Psihoterapeits Māris Siliņš: Pusmūža krīze ir pēdējā iespēja atrast dzīvei jēgu

Intervija
Aiva Alksne
11. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības ŽURNĀLS SANTA arhīva
Māris Siliņš
Iespējams, MĀRIS SILIŅŠ daudzus nomierinās – arī viņš, pats būdams psihoterapeits, nav spējis izvairīties no pusmūža krīzes. Par laimi, tā nav nedziedināma slimība, bet gan pamudinājums atlikušo dzīvi nodzīvot saskaņā ar sevi. Par to tad arī šai sarunā — kā atrast dzīvei jaunu jēgu?

«Es ticu Junga atklājumam, ka zemapziņa tikai daļēji ir mūsu personīgās pieredzes apkopojums. Zemapziņa sevī ietver arī to grandiozo pieredzes ceļu, ko cilvēce ir gājusi pirms mums. Ja šādi paskatāmies, tad saprotam, ka mūsu psihei ir neizsmeļami resursi, kuri brīdī, kad tiem pieslēdzamies, ir spējīgi veicināt mūsu atveseļošanās procesu. Sadzirdēt šo dabas un cilvēces noietā ceļa balsi sevī un paļauties uz to – tas lielā mērā var palīdzēt cilvēkam tikt galā ar sevi un savu dzīvi šodien,» saka Māris Siliņš.  

Viņš uzskata, ka psihoterapeita loma no šāda viedokļa ir, ka viņš drīzāk ir kas līdzīgs ceļvedim vai gidam. Nevis kādam, kurš nu būs tas, kas teiks: tagad ir jādara tā vai jādomā tā, vai jājūtas tā.

«Jo vairāk tiekos ar cilvēkiem un jo ilgāk strādāju ar viņiem, jo lielāks respekts man ir pret psihi un psihes pašatveseļojošiem mehānismiem. Mana pēdējā definīcija tam, kas varētu būt augstākais punkts, ko psihoterapeits savā praksē var sasniegt, ir – būt par zemapziņas tempļa priesteri,» piebilst psihoterapeits. «Vispār jau traks var kļūt, domājot, cik daudz gadu aiz muguras šajā profesijā. 1992. gadā aizgāju no darba psihiatriskajā slimnīcā un pievienojos Latvijas Ģimenes centram psihoterapeita statusā.»

– Vai šajā laikā ir mainījies to jautājumu loks, kurus cilvēki nāk pie jums risināt?

– Pamattēmas, ar kurām cilvēki nākt tikt skaidrībā vai meklē palīdzību, ir kopumā nemainīgas. Tas būtiskais, ko pats šajā laikā esmu iemācījies atpazīt un saprast, – vai brīdis, kad cilvēks meklē psihoterapeita palīdzību, tiešām ir īstais. Jo cilvēki, protams, meklē palīdzību, bet vai tas, kas viņiem vajadzīgs, ir tieši psihoterapeits? Bieži saproti, ka – nē.

Terapija palīdz cilvēkam tikt galā ar iekšēju konfliktu. Tas rodas tad, kad viena personības daļa attīstās, bet ir spēks, kas to bloķē un neļauj cilvēkam iet tālāk. Kad cilvēks saskaras ar šādu iekšēju konfliktu, tad ir gana daudz psiholoģisku ciešanu.

Daudzi pietiekami daudz varējuši aizbraukt, ieraudzīt, izdzert, izmīlēt, un nu nāk apjausma, ka nekā jauna vairs ārpusē nav.

Diezgan bieži tas ir arī laika jautājums – kamēr nonāc līdz atziņai, ka tas, ar ko jātiek galā, ir iekšējs konflikts. Cilvēki tad parasti saka: lielākā problēma sev esmu es pats. Un tā arī ir – cilvēks saprot, ka netiek galā ar savām iekšējām pretrunām. Līdz zināmam brīdim mums šķiet, ka ir kādi ārēji spēki, ietekmes, kas neļauj vai traucē dzīvot. Bet nonākt līdz atziņai par iekšēju konfliktu – tas pats par sevi ir būtisks solis. Un arī konfrontācija ar savām iekšējām pretrunām ir gana grūts un nebūt ne vienkāršs process – gan apzināt to, gan atrisināt, atrodot citu iekšējā līdzsvara punktu.

Līdz ar to psihoterapijā nepieciešams faktors vai izejas punkts ir tas, ka cilvēks cieš, pārdzīvo šīs savas iekšējās grūtības. Ciešanas tad arī ir virzītājspēks tam, ka cilvēks ir gatavs darīt šo grūto darbu – ieskatīties sevī dziļāk. Un tas ir diezgan nemainīgi. Vienīgais, kas šajos gados radikāli mainījies, – psihoterapija ir kļuvusi par reālu mūsu dzīves sastāvdaļu.

Tas vairs nav nekas ekstraordinārs. Domāju, vairums arī neslēpj, ka iet terapijā. Līdz ar to cilvēki kļuvuši vairāk izglītoti, zina, ko nozīmē psihoterapija. Bet, kā jau teicu, reāli tā notiek tikai tad, kad ciešam un pārdzīvojam, kad par kaut ko dziļi un nopietni sāp sirds. Kaut ko reāli mainīt savā dzīvē mēs nevaram, pamatojoties tikai uz prāta lēmumu.

– Jūs godīgi esat atzinis, ka diezgan smagi piedzīvojāt pusmūža krīzi.

– Man šobrīd skaidrs kā āmen baznīcā, ka viens no iemesliem, kāpēc aizgāju mācīties Junga analīzi, bija mana pusmūža krīze. Gribēju ar to tikt galā, jo jutu, ka es ciešu, un tas, kas iepriekš mani pavilka, vairs neizrauj un nepriecē. Es domāju, ka neviens cilvēks nevar īsti izvairīties no pusmūža krīzes.

Cilvēka laiks ir smilšu pulkstenis. Kamēr smilšu pulkstenī vairums smilšu graudiņu tikai gaida savu kārtu slīdēt lejā, ir diezgan viegli nedomāt par laiku, jo ir sajūta, ka viss vēl priekšā.

Jau vairākus gadus man darba telpā ir smilšu pulkstenis, diemžēl tā rādītais laiks ir par īsu, lai es varētu ar to fiksēt sesijas ilgumu. Ja man tāds smilšu pulkstenis būtu, es sienas pulksteni novāktu. Redziet, mūsdienu pulksteņi melo, jo rāda planetāro laiku. Rada ilūziju, ka laiks iet pa apli. Bet tā nav taisnība. Cilvēka laiks ir smilšu pulkstenis. Kamēr smilšu pulkstenī vairums smilšu graudiņu tikai gaida savu kārtu slīdēt lejā, ir diezgan viegli nedomāt par laiku, jo ir sajūta, ka viss vēl priekšā.

– Kā piektdienas vakarā, kad zini – būs divas brīvas dienas.

– Jā! Un gan jau es paspēšu izdarīt šo un paspēšu to. Pusmūžs ir tas brīdis, kad smilšu pulkstenis ir viduspunktā un cilvēks diezgan skaidri saprot – tā nav taisnība, ka viss vēl ir priekšā. Jā, ir vēl palicis kāds mirklis laika, bet tas ir jau diezgan ierobežots. Šajā brīdī cilvēks apzinās, ka viņš ir mirstīgs. Pusmūžā nāve kļūst par realitāti: sāk slimot un no dzīves aiziet vecāki, pēkšņi uzzini – ups, tavs klasesbiedrs ir saķēris kaut ko, kas aizvedis viņu taisaulē.

Protams, bojā iet arī jauni cilvēki, notiek katastrofas, nelaimes gadījumi, ir fatālas slimības, bet tie ir traģiski gadījumi, taču šajā vecuma posmā tas ir citādi, jo tu saredzi – nāve ir likumsakarība. Jautājumi par mūsu mirstību attiecas ne tikai uz mūsu apzināto psihes daļu, bet arī uz mūsu zemapziņu. Tā dod mums dažādus signālus, kas liek padomāt par nāvi. Tas arī ir lielais pagrieziena punkts.

Faktiski pusmūža krīze ir lielākā pāreja, ko mēs dzīves laikā piedzīvojam. Tā dod stimulu cilvēkam pievērsties savai iekšējai pasaulei, lai noskaidrotu, kas tur īsti notiek, un tad saskaņā ar to, ko viņš ir ieraudzījis vai sapratis, atlikušos gadus nodzīvot, esot lielākā harmonijā ar sevi.

Es domāju, ir normāli, ka līdz noteiktam brīdim mēs diezgan lielā mērā pildām ārpasaules pasūtījumu: mums ir jāatrod sava vieta sabiedrībā, jāatrod profesija, jānopin sava ligzdiņa un jāizauklē tajā putnēni, līdz viņi paši iemācas lidot. Ir ļoti daudz lietu, kas mūs dzen uz priekšu. Protams, nevajadzētu domāt, ka līdz pusmūžam cilvēks absolūti nedomā par sevi un savām dziļākajām vajadzībām, – tā nebūtu taisnība. Bet tomēr līdz zināmam vecumam mūsu dzīvē lielāka nozīme ir dažādiem ārējiem dzinējspēkiem, kas uztur mūsu kustību tālāk uz priekšu.

Taču pusmūža krīze bieži vien ir pēdējais un stiprākais klauvējiens no mūsu zemapziņas puses, kas saka: vai nu tu man pievērsīsies tagad vai nekad vairs. 

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Kas jūsu gadījumā bija iemesls tam, ka dzīve vairs nebija laimīga?

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs