Mūziķe Dita Krenberga: Man nācās kļūt stiprai

Intervijas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
27. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone
Klausoties DITAS KRENBERGAS spēli, šķiet, ka viņai gan pieder burvju flauta – tik dzīvīga ir mūzika. Dita uzlēca agri un spoži kā zvaigzne – skaista, sievišķīga, plastiska un ļoti talantīga. Tagad viņas dzīve ir mūzika, ļoti daudz mūzikas un arī ilgas pēc harmonijas, aizvēja un stabilitātes.

– Nacionālā simfoniskā orķestra flautu grupas koncertmeistare tu vairs neesi?

– Jā, pēc 12 gadu darba no orķestra aizgāju. Viens no iemesliem bija vēlēšanās kaut ko mainīt dzīvē, gribēju vairāk nodarboties ar pedagoģiju, un tagad jau otro gadu strādāju Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā. Tas prasa daudz laika un enerģijas, bet dod pretī daudz prieka. Mani audzēkņi uzvar konkursos un ļoti grib strādāt.

Mana meita jau ir liela, 21 gads, un te pēkšņi – sešgadīgi bērni un padsmitnieki. Man tik ļoti patīk tā viņu tīrā pasaule un patiesums, un liels prieks, ka mēs labi saprotamies! Protams, esmu stingra un prasīga, bet viņi jau saprot, ka tas viss ir rezultātu vārdā. Pirms gadiem man reiz jautāja – kā es domājot, kāda būšu skolotāja. Atbildēju, ka būšu stingra, bet mīļa. Tas ir piepildījies.

Mēs ar audzēknēm arī daudz jokojam un smejamies. Bet darbs jāizdara kārtīgi! Tas, ko bērniem iedod mūzika, paliek visai dzīvei. Pati esmu beigusi Dārziņskolu, un tas ir labs rūdījums, man nav grūti ilgas stundas un daudz strādāt.

Vēl nesen stāvēju pie spoguļa un domāju – cik reižu esmu tā stāvējusi, veidojusi koncertfrizūru un likusi grimu? Tūkstošiem!

Gatavošanās koncertam var būt nogurdinoša un apnicīga, tā var ilgt pusgadu un pat gadu. Bet, ja izdodas labi nospēlēt un sajūti publikas atsaucību, tad lielākas laimes nav. Tad man mājās pēc koncerta saka: vai, cik tu esi skaista! Skaista tāpēc, ka caur sevi esmu izlaidusi un saņēmusi mīlestību. Ir tikai viena lieta, kas manā dzīvē stāv pāri šai izjūtai, – tas, ka piedzima mana meitiņa un es kļuvu par māti. Bet nākamais aiz tā ir mūzika un koncerti.

– Tu pati flautu sāki spēlēt deviņu gadu vecumā. Esi kādreiz domājusi, kāda būtu tava dzīve bez flautas?

– Man jau bija vēl viens vilinājums, tas iekrita klēpī kā dāvana – kino. Biju nofilmējusies trijās filmās, un daudzi prasīja, vai tagad iešu uz aktieriem. Bet tolaik nedomāju, ka varētu būt laba teātra aktrise.

Tagad domāju citādi – es būtu laba aktrise.

Tie ir arī gēni – mans tētis Imants Krenbergs bija kinorežisors un aktieris, un arī manai mammai, Latvijas Radio kora un Valsts Akadēmiskā kora solistei, daudz nācies būt uz skatuves.

Trešā izvēle – es varēju uzsākt operdziedātājas karjeru, jo balss man ir dota. Bet nebija lemts. Vēl mani ļoti aizrauj glezniecība – bet tur gan man nav talanta. Taču ir saknes – mammas māsa, mana krustmāte Gunta Liepiņa-Grīva ir gleznotāja, bet vectēvs, mammas tētis Kārlis Liepiņš, vispār bija unikāls cilvēks – pirmās Latvijas brīvvalsts laika čempions vieglatlētikā daudzcīņā un Mākslas akadēmijā studējis gleznotājs. Viņš strādāja politehniskajā institūtā par sporta pedagogu un tur rīkoja arī savas izstādes. Mans vectētiņš ir tas, kura balss padomju laikos no rītiem skanēja Latvijas Radio – viņš vadīja rītarosmi.

Savukārt mana tēta tētis Artūrs Krenbergs bija klarnetists un Aizputes pulka kapelmeistars. Un arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, ko es ilgi nemaz nezināju. Vēl esmu lepna, ka mans pusbrālis Anrijs Krenbergs tikko ieguva Lielo Kristapu kā skaņu režisors – jau kuru reizi! Tā ir liela laime piedzimt tādā ģimenē.

– Tavai meitai Martai Līnai arī tikuši dažādi talanti.

– Pamatizglītību viņa ieguva Rīgas Doma kora skolā. Bet ļoti interesēja arī vizuālā māksla, tāpēc viņa pabeidza Dizaina un mākslas vidusskolu. Martai Līnai ir brīnišķīga balss, un abas šīs mūzas cīnās, kura ņems virsroku.

– Minēji, ka tam, ko dari mūzikā, līdzvērtīga bija tikai tava bērna piedzimšana. Kā tev piedzima Līna?

– To jau nevar aizmirst! Tas notika pirms 21 gada vietā, kuras vairs nemaz nav, – Latvijas Ģimenes centrā. Man palīdzēja slavenā vecmāte Astrīda Millere, un es atceros katru mīļu sekundi. Otrā dienā vecmātei teicu: man ir daudzu konkursu lauri, diplomi un medaļas, bet lielāko medaļu es būtu pelnījusi par to, ka piedzemdēju savu meitiņu.

– No malas šķiet, ka Līna ir ļoti līdzīga tev. Vai arī pēc rakstura jūs esat līdzīgas?

– Līna ir vairāk līdzīga tētim, vismaz tā man šķiet. Taču raksturs pašai savs. Man bieži ir pārsteigums, kad viņa reaģē pilnīgi citādi, nekā darītu es.

Bērni mums atsūtīti, lai mēs kaut ko iemācītos, un meita man daudz māca.

– Arī tavi vecāki bija šķīrušies, ikdienā tev tēta nebija blakus. Taču par savu bijušo vīru Ingu Pētersonu intervijā esi teikusi, ka viņš ir labs tēvs savai meitai.

– Nē, patiesībā es tā nevaru teikt. Gadiem ejot, aizvien vairāk saprotu, cik milzīga nozīme ir tam, ar kādu cilvēku tu izveido kopīgu dzīvi. Tā ir milzīga atbildība, tāpēc simtreiz vajag padomāt, kāds šis jaunais cilvēks varētu būt tēvs tavam bērnam. Agrāk uz to skatījos daudz vieglāk, bet, gadiem ejot, esmu sapratusi, ka pilnvērtīga, laba ģimene, kur ir mīloši un atbildīgi tēvs un māte, ir nenovērtējams dārgums.

Diemžēl ne man pašai, ne manai meitai ikdienā nav bijis tēva padoma, tēva atbalsta un tēva mīlestības.

Es nerunāju par to, ka ir mīļas un jaukas attiecības, – tas ir kas cits. Bet topošajai sievietei ir ikdienā jāsajūt un jāredz abu vecāku pozitīva mijiedarbība.

– Bet tavs tētis pēc šķiršanās meklēja ceļu pie tevis?

– Mans tētis bija ļoti mīļš, un es viņu ļoti jutu kā savu cilvēku, mums tiešām bija garīgā tuvība. Un viss iepriekš teiktais nenozīmē, ka es saviem vecākiem kaut ko pārmestu, noteikti nē. Mans tētis ap sevi vāca visus savus bērnus, mēs tikāmies regulāri.

Viņš spēja panākt pat to, ka dažas reizes satikās visas viņa trīs sievas.

Nezinu, cik jauki tas bija viņām, un sevi nevarētu iedomāties tādā situācija, bet tētis bija tik apburošs cilvēks, ka spēja radīt gaisotni, kurā visas sievas jutās kaut cik komfortabli. Nemaz nerunājot par bērniem.

Man katru vakaru bija jāiet uz telefona būdiņu un jāzvana tētim. Viņš man speciāli uzdāvināja maciņu ar sīknaudu, un bija ļoti dusmīgs, ja kādreiz nepiezvanīju. Zini kā – kādreiz ļoti auksti vakari, bet pēc skolas vēl jāskrien uz būdiņu un jāstāv rindā, ja kāds tur jau pļāpā… Tomēr skaidrs, ka svētdienas tētis ir svētdienas tētis, lai arī ir situācijas, kad dzīvē tā ir labāk.

– Kuri tev bija tie mirkļi, kad pietrūka tēva?

– Ir viens tāds vecums. Biju vēl diezgan maziņa, kad man skaudri sāpēja tas, ka blakus nav tēta. Bet kopumā biju tik aizņemta ar flautu un tik noslogota ar mācībām, ka nemaz nebija laika par to domāt. Galu galā tēta atbalsts jau man bija vienmēr.

– Tev ir ļoti atbalstoša mamma. Viņa tevis dēļ atteicās arī no tālākas karjeras Valsts Akadēmiskajā korī.

– Tāda bija mammas izvēle. Un viņas atbalsts man dzīvē daudz ir palīdzējis. Mamma ir muzikāli ļoti talantīga, beigusi angļu filologus un varētu darīt daudz ko, bet viņa kalpo savai ģimenei – un paldies mammai par to.

– Ticu, ka visi nozīmīgie cilvēki mūsu dzīvē ienāk ar kādu uzdevumu. Kā tev šķiet – ko esi ieguvusi no attiecībām ar Ingu, kādēļ viņam bija jābūt tavā dzīvē?

– Pirmkārt, tādēļ, lai pasaulē nāktu mūsu brīnišķīgā meita. Tas patiešām tiek sakārtots no augšas. Mums savā laikā bijusi arī brīnišķīga muzikāla sadarbība.

Bet vairāk iemācīties man nācās tad, kad vairs nebijām kopā, – kā kļūt pilnīgi patstāvīgai.

Līdz tam pēc būtības vairāk biju tāds pakļāvīgs cilvēks. Es būtu gribējusi vairāk būt vīrieša aizvējā, bet man maz nācās to izbaudīt. Un tad dzīve un arī profesija man iemācīja kļūt ļoti patstāvīgai.

Tomēr mani ļoti sajūsmina, kad redzu kādai sievietei līdzās tādu atbalstu, ka viņai nav jādomā par daudzām lietām, par kurām jādomā man, – par dzīves materiālo pusi, kuru veiksmīgā savienībā cilvēki dala uz pusēm vai ko uzņemas vīrietis. Dievs tā laikam ir paredzējis, ka man savā dzīvē jābūt ļoti stiprai. Un esmu pateicīga, ka esmu spējusi kļūt tā stiprā un varošā.

– Tu esi tik talantīga un sievišķīga, tomēr pēc šķiršanās ļoti ilgi biji viena. Kādēļ?

– Laikam tāpēc, ka biju iejūgusies darbā. Meita bija maza, ļoti daudz uzstājos – tas bija laiks, kad spēlēju gan orķestrī, gan solo. Bet tāds bija mans liktenis. Ne jau tā, ka es apzināti to gribētu, galīgi nē! Par to daudzi brīnās.

Dievam acīmredzot attiecībā uz mani bija citi plāni, tāpēc man bija jāiziet tas ilgstošais vienatnes laiks.

Bet man nebija laika tajā iedziļināties.

Esmu pateicīga par to, ka nezaudēju spēju priecāties par tiem, kam ir labi, kam ir mīlestība un attiecības. Tas ir briesmīgi, kad sievietēs ienāk tas rūgtums, lūpu kaktiņi uz leju, acīs slēpts izmisums. Paldies Dievam, manī tas neienāca, jo bija daudz kas cits – mūzika, meitiņa.

– Kad gribēju norunāt interviju, tas nebija tik viegli arī tāpēc, ka tu jau vairākus gadus dali dzīvi starp Latviju un Norvēģiju. Kur īsti šobrīd ir tavas mājas?

– Manas mājas ir Latvijā. Man tas ir būtiski. Latvija ir tik skaista, te ir bagāta kultūras dzīve, te ir mani mīļie, mana ģimene. Te saņemu iedvesmojošus piedāvājumus, te man ir sadarbība ar tik lieliskiem profesionāļiem, ka to visu nevar pamest, lai ar koferi ierastos tukšā vietā.

Man vairs nav to naivo rozā briļļu. Esmu izbaudījusi, kā tas ir – būt otra mākslinieka ēnā. Pat ne ēnā, bet būt tai, kas savu karjeru noliek maliņā un dzīvo sava vīra dzīvi, lai gan tad to darīju ar prieku. Bet, ja Dievs mums talantu iedod, tas jāliek lietā.

Citādi agri vai vēlu saproti, ka ciet, un es cietu, ka nevaru piepildīt sevi kā māksliniece.

Un kādā brīdī tas visnejaukākajā veidā izlaužas uz āru. Tu nevari darīt otru cilvēku laimīgu, ja pats neesi laimīgs. Mana sūtība ir būt māksliniecei. Un tikai tad, ja esmu laimīga ar to, ko daru, varu būt apmierināta, harmoniska un sievišķīga ar savu tuvāko cilvēku.

Esmu laimīga, ka man izdevās atgriezties Latvijas mūzikas dzīvē, jo bija vairāki gadi, kad biju pilnīgi projām no tā visa. Lai gan, protams, nebiju pārtraukusi spēlēt.

– Ar to tu gribi teikt, ka tava Norvēģijas dzīves daļa ir beigusies?

– Nē, pilnībā beigusies nav. Taču par to es negribētu runāt.

– Zinu, ka par cilvēku, ar kuru tev Norvēģijā izveidojušās attiecības (aktieris un režisors Romāns Birmanis – red.), tu šobrīd runāt vairs nevēlies. Bet ar ko tu piepildi laiku, kad esi tur, Skandināvijā?

– Tu smiesies – es spēlēju, es vingrinos! Un tas ir fantastiski, jo tur nekas cits nenovērš uzmanību. Esmu tik daudz programmu un skaņdarbu sagatavojusi, vingrinoties starp fjordiem! Jo man visu laiku kaut kam jāgatavojas, vienmēr ir līdzi nošu kaudzīte. Un katrs skaņdarbs ir kā jauna pasaule, kam tu izburies cauri.

– Ko tu attiecībās vēlētos no vīrieša, kurš ir tev blakus?

– Tā laikam ir dvēseļu radniecība, pēc kuras tiecamies mēs visi. Pirms mirkļa teicu, ka bērniem svarīgi izaugt pilnā ģimenē – arī tādēļ, lai saprastu, ka mēs neviens neesam ideāls, ne tētis, ne mamma. Jautājums, kā mēs mijiedarbojamies, kā risinām konfliktsituācijas un kā strādā sievietes un vīrieša prāts. Tas tiešām atšķiras.

Tikai tagad sāku mācīties to, ka vīrietis ir pilnīgi atšķirīga būtne!

Bet kā citādi, ja dzīves lielākā daļa pavadīta starp sievietēm? Mēs skatāmies uz visu emocionālāk, viņi – racionālāk. Man likās – kā vīrietis nevar uzminēt vai sajust, ko es vēlos?! Bet vīrietim vajag pateikt.

Man arī jāiemācās pacietība, jo esmu ļoti impulsīva, to prasa mans darbs, man ir tādi tempi. Es jau smejos, ka es kā Jūlijs Cēzars vienlaikus rakstu, runāju un bieži vien daru vēl kaut ko. Bet tas mani nemaz neiepriecina, tā ir lieka nervozitāte. Un, kad man ir brīvdiena, arī tad jūtos kā uzvilkta. To tagad vēlos iemācīties – atslābināties.

No vīrieša gaidu, lai viņš spētu un gribētu iedziļināties manā sievietes pasaulē.

Ne jau visu laiku, bet šad tad saprastu un mīļi pasmaidītu. Pēc tam jau nāk tas pārējais – vīrieša plecs un fiziskā pievilcība.

– Tev ir spēcīga intuīcija?

– Jā, lai arī mēdzu tai neklausīt. Bieži notiek tā – ja par kādu cilvēku pastiprināti domāju, viņš man piezvana. Kaut kur tajā mēs Visumā esam vienoti.

Ir četras prasmes, kas man jāapgūst, un visas uz P burta – pacietība, piedošana, prieks un pateicība.

Vaļi, uz kuriem jāmācās balstīt dzīvi. Kāpēc mums nāk pārdzīvojumi? Tikai tādēļ, lai mēs garīgi augtu un attīstītos kā personības. Esmu ticīgs cilvēks, bet tad, kad ir labi, tu kaut kā attālinies no tā. Taču, tiklīdz dzīvē notiek kaut kas smags, ciešanu dēļ tu pēkšņi meklē glābiņu. Un glābiņš ir lūgšanas un apziņas sakārtošana. Tad saprotu – tāpēc man vajadzēja tām ciešanām iziet cauri, lai atkal tiktu atgriezta pie patiesības.

– Vai tavā dzīvē bijuši smagi pārdzīvojumi un tiešām grūti mirkļi?

– To bijis daudz.

Veselības sarežģījumu dēļ ir bijušas trīs reizes, kad manis varēja arī nebūt, taču esmu laimīgi no jauna piedzimusi.

Tās bija operācijas un pēkšņas veselības problēmas, bet sīkāk negribu iedziļināties.

Daudziem ir ļoti bail no nāves. Esmu laimīga, ka līdz šim tās neesmu izjutusi. Pat tad, kad bija šie būt vai nebūt brīži. Daudz vairāk uztraucos par saviem tuviniekiem, un tas liek būt iecietīgākai. Mana mamma vienmēr māca – nekad neizej no mājas sastrīdējusies. Izlīgsti! Tur ir liela gudrība.

Tāpat arī tas, ka vajag tik daudz ko izrunāt, kaut vai par dzimtu un senčiem. Svarīga ir pat tik vienkārša lieta kā pierakstīt mammas receptes. Es to daru. Man tagad ir divas pilnas klades – omītes, mammas, krustmātes receptes. Tāpēc man patīk arī fotogrāfijas – ja manā dinamiskajā dzīvē nebūtu fotogrāfiju, ļoti daudz ko būtu aizmirsusi!

Mani ir sargājuši mans sargeņģelis un tuvāko mīlestība. Un profesija no mazām dienām iemācījusi savākties – nevaru uz skatuves iznākt ar skābu seju.

Lai kā mājās jūtos, izejot sabiedrībā, nedrīkstu citiem uzkraut to, ka man kaut kas sāp vai esmu nokreņķējusies.

Man ir izdevies radīt iespaidu, ka esmu gaiša, harmoniska, mīļa. Tā tas arī ir. Bet mājās ne vienmēr tā izdodas, un jāspēj daudz kam smagam iziet cauri, lai pēc tam cilvēkos varu smaidīt.

– Reizēm šķiet, ka tu slēpies aiz sava jaukā smaida?

– Vai dieniņ, es varu būt tik nejauka, ka riebj! Un pati pēc tam pārdzīvoju un atvainojos. Bet tā notiek, kad esmu pārgurusi, nervoza, pārstrādājusies. Tad labāk negadīties man ceļā! Ne velti Ēriks Ešenvalds man uzticēja Vulkāna simfoniju.

Es esmu tas vulkāns! Tas ir mans spožums un posts.

Reizēm posts maniem tuvākajiem, bet spožums tāpēc, ka varu mūzikā ienest visdažādākās emocijas, nevis tikai dūdot un trillināt savu flautiņu, – vienā brīdī tas apniktu.

Tas mans smaids ir arī mans empātiskais raksturs. Tā nav vēlme izpatikt, bet man gribas, lai otram cilvēkam būtu jauki. Tāpēc citiem patīk ar mani kopā svinēt svētkus. Mana ģimene saka: bez tevis nevar! Tāpēc, ka vēlos, lai visi ir priecīgi. Mans tētis tāds bija, kā vecos laikos teica, – tamada. Viņš spēja visu sabiedrību saliedēt, bija dzirkstošs, asprātīgs, inteliģents un fantastisks, tāds, ka visi varēja smieties locīdamies. Un arī man dots tāds talants, ka spēju apmīļot cilvēkus, kuriem esmu blakus.

– Ja tu dod un dod, un dod arī no skatuves – kur tu to sasmel, lai tev būtu, ko dot?

– Patiesībā esmu iemācījusies priecāties par īsiem brītiņiem, par mazām lietām. Kaut vai par to, kā iesaiņota dāvaniņa, par skaistu puķu pušķi, par mazu kartīti, par iepirkšanos – man patīk sevi palutināt ar kaut ko mazu. Bet ir pērkamās dienas, un ir nepērkamās. Kad nav garastāvokļa, nav jēgas iet uz veikaliem. Un, protams, ceļojumi. Jūra. Savulaik bija arī dārzs, bet tagad man nav laika to tā kopt.  Labas filmas, grāmatas.

– Pie četriem p – prasmēm, kas jāapgūst –, tev bija arī piedošana. Cik viegli tev ir piedot?

– Viegli, jo man nepatīk pašai dzīvot diskomfortā, un, otram nepiedodot, es dzīvoju diskomfortā. Caur piedošanu es pati attīros. Man patīk cilvēkus samīļot. Arī caur apskāvienu tiek nodota mīlestība un siltums, un man liekas, ka manī ir daudz mīlestības. Bet es arī jūtu, ja kādam nepatīk, ka viņu samīļo. Tagad esmu kļuvusi piesardzīgāka, esmu sapratusi, ka nevajag visiem mesties ap kaklu.

Man patīk arī teikt labus vārdus, un tā nav lišķēšana – ja kaut ko jauku ieraugu, gribas to pateikt.

Tā jau ir tā pozitīvā enerģijas apmaiņa!

Negācijas nevajag kultivēt. Tā es esmu iestellēta. Tas nāk no tēva un mammas. Tētis kinostudijā ļoti labi sapratās ar visiem strādniekiem, visiem gaismotajiem, un manai mammai tas pats – veikalā visas pārdevējas ir draudzenes. Ko tad var gaidīt no manis? Labāk pasaku labu vārdu, nevis kaut ko noburkšķu. Bet to var izdarīt tikai tad, ja tas ir tevī pašā. Man bijušas arī dažas reizes, par kurām jākaunas. Esmu varējusi kādam tik asi uzbrēkt, ka – zeme, atveries!

– Tevī kaut kur mīt arī perfekcioniste?

– O, jā! Bet tas saistīts ar darbu, tur katrai notij jābūt precīzai. Mājās mācos piekāpties – pieņemu, ka telefons var būt nolikts arī mazliet šķībi. Tur mums ar meitu jāatrod kompromiss. Ja mājās ir vīrietis, tad tomēr ir citādi. Man ļoti patika, kā nesen teica viens vēdiskais astrologs, – ka vīrietis tomēr mājās ir valdnieks.

Zinu, ka daudzas feministes tūlīt šausmās saķers galvu, bet tajā ir patiesība.

Un harmoniskā ģimenes savienībā sievietei pirmajā vietā jābūt vīram un tikai tad nāk bērni.

Visas šīs atziņas es krāju, un – kas zina – varbūt kādreiz iznāks likt lietā. Ja ne pašai, tad vismaz meitai dot padomu. 

– Tu ar savu vulkāna dabu esi gatava dzīvot tā, ka vīrietis mājās ir karalis?

– Esmu gatava radīt savam cilvēkam sajūtu, ka viņš ir galvenais. Neesmu gatava nodot savu profesiju. Bet mājas dzīvē – jā, uzskatu, ka jāļauj, lai vīrietim pieder pēdējais vārds lēmumu pieņemšanā.

– Tu šobrīd esi laimīga?

– Bez šaubām. Lielās līnijās. Laime nav konstants stāvoklis. Ir dzīve ar ikdienas rūpēm un pienākumiem – liekas, nu baigā laime, tik daudz jādara! Bet, tā kopumā ņemot, ir liela pateicība un prieks par manu dzīvi. Liela laime ir arī mazās lietās. Es gaidu Ziemassvētkus, man ir svarīgi būt kopā ar savu ģimeni. Un man ir prieks uzstāties gan lielos koncertos, gan slēgtos pasākumos, nav būtiski, cik cilvēku zālē, pat vienam jānospēlē tā, lai viņam sirdī paliek gaišums.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+