām. Notiek cīņa pret kaut ko, ko nav manos spēkos mainīt. Ir ļoti labi jāprot nošķirt, kuras ir tās lietas, ko var mainīt, un kas vienkārši notiek un nav maināms.

– Tad jūs iepazināties ar Juri Rubeni…
– Jā, mēs iepazināmies, kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, un uzreiz pēc skolas apprecējāmies. Satikāmies Mežaparka draudzē, kad viņš jau bija teoloģijas students. Pirmo reizi tas notika baznīcas jauniešu nometnē, kurā pulcējās ap divsimt jauniešu no visas Latvijas. Pat īsti nevaru pastāstīt, kurš bija tas brīdis, kad viss sākās.

– Un tomēr starp vairākiem desmitiem puišu kaut kas tieši viņā jūs uzrunāja?
– Viņš bija ļoti, ļoti pārliecināts par sevi. Pretēji man viņš bija ļoti drošs, pamanāms, tas varbūt deva pirmo sajūtu, ka viņā kaut kas ir interesants.

– Tā jau saka, ka jaunībā mēs otru izvēlamies pēc tā, kā mums trūkst.
– Jā, tā ir viena teorija. Mēs neesam to analizējuši, esam ļāvušies plūsmai, neesam izrunājuši, kas ir tas, kas mūs satuvināja.

– Bet vai jūs pati esat domājusi – kāpēc esmu izvēlējusies tieši šo vīrieti?
– Domāju, ka šādas pārdomas nāk, ja ir krīzes brīži, bez tiem nav liela iemesla šīs lietas apcerēt.

– Jums vienmēr ir paticis būt viņa ēnā?
– Nekad to tā neesmu uztvērusi. Mums katram ir savi pienākumi, katrā dzīves brīdī tie ir atšķirīgi. Mēs katrs darām to, kas ir mūsu aicinājums.

– Kāds ir bijis jūsu aicinājums?
– Kad apprecējāmies, mūsu trīs bērni piedzima diezgan īsā laika posmā, pirmais dēls jau pēc gada, starp vecāko dēlu un jaunāko meitu ir tikai četrarpus gadu starpība. Tas laiks man ļoti daudz deva un daudz ņēma. Vēl tagad ar īpašu pateicību atceros mūsu pirmo ceļojumu, kad mani vecāki paņēma pieskatīt mūsu trīs bērnus, meitai bija tikai divi gadi. Man vienkārši bija jābūt mājās kopā ar bērniem, ņemot vērā, ka Juris bija tik ļoti aizņemts savos pienākumos. Mēs apprecējāmies astoņdesmito gadu sākumā, kad mācītāja ģimene nebija tā cienījamākā. Saskāros ar to, ka sabiedrība mani mēģina nostumt maliņā. Sapratu, ka tāda ir situācija – vai nu to pieņemu, vai sevi šausmīgi moku. Tad labāk dzīvot laimīgi mājās ar bērniem nekā saskarties ārpusē ar negācijām. Kad viņi sāka iet skolā, varēju vairāk darīt to, ko gribu. Mainījās arī iekārta, vairs nebiju diskriminētā mācītāja sieva. Sāku studēt Universitātē pedagoģiju, daudz mācījos pašmācības ceļā, strādāju svētdienas skolā ar bērniem, gatavoju materiālus, tulkoju, jo skolai grāmatas sūtīja no Vācijas. Man bija savi mērķi. Esmu varējusi dzīvot ļoti piepildītu dzīvi, darīt to, kas man patīk. Divdesmit gadu strādāju ar bērniem, kas tagad jau izauguši par skaistiem cilvēkiem. Tas man deva gandarījumu. Vienkārši sēdēt mājās un gaidīt vīru būtu pārāk skumji.

– Kad satikāt Juri Rubeni, sapratāt, ka būsiet savā ziņā izstumta no sabiedrības?
– Sapratu. To man arī mamma lika pie sirds. Lai apzinos. Taču manī nebija ne mazāko šaubu, bija ļoti liela pārliecība par to, ko daru.

– Tā bija mīlestība?
– Tā noteikti bija mīlestība. Jā. Bet bija arī vēl kaut kas līdz ar mīlestību. Milzīga pārliecība, ka tas ir mans ceļš, ko gribu iet.

– Bet visi nenodzīvo kopā gandrīz četrdesmit gadu.
– Tas ir ļoti liels iekšējs darbs, lai tos nodzīvotu. Abiem.

– Nav garlaicīgi?
– Nē. Un kļūst aizvien interesantāk. Viss, kas notiek ar mums, tik ārkārtīgi skaidri kaut kur ved. Mūsu pieredzes, kam esam gājuši cauri, mūsu iekšējie meklējumi, kuros abi varam kopīgi iet, – tas viss bagātina un padara dzīvi interesantāku. Mēs viens otrā visu laiku atklājam kaut ko no jauna.

– Jums nekad nav paticis kāds cits vīrietis?
– No vecāku ģimenes man ir iedota ļoti spēcīgi izteikta ģimenes izjūta, un manī ir apziņa – ja kaut ko esmu solījusi, tad jābūt kaut kam briesmīgam, lai to lauztu. Neesmu pat pieļāvusi domu sevī, ka varētu meklēt kaut kādas citas iespējas.

– Skaisti.
– Nezinu, vai skaisti, bet tā ir iekšēja nostādne. Un tas nav bijis grūti.

– Kā jums šķiet, vai viņš būtu citāds, ja jūs nebūtu viņam blakus?
– Arī es būtu citāda, ja viņš nebūtu man blakus. Mēs noteikti viens otru ietekmējam.

– Par to jau viņš ir grāmatu uzrakstījis. Bet tādi vīrieši kā viņš vienmēr atrod jaunas cīņas, pieļauju, ka arī sievietes līdzās atrod… Jo harismātiski cilvēki piesaista. Bet vai ir kas tāds, par ko jūs skaidri zināt, ka būtu citādi, ja jūs nebūtu viņam blakus?
– Es negribu viņu analizēt. Tas ir pārāk personīgi.

– Labi, varu pajautāt citādi: kā jums pašai šķiet, kāda ir jūsu lielākā vērtība kā cilvēkam?
– Domāju, ka mana lielākā vērtība ir ļoti liels miers. Kā tas ietekmē citus un kā viņi no manis to paņem, tas ir viņu pašu ziņā.

– Juris Rubenis daudzu cilvēku cieņu un mīlestību nopelnījis ar savu spēju viņus uzklausīt. Vai jūs viņš arī tikpat dziļi uzklausa?
– Mēs viens otru uzklausām. Mēs esam mācījušies viens otrā ieklausīties, un varbūt tas ir viens no svarīgajiem faktoriem mūsu attiecībās, ka spējam viens otru sadzirdēt un sajust. Tā varbūt nav bijis vienmēr, tas ir pēdējo gadu ieguvums, bet – jā…

Mana lielākā vērtība ir ļoti liels miers.

– Kas ir visgrūtākais laulības dzīvē?
– Man visgrūtākais bija posms, kad bērni bija mazi, jo tad attiecības kādā brīdī kļūst tikai funkcionālas. Vienam ir vieni pienākumi, otram – pilnīgi citi. Deviņdesmito gadu sākums sabiedriski bija ļoti aktīvs laiks, abiem vajadzēja lielu izturību un arī vēlmi atrast kaut drusciņu laika vienam otram. Tas nebija viegli. Pēdējos gados, pateicoties arī Elijas namam, esam atraduši intereses, kas satuvina un mums ļoti palīdz. Tas ir svarīgi mums abiem, esmu ļoti pārliecināta par to. Darbā, ko darām kopīgi, mēs varam just viens otru, mūs satuvina uzticība otram – zinu, ka jebkurā situācijā uz otru var paļauties. Jau ilgāku laiku kopīgi dodamies uz dažādiem retrītiem, semināriem, šī iekšējā attīstība notiek abiem vienlaikus. Ir lietas, kuras ir ļoti svarīgi un vērtīgi darīt abiem kopā.

– Juris Rubenis par attiecībām uzrakstījis grāmatu Viņa un viņš. Sakiet, ja jums būtu jāraksta šāda grāmata, vai tā ar kaut ko atšķirtos?
– Noteikti atšķirtos, jo tas ir vīrieša redzējums, manējā būtu sievietes redzējums par attiecībām.

– Kādas būtu trīs galvenās lietas, ko jūs rakstītu savā grāmatā? Visām sievietēm, kurām neizdodas satikt savu vīrieti vai kuras nezina, kā nodzīvot tik garus gadus laulībā.
– Ļoti grūti atbildēt uz jautājumu, jo Jura grāmata ir ļoti spēcīga un tur ir daudz kas pateikts, kas der abiem dzimumiem. Bet droši vien sāktu ar to pašu sievietes iniciācijas ceļu, ka pašai jākļūst par sievieti. Otrs – kā strādāt ar savu egoismu. Daudz rakstītu arī par ķermeni, cik svarīgi ir labi justies savā ķermenī. Jaunām meitenēm noteikti gribētu teikt, ka ķermenis nav viņu vienīgais identitātes simbols, jo mūsu sabiedrībā viņām diemžēl šķiet, ka visas tiek vērtētas vienīgi vizuāli. Un, protams, kad nāk gadi, jādomā par to pastiprināti, jo ķermenis cilvēkam ir tieši tikpat svarīga daļa kā gars un dvēsele. Noteikti rakstītu par sievietes divu dabu apvienošanu, par spēcīgo un maigo, kā likt šīm abām daļām sadraudzēties, lai tu būtu gan stipra savā darbā, gan mīloša ģimenē. Rakstītu par sievietes spēka avotiem, kuri tikai jāatrod, jo ar ikdienas darbiņiem esam tos apkrāmējušas tā, ka pat nenojaušam.

– No savas pieredzes zinu, ka tūlīt jums sievietes teiks – es būšu ideāla, bet kur būs tas lieliskais vīrietis?
– Zinu.

– Un ko jūs atbildēsiet?
– Teikšu, ka visus vīriešus ir audzinājušas sievietes, – audzināsim savus dēlus! Mēs kā sievietes varam palīdzēt visiem savas dzīves vīriešiem pilnveidoties, jo vīrieši ļoti bieži savu jūtīgo pusi atklāj, tikai pateicoties mums. Ja esam sievietes, kas pašas visu varam, tad vīrietis ātri vien jūtas nevajadzīgs un emocionāli atraidīts. Ļoti bieži attiecībās sieviete nokauj vīrieša vēlmi uzņemties atbildību un cieņu, pēc kā mēs pašas tik ļoti ilgojamies.

Jums labi izdevies izaudzināt savus dēlus?
– Viņi manā izpratnē ir izauguši ļoti labi vīrieši. Tas, ko varam dēliem iemācīt, ir cieņas pilna attieksme pret sievieti un ģimeni. Ko viņi ar šo sajūtu dara un kādas veidojas attiecības ar otro pusīti, tas jau ir viņu abu ziņā.

– Un kā jūs aprakstītu, kas ir mīlestība?
– Teiktu, ka mīlestība ir pilnīga uzticēšanās un vienlaikus pilnīga brīvības došana otram cilvēkam. Viņu tik ļoti mīlu, ka man nevajag viņu cieši turēt. Vēl – viena mīlestība ir tā, ko mēs rādām uz āru, un ir cita mīlestība, kad cilvēks ir manā sirdī un zinu, ka mēs viens otram uzticamies un viens otru pilnīgi pieņemam.

– Jūs pazīstat šādu mīlestību?
– Pavisam nesen iepazinu. Viss vēl priekšā.

– Inga, jūs tagad pati sev labāk patīkat nekā, piemēram, pirms divdesmit gadiem?
– Domāju, ka man būtu ļoti lieli konflikti un domstarpības ar Ingu pirms divdesmit gadiem. Maigi izsakoties, man liktos jocīgi, cik viņa šauri skatās atsevišķās situācijās. Tagad esmu iemācījusies ieraudzīt vairāk kopsakarību sevī un citos. Tas ļoti palīdz pieņemt cilvēkus. Mēs citus tiesājam, jo ieliekam viņus savu priekšstatu kastītē, un liekas, ka viņiem ir jāatbilst šai kastītei. Neredzam viņu patieso motivāciju, un mums rodas konflikti. Pati jaunībā sevi norobežoju no citiem cilvēkiem, kurus nesapratu, un pilnīgi dabiski, ka viņi norobežojās no manis. Ja mēģinu viņus pieņemt, viņi to sajūt, un tas arī mani pašu dara laimīgāku. Cenšos citus vairs netiesāt, jo dzīves apstākļu un ļoti daudzu faktoru ietekmē viņi ir tādi, kādi ir. Izrādās, ir skaisti savu pasaulīti paplašināt… Agrāk arī nevarēju sevi sajust, man trūka pašpaļāvības, likās, ka ir vietas un situācijas, kur varu atraisīties un justies brīva, bet ir arī tādas, kur jūtos ļoti saspringta un sevī ierāvusies. Bet esmu iemācījusies sevī ieskatīties dziļāk, saskatīt savu spēku, un tad arī rodas drošība un lielāka paļāvība.

Manī bija milzīga pārliecība, ka laulība ar Juris ir mans ceļš.

– Kā jūs tagad sevi iepriecināt?
– Reizēm ar tādām pilnīgi laiskām dienām, sevišķi vasarā, kad Lūžņā varu aiziet uz jūras krastu, būt tur pilnīgi viena vai kopā ar vīru. Staigāt garus kilometrus. Sarunājoties vai klusējot. Baudīt dienu, sauli, ūdeni – tas man ļoti, ļoti patīk. Man arī sievišķīgi patīk labi izskatīties un nav vienalga, kāda esmu. Arī mājās ne. Mājās nelietoju kosmētiku, bet man vajag, lai labi jūtos un izskatos. Rūpējos par savu ķermeni ar garām pastaigām un vingrojumu kompleksu. Bērnībā kādu laiku trenējos daiļslidošanā, tas jau arī ir ielicis kādu pamatu.

– Savā institūta blogā esat rakstījusi, ka vīrietim ir svarīgi iet uz mērķi, bet sievietei – izbaudīt procesu. Kuri ir tie brīži, kad laiks apstājas un jūs sev sakāt – skaisti?
– Agrāk šādi mirkļi ir bijuši, kad mēs, visa ģimene, kaut kur kopā esam aizbraukuši un mūsu savstarpējās attiecības tobrīd ir tādas, ka liekas – šis tiešām ir skaists brīdis. Tagad klāt nākuši brīži, kad darbā pašai ar sevi tu ieraugi sevī kaut ko būtisku. Kas noteicis daudzas tavas rīcības? Saproti, ka tevī ir ļoti dziļa motivācija un pārliecība par sevi. Šie pilnīgie drošības mirkļi ir fantastiski skaisti.

– Tagad esat nolēmusi pati vadīt seminārus sievietēm. Kā jūs nonācāt līdz šādai domai?
– Pie tā ir novedusi notikumu virkne. Kopā ar Juri regulāri braucām mācīties uz Šveices kontemplācijas (meditācijas) institūtu. Mācījos pie psiholoģes, kontemplācijas skolotājas, dzen meistares Annas Gammas. Viņa vada seminārus par sieviešu garīgumu un seksualitāti, sieviešu garīgās attīstības ceļu, dziļuma ievainojumiem sievietēm. Meistare, redzot šo manu interesi, aicināja kļūt par viņas skolnieci un turpināt iemācīto arī Latvijā. Tagad esmu diplomēta kontemplācijas skolotāja un jau dažus seminārus esmu novadījusi. Bet nav jau viegli būt šādu pazīstamu cilvēku sievām, jo visiem droši vien gribas mūs ar Juri salīdzināt. Sākt šo darbubija grūti, bet tad sapratu, ka varu strādāt pilnīgi citā virzienā.

– Kas ir galvenais, ko jūs gribat pateikt sievietēm?
– Visi cilvēki meklē iekšējo mieru un stabilitāti, bet ārējā dzīve un pašu raksturi katru ved savā virzienā, un brīžiem nezinām, pie kura gala ķerties tā risināšanā. Ir ārkārtīgi spēcīgas, stipras sievietes, kuras spēj ļoti daudz paveikt, bet arī viņas jūt iekšēju nemieru. Un ir tās trauslās, maigās sievietes, kuras arī nejūtas laimīgas savā pozīcijā. Semināros runājam, kā stiprajām atrast maiguma punktu un maigajām atrast spēka punktu. Sievietes spēks slēpjas dzīves pieņemšanā, plūsmā, kas iet cauri dzīvei, kurā tu vari saredzēt savus īpašos talantus un spējas, kas dod ilgoto viengabalainību. Vēl runājam, ko nozīmē nepazaudēt sievišķību konkurences cīņā. Sievietes bieži pieņem vīrieša darbības stilu, kļūst agresīvas, un tas viņas dedzina no iekšpuses. Kas ir jādara, lai nepazaudētu savu iekšējo būtību?

– Pie šī jautājuma pakavēsimies! Kā var sievišķīgi doties konkurences cīņā?
– Jautājums ir, no kura punkta strādā. Vai visa stratēģija ir galvā un tu ar prātu izdomā savas rīcības veidus, taču tas lauž sievietes dvēseli. Bet izejas punkts var būt sirdī, nākt no būtības dziļumiem, un tu arī vari būt tikpat stipra un spēcīga. Darot ar sirdi, vienmēr būs gandarījums par paveikto. Ja ar prātu ir darīts un valdīts, tas ļoti iztukšo. Ir dažādi vingrinājumi, kā mācīties pazīt pašai sevi un atrast savu spēka punktu. Tagad pati visdziļāk izjūtu savas pieaugšanas ceļu, kuru esmu piedzīvojusi gan kā grūtu, gan skaistu. Man ļoti patīk, ka mācos pieņemt sevi, pasauli un vienkārši to baudīt. Tā ir vērtīgākā lieta, kuru esmu ieguvusi, un gribu to parādīt arī citiem. Tāpēc vēlos vadīt šos seminārus.

– Ar ko sievietes atšķiras no jūsu līdzšinējiem skolēniem – bērniem?
– Ar dzīves pieredzi. Ar sāpēm, kas viņām ir, bet bērniem vēl nav, un ar skaisto pieredzi, kas viņām ir, bet bērniem vēl nav. Dvēselē viņas bieži vien ir ļoti skaistas, kā bērni.

– Sarunas beigās gribu jums pajautāt: tagad ir tik skaists, ziedošs laiks, ar kādu puķi jūs sev asociējaties?
– Ar kādu pļavas puķi. Nekultivētu. Tā ir smaržīga, ar maziem ziediņiem.

Intervija publicēta žurnālā Santa 2018. gada jūnijā

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs