Skaisto lina kleitu radītāja Maira Miķelsone: Likteņa cirtieni aizmirstas

Dzīvesstāsts
Aiva Kanepone
19. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no personiskā arhīva
Iespējams, arī tu veikalos esi pamanījusi skaistās Mayra kleitas. Tās garās lina ar latvju zīmju jostām! To ražotāja uzņēmēja MAIRA MIĶELSONE ;sovasar iekāpa vēl vienā stihijā: 24. augustā Likteņdārzā izskanēja viņas producēts koncerts Saule, Pērkons, Daugava – par godu Baltijas ceļa trīsdesmitgadei. Bet Mairas pašas dzīve mazliet līdzinās meksikāņu seriālam.

Krīze plus mantojums

Zīmola Mayra kleitas skatienu piesaista uzreiz – tās ir tik izteiksmīgas un valkātāju padara līdzīgu karalienei. Ieradušās uz sarunu ar Mairu Miķelsoni viņas salonā, arī mēs abas ar fotogrāfi vispirms sievišķīgā baudā metamies priecāties par lina kleitām, kas te top, par krekliem, mēteļiem, izšūtajām jostām… Reibinoši balta kāzu kleita, izšūts mētelis aktierim, kurš kāps uz skatuves vadīt pasākumu… No skatuves mākslinieku tērpiem Maira arī pārgāja nākamajā līmenī – kļuva par pasākumu organizētāju. Bet kleitu ideja, kā tas nereti gadās, dzima krīzes dēļ.

«Man bija zaudēti īpašumi, daudz zaudētas naudas un pārdzīvota iepriekšējā uzņēmuma maksātnespēja. Bet manā dzīvē palaikam notiek brīnumi: 2010. gadā piepeši nāca mantojums – tika kompensēta zeme, kuru vectēvs bija izpircis no baltvāciešiem,» stāsta Maira. Tobrīd viņiem ar vīru jau bija seši bērni, plus uzņēmējas gars un pieredze – skaidrs, ka naudai bija jāliek strādāt! 

Vispirms viņa, piepalīdzot draudzenei, kura dzīvoja netālu no Milānas, izveidoja nelielu autletu, kur tirgoja slavenu itāļu zīmolu apģērbus. «Pēc tam radās ideja – kāpēc gan mēs paši nevarētu šūt! Pieņēmu darbā konstruktori, un sākām šūt lina kleitas – man vienmēr paticis lins. Veikalā tās nolikām blakus autleta itāļu precēm. Pircējiem patika, un es sapratu, ka turpmāk jādara tieši tas,» stāsta uzņēmēja.

Kad vērās ciet kāda ražotne, Maira nopirka tās iekārtas. Pirmajos gados šūtas kleitas bez tautiskajiem rakstiem, un pirmo zīmola Mayra kleitām tagad tik raksturīgo izšuvumu un idejas autore bija māksliniece Dzintra Taimiņa. Noticis tā – bijusi fotosesija ar meitenēm garās kleitās pie Lielajiem kapiem, kur tobrīd ziedējis zilo puķīšu paklājs, un pa rokai gadījies viens mazs, glīts izšuvums. Ko ar to iesākt? Pamēģināsim jostai! Tā tapa pirmā izšūtā josta, kas nu jau kļuvusi par Mayra kleitu zīmola daļu. Tagad plānots iegādāties aušanas mašīnas, lai austu arī tautiskās jostas.

Drīz Maira secināja, ka ar kleitām trāpīts desmitniekā – feisbuka lapā, sūtot atbildes konkursiņiem, nāca simtiem sirsnīgu vēstuļu! Par garo tērpu cēlumu, par latviešu sievietes skaistumu un latvju zīmēm.

«Tas pat nav mūsu nopelns. Ir zināms, ka šīs zīmes darbojas, un tā ir tāda kā senču palīdzība no augšas,» ir pārliecināta uzņēmēja. Pirmajos gados Maira pati brīnījusies, ar cik lielu sirsnīgu rūpību, piemēram, kāzinieki izvēlas rakstu savam tērpam – visbiežāk Austras koku, kas simbolizē dzimtas pagātni un nākotni.

Un kā pārvēršas sieviete, uzvilkusi garo kleitu! Un kā staltāks izslejas vīrietis izrakstītajā kreklā!  

Mēs tiekamies salonā Augusta Deglava ielā, taču daļa kleitu top Valmierā. Maira pati nešuj: «Ir jāzina, kā to visu dara, ir jāzina tehnoloģijas. Bet tas nenozīmē, ka man pašai tas ir jādara. Es neprotu ne jēdzīgi šūt, ne konstruēt, toties redzu, kā apģērbs izskatīsies, kad būs gatavs!» Neviens klients neaizejot projām, iekams Maira nav pārliecināta, ka tiešām būs skaisti. Viņa neuzstāj, bet pacietīgi gaida, līdz cilvēks pats atradīs pareizo atbildi. Un agri vai vēlu tas arī notiekot.

Mairas joma ir arī pārdošana. Viņa pati apsaimnieko internetveikalu un Mayra lapu feisbukā, kurai ir jau ap 45 tūkstošiem sekotāju. Uzņēmēja uzskata, ka pārdošana latviešu uzņēmējiem un ražotājiem vispār klibo – kaut vai tirdziņos redzams tik daudz skaistu lietu, tomēr liela daļa no tā visa savu pircēju tā arī neatrod.

Tagad Mairai ir ideja sākt dalīties pieredzē par to, kā pārdot. Un vēl viena ideja – veidot kopīgu internetveikalu, kur pārdos visus Latvijā tapušos ražojumus. «Mēs taču zinām, cik daudz latviešu nedzīvo Latvijā. Un kur viņi var nopirkt kaut ko no Latvijas? Internetā!» Arī Mayra kleitas nu jau lielākoties tiek pirktas internetveikalā, kas darbojas jau divus gadus. Kopumā no tā pie valkātājām aizceļojuši vismaz seši tūkstoši tērpu. Kāzas, saulgrieži, kristības – reizēm visi šie svētki ir īsta Mairas tērpu parāde.

Nebūsim ģimene, bet kolēģi!

Nu jau gadu Maira iemēģina spēkus arī pasākumu producentes, ideju autores un organizētājas lomā. Pirmais lielākais pasākums bija jūgendstila tērpu skate Ziemeļblāzmas kultūras pilī. Kopā ar mākslinieci Sandru Silu tapa jūgendstila tērpi – tiesa, tie ir tik sarežģīti, ka vairumā šūti netiek.

Pirms tam, radot tērpus citu rīkotiem pasākumiem, Maira bija sapratusi, cik ļoti viņai patīk, kad ikdiena ir svētki, un cik liels ir prieks tuvumā satikt radošus cilvēkus un leģendārus māksliniekus. Dažus tērpus Maira māksliniekiem ir vienkārši uzdāvinājusi, jo nolēmusi, ka tā viņa var dot savu desmito tiesu mākslai. Un tad, kad Maira nolēma pati pievērsties pasākumu organizēšana, tas izrādījās arī brīnišķīgs ieguldījums attiecībās

Maira ir organizējusi, piemēram, koncertus Manai tautai, kur dziedāja Lorija Cinkusa un Armands Birkens. Tagad Armands piekritis arī piedalīties koncertos, kas notiks novembrī.

«Ja man agrāk kāds būtu teicis, ka varēšu sēdēt un smieties kopā ar Loriju un Armandu – es neticētu! Brīnišķīgāks darbs kā man laikam nav iespējams!» 

Viņas kontā ir arī Operas jauno tenoru trio koncerts, Ratnieku kantri festivāls un Julgī Staltes vadīts Saulgriežu pasākums Rumbulā, Rubeņu kalna pļavā. Uz to sabraukuši vairāk nekā četri simti cilvēku. Viena pļava pilna ar mašīnām, otra ar cilvēkiem.

Bet 24. augustā Likteņdārzā bija Mārtiņš Brauns, Ivars Cinkuss, Ieva Akuratere, Agris Daņiļevičs un citi izcili mākslinieki. Viena dziesma bija pavisam īpaša – to Mārtiņš Brauns sakomponējis dzejolim, kuru viņam pēdējā īsziņā sūtījis pērn mūžībā aizgājušais simtgades Dziesmusvētku režisors Uģis Brikmanis.

Pasākumu Maira organizēja kopā ar savējiem – tā ir viņu ģimenes biedrība. Jaunākā meita piepalīdzēs, biļetes tirgojot, dēls Oskars gādās par kafejnīcu, vīrs kārtos tehniskās lietas. Komandā, protams, būs arī citi. Vai savējos nav grūti komandēt? Maira stāsta, ka pirms kantri festivāla rīkošanas visi apsēdušies un norunājuši: šajā pasākumā mēs nebūsim ģimene, bet kolēģi – katram ir savs darbs, bez atlaidēm.

Rumbulas seriāls

Ģimenes biedrību, protams, var veidot tikai tad, ja ir liela un stipra ģimene. Mairai un viņas vīram Raimondam kopā ir seši bērni. Maira stāsta: «Man ir trīs meitas un dēls. Meita Sigita pašlaik dzīvo Šveicē. Dēls Oskars dzīvo mums kaimiņos, Rubeņu kalna pakājē, un mammas rīkotajos koncertos gādā par kafejnīcu. Vīram Raimondam pieder autoserviss, viņš ir mans tehniskais direktors, daudz darām kopā.

Meita Jana pēc septiņiem Nīderlandē un Spānijā pavadītiem gadiem ir atgriezusies Latvijā un nesen paziņoja, ka šī ir labākā vieta, kur dzīvot: te ir liela nākotne, te viss iet uz augšu, un es te palieku!

Tagad Jana kopā ar mani vada zīmolu Mayra, un viņai labi izdodas. Jaunākajai meitai Elziņai ir 14 gadi, viņa vēl mācās skolā. Vēl man ir audžudēli Voldemārs un Kaspars, vīra dēli no iepriekšējās laulības, – jauki, lieli puiši, kurus esmu audzinājusi no desmit un deviņu gadu vecuma. Viens pašlaik aizbraucis uz Angliju pastrādāt, otrs dzīvo Latvijā,» savējos skaita Maira.

Maira ir Rumbulas meitene: mācījusies Rīgas skolā, bet dzīvojusi Pierīgā – kā laukos. Tāpēc viņai tā patīk daba un pļavas. Pēc izglītības gan viņa ir mediķe – medicīnas māsa. Visus skolas gadus sapņojusi kļūt par ārsti, stājusies Rīgas Medicīnas institūtā, bet nav iekļuvusi. Tad nolēmusi doties mācīties uz medicīnas māsu skolu, lai pēc tās beigšanas atkal startētu uz Medicīnas institūtu.

Bet divdesmit gadu vecumā, mācoties māsu skolas 2. kursā, Mairas dzīve mainījās – piedzima meitiņa, un viņa bija jāaudzina vienai. Drīz pēc tam ar insultu viņā saulē pēkšņi aizgāja Mairas mamma, un tā plānus par studijām nācās atcelt.

Kad meitiņai bija divi gadi, Maira iepazinās ar savu pirmo vīru. Bija sagadījies tā, ka arī kaimiņu mājās dažus gadus iepriekš bija notikusi līdzīga nelaime – nomira kaimiņu puiša mamma. Puisis pats tajā laikā dienēja Afganistānā, un Maira, būdama medmāsa, gāja piepalīdzēt viņa vecmāmiņai. Līdzīgie likteņi satuvināja abus jaunos cilvēkus, viņi apprecējās, piedzima dēls un meita.

Meksikāņu seriālam jau tas mūsu stāsts līdzinās, bet galvenais, ka tagad mums ir liela, laba ģimene.

Un tad dzīve atkal apmeta kūleni, vīrs iemīlēja citu, un Maira 28 gadu vecumā palika viena ar trijiem bērniem. Bija jādomā arī par to, kā izdzīvot. «Biju viena ar maziem bērniem, vecu mašīnīti un maz naudas. Auto nepārtraukti plīsa, bet, dzīvojot tādā mežā ar maziem bērniem, bez tā nevarēju iztikt,» Maira atceras.

Un, tieši pateicoties vecajai mašīnai, Maira satika savu otro vīru: Raimondam piederēja mazs autoserviss, bet mašīna rīkojusies gluži kā pieredzējusi savedēja – kā Maira brauca gar autoservisu, tā kaut kas ar auto vienmēr notika. Piemēram, kāda detaļa sāk sisties ar lielu troksni – jābrauc uz autoservisu. Kad Raimonds sēdies pie stūres noskaidrot, kas par vainu, – nekā, viss labi! Maira jutusies neērti – itin kā speciāli būtu izdomājusi ieganstu doties uz autoservisu. Bet laikam jau tāds bijis lielais plāns tur, augšā, jo Raimonds Mairai tiešām paticis.

Bet stāsts par audžudēliem ir tāds – Maira jau pāris gadus dzīvoja kopā ar Raimondu un saviem trijiem bērniem, bet abi Raimonda dēli dzīvoja pie savas mammas un reizēm brauca ciemos. Taču tad notika traģēdija…

Kādā ziedu vairumtirdzniecības firmā svētdienā nošāva divus cilvēkus, un viens no viņiem bija Raimonda dēlu mamma…

Protams, zēni sāka dzīvot Raimonda un Mairas mājās. Sākumā neesot gājis viegli – zēni jaunajā ģimenē nonāca ļoti grūtā brīdī, pēc tam sākās trakie pusaudžu gadi. Kādu laiku ģimenē viņus puspajokam dēvējuši par Maksu un Moricu – kā varoņus no bērnu grāmatiņas par diviem palaidņiem. Bet izauguši labi puiši.

«Man cilvēki ir jautājuši: kā to var izdarīt – vienā laikā audzināt un uzturēt tik daudzus bērnus? Var, ja ļoti, ļoti mīl vīrieti! Un bērni ir tāda laime!» saka Maira. Tagad ģimenē ir pieci pieauguši bērni vecumā no 25 līdz 31 gadam un abu kopīgā meitiņa četrpadsmitgadīgā Elza. Mazbērnu vēl nav, bet Maira ar vīru smej, ka vēlāk ģimenes izbraucieniem būšot jāpērk ikarusa autobuss – ja nu arī katram bērnam piedzimst pa pieciem bērniem.

Likteņa cirtieni aizmirstas

Mairas bijušais vīrs joprojām dzīvo tieši kaimiņos aiz žoga, bet sirds viņai tagad mierīga. Kopš šķiršanās pagājuši divdesmit gadi, viņam ir cita ģimene, bērni. Kad Mairas bērni draugiem stāsta par brāļiem un māsām, tad gan citiem jūkot rēķini – pieci brāļi un māsas Mairas ģimenē un vēl trīs tēva ģimenē!

«Daudz esmu domājusi par to, cik labi, ka viss tā notika. Jo Raimonds, mans otrais vīrs, man ir daudz piemērotāks un labāks par pirmo vīru, ar kuru kopīgā dzīve izjuka,» atzīstas Maira.

Nācies tikt galā arī ar nopietnām brūcēm biznesā, un daļa saistību pēc krīzes gadiem diemžēl palika neizpildītas. Maira stāsta arī par piedzīvoto nodevību. Pirms krīzes Mairai kopā ar partneri piederēja pārtikas izejvielu vairumtirdzniecības uzņēmums, bet otrs – ģimenes – uzņēmums bija saistīts ar nekustamajiem īpašumiem.

«Bijām divas īpašnieces, un mums bija ļoti labas attiecības. Tad man pieteicās bērniņš, un mana biznesa partnere acīmredzot neizturēja pārbaudījumu ar naudu un varu.

Kad pēc desmit mēnešiem atgriezos, viss bija mainījies – no mūsu uzņēmuma bija izveidots jauns, kas piederēja manai partnerei, bet vecajā bija atstāti tikai atlikumi.

Es biju palikusi bez nekā. Un gandrīz vienlaikus nāca milzīgs naudas sods, jo nezināšanas dēļ Valsts ienākumu dienestā bijām iesnieguši nepareizi aizpildītu deklarāciju. Vienreiz pārsūdzējām, bet nākamo pārsūdzēšanu nokavējām, tāpēc sākās četrus gadus ilga maksātnespēja, kas beidzās ar uzņēmuma likvidāciju. Tā man bija pamatīga dzīves skola,» stāsta uzņēmēja.

«Pēc notikušā es varēju apvainoties, aizbraukt un sākt būvēt savu dzīvi citā valstī. Bet, par laimi, man izdevās visu mainīt tepat. Un tagad man ir brīnišķīga dzīve – skaistas kleitas, koncerti, mākslinieki. Pēdējos gados esmu atguvusi to sajūtu, kāda man bija pirms visām šīm krīzēm – kad bija plāni un ieceres un izdevās daudz ko īstenot.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs