Sindija Vilde: «Izšķirties laikus bija labākais, ko mēs varējām izdarīt»

«Šis ir īpašs posms manā dzīvē,» saka Sindija Vilde. Viņas dzīvē ir daudz jaunumu. Gan tveramu – pērn viņa ir izšķīrās un pārcēlās dzīvot uz Liepāju –, gan netveramu un tāpēc neizstāstāmu. Sindijai ir silts smaids, plaša sirds un skaistas acis. Viņa joprojām ir meitenīga, dzīvespriecīga un ļoti, ļoti dzīva.
Intervija
Ieva Broka
18. aprīlis

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils - Agija Vismane, grims un matu sakārtojums – Kristīne Papša

Kāpēc tu no Rīgas pārcēlies uz Liepāju?

Tāpēc, ka tai jau gadus divpadsmit pieder mana sirds. Un tāpēc, ka man apnika Rīgā ikdienā dzīties pēc kaut kā. Tāpēc, ka vēlos mazāk stresa. Es neprotu nosēdēt mierā, tas nav manā dabā. Man ir koncertā jābūt, izrāde jāapskata, ar bērnu un suni jāizskrienas, saulriets jāsagaida – tikai tad es dienas beigās būšu apmierināta ar nodzīvoto dienu. Man vajag pilnu paketi. Diemžēl līdz ar to man atliek ļoti maz laika miegam. Esmu naktsputns, taču arī agri ceļos, lai pēc piepildītu iespējas vairāk savu vēlmju. Sešas stundas miega – tas jau man ir ļoti daudz, un tā reti gadās. Man vajag laiku, lai pabūtu ar savu puiku, un tad es esmu simtprocentīgi ar viņu. Bet man vajag arī laiku sev, un ar piecpadsmit minūtēm vienatnes man nepietiek. Man patīk pasēdēt un palasīt, pashēmot un pafantazēt – tā ir mana būtība, es bez tā nevaru. Un gribas visu paspēt. Bet Rīgā visu paspēt nevar.

Liepājā viss ir tik kompakti. Varu sākt rītu sporta zālē, pēc tam ar mazo uz baseinu, pēc tam gar jūru ar riteni, izskriet ar suni pa mežu, aiziet uz kino vai teātri. To visu Liepājā var paspēt izdarīt vienā dienā! Rīgā jau bērna aizvešana uz mūzikas skolu konkrētās stundās var prasīt trešdaļu dienas. Tāpēc šobrīd man, manam bērnam un sunim Liepāja ir ideāla pilsēta. Ne tikai loģistikas, bet arī emociju un sajūtu ziņā. Šī pilsēta ir fenomenāla! Man, esot prom, visu laiku gribas atpakaļ uz Liepāju. To tā pilsēta ar mani ir izdarījusi. Un ar manu puiku arī. Kaut visu bērnību pavadījusi esmu pavisam kur citur. Viļķenē. Ir tāds mazs ciematiņš, kur dzimis arī Baumaņu Kārlis. Bet tas izskaidro, kāpēc man tik ļoti vajag dabu apkārt, – es esmu uzaugusi laukos.

Izšķirties un izdarīt to laikus, bija labākais, ko mēs varējām izdarīt.

Varbūt tomēr bija kāda mīlestības nots, kas lika pārcelties?

Tikai mīlestība pret pilsētu. Esmu spontāna. Nesēžu ar lapiņu un nevelku plusiņus un mīnusiņus. Sajutu, ka gribu dzīvot Liepājā, un man vajadzēja mēnesi, lai to īstenotu. Man Liepājā viss patīk. Vienīgais, ko Liepājā varētu nedaudz uzlabot, ir paši kūtrie kurzemnieki, kuri čīkst un pīkst, ka nav labi. Nav darba, ko tad te vispār darīs, jābrauc prom…

Jā, bet tev jau arī darbs un birojs ir Rīgā.

Centrālais birojs vajadzīgs Rīgā, jo te ir vairums klientu. Bet man jau ir doma arī par biroju Liepājā. Man vispār ir tāds brīdis dzīvē, kad ir ļoti daudz domu. Šis ir tāds īpašs posms, kad izkristalizējas mērķis, virziens, vēlmes un mana nākotnes nodarbošanās. Pagaidām dzīvoju uz koferiem un ceļā Liepāja–Rīga–Liepāja. Dažreiz tās ir divas dienas nedēļā Rīgā, bet citreiz tās izaug nedēļā.

Tu uztraucies par naudu?

Es nedrīkstu par to uztraukties. Esmu ievērojusi sakritību – tiklīdz par to uztraucos, sāku to zaudēt. Esmu to ļoti spilgti izjutusi. Protams, nedrīkstu kļūt arī pārāk izšķērdīga, saucot: «Ļaudis, šovakar visu izmaksāju es!» Man vajag eksistencei, protams, ir arī atbildība pret maziņo, jo gribas, lai viņš var iet pulciņos un jau no mazotnes uzzināt, kas padodas labāk un kur ir talants. Tas arī prasa naudu. Man patīk skaistas lietas, bet zīmoliem pakaļ nedzenos. Man nepatīk kaulēties, pat riebjas. Un man arī nepatīk, ja man prasa: «Varbūt kādu atlaidīti?» Es zinu savu vērtību.

Tu jau vairākus gadus esi šķīrusies. Nu, kā saka: tāds skaists pāris bijāt. Kā tev tagad sokas mīlas jautājumos? Jūties pieprasīta?

Teikšu godīgi, jūtos pieprasīta pati sev. Šobrīd beidzot ir tas laiks, kad sāku sevi iemīlēt. Līdz tam vienmēr biju attiecībās. No vienām uzreiz nākamajās. Es nezināju, ko nozīmē būt vienai. Es vispār nezināju, kāda es pati esmu! Kā sievietei man bija tendence pielāgoties vīrietim. Es tagad tikai saprotu – tā vispār nebiju es, kas tur toreiz bija! Tik daudz ko biju aizguvusi no otras puses, ka pati sevi pazaudēju. Tagad esmu ļoti gandarīta un priecīga satikties ar sevi. Neiespringstu, ka man šobrīd nav nopietnu attiecību, bet zinu, ka būs.

Bet nenopietnas ir?

(Smejas.) Koķetēšanas līmenī. Esmu taču sieviete tomēr. Visādas interesantas lietiņas ar mani notiek, bet mūža mīlestību satikusi neesmu. Agrāk man likās, ka esmu vizuāliste un zinu, kādi vīrieši man patīk, bet tagad man nav ne jausmas, kādi man patīk – vecāki vai jaunāki, resnāki vai tievāki. Svarīga ir tikai ķīmija, un tā vai nu ir, vai nav. Labi, garāki par mani man patīk, tas vienīgais.

Bet varbūt tagad tev ir kādas prasības pret vīrieti?

Es zinu, ko negribu. To gan es zinu! Es negribu būt sieviete vadītāja attiecībās. Negribu būt lokomotīve. Man gribas sev blakus par mani gudrāku vīrieti. Tādu, no kura varu mācīties. Tādu, kurš mani, kura jau ir laimīga, padara vēl laimīgāku. Man negribas būt tai stiprajai. Es zinu, ka varu tāda būt, jo tāda esmu. Bet es vairs negribu. Ja tā, tad es labāk dzīvoju bez vīrieša, nekā ģimenē patiesībā ienāk vēl viens bērns. Man nevajag muskuļus, bet prāta ziņā stipru un spēcīgu, un, protams, mīlošu. Es varu gaidīt to mīlestības sēklu, tad varu gaidīt asniņu, tad pumpuru un pēc tam ziedu. Šajā ziņā es nekur nesteidzos. Mums ar draudzenēm ir tāds termins, runājot par attiecībām ar pretējo dzimumu: «Tas ir mans dzīvnieks.» Cik bieži liekas: tāda smuka meitene un nu šitāds te blakus… Bet viņiem iekšā ir tā vilkme, magnēts un iekšējais prieka kliedziens. Jo viņš ir viņas dzīvnieks. Un nevis mans – tāpēc no malas pat nesaprast, kur tur tā pievilcība varētu slēpties. Tuvu draudzeņu lokā mums ir samainījušies pāri, un man tas nešķiet kaut kas tāds. Es priecājos par katru, kas atrod savu īsto dzīvnieku. Es priecājos, kad tas izdodas arī maniem bijušajiem vīriešiem.

Negribas būt tai liktenīgajai, pēc kuras visu mūžu ilgojas?

Pasarg’ Dievs, tādas problēmas es negribu gan! Man ir ļoti labas attiecības ar bijušo vīru. Nepatīk gan viņu tā saukt, arī bērna tēvs nešķiet pareizs nosaukums. Man viņš ir Jančuks. Mēs viens otru vairs necenšamies izmainīt, un mums kopā ir fantastisks dēls, kurš ir laimīgs, ka divi viņa tuvākie cilvēki – mamma un tētis – tagad spēj lieliski komunicēt. Mums ir kopīgas ģimenes dienas, mēs abi gribam būt kopā ar dēlu, un arī ar vecmāmiņām ir paveicies – Hugo ir ļoti pieprasīts bērns. Es negribētu apgalvot, ka tagad mums ar Jančuku ir labākas attiecības nekā tad, kad bijām vīrs un sieva. Bet noteikti brīvākas. Protams, esmu domājusi un kādreiz arī skumusi, ka laulība neizdevās. Taču to visu atsver Hugo. Tāpēc mums ar Jančuku bija jāsatiekas. Taču izšķirties un izdarīt to laikus bija nākamais labākais, ko mēs varējām izdarīt. Mums tā vērtību skala katram aizgāja uz citu pusi. Man bija vienas ekspektācijas par viņu, viņam par sevi pilnīgi citas. Un otrādi.

Tu dzīvo Liepājā no gada sākuma, nu jau noteikti zini, kuras tad ir tās skaistākās vietas. Vari nosaukt savas Liepājas topa vietas?

Gada sākumā gan ļoti daudz sanāca ceļot – biju Meksikā, tad Ņujorkā – meklēju potenciālos sadarbības partnerus jau pieminētajā grūti tulkojamajā destination pasākumu sfērā. Runājot par Liepāju, vieglāk nosaukt vietas un lietas, kas nepatīk, jo to ir maz. Nepatīk Summer Sound festivāla jezga, no kuras izvairos. Viss cits patīk. Brokastīs MO vai pankūkas VĒJŠ cafe. Bet vēl labāk izklāt sedziņu un uzrīkot sev un Hugo pikniku mežiņā ar skatu uz jūru. Ļoti patīk vegānais brančs Chill Inn, kas ir Bernātos pie Liepājas. Neesmu veģetāriete, bet patīk tā vide un ēdiens, un zinu, ka tur vienmēr ir gaidīts arī mans suns Rausis un Hugo būs, kur spēlēties. Lielais dzintars un Liepājas teātris. Vīna bars Antikvariāts, Bulanžērija

Kā sievietei man bija tendence pielāgoties vīrietim. Tā vispār nebiju es, kas tur toreiz bija!

Draugi tev arī jau Liepājā ir?

Jā. Jančuks ir no Liepājas, mēs arī kāzas Liepājā svinējām. Un cik interesanti, ka viņš tagad dzīvo Rīgā, bet es Liepājā… Draugus tagad satieku biežāk, nekā dzīvojot Rīgā. Agrāk sazvanījāmies un sarunu beidzām ar domu, ka jāsatiekas, bet tā arī nesatikāmies. Tagad viņi vienkārši brīvdienās brauc pie manis uz Liepāju, un mēs satiekamies.

Kādas tev ir attiecības ar savu skaistumu?

Labs jautājums! Es pati ne vienreiz vien esmu domājusi, vai tam vairāk ir plusu vai mīnusu. Cilvēkiem jau tomēr patīk domāt: «Simpātiska, tātad droši vien arī dumja!» Un: «Ai, tā taču vispār modele!» Jātiek pāri tam, ka par mani tā domā. Bet dažreiz, piemēram, organizējot kāzas, es joprojām sajūtu, ka līgava ir tāda kā greizsirdīga un līdz galam man neuzticas. Bet tas ir salīdzinoši reti. Nu, un vēl jau glīta sieviete nedrīkst atļauties nevienā dzīves situācijā izskatīties neglīta un iznest atkritumus bez grima! Man, protams, tas ir vienalga. Un es vairs neiespringstu. Neesmu īpaši satraukusies un sekojusi līdzi savam izskatam. Tikai tik daudz, cik ķermenis pats prasa. Izmantoju dabīgus un diezgan vienkāršus līdzekļus, nesekoju jaunumiem kosmētikas tirgū. Lai ko arī darītu – saloni, solāriji, dārgas drēbes – ja iekšēji būšu sagrauta, nekas no tā man nepalīdzēs.

Un tu esi bijusi iekšēji sagrauta? Vienreiz, divreiz, daudzreiz?

Sezonāli un viļņveidīgi. Protams, esmu. Un neprotu to ne kontrolēt, ne paredzēt. Tomēr tagad man ir vecums, kad sevi jau analizēju. Un vislabākais, ka visu slikto, kas notiek, atzīstu par mazām mācībām. Zaudēta nauda, neizdevušies projekti – tajos visos ir slēpta mācība man. Ja neatrodu, kur tā mācība slēpjas, saņemu belzienu pa to pašu vietu.

Un lielākā mācība, ko esi sapratusi?

Man jāatzīstas, ka es tikai salīdzinoši nesen sapratu, ka visus cilvēkus vērtēju pēc savas skalas. Esmu ļoti emocionāla un savas emocijas neslēpju: ja smaidu, tad smaidu, ja raudu, tad raudu. Un man tiešām visu laiku likās – ja cilvēks nesmaida, tātad viņš ir drūms. Man atvērās acis! Izrādās, mana melnā krāsa ir manā melnajā krāsā, bet kādam citam ir pilnīgi cita melnā krāsa. Tas man izmainīja izpratni par ļoti daudz ko. Bet tas, ko joprojām apgūstu, – pateikt nē. Es tik bieži esmu pateikusi jā, kad vajadzēja pateikt nē. Darba, attiecību, visās jomās. Pat pērkot kurpes!

Es tik bieži esmu pateikusi jā, kad vajadzēja pateikt nē. Darba, attiecību, visās jomās.

Vasarā izklaides un pasākumu biznesā droši vien īpaši daudz darba. Jūties noskrējusies un nogurusi?

Vairs ne tik ļoti. Mācos to nē pateikt. Turklāt pārveidoju savu uzņēmumu. Ne tikai no nosaukuma Chocolate Events uz Bordo, bet arī no trīspadsmit cilvēku kolektīva uz trim cilvēkiem. Attiecīgi man vairs nav tik daudz jāskrien, nav jāpiefiksē, kas ieradies darbā un kas ne, nav jārisina kolektīva iekšējie konflikti… Es vieglāk varu klientam pateikt nē, jo man vairs nav jānodrošina ar darbu un algu tik daudz cilvēku. Tagad man ir vairāk laika bērnam un sev pašai. Un tas ir burvīgi. Starp citu, pasākumu rīkošana ir viens no stresainākajiem darbiem pasaulē, un to neizdomāju es. Pēc apsardzes, ārstiem, policistiem, ugunsdzēsējiem. Tā tikai liekas – kas tur ko ballīti uzrīkot! Aiz glītās fasādes ir milzīgs stress un atbildība. Bet man ir paveicies, jo ļoti patīk šis darbs. Divpadsmit gadus tajā darbojos, esmu jutusies ļoti nogurusi, bet gandrīz jebkurā pasākumā ir brīži, kas mani paceļ un uzlādē.

Kas jārīko visbiežāk? Kāzas?

Visbiežāk tomēr ir korporatīvie pasākumi. Bet kāzas ir vissarežģītākais pasākuma veids. Tur var notikt visnegaidītākās lietas un vispār nevar paredzēt, kādi zemūdens akmeņi kurā brīdī pēkšņi izlīdīs. Kāzas ņemu ļoti izvēlīgi, jo ļoti ticu savai intuīcijai, ja ķīmijas ar jauno pāri nav – atsaku.

Kas vispār tagad kāzās ir modē?

Šobrīd modē ir Pinterest kāzas. Kad svarīgākais ir vizuālais. Cilvēki ir gatavi ieguldīt ļoti daudz naudas tieši dekorācijās, mazāk izklaidēs un izjūtās. Otrs virziens – emocijas un atmiņas. Savukārt krāsas, vietas, ziedi, tematika ir dažnedažādi. Man personīgi šobrīd izaicinājums ir organizēt kāzas ārzemēs. Un ne tikai latviešiem, bet arī ārzemniekiem. Un ne tikai kāzas, bet arī pasākumus. Tie nav lieli – esmu sapratusi, ka nelieli man patīk un izdodas labāk, bet tieši tādos es pati saņemu lielāko gandarījumu. Taču arī lielāks, vienkārši sakot, čakars. Jebkurš mani var atpazīt, pienākt un pateikt: «Vīns nav pareizajā temperatūrā.» Es šobrīd izplešu spārnus un skatos ārpus Latvijas. Savukārt ārzemniekus vedu uz Latviju. Jau otro gadu braucu uz izstādi Destination Weddings, kur pārstāvu Latviju kā galamērķi, kurā rīkot kāzas un pārsteigumu pasākumus.

Kāpēc tu savu pasākumu aģentūru ar diezgan skaisto nosaukumu Chocolate Events nomainīji pret ne mazāk skaisto Bordo?

Nosaukumu vajadzēja mainīt, jo mainījās mūsu potenciālie klienti. Kāpēc Bordo? Bordo man asociējas, pirmkārt, ar bordo krāsas lūpukrāsu. Es varu būt treniņtērpā, bet, ja man būs lūpas bordo krāsā – es jūtos svinīgi, tie man ir svētki. Tam pievienojas Bordo vīns. Un operas karaliski samtainais priekškars bordo krāsā. Galu galā – Brižita Bardo. Varētu teikt, tagad tie ir tādi svētki jau pakāpienu augstāk. Bez šokolādes strūklakas.

Kad vairākas sievietes sanāk kopā, viņas sauc sevi vai nu par meitenēm, vai par dāmām. Kas esi tu?

Es jūtos kā meitene. Kad apprecējos un mani uzrunāja vārdā sieva, man šermuļi skrēja pār kauliem. Kad dzirdu sakām skaista sieviete, es skatos apkārt un meklēju, par kuru tad te tagad tā runā. Man ir trīsdesmit septiņi gadi, bet es jūtos kā divdesmit piecus gadus veca meitene – tāda, kurai viss vēl priekšā. Līdz dāmai man vēl jānobriest. Kaut pieļauju, ka nekad arī kā dāma nesajutīšos. Man patīk baudīt dzīvi, un neesmu aizspriedumaina pret gadiem. Tas ir tikai skaitlis un nosvinētas vasaras. Gadi noteikti nav stāsts par to, ko cilvēks var vai nevar atļauties. Tu vari atļauties to, ko pats vēlies un cik tev atļauj veselība. Piemēram, es nesaprotu, kā var pateikt: «Viņam taču ir jau sešdesmit, kāpēc vajag tērēties un precēties?» Kā nevajag?! Protams, vajag! Un kāpēc lai kāds neiestātos vēlreiz augstskolā piecdesmit gadu vecumā? Vai arī: «Paskaties, paskaties, viņa ir ar jaunāku džeku!» Es nekad neko tādu nenosodīšu. Ja viņiem kopā ir labi, gadiem nav nozīmes. Protams, kamēr tas vienam no viņiem nedraud ar paātrinātu sirdstrieku. Mēs dzīvojam vienu dzīvi un katrs savu, tāpēc varam atļauties darīt, kā paši vēlamies.

Kāda tu esi mamma?

Hugo ir mans draugs. Dēlam ir pieci gadi, viņš ir mazāks, nepieredzējušāks, fiziski vājāks, bet man nereti ir sajūta, ka viņš ir stiprāks par mani. Un dažreiz es skatos uz viņu un piefiksēju, ka nemaz nejūtos kā viņa mamma. Vismaz ne tādā izpratnē, kā es saprotu vārdu mamma. Es tagad viņu divas dienas neesmu redzējusi, tāpēc pieļauju, ka tūlīt manās acīs sariesīsies asaras (un tās tur sariešas – red.). Hugo ir mans dvēseles radinieks. Nezinu, kas notiks tīņa vecumā, bet šobrīd viņš mani jūt bez vārdiem. Viņš ir kā mana labā roka un trešā acs. Mans brīnums. Es atnāku mājās nogurusi, dēls pienāk, apķeras: «Mammīt, nāc, es tevi samīļošu.» Un es vairs neesmu nogurusi. Esmu laimīga, kad redzu viņus abus – Hugo un Rausi – skrienam gar jūras krastu. Hugo smaids un Rauša izkārtā mēle – un abi tik starojoši. Es vispār esmu bērnu cilvēks, man ļoti patīk bērni. Mierīgi varu pavadīt visu dienu ar savu un māsas bērnu un pēc tam naktī strādāt, jo zinu – ir vērts tā pavadīt dienu. Es arī pati esmu bērnišķīga, varu priecāties par niekiem.

Un par ko skumsti?

Par netaisnību. Par negodīgu rīcību. Par to, ka dara pāri vājākajam. Ka melo un apmelo, un pieviļ. Par to, ka nauda svarīgāka par cilvēku. Par to, ka dabai dara pāri. Par to, ka esam nozombēti ar reklāmām un mārketingu. Par to, ka tik daudziem bērniem vispār patiesībā nav nekādu attiecību ar saviem vecākiem, jo vecāki savus bērnus iemainījuši pret vergošanu mantiskām lietām. Par to, ka nav sirsnīguma un ģimeniskuma. Ka cilvēku nevērtē pēc viņa sirds siltuma vai izglītības, bet pēc tā, kāda viņam mašīna.

Ko vēl par tevi vajadzētu zināt?

Nezinu. Varbūt vienīgi to, ka mana lielā aizraušanās ir zirgi? Tie šķiet kā mani dvēseles radinieki, kā mans miera avots un brīvības izjūta. Un vēl man tagad ir tāds sapnis, ka es savā četrdesmit gadu jubilejā apsēdīšos pie klavierēm un sniegšu koncertu saviem draugiem. Jāpiebilst, ka man nav nekādu mūzikas priekšzināšanu. Taču es jūtu, ka gribu spēlēt klavieres. Un vēl es gleznoju, to gan esmu Valmieras mākslas skolā nedaudz mācījusies. Mēs ar Hugo paņemam molbertus un dodamies gleznot. Bieži esmu tik emocionāli pārņemta, ka vārds paldies šķiet par strupu. Un tad ar krāsām uz molberta es varu to pateicību izpaust. Un vēl man ļoti patīk Argentīnas tango. Diemžēl diennaktī ir tik stundu, cik ir.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs