Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Filma par Viju Artmani
«Par lielām personībām, kuras ir arī publiski tēli, jau daudz ko zini. Un, veidojot raidījumu vai filmu par viņiem, tavi priekšstati vai nu apstiprinās, vai arī ne. Es zināju, ka Vija Artmane ir izcila aktrise, ļoti skaista sieviete, saukta par Karalieni. Un tas arī apstiprinājās. Bet atklājās nianses par to, ko tas viss viņai maksājis.
Nokļūt zvaigznes statusā ir viens, bet ilgstoši noturēties tajā – pilnīgi cits stāsts.
Viju Artmani mēs visbiežāk saistām ar redzēto uz ekrāna. Bet, ieraugot likteni kopumā, saproti, ka dzīve ne vienmēr ir tik viegla un skaista, kāda tā no malas izskatās. Paldies Dievam, ka ir Vijas Artmanes pašas uzrakstītā grāmata Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves, no kuras mēs smēlāmies ļoti daudz informācijas, kā arī režisora Rolanda Kalniņa brīnišķīgā dokumentālā filma Saruna ar karalieni, kurā Vija negaidīti un atklāti stāsta par sevi.
Jo pārējos filmējumos pārsvarā ir redzama Vijas parādes puse. Strādājot kopā ar Dairu pie šīs filmas, negribējām nodarīt pāri cilvēkiem, kas mums uzticēja savus stāstus par aktrisi. Jā, mēs izvēlējāmies ieturēt smalku robežu, jo atstāstīt baumas nebūtu gaumīgi.
Sarunas ar cilvēkiem ir Dairas lauciņš. Viņa spēj viņus atvērt, un cilvēki viņai uzticas. Daira prot sarunāties, un es viņu apbrīnoju par šo spēju. Savukārt es nodrošinu filmas aizmuguri. Mēs ļoti uzticamies viena otrai.
«Ar Artmanes meitu Kristiānu Dimiteri runājāmies jau tad, kad veidojām jaunu sēriju Filmas arheoloģijai (Populārs TV dokumentālo filmu cikls par latviešu filmu tapšanas vēsturi – aut.). Toreiz tā bija Dāvana vientuļai sievietei. Un interesanti, ka blondā un skaistā aktrise, kas bija Karaliene uz skatuves, nekautrējās spēlēt arī pārdrošas raksturlomas. Šajā filmā viņa atļāva sevi pārtaisīt par večiņu ar sirmu parūku galvā un nokrāsotiem melniem zobiem. Sarunas ar Kristiānu toreiz bija pirmais impulss, lai taptu kaut kas lielāks.
Kristiāna mums ļoti palīdzēja ar ieteikumiem, kurus cilvēkus uzrunāt. Mēs gan būtu vēlējušās, lai par Viju izsakās teātra kolēģi, taču daudzi atteica intervijas. Bet runāt piekrita Vijai Artmanei ļoti tuvs cilvēks Mārīte Teivāne, tolaik Rukmane. Un Mārīte savu stāstu sāka ar to, ka Vija bijusi brīnišķīga mājsaimniece. Ļoti rūpīgs un akurāts cilvēks, kas vienmēr uzmanīja, lai mājās viss būtu kārtībā. Viņai padevās gatavot garšīgus ēdienus, un Mārīte pat dalījās vairākās receptēs a la Vija Artmane, kuras viņa joprojām izmanto savā virtuvē. Receptes gan palika ārpus kadra, bet tie, kurus tās interesē, var ielūkoties Vijai Artmanei veltītā sadaļā lsm.lv, kur pieejamas filmas intervijas.
Kas mani reāli pārsteidza? Tas, ka aktrisei, kura nofilmējusies vairāk nekā 50 filmās, regulāri spēlēja vadošās lomas teātrī, braukāja apkārt pa pasauli, vēl bija spēks un enerģija, ko veltīt mājas rūpēm.
Turklāt tolaik, kad viņas bērni bija mazi, nebija ne veļasmašīnas, ne smalkas virtuves tehnikas. Mans secinājums? Viņai piemita nenormāla jauda, milzīga enerģija. Es noteikti tā nevarētu. Jo, atnākot mājās no darba, man, piemēram, viss ir vienalga – arī netīrie trauki izlietnē. Bet tas nav Vijas Artmanes gadījums. Par šo jaudu var viņu tikai apbrīnot.
Un vēl. Tā kā esmu veidojusi gan raidījumus, gan dokumentālās filmas par izcilām personībām (No beidzamajā laikā tapušām – Paslēpes mūzikā. Elīna Garanča; 75 jautājumi Uldim Dumpim: par šo filmu Agita tika nominēta žurnālistikas izcilības balvai – aut.), kas kaut ko reāli sasniegušas, varu teikt tikai vienu – visa pamatā ir darbs. Milzīgs darbs, disciplīna un augstas prasības pret sevi. Vismaz es neesmu satikusi nevienu, kas varētu atļauties lidināties mākoņos un teikt – «Ai, šodien neko nedarīšu, pasaudzēšu sevi, atpūtīšos, gan jau būs labi tāpat.» Tā tas nenotiek.
Šāda līmeņa personības savā ziņā norauj jumtu. Tie ir cilvēki, kuriem ienākot telpā visi uzreiz pagriež galvu viņu virzienā. Tik spēcīga ir tā viņu enerģētika jeb harisma.
Tajā pašā laikā, piemēram, Dumpis un Garanča ir cilvēki, kuriem ne pārāk patīk apkārtējo nepārtrauktā uzmanība. Viņi drīzāk pat cenšas no tās izvairīties. Tāpēc publiskajā telpā viņi mēģina sevi klusināt, kļūt pēc iespējas nemanāmāki.»
Intervijas turpinājums:
