Rēzija Kalniņa: «Mani tagad vairāk interesē dārzs»

Nav nemaz tik daudz cilvēku, ar kuriem lasītāji nav pat jāiepazīstina, jo pilnīgi skaidrs, ka pazīst visi. Aktrise un režisore Rēzija Kalniņa. Bet viņu pašu joprojām visvairāk nodarbina jautājums: «Kas es esmu šajā dzīvē?» Mēs sarunājamies Rēzijas ģimenes mājā, un kļūst skaidrs, kāpēc viņa grib būt te, nevis kaut kur citur, – te ir kā Dieva ausī un uz savas planētas.
Intervija
Ieva Broka
11. aprīlis

Saglabāt

Foto: Natālija Golubova, stils: Laila Trilopa

Kas tevi teātrī visvairāk interesē?

– Attiecību tēmas: ģimene, vecāki, mīļotie, māsas un brāļi, likteņi, nejaušības… Nejaušības gan pārsvarā nepastāv, ir tikai jaušības. Jaunas formas? It’s not for me! Formu meklējumi nav man. Divritenis var būt melns, balts vai rozā, ar tādu vai šādu papildfīču – bet tas ir un paliek divritenis. Arī dzīvē mani visvairāk interesē attiecības.

– Nevis, piemēram, kas dzīvo kosmosā?

– Lūk, tas, kas dzīvo kosmosā, gan mani arī interesē! Kad iestudējām Kabīrijas naktis, Gaļina Poliščuka bija uzaicinājusi neatkarīgo krievu režisoru Kļimu, un viņš mums meistardarbnīcas nodarbībā stāstīja: «Es katru rītu pamostos un skatos pa logu, kādu bildi Dievs ar saviem eņģeļiem man šodien uzzīmējis.» Es arī to katru dienu skatos. Jā, tas mani interesē. Bet jaunas formas un kaut kādi izaicinājumi teātrī – nē. Vairs nevēlos nevienam neko pierādīt. Man nav izvirzīti profesionālie mērķi, ko es gribētu sasniegt. Vienīgais jautājums – kā dzīvot? Un tam līdzi viss, ar ko sastopamies, – kā noveco un mirst mūsu vecāki, kā izaug un aiziet bērni un kas esmu es, cilvēks, tajā visā? Kas mani dara laimīgu?

Mani interesē laime, harmonija, miers, arī nepieciešamība palīdzēt un atvieglot citu dzīvi. Nevis tāpēc, lai tiem citiem būtu labi, bet lai man pašai būtu miers.

– Teātris ir tava psihoterapija?

– Tā tiešām ir mana psihoterapija. Es arī izrāžu sakarā konsultējos ar psihoterapeiti Guntu Andžāni un Viesturu Rudzīti. Ļoti cieši komunicēju ar savu māsu kapelāni Danu Kalniņu-Zaķi, viņa arī pārsvarā ir tulkojusi manis iestudētās lugas. Tagad, decembrī, sāksim darbu pie mani ļoti interesējoša Šona Grenana darba Alvas sieviete. Es varu pateikt, kāpēc eju uz teātri, – lai kaut kādā savā problemātikā nebūtu viena. Un iestudēju tikai lugas, kas ļoti personīgi skar arī manu dzīvi. Grenans, rakstot savu lugu, iedvesmojās no Ozas zemes burvja jautājuma Dzelzs Malkascirtējam: «Bet kāpēc tu gribi sirdi? Tev to atkal salauzīs.» Un viņš atbild: «Man vienaga – lai salauž! Bet es gribu sirdi.» Vai izrāde Inde, kura ir par pāri, kas attiecībās piedzīvojuši lielu satricinājumu, un kā viņi tam tiek pāri vai netiek. Kā spēj piedot vai nespēj. Kā cilvēks, baidoties iziet brīvībā, dzīvo šajā nepiedošanas cietumā. Lai sāpīgās atmiņas kaut kā apliecinātu viņa esību.

– Un kur tad glamūrs, kur luksuss, kur La dolce vita? Ir tāds jauns jēdziens kā iekšējā kosmētika – minimums, kas tev jāredz, jādzird, jāizlasa.

– Man tas nekad nav bijis svarīgi. Nekad. Un tā ir ļoti godīga atbilde. Savā Instagram profilā ļoti reti kaut ko ielieku. Pārsvarā tie ir suņi vai baznīcas. Sociālā dzīve… Tā mani neietekmē, bet tā mani apzog. Mana iekšējā kosmētika ir kaut kas tieši pretējs – neskriet līdzi tam, kas ir aktuāls. Pēc iespējas izvairīties no trokšņiem, no skaļuma. Vispār no vārdiem. No pļāpāšanas. No mākslīgas intelektualizācijas. No snobisma. Jo īpaši tāpēc, ka tāpat katru dienu notiek komunikācija – neatkarīgi no tā, vai es to vēlos vai ne.

Vairāk par komunikāciju mani interesē mans dārzs. Piemēram, šeit mums nākamgad būs terase. Bet šogad man te bija manas piparmētras un mani zirnīši, kas jāravē. Un koki bija jāsien. Es tagad saprotu teicienu, ka katrai sievietei vajag dārzu. Kaut puķes uz balkona. Tas ir tas svarīgais sazemējums.

– Kas tad ir tavs luksuss?

– Laiks. Mans luksuss ir nočiept divas dienas, lai aizbrauktu pie Aināra uz Berlīni. Mans luksuss ir vakari, pavadīti mājās. Vēl luksuss, manuprāt, mūsdienās ir miers.

– Pirms 10 gadiem intervijā teici, cik svarīga tev ir mājīguma sajūta, kaut dzīvoji īrētā dzīvoklī. Te nu beidzot ir, kur izvērsties!

– Bija tikai zeme, sākām celt no nullītes, tolaik vispār strādājot Novosibirskā. Process tiešām bija aizraujošs un vēl jau nav beidzies. Latvietim sava māja ir ļoti svarīga. Tā nav tikai zeme un tikai māja. Tā ir mana patība. Man bija būtiski, lai te ir pēc iespējas plašāk. Lai te var dejot, muzicēt un palikt visa ģimene. Es tomēr nāku no daudzbērnu ģimenes, mūsu ir daudz. Man ir svarīgi, ka ir vieta, kur varam būt visi kopā un vienlaikus cits cita netraucēti.

– Tev bija kulta lietas, mēbeles, ko noteikti gribēji savās mājās?

– Tas, ko ļoti gribēju, vēl top – apaļš galds. Es gribēju apaļu galdu, pie kura var sasēsties 12 cilvēku. Kā karalim Artūram. Gribēju ļoti daudz logu, lai ir gaisma visu dienu un no visām pusēm. Lai no jebkura punkta redzu dabu. Un plašums un augsti griesti. Man patīk improvizēt, esmu impulsīva. Atceros, kad bijām mazi, mēs ar brāli un māsu vismaz reizi mēnesī pārkārtojām savas istabas un tad vēl ar tām arī mainījāmies. Un katru reizi likās, ka dzīve sākas kā no jauna. Interjera maiņas mani joprojām interesē vairāk, nekā izveidot kaut ko paliekošu.

– Tev mājās ir kāda fetiša lietiņa? Kaut kas, kas tev ir ļoti, ļoti svarīgs.

– Mans fetišs ir mans skapis. Tas pat īsti nav skapis… Ejam, parādīšu! (Un Rēzija aizved uz savu skapi. Tā ir istaba – telpa, kas pilda skapja, grimētavas, buduāra un pat tāda kā maza templīša funkciju – red.) Vēl mans fetišs ir sveces. Vajag daudz un smaržīgas. Labas grāmatas. Vēl man noteikti no rīta vajag tieši trīs apļus kopā ar suņiem noiet. Bez tā nekādi. Garšvielas virtuvē. Bez kumina nevaru. Melno sāli vajag. Un sojas mērci. Un lai krūzītes stāv ar osiņām pareizā virzienā. Un lai tēju dzer no tējas krūzēm, bet kafiju – no kafijas. Bet lielākais fetišs man ir klusums.

– Bet suņu rejas?

– Tā manām ausīm ir mūzika. Umka un Rūmī. Umka – kā no multfilmas, bet Rūmī – kā persiešu sūfiju dzejnieks. Abi atbilst savam vārdam. Punduršpici. Divi mani mīļie klauniņi.

Mans luksuss ir nočiept divas dienas, lai aizbrauktu pie Aināra uz Berlīni.

– Kurš cilvēks tev šķiet ļoti skaists?

– Merila Strīpa. Manuprāt, absolūts sievišķības, vieduma, labsirdības, humora, pašcieņas un iekšēja aristokrātisma paraugs.

– Un kas tev sevī visvairāk patīk?

– Tas, ka es protu mīlēt. Pārsvarā bērnus un suņus. Man patīk, ka cilvēki manā klātbūtnē jūtas mierīgi un brīvi. Atklāti. Tādi sevi un dzīvi pieņemoši.

– Tā ir bijis vienmēr?

– Jā, vienmēr. Bet es esmu trešais bērns ģimenē. Un trešais bērns ir tas klauniņš. Kurš darīs visu, lai citiem ir labi, un tikai tad viņam pašam būs labi. Man ļoti patīk lutināt. Sevišķi, kad meitenes atbrauc pie manis, tad mēs ejam manā skapī un puse skapja aizbrauc prom. Ir tā sauktās piecas mīlestības valodas. Mana mīlestības valoda izteikti ir dāvanas. Un vārdi.

– Kā tu pati sev vari radīt svētku sajūtu?

– Varu sadegt sveces. Varu pagatavot ko garšīgu. Uzlikt skaistu mūziku. Uzvilkt Amoralle kleitu. Es varu dejot. Svētki ir iekšēja sajūta. Patiesībā man katru dienu ir svētki. Kad atbrauc brāļa bērni vai māsas meita un mēs aizbraucam kaut vai kubiku rubiku nopirkt vai uz makdonaldu, un viss – tie jau ir svētki! Kad bērni ir priecīgi, man ir svētki. Varbūt tāpēc, ka es pati iekšēji vēl esmu… Nē, ne bērns. Bet es ticu pasakām ar laimīgām beigām. Un man šķiet, bērnu sakarā pats svarīgākais ir veidot dzīvi tā, lai viņi mājās nedzīvo stresā. Lai mājas ir tā vieta, kur var justies brīvs. Iespējams, tas man šķiet svarīgākais, jo pašai tā pietrūcis. Mamma viena mūs audzināja, nebija viņai viegli ar mums. Viņa pati bērnībā bija ļoti stingri audzināta un bija to pārņēmusi.

– Tagad jaunajā iestudējumā Lauva ziemā tu spēlē karalieni.

– Akvitānijas Eleonora. Unikāls raksturs un personība! Visu vasaru pētīju viņas biogrāfiju. Par viņu klīst dažādas leģendas. Viņa uzauga Francijā, Akvitānijā, kur dzima trubadūri un dzeja. Vispirms viņa bija Francijas karaļa sieva, tad izšķīrās un kļuva par hercoga Henrija sievu, bet viņš vēlāk par karali.

– Būt diviem karaļiem par sievu – tas nu gan ir jāmāk!

– Jā, un nodzīvoja viņa vairāk nekā 80 gadu. Dzemdēja 11 bērnu. Ārkārtīgi spēcīga personība, kas dzīvoja laikā, kad sieviete skaitījās otrās šķiras cilvēks.

– Tas nav pirmais ļoti spēcīgais raksturs tavu lomu sarakstā. Vari vilkt kādas paralēles ar sevi?

– Man jau nu šķiet, ka esmu ļoti sentimentāla. Nesaku, ka vāja, bet tāda sentimentāla pelīte Pīkstīte. BET! Citiem tā nešķiet. No otras puses, tā pelīte Pīkstīte ir kaķis ar deviņām dzīvībām. Bet vispār ir tā, ka… Visi man kāpj uz galvas. Sākot ar suņiem. Man ir droši vien iedzimta stipri izteikta empātija. Es ļoti jūtu cilvēkus un jūtu, kas viņus var sāpināt. Tā ir tāda dīvaina un grūti izstāstāma sajūta. Iespējams, šo jūtību esmu pārņēmusi no iepriekšējām dzīvēm. Kad sastopos ar nesmalkjūtību un rupjību, tas mani ārkārtīgi satriec. Šādās situācijās pilnīgi aizveros ciet. Man šķiet, cilvēkam jābūt iekšējam goda kodeksam. Nu nevar rīkoties kā… Kā tāds kretīns!

– Tev ir loma, pēc kuras ilgojies?

– Viens sapnis man ir. Lūk, ja klauns Slava Poluņins mani uzaicinātu uz kādu savu šovu! Es viņa Snow Show Symphony esmu trīs reizes dzīvajā redzējusi. Mums Latvijā nav klaunu skolas. Bet man vistuvākā ir tieši klaunāde. Tas оно cilvēciņš. Tā dvēselīte. Tāpēc es sevi redzu pie Poluņina – lielās čībās, garām ausīm. Tā naivā gudrība. Un gudrais naivums. Skatoties Poluņina šovus, ko tomēr nesauktu par cirku, bet par gudrām izrādēm, varu teikt: «Jā, tagad es saprotu, kāpēc 21. gadsimtā ir vajadzīgs teātris.»

– Bet no gara pie ķermeņa. Atceros, kādreiz tu kartupeļus un tomātus neēdi, jo nakteņus nevajagot ēst.

– Ko es tagad ēdu vai neēdu? Tātad! Ir tāds zaļais skuju dzēriens Ho-Fi – to vajag noteikti. Trīs ēdamkarotes dienā ar siltu ūdentiņu un tukšā dūšā. Un tad katru rītu, vienalga, kādā tējā, divas ēdamkarotes dabīgā ābolu etiķa, viena ēdamkarote medus un puscitrons. Pēc tam Lacto kapsula ar labajām baktērijām un malks kefīra pa virsu. Tās ir manas brokastis. Ko vēl? Skābus kāpostus vajag ēst un to sulu dzert. Man ļoti garšo tvaicēti puķkāposti, sablendēti ar Dzintara kausēto sieru, pielieku klāt pesto un bazilika lapiņu. Spirulīna jālieto. Bet galvenais ir tas rīta rituāls. Kad Ainārs ir mājās, man ļoti patīk gatavot ēst. Tā arī man ir sava veida meditācija. Bet, kad viņa nav, ēdu ļoti vienkārši. Dažreiz man ir slinkums ēst. Un ir dienas, kad varu arī tikai četras vīģes apēst.

Katrai sievietei vajag dārzu. Tas ir tas svarīgais sazemējums.

– Tu pati sevi uzskati par skaistu sievieti?

– Es sevi tā nevērtēju. Man patīk krāsoties un citus krāsot. Tiešām patīk, es varētu būt vizāžiste. Un, kad pati jau esmu sakrāsojusies, protams, kā aktrise ātri ieeju dīvas tēlā, un galu galā no mammas puses esam zilās asinis, baltvācieši. Bet man ir žēl tam veltīt savu laiku. Varbūt pēc gadiem divdesmit noķeršu kaifu no tā, ka lēnām lieku matos rullīšus, bet šāds brīdis vēl nav pienācis. Kad esmu mājās, man patīk staigāt treniņbiksēs un Aināra gumijniekos. Jo tajos viegli var iekāpt un tikpat viegli arī izkāpt. Un šādā izskatā man patīk vienkārši staigāt apkārt mājai, tā varu diezgan daudz un diezgan ilgi staigāt. Man patīk aizbraukt uz Mārupes Maxima, kur strādā miesnieks Andrejs, un vienkārši runāties ar viņu. Kad sastopies ar šādiem cilvēkiem, tad saproti, ka eņģeļi eksistē.

– Miesnieka izskatā?

– Jā, arī miesnieka izskatā. Un es saprotu, ka mums bija jāsatiekas. Katram ir vajadzīgi tādi cilvēki, kam no tevis neko nevajag un kas vienkārši priecājas, tevi satiekot. Viņš man jau pa gabalu sauc: «Ei, Rēzīt!» Tā ir tā vienkāršība, kas mani fascinē. Un tāpēc es arī ne uz kādām smalkām pieņemšanām negribu iet.

– Kurā pasaules vietā tev gribas atgriezties atkal un atkal?

– Mana laimības zeme ir Spānija, un tādas vietas tur ir veselas trīs. Pirmā Barselonā – La Rambla ielā ir Liceu opera, tai pa diagonāli pāri ir liels skvērs, bet tam kreisajā pusē ir Dalī restorāniņš, kur viņš parasti vakariņoja un droši vien arī dažreiz nakšņoja. Lūk, sēdēt tur un ēst langustus! Kad turp iztēlē aizbraucu, man uzreiz ir miers. Otra vieta ir 45 minūšu brauciena attālumā no Barselonas – Sitges pilsētiņa, tur katram vajadzētu aizbraukt. Un trešā ir Sansevastjana, kur Ainārs diezgan bieži brauca koncertēt. Tur gandrīz uz katra stūra ir ortopēdiskais veikals, visas kafejnīcas pilnībā apgreidotas, lai invalīds justos kā cilvēks. Mēs šeit bieži vien izliekamies, ka invalīdu nav, bet tur puse pilsētas ir invalīdi. Un valda cilvēciska sirsnība un cieņpilnas attiecības.

– Kā tev ar naudu šajā dzīvē?

– Visu laiku pietrūkst.

– Jo aktrises alga?

– Ne tikai tāpēc. Vairāk tāpēc, ka man ir nepieciešamība kaut ko pirkt citiem, sevišķi bērniem. Tāpēc man visu laiku pietrūkst, kaut vispār esmu diezgan pieticīga un neesmu tendēta uz zīmoliem. Par naudu daudz nedomāju, tomēr katru ceturtdienu man deg zaļa svece un pilnmēnesī dedzinu čekus. Ja man prasa, kādas ir manas attiecības ar naudu tādā papīra veidā, varu atbildēt, ka man tās pietrūkst, bet, ja runāju par enerģētiskām attiecībām, tad uzskatu, ka kaut vai ar kādu rituālu jāpasaka paldies naudas enerģijas apmaiņai.

– Pieci gadi laulībā pagājuši kā pieci gadi vai kā viens?

– Kā viena diena! No vienas puses, bijis ļoti daudz, un gandrīz visa pasaule apbraukāta. Bet visu laiku ir tāda sajūta… Ka nav daudz laika. Un atkal viss nonāk līdz tam ekskluzīvajam – līdz laikam, ko varam atļauties veltīt viens otram. Aināram tagad ir kontrakts Berlīnes Komiskajā operā uz četriem gadiem. Un tā mums atkal ir sācies randiņu periods. Tikai kad tad tiem randiņiem atrast laiku kaut virtuāli… Nu, tāda tagad ir tā dzīve. Labi, ka ir telefoni, internets un feistaim. Var kaut nemitīgi sazināties. Bet tik un tā – protams, tas nav viegli.

Pašlaik man lielais jautājums ir: ko un kā dēļ dzīvē ir vērts upurēt? Kas galu galā ir dzīve, un kas tajā ir svarīgākais? Jā, tie ir tikai četri gadi. Bet kā var zināt, vai tie maz būs?

– Bet kas ar to laiku ir noticis? Kur tas paliek?

– Tagad ir spēja to novērtēt. Un vēl – es tiešām domāju, ka laiks ir saspiests. Par to runā kvantu fiziķi, un to var just. Bet, jā, visvairāk mainās uztvere. Varbūt vēl ir visa dzīve priekšā. Bet varbūt vairs nav… (Nopūšas.) Kad esmu mājās, burtiski jūtu, kā laiks izstiepjas. Redzu gadalaiku ritumu un jūtu dienas ritmu. Tas ienes atkal citā uztverē. Man šķiet, ir ļoti svarīgi kā atskaites punktu paturēt to, ka nekas šajā pasaulē nav mūsu nopelnīts. VISS ir dāvana. Arī otrs cilvēks ir dāvana. Tu pats sev esi dāvana. Es nesaku, ka tāpēc jādzīvo kaut kādā eksaltētā stāvokī un visu laiku jārāpo uz ceļiem. Bet, ja tu kultivē sevī spēju skatīties uz pasauli nevis vērtējoši, bet kā brīnumā, tā arī pārvēršas brīnumā. Kā angļi saka – magic. Man ļoti patīk šī magic sajūta!

Bet tas viss notiek brīdī, kad kļūsti redzīgs. Uz mani šis noteikums attiecas pilnīgi, jo, kad iekšējo domu jūklis sāk pārvērsties par realitāti un viss pārējais tikai par fonu, tad tas slēdzītis ir jāpārslēdz un jāskatās tikai uz to, kā krīt lapas vai lido sniegpārsliņas. Un jāieiet lapā vai sniegpārsliņā, kļūstot par to. Turklāt, kamēr esi tā lapa, kā cilvēks vari brīnišķīgi atpūsties. Es ļoti ticu, ka mēs varam radīt savu realitāti. Un ka magic ir visu laiku apkārt.

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs