Savā dubulttelpā. Dzejnieces Agnese un Madara Rutkēvičas

Intervijas
Anna Peipiņa
Anna Peipiņa
Annas Psiholoģija
Annas Psiholoģija
27. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksna, stils: Laila Trilopa
AGNESE un MADARA RUTKĒVIČAS ir kā īpaša parādība mūsdienu Latvijas kultūrvidē. Viņās grūti atšķetināmā mezglā savijies viss – dzeja un dramaturģija, proza un aktiermāksla, viņu gleznieciskie tēli. Viņu īpatnais runasveids, kurā abu balsis savijas un izdejo kādu pašām vien zināmu deju.

JRT izrādē Atnāc mani vēl satikt viņas iedzīvojas latviešu dzejnieču tēlos un dzīvesstāstos – no Austras Skujiņas līdz pat Kornēlijai Apškrūmai.

– Jūs šobrīd dzīvojat starp Rīgu un Valmieru?

Madara: Jā, tā tagad sanācis. Man tur ir darbs, strādāju Valmieras teātrī, literārajā daļā. Man pēc Rīgas atgriezties Valmierā. Pēc šī visa trokšņa, ātruma atgriezies, noej gar upi un esi savācies. Sakārtojies atkal atpakaļ.

– Bet kāpēc jūs tur dzīvojat abas?

Agnese: Grūti pateikt. Tā sanācis. Kad sākās šeit mēģinājumi, apsvēru domu, ka es varētu īrēšu Rīgā, māsa paliktu Valmierā. Bet tas man kā pašnodarbinātajai būtu pārāk dārgi. Tas ir tas racionālais iemesls.

M.: Man gan liekas, ka īstais iemesls ir vairāk iracionāls. Es pārvācos uz Valmieru, māsa līdzi… Man liekas, mēs nemaz neprotam dzīvot atsevišķi.

A.: Nē, ir bijis posms, kad es dzīvoju atsevišķi. Bet tagad mēs esam vairāk sasietas kopā arī ar šo izrādi, kurā kopā spēlējam. Kad esam Rīgā, mēs paliekam pie mūsu Valmieras teātra kolēģes Ilzes Pukinskas – kādreizējā Veltas Līnes un Gunāra Cilinska dzīvoklī. Mums ļauj tur dzīvoties. Sasveicināmies ar Cilinski… Viņš laikam joprojām ir skaistākais latviešu aktieris. Varbūt pat mans vīrieša ideāls. Tāds liels, mierīgs. Mums opaps bija līdzīgs, ne?

– Izrādes Atnāc mani vēl satikt pamatā ir jūsu abu performance, iemiesojoties latviešu dzejnieču tēlos. Noteikti ir nozīme tam, ka jūs pašas esat literātes.

M.: Man liekas, ka Alvis pievērsa uzmanību tam, kā mēs runājam. Viņam kaut kā patika mūsu sarunas. Viņš jau vispār režisē ar dzirdi. Tāpēc mēs izrādē dzeju arī lasām kā baznīcā. Kā balsis no citas dimensijas, no citas telpas.

A.: Un tas dzejnieču konteksts sapasēja ar mums. Jo mēs reāli tā arī dzīvojam. Lai cik tas neticami liktos. Bet mēs tiešām tā dzīvojam.

– Jūs dzīvojat… literatūrā?

A.: Tā nevar teikt, ka literatūrā. Literatūra – tas ir kaut kas jau gatavs. Mēs dzīvojam – savā telpā.

M.: Irāņu rakstniece Golnāza Hašemzāde Bunde, viņai ir brīnišķīga grāmata Tie bijām mēs, ir labi formulējusi, ka cilvēkam vajag ne tik ļoti laiku, jo laiks jau ir, bet savu telpu. Ne īsti fizisku telpu, drīzāk garīgu. Cilvēks dzīves laikā izveido tādu savu telpu. Sava telpa – tas ir ļoti svarīgi. Un tikai no viņa atkarīgs, cik dziļu vai seklu viņš to izveido.

Ir cilvēki, kam tā arī īsti neizveidojas sava telpa, tā pārklājas ar citām, izšķīst. Mums abām izveidojusies katrai sava un pa abām arī viena telpa, dubulta.

A.: Un Alvis šo mūsu telpu uztvēra, sajuta. Jo viņam pašam taču ir ļoti dziļa tā telpa. Un viņu neviens nespēj pārklāt – tā ir tik stipra. To jau jūt.

– Izrādē figurē vairākas latviešu dzejnieces – Austra Skujiņa, Aspazija, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Velga Krile, Vizma Belševica, vēl vairākas. Kāpēc tieši šāda dzejnieču atlase?

A.: Sākumā jau bija sarakstā bija daudz vairāk. Tad mēs atlasījām – ar Alvi kopā. Vairāk pēc intuīcijas. Pēc enerģētikas. 

– Pēc izrādes ir apmēram skaidrs, ka laba dzejniece ir nelaimīga sieviete.

M.: Tev bija tāda sajūta, ja?

A.: Man liekas, ka viņas pašas sevi tādas padarīja. Neviens cits jau tevi nevar padarīt nelaimīgu. Tikai pats sevi var līdz tam destruktīvajam stāvoklim novest. Varbūt tas viņas arī vieno.

M.: Pasaules izjūta. Tāda diezgan traģiska.

A.: Arī sievišķīgums. Vājums, kas var būt arī spēks.

M.: Savā ziņā arī ārkārtīgi bērnišķīgas. Varbūt viņas bija sievietes, kas negrib pieaugt? Papētot kopsakarības, ir redzams, ka vairākas pieder paaudzei, kam tēvi bija karā… Tēva trūkums. Ilgas pēc tēva, pēc tā drošā, tā sargājošā. Divdesmitais gadsimts jau ir tāds tēva trūkuma gadsimts.

A.: Tēva gan var būt arī par daudz – Kriles gadījumā. Kad tēvs sargā par ciešu.

– Kura no dzejniecēm jūs katru uzrunāja visvairāk?

M.: Man noteikti Vizma Belševica. Kad es izrādē sēžu uz dīvāniņa, man liekas, ka viņa stāv kaut kur blakus. Bet arī sev īsti nelaiž klāt.

A.: Jānis Elsbergs, Vizmas dēls, teica, ka es kādā ziņā esot līdzīga viņai. Viņš pat man Belševicas pelnutrauku gribēja atdot.

– Vai man tikai tā likās, vai tā bija, ka visgrūtāk jums gāja ar Āriju Elksni?

A.: Es agrāk vispār sevišķi neizjutu Āriju Elksni. Tikai tagad arī sāku viņu pieņemt. Viņa bija pēdējā, ko es pieņēmu. Kā zināms, Ārijai Elksnei bija šizofrēnija. Varbūt tāpēc tu intuitīvi negribi to enerģiju pārņemt un neviļus distancējies.

– Daudzi brīnās, kāpēc jūsu izlasē ir Kornēlija Apškrūma.

A.: Es zinu, daudziem ir pretestība pret Kornēliju Apškrūmu. Bet patiesībā viņai ir daudz labas dzejas! Piemēram, krājums Mājvieta. Es apņēmu visus viņas krājumus un ļoti rūpīgi izlasīju. Viņai ir pārsteidzoši labi dzejoļi. Viņa gan mēdza pati tos sabojāt, pēc tam labojot.

M.: Viņas krājumiem trūka laba redaktora. Ja atlasa pašu esenci, tā ir brīnišķīga.

A.: Liāna Langa, mūsu latviešu intelektuālās dzejas simbols, pēc izrādes arī atzina, ka viņai ir pārsteigta par Kornēliju. Es ceru, ka izrāde noņem priekšstatus par viņu. Arī viņa ir dzejniece ar savu telpu, un tas ir brīnišķīgi.

Mums vēl nav sanācis, bet gribam aizbraukt pie viņas ciemos, satikt.

Viņa dzīvo pansionātā, diezgan vientuļa, dēls viņai ārzemēs. Bet viņa jau vienmēr jutusies vientuļa. Tā ir viņas telpa.

M.: Un galu galā viņa daudziem ir palīdzējusi dzīves situācijās. Kaut vai izvadītāji, arī viņiem vajag dzeju. Apškrūmai ir ļoti dziedinoši vārdi īstenībā, gandrīz kā mantras. Tik vienkārši, ka liekas uz banalitātes robežas, bet dzeja nav nekāda elitārā padarīšana.

A.: Jā, nav tiesa, ka dzeja ir kaut kas, ko nevar saprast. Ka tikai ļoti augsti inteliģents cilvēks sapratīs. Dzeja ir par cilvēka jūtību – vai viņš jūt vai nejūt. Tas arī viss.

M.: Ingmāram Bergmanam bija brīnišķīgs teiciens: Es negribu saprast, es gribu just. Andra Neiburga to ir citējusi pēc tam.

A.: Man ir tieši tā sajūta, kad es rakstu. Es gribu just, bet negribu pieslēgt prātu.

M.: Māsai nupat bija ļoti skaista sleja Dienā – par pieskārieniem. Es reti lasu viņas slejas, jo mēs tāpat visu izrunājam, bet te izlasīju un pat nosvīdu aiz sajūtas, cik tā bija skaista. Bet dzejolis ir jūtu attēls. Ja ir laba dzeja.

– Kas ir laba dzeja?

M.: Varbūt tā nav pareizi dalīt – laba, slikta?

A.: Kāpēc ne? Man liekas, ka laba dzeja ir tā, kas ved dziļumā pie sevis. Liek domāt par sevi, ved iekšā. Bet ir dzejnieki, kas nevis tevi ved iekšā, bet izpauž savu uzmanības deficīta sindromu, kliedzot pasaulei – es šeit esmu! Re, mani ir situši, mani ir izvarojuši, man ir tik slikti, man ir tik grūti dzīvot, un tagad pievērsiet man uzmanību! Tas izskatās pēc tāda stendapa? Tā nav dzeja, tā tad ir pašterapija. Protams, dzeja savā veidā vienmēr ir pašterapija, un labi, ka viņa to noraksta nost, bet izkliegt visai pasaulei…

Vajag, lai dzeja ir arī citiem, ne tikai sev.

– Bet kāpēc cilvēkam vajag dzeju?

A.: Labs jautājums vispār. Visiem to nevajag. Man, piemēram, nevajag snovbordu vai basketbolu skatīties.

M.: Dzeja ir arī tiešais pieslēgums valodai. Lai koptu savu valodu. Man ir liels prieks, kad pēc izrādes teikuši, ka tagad gribas sākt lasīt dzeju. Arī tādi, kas līdz šim dzeju vispār nav lasījuši.

– Intervijās esat teikušas, ka jums ģimenē nav ne literātu, nedz vispār radošu cilvēku. Un ka jūsu radošums vairāk radies no bērnības, kas pavadīta, divatā klīstot pa mežu un ļaujoties iztēlei.

A.: Jā, mēs diezgan brīvi dzīvojāmies, abas kopā un ar vēl arī ar vecāko brāli. Vecākiem bija zemnieku saimniecība, viņi bija arī pārņemti viens ar otru, ar savām attiecībām, kaislībām, un mēs tik drasējām vieni paši savā nodabā… Vecāki mūs nodrošināja, mums bija viss, ko mēs gribējām, un vēl arī brīvība.

M.: Mums ir ciešas attiecības ar vecākiem, viņi mūs atbalsta, taču viņu pašu dzīve bija vētraina. Tur nav, ko slēpt – vairākkārt šķīrās, to mēs arī visu piedzīvojām. Savu iespaidu tas noteikti ir atstājis, tas paliek zemapziņā.

A.: Varbūt tāpēc mums arī īsti neizdodas izveidot attiecības ar vīriešiem. Man tas liekas, ka būs tik grūti, tik sarežģīti.. Tā bērnības pieredze kaut kur dziļi sēž. Viss it kā varētu būt, notikt, pielūdzēju netrūkst, bet… nevar.

M.: Tā mūsu saruna, kas ir ielikta izrādē, tā ir par mums pašām. Jo mēs tiešām kaut kā nespējam veidot attiecības. Mēs par to domājam, esam par to runājušas. Man bija draugs, bet…

A.: Mēs pašas tās attiecības sabojājam. It kā no vienas puses visu laiku bombardētu.

– Vai tas nav saistīts arī ar jūsu ciešo būšanu kopā? Vai starp jums, jūsu telpā vispār kāds spēj ielauzties?

A.: Jā, tā varētu būt. Jo tiešām starp mums grūti ienākt.

M.: Mēs to it kā izrunājam, bet, kad pienāk laiks rīkoties, viss paliek, kā bijis.

A.: Vispār, kā sākam runāt par attiecībām, tas kļūst ļoti sarežģīti… Droši vien vajag uzrasties vīrietim, kurš vienu paņem aiz rokas un vienkārši aizved. Bet laikam neesam satikušas tik nobriedušu vīrieti vēl. Vairāk ir tādi nepieauguši…

M.: Varbūt arī pašas tādas esam.

A.: Jā, es esmu bērnišķīga. Bet nav tā, ka es ģimeni negribētu.

Nevar būt tikai luga, vajag bērnu arī. Visu vajag.

– Jums laikam īsti nebija šaubu, ko dzīvē gribēsiet darīt?

A.: Es vienā brīdī gribēju studēt jurisprudenci, domāju, ka būšu juriste. Advokāte. Bet es jau arī esmu. Lugas varoņu advokāte. Rakstnieks vispār ir advokāts, viņš aizstāv savu varoni.

M.: Es vispār dzīvi nespēju redzēt profesijās. Man dzīve kaut ko citu nozīmē. Man ļoti patīk vērot.

– Un ko tu redzi?

M.: Tādu īstu sarunu cilvēkiem trūkst. Pieskārienu trūkst. Nevis, ka tevi tikai ielaiko telefonā, bet īstu pieskārienu.

A.: Tu jau pats nedod, tāpēc tu arī nesaņem. Tas ir arī stāsts par vientulību, lai gan man neliekas, ka šis ir nez kāds īpašs vientulības laiks. Vientulība vienmēr bijusi. Tagad vientulībai ir varbūt cita forma.

M.: Vientulība jau patiesībā ir fundamentāls cilvēka pamatstāvoklis. Tas, ka es dzīvoju ar māsu, nenozīmē, ka es reizēm nejūtos vientuļa. Un to arī var pārvērst spēkā. Kā mūsu dzejnieces – viņas vientulību pārvērta spēkā.

– Kas jums ir laime?

A.: Atkal man gribas teikt – tumša, silta jūra. Silts jūlijs, zvaigznes, mēs ar māsu pa pliko ejam iekšā. Tā ir skaista sajūta.

M.: Man laikam… Pēc visa, kas pēdējā laikā noticis, domājot par Andras Neiburgas aiziešanu… Tagad dažreiz ir tā, ka pamostos no rīta un saku – paldies Dievam, ka esmu dzīva. Un tā ir tā laime. Tu elpo, esi dzīva.

Man kaut kā ļoti stipri tas iesita, ka Neiburga nomira. Es pat pirmizrādes laimes sajūtu neatceros tik ļoti, kā viņas bēres. Kā to absolūto eksistenciālo sajūtu, ka mēs visi izzudīsim. Tāpēc tā ir laime – ka vari atvērt acis un būt nomodā. Ka tu vari pieskarties otram. Uzmundrināt.

Es esmu sākusi mammai biežāk rakstīt. Uzmundrināt viņu.

– Ko jums patīk darīt?

A.: Dzīvot. Dzīvoties. Mēs esam privileģētā stāvoklī – mēs varam izlemt, ko darīt. Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem jāiet uz darbu, jābūt tur no tikiem līdz tikiem, bet… tā ir viņu izvēle. Neviens viņus nav piespiedis. Patiesībā neviens.

– Jūs varat iztikt?

M.: Ir kā kuru brīdi, bet mēs naudas dēļ negribētu sākt darīt kaut ko sev pilnīgi pretēju. Savu brīvību mēs tam noteikti negribētu ziedot. Neesam bagātas, bet kaut kā galus izvelkam.

– Lugās visvairāk parādās lauku vide. Tas ir apzināti?

A.: Man tie lauki vairāk ir tāds kā cilvēka iekšējais stāvoklis. Tu esi tādā kā dziļi savā mežā. Es nevarētu lugu rakstīt, kur darbība notiek birojā vai viesu namā. Man vide ir ļoti svarīga cilvēka iekšējai sajūtai. Laukos tu nevari izbēgt no sevis paša, un lugai tas ir svarīgi.

M.: Laukos cilvēkiem ir ļoti dziļš kontakts ar dzīvniekiem. Ar mājlopiem. Gotiņa, kaziņas. Arī ar meža dzīvniekiem. Bankovskis ar Neiburgu Miķeļbākā bija pieradinājuši lapsiņu… Tas tik skaisti. Pilsētā cilvēki baidās viens no otra. Laukos tu esi viens pats, neviens tev netraucē. Mēs tomēr esam augušas laukos, mežos.

A.: Es kādreiz noteikti gribētu dzīvot laukos. Kaziņas audzēt. Visforšāk gan ir gan pilsētā, gan laukos. Man patīk šis savienojums.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+