Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
10
-
0
-
0
-
1
-
Ulmaņlaika raugs
Miķelis Gruzītis, ko tauta zina kā paša komponēto dziesmu izpildītāju, 2009. gadā atstāja Lubānas pašvaldības vadītāja amatu, kurā viņš aizvadīja 34 dzīves gadus! Lettēs saimnieks aicina dēla Rolanda projektētajā guļbūves pirtiņā. Modernā ēka izceļas uz pelēko, laika zoba skarto ēku fona, vienlaikus norādot, ka arī Gruzīšu bērni pamazām dzen saknes sentēvu zemē.
«Mani senči te uz pastāvīgu dzīvi esot ienākuši 1630. gadā. 1869. gadā divas ģimenes izpirkušas no muižas zemi. Mani senči tikuši pie mājvārda Lettisch Grusits, bet divsimt metru attālajās Nagliņās saimniekoja Celmiņi. Mums pat ir radnieciskas saites ar dižo Celmiņu dzimtu, no kuras nācis pirmās brīvvalsts ministru prezidents Hugo Celmiņš, – mans vecvectēvs Pēteris apprecēja Celmiņu meitu. Vēlāk mājas pārtapa par Lettēm, mainījās arī dzimtas uzvārds.
No Grūzīšiem – kas radies no klānos augoša sarkanīga grīšļu paveida grūža – ar laiku kļuvām par Gruzīšiem.
Deviņdesmitajos gados, koncertējot kopā ar Saulkrastu kapelu, par sevi teicu, ka manī ir Ulmaņlaika raugs, kaut esmu dzimis Staļina laikā – 1940. gada 29. septembrī, Miķeļa dienā. Iepriekšējā dienā mamma ar māsu un dienestmeitu purvā lasījušas dzērvenes. Vakarā vēl gudri spriedušas – ja būs labs laiks, nākamajā dienā iešot atkal, bet pret rītu es jau esot bijis klāt. Piedzimu ar gariem, melniem matiem. Mamma pievedusi pie manis brālīti Rolandu, kuram bijis rotaļu lācītis Miķelītis. «Tas nav brālītis, tas ir Miķelītis,» brālis teicis. Rolands mani nokristīja par Miķeli, bet pats drīz nomira…» stāstītājs notrauš kabatlakatā asaras.
«Tēvs, atminoties labos laikus, man ielika otru vārdu – Kārlis. Līdz desmit mēnešu vecumam ģimene neesot dzirdējusi manu balsi, jo es visu laiku esot gulējis. Tikai papletis muti, kad gribējis ēst. Tāpēc man pakausis ir nospiests plakans. Kad modies, tad gan neesot bijis valdāms. Divu gadu vecumā salauzu kāju, un slimnīcā saķēru vēdertīfu un difteriju. «Vediet viņu mājās mierīgi nomirt,» ārsts teicis mammai. Es esot runājis tik klusi, ka mamma dzirdējusi tikai tad, kad ausi pielikusi man pie lūpām.
«Ko tu vēlies, dēls?» viņa jautājusi. «Kartupeli,» sacīju.
Mani baroja tikai ar tumēm, bet vecmamma mammai teikusi: «Meitiņ, dod kartupeli, tā varētu būt Miķeļa pēdējā vēlēšanās.» Es esot apēdis vienu gabaliņu kartupeļa un aizmidzis. Abas skaitījušas lūgšanas, domājušas, ka tās ir beigas,» Miķelim Gruzītim aizlūst balss. «Kad modos, krīze bijusi pāri, un es pamazām atlabu.»
«Mani atslēdza no kontinenta.»
«Tēvs Rolands Ulmaņlaikā pabeidza Priekuļu lauksaimniecības skolu un sāka studēt Jelgavā. Pēc trešā kursa viņš bija spiests mācības pamest, jo vectēvam pēc gangrēnas noņēma abas kājas, un tēvam bija jāstrādā saimniecībā. Lettēs bija piecas, sešas govis, trīs zirgi, vairāk nekā trīsdesmit hektāru zemes. Tēvs teica: «Ja brīvvalsts vēl kādus pāris gadus būtu noturējusies, man būtu traktors Fordson.»
Man spalvas ceļas stāvus uz muguras, kad kāds saka – tur tajā tālajā Lubānā, Latgalē… Lubāna nav bijusi Latgales teritorija ne poļu, ne zviedru, ne vācu, ne krievu laikos! Aiviekste nosacīti atdala Latgali no Vidzemes un Lubāna, pat ar loku ieejot Latgalē.
Mēs esam pēdējais Vidzemes bastions, bet tur tālāk – poezds naīt, i gailis nadzīd.
Lubānā piecdesmitajos gados, bēgdami no nabadzības, ienāca latgalieši. Viņi te iedzīvojās, uzcēla mājas, ir iejūtīgāki, labestīgāki par vīzdegunīgajiem vidzemniekiem. Pelšes laikā vadošajos posteņos iecēla daudz latgaliešu.
Kopš Ulmaņlaikā sāka risināt Lubānas ezera plūdu problēmu, mēs dzīvojam kā uz salas. Pēc Antona Kursīša projekta iztaisnoja un padziļināja Aivieksti, lai paātrinātu ūdens plūdumu no ezera. Vecupe met divu kilometru līkumu ap mūsu īpašumu un ietek Aiviekstē. 1930. gada 1. oktobrī, kad ar ekskavatoru no upes izraka pēdējos kausus smilšu, tēvs nobildēja vēsturisko mirkli un draugam aizsūtīja fotogrāfiju ar uzrakstu: «Mani atslēdza no kontinenta.» Latvijas valdība tēvam izmaksāja kompensāciju tilta būvei, un viņš no dižiem egļu baļķiem uztaisīja pārceltuvi, uz kuras varēja uzbraukt divi zirgi ar ratiem. Par spīti vērienīgajiem darbiem, 1956. gada pavasarī piedzīvojām vērienīgus plūdus. Virs ūdens bija tikai desmitā daļa salas. No fermas nācās evakuēt telītes, bet paši uz sauszemi īrāmies ar laivu. Ūdens atkāpās tikai ap Jāņiem.
1944. gada augustā netālu no mūsu mājām stiepās frontes līnija.
Trīs dienas risinājās niknas kaujas, kurās diženā padomju armija nevarēja tikt pāri klāniem, jo tai pretī stājās Latvijas leģionāru 19. divīzija.
Mūsu ģimene apmetās meža otrā pusē. Kad pēc kaujām atgriezāmies Lettēs, sēta bija nodedzināta. No astoņām ēkām bija palikusi tikai klēts. Pēc kara tēva saimniecību sadalīja. Uz Lettēm pārcēlās ģimene no Bērzpils, kura uzslēja būdu no koka klucīšiem un māliem, kas sajaukti ar kūtsmēsliem. Mēs mitinājāmies vācu armijas barakā. Vecākiem esam septiņi bērni. Man ir sešas māsas – Rasma, Ieva, Gundega, Rolanda, lai viņai vieglas smiltis, Sarma un Madara. Dzimtā visās paaudzēs ir tikai viens dēls. Manam vecvectēvam Pēterim no pieciem bērniem viens bija
dēls, manam vectēvam Otto bija māsa, tēvam arī bija tikai māsa. Brālītis Rolands nomira, un es savam tēvam esmu vienīgais dēls. Man ir divas meitas Jolanta un Laila un dēls Rolands. Meitas ir precējušās, mums ar Viju dāvājušas sešus mazbērnus, bet dēls vēl nav apņēmis sievu.
Rudenī tēvs mūs uz skolu veda ar zirgu, bet pēc stundām nācām mājās desmit kilometrus kājām. Reiz nākdams pazaudēju zābakus. Biju tos pārmetis pār plecu, bet kur tie palika? Gājām meklēt, taču neatradām. Ziemā ar vecāko māsu mitinājāmies Lubānā pie paziņām. 1950. gadā pārcēlāmies uz Lubānu, jo tēvam bija jāvada kolhozs. Tās ir pasakas, ka 1949. gada izvešana bija pēkšņa un par to neviens nezināja. 1948. gada rudenī pie tēva atbrauca Lubānas pagasta partorgs: «Ja nekļūsi par kolhoza priekšnieku, brauksi uz Sibīriju!»
No sešpadsmit saimniecībām izveidoja kolhozu, un mans tēvs kļuva par priekšsēdētāju. Atjaunotās Latvijas laikā Cēsu arhīva materiālos atradu sarakstus par izvestajiem no Lubānas pagasta. Vienā no tiem pirmais bija mans vectēvs Otto Gruzītis, lai gan viņam nebija kāju un viņš nomira 1947. gadā. Otrā sarakstā pirmais bija mans tēvs Rolands Gruzītis. Viņam draudēja izsūtījums ne tikai par saimniekošanu, tēvs kara sākumā dienēja leģionā – 15. divīzijā.
Tēvs kolhozu vadīja četrus gadus. Kad no rajona centra sāka diktēt, kā sēt labību un stādīt kartupeļus, viņš salamājās ar priekšniecību un amatu pameta. Izmācījās par traktoristu. 1954. gadā atgriezāmies Lettēs un dzīvojām barakā. Kad sešdesmito gadu sākumā atgriezos no armijas, tēvs bija uzbūvējis nelielu māju. «Dēls,» viņš teica. «Es to uzbūvēju savam mūžam, jūs te tāpat nedzīvosiet.» Neviens nevarēja paredzēt, ka pēc trīsdesmit gadiem atgūsim dzimtas zemi.»
Nacionālā uzvara
Dziesminieks muzikalitāti mantojis no vectēva Otto Gruzīša, kas vietējā kapelā spēlējis vijoli. «Dziedāju no bērnības. Mierīgos vakaros braucu ar laivu, makšķerēju un dziedāju tā, ka visa pamale skanēja. Pēc kara uz Lettēm atvilka kuļmašīnu un kūla labību. Pēc talkas talcinieki dziedāja, dejoja un rīkoja visādas ēverģēlības. Vienā kulšanas talkā puiši barakā ieveda zirgu un teica, ka kumeļš arī jāpabaro. Pēc tam viņi piedzirdīja gaili.
Klasi augstāk par mani mācījās Jānis Zābers. Dziedāju korī, un dažas dziesmas duetā ar nākamo operdziedātāju korim priekšā izpildījām. Viņš bija pirmais numurs, kuru mūzikas skolotāja dikti mācīja dziedāt.
Es pēc astotās klases aizgāju strādāt, lai vecākiem būtu vieglāk un māsas varētu mācīties.
Strādāju mežā, kokzāģētavā, vasarā akmens tacī drupināju dolomīta šķembas ceļu būvniecībai. Tas bija smags darbs. No mājām uz akmens taci braucu ar riteni, vīri mani sūtīja uz Lubānu pēc degvīna. Braucot ar riteni un skaldot dolomītu, biju tā uztrenējies, ka uz katras kājas varēju piesēsties un piecelties divdesmit piecas reizes. Latvijas PSR meistarsacīkstēs riteņbraukšanā ieguvu otro vietu divdesmit kilometru individuālajā braucienā, bet pēc armijas Madonas izlases sastāvā piedalījos slēpošanas sacensībās.»
Fiziskais rūdījums un muzikalitāte noderēja, trīs gadus dienot armijā aviācijas daļā. «Aviācijas skolā Kolas pussalā aiz polārā loka piedzīvoju gan baltās naktis, gan polārās dienas. Apmēram piektā daļa no karavīriem bijām latvieši un Latvijas krievi. Bijām spēcīgi puiši, nepadevāmies ģedovščinai, izcīnījām arī vienu nacionālu uzvaru. Vada komandierim patika, kā dziedam latviešu valodā, tostarp leģionāru dziesmas. Viņš mudināja: «Nu, rebjata, davaj pojķe gaide maide.» (Zēni, uzdziediet… – krievu val.)
Kad mēs, soļojot pa pilsētiņas ielām, dziedājām gaidi mani atkal mājās, puišeļu bars skrēja nopakaļ un bļāva: «Ņemci idut!» (Vācieši iet!)
Atteicāmies izpildīt padomju armijas repertuāru, un krievi sāka protestēt. Pulka komandieris majors ukrainis Patjomkins nostādīja rotu ierindā un jautāja: «Kakije probļemi?» (Kādas problēmas?) Viens paziņoja: «Nas zastavļajut peķ latišskije pesņi.» (Mums liek dziedāt latviešu dziesmas.) Komandieris bija neizpratnē: «A probļema ta kakaja?» (Bet kāda ir problēma?) – «Slova ņeznajem.» (Nezinām vārdus.)
Patjomkinam tas nešķita šķērslis: «Latiškij tekst, ruskije bukvi, napisaķ, viučiķ naizusķ i buģiķe peķ!» (Latviešu teksts, krievu burti, uzrakstīt, iemācīties no galvas un dziedāt!) Krievi turpmāk mums rāva līdzi latviski gaidi mani atkal mājās… Nodibinājām orķestri un spēlējām dejas. Kad kāds pārmeta, ka spēlējam Rietumu mūziku, un pieprasīja pārtraukt muzicēšanu, oficieru sievas cēla trauksmi, jo viņām palika garlaicīgi. Viņas gribēja izklaidēties.»
Līdz kaulam lubānietis
«Kad atgriezos no armijas, sāku strādāt Meliorācijas pārvaldē. Tajā dienā pārvaldē par grāmatvedi sāka strādāt arī Vija. Viņa bija vienīgā sieviete uzņēmumā.
Vija ir no kādreiz slavenās Lubānas vidusskolas komjauniešu klases, kas pēc skolas beigšanas palika strādāt vietējā saimniecībā. Tas bija murgs!
Tikai viena meitene iestājās Universitātē, bet pārējie – viegla galva vai grūtāka – skolas vadības pierunāti, 1. septembrī stāvēja pie
saimniecības kantora durvīm. Puišus nosūtīja uz darbnīcām, meitenes – uz lauku brigādi. Darbs bija smags, peļņas nekādas, vecāki dusmīgi. Pēc astoņiem mēnešiem šis projekts pajuka.
Vija bija mana pirmā meitene. Mīlestība bija liela, un mēs apprecējāmies. Kāzu nebija. Uz dzimtsarakstu nodaļu gājām pāri Aiviekstei pa laipām, jo tiltu tolaik tikai būvēja.» Vija Gruzīte papildina: «Man nebija baltas kleitas, jo naudas mums nebija, bet vecākiem prasīt negribējām. Pēc laulības reģistrācijas bija svētku vakariņas.» – «Lai gan kāzu nebija, sievu man nozaga. Nemeklēju. Pati uzradās,» Miķelis smejas.
Dziesminieks sievai veltījis dziesmu Pagaidi mazliet. Viņš ne tikai mūzikā un vārdos pauž savas jūtas. «Kad esam Lettēs, viņš saplūc lauku puķes un nes man,» atzīstas Vija.
Bet Miķelis piebilst: «2014. gadā nosvinējām zelta kāzas. Lai tik ilgi nodzīvotu kopā, pāri visam jābūt pienākuma apziņai pret ģimeni, bērniem. Ja arī rodas domstarpības, jātiek tām pāri. Zināmā mērā pret ģimeni esmu noziedzies, jo man darbs pašvaldībā bija pirmajā vietā. »
No 1975. līdz 2009. gadam Miķelis Gruzītis bija Lubānas pašvaldības priekšsēdētājs. Viņš ir stāvējis pie Lubānas pilsētas un novada šūpuļa. «1968. gadā neklātienē pabeidzu vidusskolu, un Meliorācijas pārvaldes priekšnieks, redzot, ko es varu, kā strādāju, pierunāja mācīties Rīgas Padomju un partijas skolā, kur studēja tie, kurus virzīja par pilsētas vai ciema padomes priekšsēdētājiem.
Man ir pārmetuši, ka esmu kažoku apgriezis otrādi, bet, ja jūs gribat izzināt manu dvēseli, ieklausieties manās dziesmās, palasiet manu dziesmu tekstus!
Tajos es saku patiesību. Padomju laikā teicu to, ko gribēja no manis dzirdēt. Nekas man dzīvē nav nācis viegli, un es nenožēloju nevienu dienu no tiem gadiem, ko esmu aizvadījis pie pašvaldības stūres. Manā laikā tika asfaltētas ielas, meliorētas ganības, rakti kabeļi. Gandrīz katrā kanalizācijas vai ūdensvada akā esmu ielīdis. Ja redzēju, ka strādnieki darbu veic nekvalitatīvi, brigādi atlaidu un sameklēju savu komandu.
Naudas trūka, tā pilsētas vajadzībām bija jāizspiež no rajona padomes. Kad vajadzēja līdzekļus ielu apgaismojumam, atceros, kā no rīta aizbraucu uz Madonas rajona izpildkomiteju. Sastapu dusmīgu priekšsēdētāja vietnieku, ko padomes priekšnieks Leo Bērziņš, neprecējies būdams, līdz ar gaiļiem jau uzrāvis kājās. «Vajag ieraut,» uzklausījis neapmierinātības cēloni, ieminējos. «A tev ir?» viņš sarosījās. Izvilku no somas konjaka pudeli. Viņš aizslēdza durvis, es ielēju mēriņu.
Kad pudele pusē, teicu: «Klau, man nepieciešami 52 tūkstoši rubļu ielu apgaismojuma ierīkošanai.»
«Tam, kas dara, jādod,» viņš teica. Es mācēju sarunāt. Ar cilvēku jārunā tādā valodā, kādu viņš saprot.»
Pašvaldības vadītājs gājis medībās par dzinēju Augustam Vosam, uzņēmis atjaunotās Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. «Padomju laikā vienā gadā Lubānu apmeklēja trīspadsmit delegācijas. Kad sākās Padomju Savienības robežkonflikts ar Ķīnu, ieradās delegācija no Krievijas. Izkāpj no mašīnas vīri vieglā mākonītī, un viens man saka: «Slušaj, ja ņepaņimaju, počemu vsjo utro pojut gimn kitaijskih parašuķistov: ļica žoltije nad gorodom kružatsja...» (Klau, es nesaprotu, kāpēc visu rītu dzied ķīniešu izpletņlēcēju himnu: sejas dzeltenās virs pilsētas virpuļo… Domāta R. Paula dziesma Par pēdējo lapu krieviski, taču viesi pārklausījās – lapu (ļistja) vietā dzirdot ļica (sejas) – aut.)
1986. gadā man piešuva lietu, un prokurors apsūdzēja deviņos pārkāpumos. Partija izrādīja lielu pretimnākšanu – lietas izskatīšanu atlika uz mēnesi, jo nomira mans tēvs. Tiesā atspēkoju astoņas apsūdzības, un man izteica rājienu ar ierakstu personas lietā.» Miķelis Gruzītis izstājās no Latvijas PSR Komunistiskās partijas. Atmodas laikā viņš darbojās Latvijas Tautas frontē, bet nevienā partijā vairs neiestājās.
«Lubāna nav liela, es te esmu kā vīrietis striptīzā – visi par mani zina visu.»
Bijušais pašvaldības vadītājs pamato lubāniešu uzticību pilsētas mēram atjaunotajā Latvijā.
Pamodās slavens
Un tad vienu rītu Miķelis Gruzītis pamodās slavens. Viņa balss skanēja radio, viņu aicināja uz koncertiem visā Latvijā. «Padomju gados manī iekšā kaut kas vārījās, brieda, nu dvēsele bija vaļā un es gribēju to izkliegt,» viņš pamato dziesmu sacerēšanu.
«Līdz tam dziedāju Lubānas pašdarbības kolektīvos, bet par savu skatuves krustmāti saucu žurnālisti Dainu Bruņinieci. 1990. gadā viņa gatavoja materiālu par mani kā ilggadēju pašvaldības vadītāju. Pirms sarunas, aptaujādama cilvēkus, uzzināja, ka es dziedu un pat komponēju. Lubānas kultūras namā prezentēju dažas savas dziesmas, un Daina tās iekļāva raidījumā Savai zemītei.
Pēc divām dienām piezvanīja Saulkrastu kapelas vadītājs Uldis Duka, lai viņam vieglas smiltis, un teica, ka viņam patīkot manas dziesmas, tās aranžējot, varētu iznākt glauni šlāgeri.
Sākām strādāt kopā. Vienā no pirmajiem koncertiem Saulkrastu estrādē pirmajā daļā dziedāja vairāki mākslinieki, bet otrajā bija paredzēta mana uzstāšanās kapelas pavadījumā. Starpbrīdī pie manis pienāca Ojārs Grinbergs: «Miķeli, es tevi apskaužu! Tikko parādījies jau esi pieprasīts, bet mani neviens vairs nepieprasa. Klau, vai atļausi man koncerta otrajā daļā pāris dziesmas nodziedāt?»»
Miķeļa Gruzīša romantiskās ziņģes Pārdomu vējš, Aiviekstes ozoli, Pagaidi mazliet iekļuva Mikrofona dziesmu aptaujā. Pārdomu vējš 1992. gada izcīnīja augsto 2. vietu. «Tā nebija godīga spēle,» dziesminieka sirdī palicis rūgtums. «Klausītāji, kas gala balsošanā gribēja par mani atdot savu balsi, nevarēja iegādāties žetonus.
Kā rodas melodijas? Braucot mašīnā pie stūres, pēkšņi galvā ienāk melodija, un es sāku to dungot. Lai neaizmirstu, iegādājos diktofonu un iedziedu. Pēc tam uzrakstu vārdus. Dziesmu Aiviekstes ozoli uzrakstīju 1984. gadā, kad vecākā meita Jolanta beidza vidusskolu.
Nākamajā dienā bija pilngadības svētki, apkārt meitenes baltās kleitās – kā tu nepaliksi dulls! Šī skaistuma iespaidā atnāca melodija.
Kad man saka – ja tu būtu mācījies mūziku, varbūt uzstāties kopā ar Paulu –, es atbildu, ka mēs ar Paulu esam labi čomi. Viņš ir aranžējis dažas manas dziesmas. Kad mani uzaicināja uzstāties Madonas rajona dziedošo ģimeņu pasākumā Spiets, teicu, ka dziesmu, kas skanēs, aranžējis Raimonds Pauls. Pēc kāda laika satieku Maestro un viņš man saka: «Klau, Miķeli, tev Madonas pusē ir ienaidnieks. Viens man stāstīja, ka Miķelis rajonā lieloties – esot pazīstams ar Paulu.»
Ar Saulkrastu kapelu esmu dziedājis cilvēkiem gandrīz visā Latvijā, mūs aicināja dziedāt arī kolhozu bērēs. Vaivē patiesi jutāmies kā bēru muzikanti. Bijušie kolhoznieki ar skābiem ģīmjiem sēdēja pie galda, atmosfēra bija drūma, aplausi šķidri. Savukārt kolhoza bērēs Bauskas pusē valdīja īsta jautrība.
Galvenais grāmatvedis, nolasījis ziņojumu par kolhoza likvidēšanu, pavēstīja: «Kad samaksāsim muzikantiem, kasē paliks divi lati un piecdesmit santīmi!»»
Paradīzes stūrītis
«2009. gadā aizgāju no darba pašvaldībā. Pirms gada uzrakstīju Eiropas projektu un iegādājos jaunu traktoru New Holand. Smējos, ka esmu sagatavojies pensijai. Atmodas sākumā atguvu tēva zemi, un saimniekošana visus gadus bija mans vaļasprieks. Nopietnu biznesu ar 15 hektāriem aramzemes un vairāk nekā 30 hektāriem meža attīstīt nevar, bet es vēlos sakopt tēva zemi. Kopā ar dēlu esam atjaunojuši malkas šķūni, kūti, kalti. Mums ir dzīvoklis Lubānā, bet Lettēs atpūšos no sabiedrības. Te jūtos kā Dieva ausī.»
Saimnieks ar zemnieka lepnumu izrāda savu saimniecību. Bišu stropos ziemo bites, kūtī rosās vistas un pīles, bet atjaunotajā pagrabā iekārtots aploks Magalufas cūkām, kuras no sala sargā brūnais kažoks. Cūku aploku apjož elektriskais gans, jo Lettes mēdzot apciemot lūsis. Sētā nāk stirnas, bet vasarā pa kartupeļu lauku rokas mežacūkas.
«Vienvasar piekto daļu kartupeļu apēda! Graudu kaltē izbūvēju skatu torni, no kura naktīs vaktēju mežacūkas.»
Meliorācijas pārvaldē apguvis virpošanas un frēzēšanas niķus un stiķus, saimnieks iemaņas liek lietā, meistarojot dažādas tehniskas ierīces, bet galvenais šajā procesā, kā pārliecināmies, ir radoša izdoma un zelta rokas. «Mans beidzamais varoņdarbs ir malkas skaldāmā mašīna,» Miķelis Gruzītis rāda, kā darbojas neparastā iekārta. «Man ir augts cukura līmenis asinīs un citas kaites, bet galvenais manā vecumā – jākustas.»
Bērni un mazbērni Lettēs pulcējas uz kartupeļu talkām, saimnieks vēlas atjaunot arī Annas dienas svinēšanu, jo Vijas otrais vārds ir Anna. «Mana mamma ir Anna, un mēs katru gadu svinējām Annas dienu. Pēc traģēdijas Annas dienā, kad vecākās māsas meita, viņas vīrs un divi bērni gāja bojā autoavārijā, to vairs nesvinam. Māsas znots, nepieredzējis šoferis, krustojumā izbrauca priekšā smagajai mašīnai.»
Miķelis Gruzītis turpina tēva aizsākto tradīciju stādīt kokus. «Kad tēvs uz Lettēm atveda sievu, izveidoja bērzu birztaliņu, kurā pavasarī zied zilās vizbulītes. Viņš katram bērnam ir iestādījis koku. Divus ozoliņus, kas saauguši kopā, iestādījām mammas sešdesmit gadu jubilejā – vienu tēvam, otru mammai. Sievai septiņdesmit gadu jubilejā iestādīju septiņus kastaņus.
Esmu nacionālpatriots. Esmu pratis bērnus paturēt dzimtajā pusē.
Vecākajai meitai Jolantai pieder grāmatvedības birojs, viņa skolā māca ekonomiku un vada tautas deju ansambli Lubāna. Jaunākā meita Laila ir Lubānas pašvaldības grāmatvede. Dēls strādā Madonā, viņam pieder projektēšanas firma.
Kad aktieris Gunārs Cilinskis ar filmas Ezera sonāte radošo grupu viesojās Lubānā, uzaicināju māksliniekus uz Lettēm. Izvināju ar motorlaivu, pēc tam sēdējām uz uzbēruma un niekojāmies ar bulgāru brendiju. Bija skaista novakare, saulīte gāja uz rietu, un Gunārs, atlaidies zālē, teica: «Zini Miķeli, te ir tas paradīzes stūrītis zemes virsū.» Viņš arī sacīja: «Tas, kas lielai nācijai ir patriotisms, mazai – nacionālisms. Ja nebūsim nacionālisti, mūs samals.»
Materāls publicēts žurnālā IEVAS Stāsti2015. gadā (Nr. 5).
