Stefānija Štāla: Pasauli mēs uztveram caur bērnības pieredzes brillēm

Ģimene
Baiba Cekule
Annas Psiholoģija
Annas Psiholoģija
14. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Publicitātes foto
STEFĀNIJA ŠTĀLA ir pašlaik pazīstamākā psihoterapeite Vācijā. Viņas sarakstītās grāmatas ir bestselleru topu priekšgalā. Nevienu vairs neizbrīna, ja kāds saka – Stefānija Štāla ir mainījusi manu dzīvi. Novembrī ģimenes psiholoģijas centrs Līna laida klajā autores populārāko grāmatu Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas latviešu valodā. Gaidot grāmatas iznākšanu Latvijā, Stefānija piekrita neklātienes sarunai Skype ar tulkotāju BAIBU CEKULI.

Stefānija ir harismātiska un ekstraverta personība, kurai ir privātprakse Trīrē, viņa raksta pašpalīdzības grāmatas un vada seminārus par bailēm no attiecībām, turklāt nesen sākusi organizēt vērienīgas matching parties jeb iepazīšanās ballītes, kurās cilvēki var piemeklēt sev partneri, iepriekš nosakot savu personības tipu pēc pašas psiholoģes izstrādātās metodes. Viņas milzīgo panākumu noslēpums ir ikdienas domāšanā integrētas psiholoģijas teorijas. Stefānija Štāla uzskata, ka starp daudzajiem psiholoģijas (kā relatīvi jaunas zinātnes) virzieniem patiesi svarīgas ir vien dažas psihes pamatstruktūras. Tās izprotot, mums visiem būtu vieglāk dzīvot.

Jūsu grāmatas apakšvirsraksts sola atrisināt gandrīz visas problēmas. Vai tiešām ticat, ka viena grāmata var aizvietot psihoterapiju?

Tas pat nav ticības jautājums – saņemu ļoti daudz lasītāju vēstuļu, un daudzi raksta, ka neviens psihoterapeits nav viņiem palīdzējis tik labi kā šī grāmata. Vienmēr saku, ka šī ir pašrocīga psihoterapija visiem ierindas nenormālajiem. Skaidrs, ka cilvēkiem ar ļoti nopietnām psihiskām traumām ir svarīgi tās pārstrādāt psihoterapeita vadībā, un, protams, te es nerunāju par likteņa triecieniem, kas nāk no ārpuses, – dabas katastrofām, slimībām, nāvi… Šādās situācijās ir jāvērtē, kā cilvēkam tikt ar to galā un cik viņš var izturēt.

Bet mana grāmata ir paredzēta cilvēkiem, kuri paši nemitīgi sagādā sev problēmas.

Tādi droši vien esam mēs visi…

Jā, mēs visi redzam pasauli caur brillēm, kuru dizainu ir izstrādājušas mūsu smadzenes. Smadzenes šķiro visu gūto pieredzi, un rezultāts ir tikai nosacīti saistīts ar realitāti, jo mēs filtrējam visu pēc iepriekš iestatītas programmas. Kā zināms, piedzimstot smadzenes vēl nav nobriedušas. Pirmajos dzīves gados izveidojas lielākā daļa sinapšu, un tieši tās nosaka mūsu pasaules redzējumu. Ja man ir pieredze, ka vecāki pret mani bērnībā izturējās skarbi vai bija nemitīgā stresā, manas smadzenes rada pieredzi: es esmu nevērtīgs vai varbūt es esmu nevēlams. Psiholoģijā mēs runājam par dziļajām pārliecībām – tās filtrē mūsu pieredzi un realitāti. Piemēram, ja domāšu es neesmu labs diezgan, iespējams, tādējādi izvairīšos no dzīves izaicinājumiem, jo baidīšos zaudēt. Bet tas nozīmē, ka es dzīvoju, neizmantojot savu potenciālu. Interesanti, ka tieši tā pati pārliecība var citu cilvēku pamudināt būt ļoti čaklam un godkārīgam, lai sev un pasaulei pierādītu, ka viņš tomēr ir pietiekami labs.

Caur šīs pārliecības brillēm tiek skatītas daudzas dzīves situācijas. Piemēram, sastopoties ar kādu nelaipnu cilvēku, es nevis nodomāšu, ka viņš šodien ir sliktā omā, bet sākšu apšaubīt savu vērtību, juzdamies noniecināts. Vai arī konstruktīvu kritiku uztveršu kā apvainojumu.

Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, ka mēs uztveram visu ārpasauli caur bērnības pieredzes brillēm. Ja vēlamies to mainīt, mums vispirms tas ir jāpamana.

Cilvēki Latvijā jau ir pazīstami ar jēdzienu iekšējais bērns. Grāmatā jūs runājat par ēnas bērnu un saules bērnu. Vai varat paskaidrot, kas tie ir?

Manā grāmatā ēnas bērns ir negatīvās bērnības pieredzes metafora. Ideālas bērnības nav. Katram ir kāda nastiņa nesama, katrā dzīvo kāds mazs ēnas bērns. Ēnas bērnu veido tādi negatīvie priekšstati kā es neesmu labs diezgan, es nedrīkstu pretoties, man vienmēr ir jābūt formā utt. Savukārt saules bērns ir mūsu pozitīvā bērnības pieredze, kā arī (un tas ir ļoti svarīgi!) tas, ko mēs šodien kā pieaugušie varam sevī pozitīvi mainīt: jauna attieksme, jaunas pārliecības, jauna iekšējā nostāja.

Ir daudz cilvēku, kuri saka – man bija grūta bērnība, nekā pozitīva! Bet bērnība ir pagājusi, un tagad viņi var veidot savu dzīvi paši – un arī tas ir saules bērns.

Ar ko jūsu saules bērna koncepts atšķiras no tik populārajām pozitīvās domāšanas metodēm?

Vienkārša pozitīvā domāšana parasti nav efektīva, jo neaizsniedz emocijas. Es vedu dziļumā un izzinu cilvēka ēnas bērnu. Tā ir cita diagnostika.

Mēs strādājam pie izpratnes, ka dziļās pārliecības nav saistītas ar mani. Tas ir kaut kas, ko esmu pārņēmis no saviem vecākiem un iemiesojis, kaut tas nemaz nav mans. Tad notiek pašdziedināšana dziļākajā līmenī. Pozitīvās pārliecības, kuras es atrodu saules bērnā, ir ļoti saistītas ar manu ēnas bērnu, jo es pārtulkoju savas negatīvās pārliecības. Tas ir emocionālāk un iedarbīgāk.

Lai par to reflektētu, ir jāspēj visai daudz atcerēties. Ko darīt, ja bērnības atmiņu ir maz?

Ar šo problēmu es saskaros bieži. Klients man saka: «Stefānij, es tik maz ko atceros…» Tas ir signāls, ka daudz kas ir izstumts no apziņas, tātad bērnība nav bijusi rožaina. Smadzenēm nav iemesla izstumt no apziņas pozitīvas atmiņas, turpretī ir daudz iemeslu izstumt negatīvās. Tomēr līdz kaut kādam punktam atmiņas noteikti sniedzas. Esmu pilnīgi pārliecināta – un esmu to pārbaudījusi arī pieredzē –, ka nav jāatceras visi bērnības notikumi. Svarīgi ir notvert centrālo pavedienu, galveno motīvu. Ja vecāki bija pārguruši un neiecietīgi un cilvēks bērnībā bieži juties nesaprasts un atraidīts, viņam nav jāizanalizē un jāpārstrādā katra situācija, kad tā ir noticis. Viņš var atzīt, ka tāda bija atmosfēra mājās. Bērni savu paštēlu veido galvenokārt attiecībās ar vecākiem. Ja vecāki bieži ir stresā un izturas skarbi, bērns diemžēl nedomā: «Ak, viņiem vajadzētu aiziet pie psihoterapeita, viņiem droši vien ir nedroša piesaiste!» Bērns domā: «Es esmu apgrūtinājums, es neesmu svarīgs, viņi mani nemīl.» Bērns grib saprasties ar vecākiem, tāpēc izvēlas būt rātns un paklausīgs, lai tikai izpelnītos kaut drusciņu mīlestības. Šo shēmu viņš pārnes uz attiecībām arī vēlākajā dzīvē un uzskata, ka ir jābūt rātnam un mīļam, vienmēr formā, ka nedrīkst iebilst. Tā veidojas šīs dziļās pārliecības jeb shēmas, kas ietekmē mūsu vēlāko pasaules redzējumu.

Jaunākie raksti

Vai vienmēr varam runāt tikai par vecāku kļūdām? Varbūt bērns jau ir piedzimis ļoti jūtīgs un daudz ko uztver kā aizvainojumu?

Pilnīgi noteikti. Tāpēc mans vēstījums nekādā ziņā nav, ka pie visa vainīgi ir vecāki. Jums protams, taisnība, ka gēniem ir milzīga loma. Piemēram, bērni, kuriem ir uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte, jau piedzimst ar īpašībām, kas dzīvi neatvieglo. Bet, neatkarīgi no tā, kādi mēs piedzimstam, vecāku izturēšanās vienmēr atstāj dziļas pēdas. Grāmata par iekšējo bērnu pievēršas tieši apkārtējās vides ietekmei.

Jūs rakstāt, ka lielākās problēmas sagādā nevis mūsu negatīvās pārliecības, bet gan no tām izrietošās aizsardzības stratēģijas. Vai varat to paskaidrot?

Ja es dzīvoju pārliecībā, ka neesmu pietiekami laba, manī var ierunāties bailes no neizdošanās, kauns, tas var izraisīt arī skumjas. To ilgi nav iespējams izturēt, tāpēc automātiski cenšos to kompensēt. Tām es pielāgoju savas aizsardzības stratēģijas, lai dzīve būtu paciešamāka. Piemēram, bailēs no neizdošanās un neveiksmes izvēlos tādus uzdevumus, kas ir krietni zem manām spēju robežām. Tā ir mana aizsardzības stratēģija – neizmantot iespējas, distancēties, neiet pārāk tālu pasaulē.

Cita aizsardzības stratēģija ir tiekšanās visu izdarīt ideāli, ar pilnu atdevi, bet perfekcionisms vienmēr ir ceļš uz izdegšanu.

Vēl viena aizsardzības stratēģija – pārspīlēta tieksme pēc harmonijas, kad cenšos nevienam neuzkāpt uz varžacīm, bieži saku jā, kaut gribētu teikt nē. Vai arī man ir pastiprināta tieksme pēc varas, tāpēc man vienmēr jāpatur virsroka, lai tikai nekad vairs nejustos tik bezspēcīgs kā vecāku ģimenē.

Grāmatā uzsveru, cik svarīgi ir apzināties, ka visas šīs pārliecības neko daudz nepasaka par mani – tās raksturo vienīgi manu vecāku audzināšanas spējas. Ja mani vecāki būtu izturējušies citādi, nebūtu bijuši tādā stresā vai ja paši bērnībā būtu saņēmuši vairāk mīlestības, manī būtu ieliktas pavisam citas dziļās pārliecības, tomēr es joprojām būtu tas pats bērns. Jāsaprot, ka šīs pārliecības ir apstākļu sakritības rezultāts un absolūti neko nepasaka par manu patieso vērtību.

Te mēs tomēr atgriežamies pie tā, cik milzīga atbildība ir audzināt bērnus. Ko jūs iesakāt ņemt vērā vecākiem?

Nemaz ne tik daudz. Vecākiem nav jābūt perfektiem, pietiek, ja esam labi diezgan. Svarīgas ir divas lietas. Pirmkārt, mīlēt bērnu tādu, kāds viņš ir, nevis pieskaņojot saviem priekšstatiem. Otrkārt, atbalstīt viņu tā, lai viņš var kļūt pietiekami patstāvīgs un iet pats savu ceļu. Bērnam ir vajadzīga pietiekami liela brīvība attīstīties pašam saskaņā ar viņa spējām. Ir ļoti svarīgi, ka vecāki redz bērnu nevis caur sava ēnas bērna brillēm, bet gan iespējami reāli.

Vēl mazliet par ēnas bērnu – kā tas izpaužas? Vai slikts garastāvoklis vienmēr norāda uz ēnas bērnu?

Protams, nē. Eksistē taču ārējie apstākļi – esam gatavojušies pārgājienam, bet laiks ir draņķīgs. Protams, ka tu esi nikns. Vai kad stundām ilgi jāstāv sastrēgumā. Protams, tas arī ir attieksmes jautājums, bet es negribētu apgalvot, ka visam ir saistība ar ēnas bērnu.

Iztēlojieties, ka jūsu ēnas bērns ir sens, dziļš dvēseles ievainojums, kas vienmēr ir saistīts ar mazvērtības un pakļautības izjūtu. Tā ir nedzīstoša brūce, kurā, iekaisot šķipsniņu sāls, uzreiz atgriežas stipras sāpes. Ar ēnas bērnu ir saistītas visas tās situācijas, kurās es reaģēju pārspīlēti un, iespējams, pats dziļi sirdī jūtu, ka tas ir pārspīlēti. Grāmatā es aprakstu Mihaela un Sabīnes piemēru: Mihaels zaudē savaldību, kad Sabīne aizmirst nopirkt viņa mīļāko desu. Izrādās, ka viņš ir uzaudzis daudzbērnu ģimenē, abi vecāki bija ļoti aizņemti un nemitīgā stresā, un Mihaels guva dziļu pārliecību, ka viņš nav svarīgs. Tā ir viņa dziļā brūce.

Ieklausoties sevī, mēs ļoti labi varam atšķirt, kas ir sens ievainojums no bērnības un kas ir parasts ikdienas aizkaitinājums, ar ko saskaramies ik dienu.

Jūs runājat par ieklausīšanos sevī un pašrefleksiju. Tagad ir daudz iespēju apmeklēt dažādus apzinātības kursus. Vai apzinātības vingrinājumus var izmantot arī pašrefleksijai?

Pilnīgi noteikti. Apzinātība nāk no budisma tradīcijas un nu kļuvusi ļoti populāra Rietumos. Apzinātība nozīmē, ka es pats sevi iespējami precīzi uztveru, un tā arī ir pašrefleksijas būtība.

Mana mantra skan – pieķert sevi un pārslēgties. Tā ir visu pašpalīdzības paņēmienu karaliene. Man ir jāpieķer sevi, jāpamana, ka atkal iekļūstu ēnas bērna lamatās. Minētajam Mihaelam ir laikus jāpamana, ka viņš jūtas aizvainots, jo Sabīne ir kaut ko aizmirsusi. Ja viņš to nepamana, emocijas uzņem apgriezienus, un tad jau ir par vēlu. Ja viņš zina par savu bērnības traumu, tad laikus var pamanīt, ka atkal riskē iestrēgt aizvainojumā. No ēnas bērna viņš pārslēdzas uz pieaugušo Es, kas ir mūsu veselais saprāts, ātri paskatās uz sevi no malas un atpazīst seno uzvedības modeli. Šajā brīdī viņš atgādina sev, ka Sabīne nav viņa mamma un tas, ka viņa ir kaut ko aizmirsusi, nenozīmē, ka viņa nemīl Mihaelu, jo katrs cilvēks drīkst kaut ko aizmirst. Šis sevis pieķeršanas un pārslēgšanās paņēmiens palīdz regulēt emocijas.

Vai to nevajadzētu mācīt jau bērniem skolās?

Protams, tas būtu lieliski, un daudz kas jau tiek darīts. Apsveicami, ka ar bērniem tiek runāts par emocijām – kādas tās ir, kā tās var sajust. Tas ir ļoti svarīgi sabiedrības veselībai. Visas pasaules nelaimes izraisa pašrefleksijas trūkums.

Jūs joprojām strādājat par psihoterapeiti, bet esat sarakstījusi jau ap desmit grāmatu. Kāpēc jums ir tik svarīgi rakstīt?

Rakstot es spēju ļoti precīzi formulēt domu. Psiholoģija ir jauna zinātne, tajā ir tik daudz teoriju, bet es esmu pārliecināta, ka viss balstās uz dažām pamatstruktūrām, kuras es gribu izzināt. Un vislabāk tas padodas rakstot. Protams, šādi es arī sasniedzu daudz vairāk cilvēku – Vācijā man ir miljoniem lasītāju, bet man nekad nebūs miljoniem klientu.

Jūs nevairāties runāt par personīgo pieredzi. Esat stāstījusi, ka pati ilgus gadus nespējāt atrast savu īsto vīrieti.

Es mūždien pamanījos iemīlēties vīriešos, kuri man vai nu nebija piemēroti, vai bija ļoti sarežģīti. Skan paradoksāli, taču tam bija saistība ar manu diezgan veselīgo pašvērtējumu – arī tas reizēm var izdarīt lāča pakalpojumu. Man vienmēr ir bijis pārāk maz baiļu no neveiksmes. Man allaž šķita – ja nesanāks, gan pārdzīvošu. Es nekad neesmu plānojusi bērnus, līdz ar to varēju atļauties izturēties pret attiecību tēmu daudz bezrūpīgāk. To, kāda ir sajūta, kad ir salauzta sirds, es uzzināju samērā vēlu. Tikai šī pieredze man iemācīja just bailes, un es kļuvu piesardzīgāka.

Mans tagadējais vīrs ir mans sens draugs. Mēs vienmēr esam labi sapratušies. To es nevaru izskaidrot, kā nekā mīlestības lietās ir arī daļa maģijas… Bet notika tā, ka pēc ilgstošas draudzēšanās es viņā iemīlējos.

Latvijā arvien vairāk cilvēku cieš no stresa, depresijas, veģetatīvās distonijas. Ko jūs novērojat savā praksē? Kas raksturo mūsdienu sabiedrību Vācijā?

Dzīve ir kļuvusi nedrošāka, un prasības pret mums pieaug. Multitāskings prasa savu, darbavietas vairs nav droši garantētas, ir tikai projekti… Valda ļoti liela nedrošība. Attiecības vairs nav tik stabilas – reti kurš precas uz mūžu. Arī globālā pasaules izjūta ir kļuvusi daudz biedējošāka, tas ir saistīts ar dīvainajiem un ļoti sarežģītajiem politiskajiem procesiem. Tās ir problēmas, ar kurām cīnās arī mani klienti.

Tas nozīmē, ka lolot saules bērnu kļūst arvien svarīgāk?

Jā, un ir svarīgi atrast vaļaspriekus un to, kas tevi patiesi aizrauj. Vaļasprieks – tā ir aizrautība. Jebkas, kas dara mani laimīgu, palīdz man justies labi. Gan strukturēta darbadiena, gan prieka pilni hobiji ir ļoti svarīgi laimes nodrošinātāji.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+