Operas dīva Inese Galante: Vīrietim ir grūti būt Galantes vīram vai draugam

Intervijas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
25. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils: Agija Vismane
Šīs nedēļas žurnālā Ieva lasāma saruna ar pasaulu ieguvušo operdziedātāju Inesi Galanti, kas, lai arī no Latvijas aizbrauca jau pirms daudziem gadiem, tomēr pa īstam aizbraukusi nav nekad – katru augustu viņa Jūrmalā rīko mūzikas festivālu Summertime un pavasaros arī jauno klasiskās mūzikas talantu konkursu. Sarunā viņa stāsta gan par savu darba un privāto dzīvi, gan arī par attiecībām ar Minhenes mūzikas žurnālistu Franku Manholdu, ar kuru kopā ir padsmit gadu. Neliels fragments.

(..)

Jūs jau zināt, ka ļoti labi izskatāties. Kā jums tas izdodas?

Ja stāvi uz skatuves, ir labi jāizskatās, bet es negribu ne uzpūstas lūpas, ne citas ķermeņa daļas. Man vajag dabisku, dzīvu un kustīgu seju. Un mirdzošas acis. Kad stāvu cilvēku priekšā, mans uzdevums ir mīlestība, laba oma un burvība. Tā ir mana misija. Cilvēki ir noguruši no ikdienas, bet skatuve ir pasaka – es cenšos jūs aizvest uz savu pasauli, un tā ir paradīze.

Sava nozīme ir gēniem. Maniem vecākiem vienmēr deva 25 gadus mazāk, nekā viņiem bija patiesībā, un manu mammu bildināja, kad viņai jau bija pāri astoņdesmit.

Man arī ļoti paveicies ar meitu, viņa vienmēr pasaka – ko vilkt, ko nevilkt, ar kādām krāsām jāuzmanās, kā sakārtot matus. Nāk jau klāt tie kilogrami, un es mēģinu ar to cīnīties. Ja gribi izskatīties patīkami un lai tev kalpotu tava balss, tad kalpo savam ķermenim un dvēselei!

Es nesmēķēju un ļoti reti iedzeru – tikai tad, ja ir trīs, četras dienas, kad nav jādzied, varu atļauties glāzi šampanieša vai laba vīna.

Uz skatuves esmu princese un karaliene, bet gribu, lai tajā ir vieglums, un cenšos iet kopsolī ar laiku. Bet tetovējuma man nebūs! Operai ir savas tradīcijas. Un džinsa bikses es tajā negribu redzēt.

Vasarā pēc pusotra gada atšķirtības jūs atjaunojāt attiecības ar savu draugu – Minhenes mūzikas žurnālistu Franku Manholdu.

Jā, Franks tagad atkal ir manā dzīvē. Drīz došos uz Minheni kārtot citas lietas, un tad mēs noteikti satiksimies.

Pat rēķinot atšķirtības laiku, jūsu attiecības ilgst jau padsmit gadu. Kā vīrietim un sievietei tik ilgi saglabāt attiecības, dzīvojot dažādās pilsētās?

Ļoti grūti, un es nezinu, kā būs tālāk. Franks arī ir ļoti aizņemts savā profesijā – viņš ir mūzikas raidījumu vadītājs un superprofesionālis. Pats arī vada klasiskās mūzikas koncertus un operas tiešraides. Man pret viņu ir milzīgs respekts. Frankam bija patiešām grūti izskraidīt man pakaļ, cenšoties biežāk būt blakus. Kamēr tu esi tikko iemīlējies un vēl jauns, var mēģināt to sakārtot. Bet vēlāk jebkurš nogurst. Tad vienam no mums būtu sava dzīve jāupurē. Es to nevarēju.

Es domāju, ka vīrietim ir grūti būt Galantes vīram vai Galantes draugam, lai gan esmu ļoti vienkārša pēc rakstura, neesmu kaprīza, man nav niķu un nav lielummānijas.

Bet mana profesija paņem aiz matiem un ierauj kā putekļsūcējs. Un, ja man veicas, ja mani uz skatuves mīl un piedāvā lomas citu par citu interesantāku, tad es pat negribu izrauties. Iedomājieties, vai nav interesanti nodziedāt, piemēram, lelli, kur lomā jākustas stīvi kā lellei? Vai Sniegbaltīti! Tu esi ledus gabaliņš, naivs un bez emocijām, un divas trešdaļas no operas esi kā sasalusi – gaiši, tīri, bet bez emocijām. Un tad pēkšņi pārvērties par dzīvu cilvēku, un tev sāk kaut kas sāpēt, asiņot… Vai tas nav interesanti? Un to izteikt ne tikai ar ķermeņa kustībām, bet ar balsi – vai tā nav dāvana no Dieva?

Jums ir skaists iepazīšanās stāsts – Franks noklausījies visus jūsu ierakstus un no Vācijas devies uz Angliju jūs meklēt, jums tur notika koncerti… 

Jā, vispirms viņš atbrauca uz Londonu ar mani iepazīties, tad sekoja uz Liverpūli un pēc tam braukāja līdzi pa visām Anglijas pilsētām. Viņš veidoja par mani raidījumu un gribēja personīgi satikt cilvēku «ar tādu balsi».

Tādā mīlestībā droši vien ir daudz romantikas?

Jā, daudz! Bet romantika man bijusi visās attiecībās, un tās visas man dāvājušas ļoti daudz. Šodien cilvēki tik agri vēl neprecas, bet, kad mēs apprecējāmies, mans vīrs un meitas tēvs Mihails bija divdesmitgadīgs čalis un studēja. Es arī vēl studēju. Mihails bija matemātiķis, bet pēc tam, dzīvojot man blakus, arī vēlējās darīt kaut ko radošu un aizgāja studēt režiju. Viņš gribēja, lai pasaule griežas arī ap viņu, nevis tikai ap mani. Mēs ar Mihailu oficiāli nodzīvojām kopā 13 gadu, bet dzīvē mazāk – septiņus. Viņš ir ļoti gudrs un arī prot par sevi pasmieties. Man jau vispār liekas, ka vīrietī visseksīgākais ir smadzenes un humora izjūta.

Taču laulības gredzenu pirkstā jūs pēc tam vairs neesat uzvilkusi?

Teikšu atklāti, man tādas vēlmes nav bijis. No vīriešiem tādi piedāvājumi nāca gandrīz visās attiecībās, bet es vienmēr teicu: nav kur steigties. Man bija bail, jo man bija pieredze, ka attiecībās līdz ar zīmogu pasē var kaut kas mainīties. Arī šodien man vēl tā liekas. Varbūt uz vecumdienām, kad ir, ko dalīt, un kad cilvēks var sākt slimot? Bet citādi – kam tas man, ko man tas dotu?

Ar gredzenu vai bez tā – ja es ar kādu esmu kopā, es neesmu brīva. Ja es uzticos un cilvēks man daudz nozīmē, tad esmu uzticīga. Es gribu dzīvot tā, lai varu skatīties spogulī un man par sevi nav kauns. Lai arī mums katram, protams, ir kaut kas, ko mēs no sava prāta un atmiņas gribētu iztīrīt.

Ko jūs vispār cerat sagaidīt no vīrieša sev blakus?

Es gribu, lai mēs skatītos viens uz otru, bet vēl vairāk gribas, lai mēs skatītos uz vienu pusi. Gribas, lai man ir interesanti šim cilvēkam blakus, lai ir silti un – pats galvenais – lai man ir plecs, pret kuru atspiesties. Lai kā tie skaitļi pasē mainās, mēs vienmēr esam arī mazas meitenes, un gribam, lai mūs mīl, apbur un novērtē. 

Bet man vienmēr ir veicies, mani mīlēja un mīl, es nedrīkstu čīkstēt ne sekundi. Cits stāsts, ka katram ir savs spēka laiks un izturības laiks. Un paldies katram no vīriešiem, kurus esmu satikusi savā dzīvē. Tas ir kā dejā – tu paklanies un pateicies par to laiku.

Jā, man ir paveicies – ne tikai ar vīriešiem, arī ar skolotājiem, ar cilvēkiem apkārt. Tāpēc es gribu to dot tālāk. Lai jauniešiem aug spārni, lai Latvijas vārds skan pasaulē – tāpat kā man savā dzīvē ir izdevies to nest pasaulē.

Visu interviju lasiet žurnālā Ieva.

  • Lietas, kas māksliniecei Helēnai Heinrihsonei palīdz justies labāk un dzīvot vieglāk
  • «Man vienmēr ir veicies, mani mīlēja un mīl. Un paldies katram no vīriešiem, kurus esmu satikusi savā dzīvē » Intervija ar operdziedātāju Inesi Galanti
  • Ko iesākt, ja ģimenē ir kāds, kurš mēdz ielīst upura ādā?  Un ja nu tā esi tu pati?
  • Mūziķis Horens Stalbe: «Pati dzīve mani apveltījusi ar liesmu, tā padarot atšķirīgu no citiem.»
  • Vienkāršība, lakonisms, formu un krāsu tīrība – Antras Lauderes elegances noslēpumi
  • Sašķobījusies atmiņa? Kādas ir iespējas to atgūt, un vai vispār tādas ir?
  • Ciemos pie Annas Pannas viņas jaunajā dzīvoklī Rīgas centrā
  • Kas tas tāds – Japānas manikīrs?
  • Bērnības garša! Mācāmies gatavot bubertu ar dzērveņu ķīseli
  • Ceļojums uz Abū Dabī
Ieva nr08

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+