Rakstniece Dace Rukšāne: Es joprojām gribu laimēt miljonu

Intervijas
Agnese Meiere
Agnese Meiere
9. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Agneta Jonele
Trīs reizes kļuvusi par mammu un tikpat reižu par sievu. Reiz konsultējusi par seksu, bet tagad — par depresiju. Savulaik kļuvusi par erotisko romānu rakstnieci, bet tagad – par Saeimas deputāti. DACE RUKŠĀNE dzīvi tver tieši un nebaidās no konfrontācijas.

Dzirdēju tava jaunā romāna Krieva āda raksturojumu. Tas esot stāsts par aizliegtu mīlestību. Vai tu pati arī esi piedzīvojusi aizliegtu mīlestību?

– Grāmatā ir par to, kā kārtīga latviešu sieviete pēckara laikā iemīlas okupējošās varas pārstāvī. Un viņai jāizdara izvēle – sekot savām jūtām vai ne. Vai man ir gadījusies aizliegtā mīla? Jā, agrā jaunībā, neatceros, cik man bija gadu, iemīlējos krievā. Turklāt ne Latvijas krievā. Tā bija platoniska mīlestība, bet labākā draudzene pateica, ka ar mani vairs nerunās. Aptuveni pusgadu mēs nedraudzējāmies, viņa mani izmeta laukā no savas dzīves. Tas bija ļoti skarbi, likās – nu kā var mīlestības dēļ pārtraukt draudzību?! Kāda nozīme tautībai, jūtas taču stāv tam pāri?!

Ja par aizliegtu mīlestību uzskatām arī to, kas ir ar precētiem vīriešiem, tad man jāsaka – jā, bija vēl viena aizliegta mīlestība. Mans vīrs bija precējies, kad ar viņu sagāju kopā. Bet izvēle nebija jāizdara man. Viņš aizgāja no ģimenes un atnāca pie manis.

Kā pārcieti sajūtu, ka izjauci ģimeni?

– Kā jau sacīju, izvēle nebija jāizdara man.

Nenoliedzami – vieglāk ir tai sievietei, pie kuras, nevis no kuras aiziet.

Tev ir jauna dzīve, tu esi ar cilvēku, ar kuru gribi būt kopā. Tu esi aizņemta, neesi sāpināta. Tomēr toreiz, kad notika vīra šķiršanās, abi gājām pie psihoterapeita un interesējāmies, kā to izdarīt, lai pēc iespējas mazāk tiktu traumēti bērni. Mēģinājām darīt visu pareizi, kā pēc notīm. Domāju, palīdzēja. Šis process bija tik līdzsvarots, cik nu tas bija iespējams.

Runājot par pāridarījumiem, nevar nepieminēt tavu bijušo vīru (režisors Dž. Dž. Džilindžers – red). Tiesa, pāri darīšana notika ar tavu atļauju.

– Ne velti Džilis ir režisors, viņš māk runāt ne tikai ar aktieriem, bet cilvēkiem vispār. Pārliecināt, ka viņa teiktais ir patiesība. Lai cik nepareizas man šķita daudzas lietas, viņš mācēja visu izstāstīt un pagriezt tā, ka es patiešām sāku domāt – tas ir pareizi. Noticēju. Tomēr pēc laika sāku domāt – es eju pret sevi.

Kā tieši tu gāji pret sevi?

– Bija citas sievietes, ar kurām viņš pavadīja kopā arī naktis. Un vēl azartspēles. Ar šīm divām lietām man bija ļoti grūti samierināties. Sākumā viņš mani pierunāja, sacīdams – tas viss nepieciešams radošajai attīstībai un iedvesmai. Saproti, kad es tev to stāstu, tas izklausās absolūti tizli. Bet, ja to stāstītu viņš… Viņš ļoti labi māk pamatot.

Sākumā noticēju, ka viņa flirts beigsies, jo skaidri biju likusi saprast – man tas nepatīk.

Taču tas atkārtojās un atkārtojās, un atkārtojās. Līdz vienā brīdī sapratu – esmu pazaudējusi sevi. Uzrakstīju sev vēstuli, noliku to malā un pēc nedēļas pārlasīju. Tobrīd domāju: ārprāts, es taču vispār vairs neizskatos un neizklausos pēc sevis! Nemaz neinteresējos par to, kādas ir manas izjūtas. Tikai klausos, ko man stāsta, un esmu pieņēmusi otra pozīciju kā savējo. Kaut tā man vispār neder!

Sevis pazaudēšanas sajūta bija kapitāla. Sapratu, ka tālāk tā vairs nevar, ka ir par traku. Pēc tam, kad nonācu līdz šova Ekspedīcija – tas ilga trīsdesmit dienu – finālam, kur gar jūras malu biju gājusi salīdzinošā vientulībā, sapratu, ka man iekšā ir drausmīgs spēks un enerģija un sevis noniecināšana ir pilnīgi garām. Tad arī izlēmu šīs attiecības beigt, nevar ļaut ilgstoši darīt sev pāri.

Tagad… Kad satiekamies, sabučojamies un aprunājamies. Mēs apsveicam viens otru dzimšanas un vārda dienā. Kad viņa sestā sieva – sestā! – uzrakstīja grāmatu, sazvanījāmies un apspriedām praktiskas lietas par izdevējdarbību. Tā interesanti sanāk – Džiļa trešajai un sestajai sievai gandrīz vienā laikā iznāk grāmata (smejas).

– Tā ir tava vēsture, bet daudzām šādas attiecības ir tagadne. Kā neiekrist līdzīgā slazdā?

– Jāsaprot, ka izmainīt otru nav iespējams. Jāapjauš, ko tu gribi un ko šis otrs cilvēks tev piedāvā. Līdzsvars starp pieņemšanu un otra vēlmju uzspiešanu ir tāds ekvilibristisks. Svarīgi saprast – jā, es varu pieņemt otra trūkumus, bet tomēr ir lietas, kuras es pieņemt nevaru. Un ar šīm lietām arī nesamierināties.

Mīlestības attiecībās mums bieži pietrūkst saudzīguma pret otru, pret otra cilvēka jūtām.

Šīs jūtas būtu jālolo un jāizturas pret tām kā ar maigām kaķa ķepiņām, un tam jābūt abpusēji.

Lielās lietas, par ko jāvienojas, – vai mums būs brīvā mīlestība, attiecības ar citiem cilvēkiem un vai mums būs bērni. Viss pārējais – nomet vai nenomet zeķes, taisa vai netaisa ēst – ir tikai tādi sīkumi.

Brīvā mīlestība – tas arī mazliet no virves dejotāju repertuāra.

– Pirms tam man varēja iestāstīt, ka ir iespējamas brīvas mīlestības attiecības, taču laulībā ar Džili pārliecinājos – nē, tas nav iespējams. Acīmredzot esmu pārāk privātīpašnieciska. Un lai!

Nesen tviterī bija diskusija par to, cik dzīvotspējīgas ir poliamorās attiecības.

Manā pieredzē ir vairāki pāri, kas mēģinājuši dzīvot paralēlas dzīves. Starp viņiem nav tādu, kas agri vai vēlu šā iemesla dēļ nebūtu nonākuši līdz konfliktam.

Sartrs un de Bovuāra arī it kā dzīvoja tādās attiecībās, bet kašķējās uz nebēdu. Ir pat analizētas Simonas bildes, kur viņa sev priekšā salikusi rokas, un konstatēts – viņa izjūt iekšēju spriedzi. Arī viņiem nemaz tik viegli negāja, lai gan skaitījās brīvās mīlestības paraugpāris.

– Kad satiki savu princi baltā zirgā (Dace precējusies ar Aināru Ščipčinski, McCann Worldgroup Latvia valdes priekšsēdētāju un līdzīpašnieku – red.), divas neizdevušās laulības neelpoja pakausī?

– Nē, divu neveiksmīgu attiecību dēļ nenorakstu visus vīriešus. Drīzāk pārskatu savas izvēles – kāpēc izvēlējos tieši tādus. Man laikam bija atzinības deficīts. Līdzko uzradās kāds, kas par mani jūsmoja, man uzreiz likās, ka man arī ir atbildes jūtas. Ka šis ir īstais.

Taču tam es tiku pāri, pateicoties Džilim. Šajās attiecībās dabūju ļoti daudz atzinības.

Tā ir Džiļa gaišā puse – viņš patiešām neskopojas ar labiem vārdiem, vienmēr pamana visādus sīkumus, bīda uz attīstību un atbalsta.

Tieši viņš jau tevi pamudināja uz rakstīšanu.

– Jā, un arī tāpēc šīs attiecības ļoti augstu vērtēju. Gan jau es agrāk vai vēlāk būtu sākusi rakstīt, bet varbūt man tas nebūtu tik labi izdevies. Tikai, ja paskatos uz tiem laikiem, kad tika atvērts mans pirmais romāns Romāniņš, mati slienas stāvus.

Atceros, man toreiz kādā intervijā vaicāja, vai ģērbšanās minikleitiņās un augstpapēžu kurpēs nozīmē kādas nekompensētas vajadzības. Atbildēju – nē, man vienkārši patīk tā ģērbties. Bet īstenībā… bija gan uzmanības deficīts. Tā vismaz spriežu tagad, skatoties ar vecas tantes skatienu (smejas). Man gribējās, lai uz mani atskatās. To es arī ļoti veiksmīgi panācu. Taču… atēdos.

– Kopā ar Aināru esi jau trīspadsmit gadu. Joprojām neesi zaudējusi prinča baltā zirgā sajūtu?

Dace kopā ar vīru Aināru
Dace kopā ar vīru Aināru

– Tici vai ne, bet neesmu. Viņš vienmēr bijis mans vīrieša ideāls, un ir arī tagad. Man vienkārši šķiet, ka esam īstie cilvēki viens otram. Mums abiem piemīt vēlme pēc vienatnes, mēs abi esam diezgan introverti. Kopīgas ir arī sarunas un tas, ka labprāt ejam skatīties izstādes.

Abi labprāt lasām, tikai es krietni vairāk nekā viņš. Bet galvenais – mūsu pamata attieksme pret dzīvi, pret to, ko un kā vajag darīt, sakrīt. Un tad vairs nav tik svarīgi, ka mūsu hobiji atšķiras. Mans vīrs ir burātājs, bet es uz jahtas nevaru kāpt. Divas reizes esmu izbraukusi garākos braucienos, bet tas beidzies ar to, ka guļu uz klāja un raudu, jo man ir tik slikti, ka to nevaru pārdzīvot. Līdz ar to nevienā burāšanā līdzi nebraucu. Tagad viņam iepaticies golfs, varbūt es vismaz to iemācīšos.

Tad kurš ir tikai tavs hobijs?

– Smaržas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī manu romānu sauc Krieva āda – no smaržu nosaukuma Cuir de Russie. Esmu ieinteresējusies par tā dēvētajām nišas smaržām, kas ir dārgākas nekā plaša patēriņa, bet ar interesantākiem aromātiem. Lasu blogus, grāmatas par smaržām, mācos sasmaržot pamattoņus, pasūtot nelielus paraudziņus. Ja esmu ārzemēs, eju uz nišas smaržu veikaliem izsmaržot tos aromātus, kurus vēl neesmu ostījusi.

Sarakstos arī ar pašiem smaržu autoriem. Piemēram, ir kāds brits, kurš mājās no ļoti augstvērtīgām izejvielām gatavo smaržas iepakojumos pa vienam, diviem un trim mililitriem. Viens mililitrs šo smaržu maksā piecdesmit līdz 250 mārciņu. Es tādas nevaru atļauties, tāpēc pārsvarā sūtu paraudziņus – mazmazītiņas mēģenītes, no kurām smaržu pilienu izdabū ar kniepadatas palīdzību. Uzliec tādu pilīti uz plaukstas locītavas un smaržo visu dienu. Man ir arī vesela kolekcija ar eBay nopirktām veco laiku smaržām, kuras vairs neražo. Vienas no tām ir Cacharel Lou Lou. Savulaik tās iepūtu tikai brīžos, kad biju viena, bez drauga vai partnera. Šādi sasmaržojusies, gāju uz dejām, un man vienmēr bija ļoti liela pretējā dzimuma uzmanība.

O, kā romānā Parfīms…

– Jā, jā (smejas). Starp citu, Terijs Muglers sadarbībā ar Kristoferu Laudamielu bija uztaisījis smaržas speciāli filmai un grāmatai Parfīms.

Un vēl tu no erotisko romānu rakstnieces esi pārtapusi Saeimas deputātē.

– Es vismaz neesmu Čičolīna (smejas)! (Ilona Stallere, kura pazīstama kā pornoaktrise Čičolīna, kas spēja kļūt par Itālijas parlamenta deputāti – red.)

Nepiekrītu tiem, kas saka – Romāniņš ir erotisks romāns. Es rakstīju par dzīvi, un, kā jau dzīvē, pa vidu bija arī sekss. Nevarēja taču izlaist tik svarīgu dzīves sadaļu. Un arī vēlāk, kad kļuvu par seksa sleju autori SestdDienā, patiesībā nebiju nekāda seksa guru. Es vienkārši nekaunējos par šo tēmu runāt. Tolaik man ļoti bieži prasīja padomus par attiecībām.

Ik pa laikam kafejnīcā pienāca kāds puisis un aicināja uz kafiju, lai… nevis iepazītos ar mani, bet parunātu par viņa attiecībām ar meiteni. Čorts tāds!

Runājot par Saeimu – apjausma, ka varu tajā darboties, man nāca palēnām. Par politiku mūsu ģimenē tika runāts jau kopš manas bērnības – tētis bija aktīvs Tautas frontes un atmodas dalībnieks. Rīkoties pašai mani uzkurināja Rīdzenes sarunas. Biju tik šausmīgi dusmīga un uzvilkusies par to, kas tur atklājās, par to, kas runāts! Toreiz radio intervijā teicu, ka apņemos būt pilsoniski aktīvāka un gribu kaut ko mainīt. Man tiešajā ēterā vaicāja, vai es gribētu darboties politikā. Atbildēju – jā, varbūt. Pēc tam gan domāju – johaidī, ko es pateicu… Pirms vēlēšanām mani uzrunāja veselas trīs partijas. Izvēlējos to, kas manām vērtībām šķita atbilstošākā.

Ir sajūta, ka, darbojoties Saeimā, vari kaut ko ietekmēt?

– Jā, tikai iepriekš man šķita, ka lēmumu pieņemšana notiek vieglāk. Likumus pieņem lēni, vairākos lasījumos, neiet tik raiti, kā gribētos. Diezgan birokrātiska, manuprāt, ir šī sistēma. Es, protams, zināju, ka politika ir kompromisu māksla. Bet realitātē pozīcija ir ļoti sadrumstalota un katrs to deķīti rauj uz savu pusi.

Piemēram, jau kopš pagājušā pavasara nevaram izbīdīt grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā. Pēc iespējas ātrāk gribas panākt, lai dzīvniekiem ir labāk, bet – nekā… Viedokļi tiek šaudīti no abām pusēm, un ir diezgan nepatīkami pieņemt, ka, manuprāt, nepareizais viedoklis arī var uzvarēt.

Daudzkārt esi runājusi par savu depresiju. Vai tas nav ietekmējis attieksmi pret tevi kā Saeimas deputāti?

– Tā kā esmu runājusi publiski, man prasa padomus, ko un kā darīt un kur vērsties pēc palīdzības. Un to dara ne tikai feisbukā, bet arī Saeimā. Par komentāriem…

Kad reizēm feisbukā apspriež Saeimas lēmumus, tieku nodēvēta par tablešu rijēju. Turklāt tie ir nevis anonīmi komentētāji, bet cilvēki ar vārdu un uzvārdu.

Dažkārt pat attāli paziņas, un tas ir visnepatīkamākais. Atklātības blakne.

– Saprotot, ka šādas sekas varētu būt, – kāpēc tev bija svarīgi publiski runāt par depresiju?

– Kad mani savulaik piemeklēja ļoti smaga depresija, norāvu vairākus randiņus ar draudzenēm. Un neaizgāju uz savu dzimšanas dienas ballīti, kur man bija sarīkots pārsteigums. Draudzenes, protams, nebija sevišķi priecīgas, ka pēkšņi kļuvu par mājās sēdētāju. Bet, kad mēģināju paskaidrot, kas ar mani notiek, viena pateica – man vienkārši nav laika depresijai, man jāstrādā. Lai kā mēģināju skaidrot, viņas bija pārliecinātas – izliekos aiz garlaicības. Tā kā ar depresiju dzīvoju jau ļoti sen un zinu, kā to ārstēt, man šķita svarīgi par to runāt.

Tāpat kā par pašnāvības domām, kas ar to bieži iet roku rokā. Kādu brīdi gan mēģināju uz savu galvu atteikties no tablešu lietošanas. Pirmos divus mēnešus viss bija normāli, bet pēc tam aizgāja pilnīgā jūklī. Tad ātri atkal sāku klausīt ārsta norādījumiem un lietoju zāles. Daudziem pietiek ar pusgadu, gadu ilgu terapiju, dažiem medikamenti jālieto ilgstoši.

Gribēju cilvēkiem pateikt, ka depresiju iespējams ārstēt un ka no tās nav jākaunas.

Vai es būtu runājusi, zinot – attieksme būs, kāda tā ir? Jā, jo tieši tādas attieksmes dēļ jau es runāju. Zinu daudz cilvēku, kam mana atklātība palīdzējusi meklēt palīdzību un ārstēties, nevis sēdēt mājās, stūrītī. Kā agrāk mani aicināja runāt par seksu, tā tagad par depresiju.

Un cik viegli sadzīvot ar ķermeniskām izmaiņām, kas nāk līdzi gadiem vai varbūt zālēm?

Kāds draugs, kurš mani sen nebija redzējis, pēc mūsu tikšanās bija kopīgajai draudzenei vaicājis, vai esmu slima. Tad gan es no bēdām gribēju nomirt. Tas nebija patīkami.

– Par šo droši vien visgodīgāk varēšu runāt tad, kad vai nu notievēšu, vai samierināšos ar to, kāda esmu tagad. Brīdis, kad tu izaudz no drēbēm, nav pārāk foršs. Savulaik biju ļoti, pat anorektiski tieva, lai gan ēdu pietiekami daudz. Tāpēc šīs ķermeniskās izmaiņas man diezgan grūti pieņemt. Salīdzinot ar to, kā kādreiz izskatījos, izmaiņas ir dramatiskas. Ēdu veselīgi un diezgan maz, bet nekas nepalīdz.

Un kā tas ietekmē attiecības ar vīru? Kad iepazināties, tu biji pavisam citāda.

– Jā, bet viņš arī (smejas). Redzi, mēs esam nolēmuši kopā novecot, tāpēc viens otru pieņemam, kādi nu esam. Zini, es jau arī nezināju, ka mans suns kļuvis resns. Atbraucot pēc gadu ilgas prombūtnes, uz to norādīja mana meita – suns ir resns! Es iebildu, ka suns ir tāds pats, kā bijis. Bet meita paskaidroja – man tā šķietot tikai tāpēc, ka viņš visu laiku bijis man acu priekšā. Varbūt mans vīrs arī neredz…

Vai slaidums un vīriešu uzmanība ir sinonīmi?

Man jau liekas, ka uz tām tievajām, skaistajām, garajām atskatās biežāk. Bet draudzējas ar tām, kurām ir starojums, enerģija, kas izstaro gan sevis pieņemšanu, gan draudzību.

Tāpēc man šķiet – kad sākas runas par attiecībām, izskatam vairs nav tik lielas nozīmes.

– Ko iesākt ar novecošanu? To, ka gandrīz katru dienu parādās jauna krunciņa?

– Droši vien vajadzētu teikt, ka tas mani neuztrauc, bet uztrauc gan. Krunkas, maisiņi zem acīm… Nesen tviterī kāds pavaicāja – vai jūs gribētu atpakaļ savus astoņpadsmit? Visi trīsdesmitgadnieki atbildēja – nē, noteikti nē. Bet es gan gribētu. Skatoties uz meitām, priecājos, ka viņas ir tik skaistas, dabūjušas labāko no manis. Bet to, ka esmu sevi salīdzinājusi uz viņu fona, arī nevaru noliegt. Skaistiem cilvēkiem durvis vienmēr ir plaši atvērtas.

– Tas nozīmē, ka nejūties skaista.

– Visu mūžu esmu skatījusies savas bildes un domājusi – cik es tad un tad biju skaista, ne tā kā tagad.

Pieminēji meitas. Ko viņas šobrīd dara?

– Mazā meita Annemarija, kurai ir divdesmit divi gadi, mācās multimediju komunikāciju. Vidējai meitai Adelei ir divdesmit pieci gadi, un viņa dzīvo Londonā. Strādā par šefpavāri un nevar atkauties no darba piedāvājumiem. Pirms tam viņa divus gadus strādāja Parīzē. Visticamāk, Latvijā vairs neatgriezīsies, jo dzīve jau sakārtojusies tur.

Bet man par meitas prombūtni skumji, jo gribētos viņu biežāk redzēt, parunāties.

Tāpat arī vecāko meitu Agnesi, kurai drīz būs jau divdesmit septiņi gadi. Viņa izmācījās par arhitekti un aizbrauca strādāt un dzīvot uz Berlīni. Tad nu sanāk, ka visciešākais kontakts un riktīga izrunāšanās man sanāk tikai ar jaunāko meitu.

Esi piedzīvojusi laikus, kad tev bija gandrīz tikai tas, kas mugurā. Bet nu nekā netrūkst. Vai nav tā, ka trūkums uztur tādu uz priekšu dzenošu spriedzi?

– Paldies visiem labajiem gariem un vīram, ka man šīs spriedzes vairs nav.

Vislabākais, ko dod nauda, ir drošības sajūta.

Joprojām atceros laiku, kad biju viena ar trim maziem bērniem, un, saņemot naudu, nespēju izšķirties, kuru rēķinu apmaksāt pirmo. Kad gadiem ilgi strādāju trīs darbos, man fiziski nebija laika atvērt grāmatu. Tagad man ir daudz vairāk laika lasīšanai, intelektuāliem darbiem.

Tagad varu vairāk uztraukties par garīgām lietām un pievērst uzmanību, kā jūtas mani bērni. Jo tad, kad esi aizņemts ar izdzīvošanu, tev nav laika pievērst uzmanību citu jūtām. Paldies, bet es vairs tai ritenī negribu atpakaļ. Man ir ļoti labi. Es gan joprojām gribu laimēt miljonu. Tad es katrai meitai nopirktu pa dzīvoklītim – lai viņām ir, kur dzīvot. Bet, kad kļūst par mazu, lai var izīrēt.

Kuri ir lielie vaļi, uz kuriem balstās tava dzīve?

– Ģimene – gan mans vīrs, gan bērni, gan vecāki, māsa ar ģimeni… Vēl viens valis ir rakstīšana un lasīšana. Un vēl daba, viss dzīvais. Bez meža un jūras es laikam iztikt nevarētu. Šie visi trīs vaļi ir tādi, kuru dēļ es nekad nebrauktu prom no Latvijas. Man nāktos zaudēt visus trīs. It kā jau lasīšanu un rakstīšanu varētu paņemt līdzi, bet es zaudētu saikni ar valodu, un tā man ir ļoti svarīga. Līdz ar to man jāpaliek Latvijā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+