Padomju laikā noliegtie. Rakstnieki brāļi Grīni

Aleksandrs Grīns
Liena Britāne
Liena Britāne
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
8. novembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No privātā arhīva

Grāmatas vāca no jauna

Zentas meita Nora Romana stāsta: «Mana mamma Zenta mira 2010. gadā, esmu viņas vienīgā meita. Laiks, kad vectēva vārds netika Latvijā pieminēts, bija garš. Mamma arvien bija liela grāmatu lasītāja, lasīja ne tikai latviski, bet arī angliski, franciski un vāciski, viņai bija dotības uz valodām, lai varētu lasīt grāmatas. Angļu valodu pat apguva pašmācības ceļā. Grāmatu mūsmājās vienmēr bija daudz.

Domāju, kad Sarkanā armija ienāca Rīgā, čekisti Grīna savākto bibliotēku, kuru atcerējās mamma, sadedzināja. Mamma tēva rakstītās grāmatas pamazām vāca no jauna, bija cilvēki, kas atdeva savas. Kad biju maza, mēs dzīvojām Juglā. Mammas skolas biedrene, mana krustmāte, dzīvoja Amerikā un mums palīdzēja grūtos laikus pārdzīvot. Mammai tā nezuda arī saikne ar brīvo pasauli. Man tika smukas kleitiņas, Bārbijas, kas tajā laikā bija liels brīnums, un leļļu māja. Literatūras muzejā ir arī tā laika Jāņa Grīna vēstules manai mammai.

Dzīvoklī, kuru Grīni īrēja Zaubes ielā pie ārsta Oskara Alka, nekad neesmu bijusi. Rīgā viņam pašam nekas nepiederēja. Ar vectēva grāmatām iepazinos pēc studijām. Nedomāju, ka mamma speciāli man nedeva Grīna grāmatas, bet viņai tās bija milzīgs dārgums, ko bija atradusi, sakārtojusi, pārlasījusi.

Šais grāmatās bija tēva tēls, un viņa ar to dzīvoja.

Spilgtā atmiņā man ir vectēva simtgades izstāde 1995. gadā, tad arī vairāk iepazinos ar visu, kas saistīts ar Grīniem, sāku lasīt grāmatas.

Izstādei uz planšetes uzzīmēju ciltskoku, gribētos to tagad atrast, lai glabājas piemiņas istabā. Toreiz arī pirmoreiz aizbraucu uz Sēliju apskatīt vietas, kas saistītas ar vectēva dzīvi. Tas palīdzēja sajust saknes. Vectēva sarakstītās grāmatas ir pieaugušo literatūra, varbūt izņemot Tobāgo.

Dvēseļu putenis prasa viedumu, pati lasīju pa posmiem, bet grāmata ļoti vērtīga un palīdz saprast, ja ir vēlēšanās to saprast, 18. novembra būtību tiem, kas šobrīd šaubās par Latviju.

Izlasot, cik grūti bija izcīnīt savu valsti, pēc tam ir neērti čīkstēt.

Pat brīvprātīgie, kas piedalījās filmēšanā ziemas masu skatos, atzina, ka bija grūti. Bet kā tad bija patiesībā?

Kad mammas vairs nebija, man nācās pārņemt autortiesības, iedziļināties un pieslēgties. Arī mans tēvs bija no izsūtītajiem, vēlāk studējis un kļuvis inženieris. Tā kā izsūtītajiem nebija viegli iestāties augstākajās mācību iestādēs, mani vecāki uzskatīja, ka izglītība ir svarīgākā, un man bija nopietni jāmācās. Esmu beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas vides mākslas nodaļu, šobrīd strādāju mākslas skolā. Tagad pati vācu senču vēsturi ģimenes hronikai. Domāju, ka ļoti spēcīga personība bija mana vecvecmāmiņa Anna Grīna. Pati varēja braukt ar zirgu, viņai pat bija ierocis, jo bija bīstami laiki. Mācēja tikt galā ar visām problēmām, mācēja pastāvēt par sevi, un tas man liekas dzīvē svarīgi. Lai kādas būtu grūtības, jācenšas nenokārt degunu. Meitai vārdu Anna ielikām viņai un arī vīra vecmāmiņai par godu. Tas ir stiprs vārds. Mums par piemiņu palicis zīmoggredzens ar iniciāļiem AG, un domāju, ka tas ir vectēva.»

Nākamā lapa

7/8Grāmatas vāca no jauna

Lasi citur

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+