Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nelaime
Zentas atmiņas vēsta, ka tēva arests apstādināja mammas dzīvi un izsita no sliedēm arī meitas. Karavīri, kas bija aresta aculiecinieki, nodeva ģimenei vien pāris piemiņas lietu. Iespējams, ja nebūtu ienākuši vācieši, arī viņas izsūtītu nākamajā akcijā, kas bija plānota.
No laukiem atgriežoties Rīgas dzīvoklī, viņas ieraudzīja, ka daudzas lietas, arī grāmatas, manuskripti un pieraksti, jau iznīcinātas vai konfiscētas. Tās tā arī nekad netika atgūtas. Alīde pārdzīvoja, ka bija cilvēki, kas no viņām novērsās, tostarp Jānis Sudrabkalns, kurš pirms tam nāca pusdienot, bet, ienākot padomju karaspēkam, vairs nepazina Grīnu ģimeni un, ieraugot Alīdi uz ielas, pārgāja pretējā pusē. Alīde reaģēja asi un meitām teica: «Ja viņš kādreiz vēl man sniegs roku, es viņam pasniegšu kāju.»
Kara laikā ar apģērbu un pārtiku Grīnām palīdzēja gundegas, bet vīra zaudēšana, karš un cilvēciskā nekrietnība ietekmēja Alīdes optimismu. Alīde vēl cerēja, ka vīrs atgriezīsies. Pēc kara beigām Rīgas dzīvokļa durvis viņām atvēra čekists ar Grīna cilindru galvā un nelaida iekšā.
Alīde mēģināja sūdzēties, gāja pie ierēdņa Deglava, bet viņš teica: «Pilsone, tā ir jūsu nelaime. Pret čeku mēs neko nevaram darīt.»
Alīde neko nedabūja no vīra mantām, arī nepabeigtos manuskriptus. Šodienas acīm skatoties, kad daudzi devās bēgļu gaitās prom no Latvijas, Alīdei ar meitām vajadzēja to darīt, taču viņas devās atpakaļ uz Pikātiem. Rīgas atstāšana tomēr nedeva cerēto patvērumu, un 1949. gadā visas trīs Grīnas izsūtīja uz Sibīriju, uz Amūras apgabalu, Kaganovičas rajonu. Alīde tur mira ar sirdstrieku 1951. gada 9. maijā.
Ilze tikai atbrīvota 1955. gada 22. augustā. Atgriezusies ilgāku laiku nevarēja dabūt darbu, tad strādāja par tramvaja vadītāju, taču kāda negadījuma dēļ izlēma šķirties no dzīves. Londonas avīze 1960. gada 27. maijā rakstīja: «Traģisks liktenis piemeklējis rakstnieka Aleksandra Grīna meitu Ilzi. Viņas vadītais tramvajs sadūries ar kāda partijas biedra mašīnu, un viņa atlaista ne vien no darba, bet viņai vajadzējis maksāt arī zaudējuma atlīdzību 6000 rubļu apmērā. Nonākusi bezizejā, Ilze nošāvusies.»
Zenta pēc atbrīvošanas 1956. gada 16. jūnijā atgriezās Latvijā, pierakstījās Valmierā, bet dzīvoja Rīgā, sāka studēt medicīnas laborantu skolā, bet pa naktīm strādāja – adīja jakas. Vēlāk ar LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Kārļa Ozoliņa atbalstu viņa nokārtoja arī pierakstu Rīgā, uzsāka studijas Medicīnas institūtā ar specializāciju tuberkulozē un strādāja par nakts laboranti. 1964. gadā viņa apprecējās un kļuva par Zentu Romani, pēc gada piedzima Nora.
Tikai paši tuvākie draugi zināja, kas bija viņas tēvs.
Aleksandra Grīna arhīvs bija izpostīts, darbi padomju laikā bija aizliegti, tāpat kā viņa vārda pieminēšana. Ilgus gadus viņa strādāja par rentgenoloģi dispanserā Vecrīgā. Brīvajā Latvijā Zentas vaļasprieks bija ceļošana pa Rietumeiropu, jo agrāk tas viņai nebija ļauts.
