Māsas Elita un Ilze Patmalnieces: Pāri paliek prieks

Viņas ir māsas – Elita un Ilze Patmalnieces. Abas – tērpu mākslinieces, bet par Ilzi varbūt esi dzirdējusi mazāk. Viņa glezno, šuj kāzu kleitas un ir skatuves tērpu autore pazīstamām dziedātājām. Abas ar latgaliešu saknēm, spēcīgu dzīvotgribu un darītāju gēnu. Emocionālas un dulloties gatavas.
Intervija
Vintra Vilcāne
12. jūnijs

Saglabāt

Foto: Agneta Jonele

– Tu, Elita, reiz teici, ka nevienam nav viegli, bet katru Dievs apdāvina citādi, un to vajag izmantot. Kādas ir Dieva lielākās dāvanas jums?

Elita: Mākslinieciskas esam abas divas, bet Ilzes vislielākā dāvana, manuprāt, ir mātišķums un tas, ka viņa prot pažēlot. Viņa arī ļoti labi gatavo un šuj smukas kleitas.

Ilze: Man gribas padarīt sievietes skaistākas, izcelt viņās to labāko. Gribas, lai cilvēki vairāk iemīl sevi. Pašai liekas, ka vislielākā Dieva dāvana ir mana spēja priecāties par mazām lietām. Šo spēju cilvēki bieži vien pazaudē, jo gaida kaut ko lielu un milzīgu, un nav laimīgi tāpēc, ka vienmēr liekas – kaut kā vēl trūkst.

Elita: Bet tu taču arī mēdz būt citreiz dusmīga.

Ilze: Jā, bet mūsos jau ir visādas emocijas. Taču tad es aizbraucu uz Bali un redzu to, cik cilvēki tur ir laimīgi, atvērti un pateicīgi par visu. Kad ieraugu šeit tās daudzās dusmīgās sejas, gribas, lai katrs varētu saņemt to labestības devu un kļūt labāks.

Mēs abas ar Elitu zīmējam, šujam, labi gatavojam ēst un saprotam, ka nevajag ķerties klāt lietām tad, ja nevar darīt ar sirdi un prieku. Bērnībā biju šausmīgi ziņkārīga, man vienmēr vajadzēja saprast, kāpēc es kaut ko daru. Man arī vienmēr paticis iedziļināties un ieklausīties citos cilvēkos. Šajā dzīves posmā ļoti novērtēju saskarsmes prieku. To, ka neieslēdzos savā mājā un nesaku – viss ir slikti.

Elita: Mēs nevaram iedomāties, ka kāda neprastu ne šūt, ne ēst gatavot, jo mums tas ir iedzimts no senčiem. Jā, bet dāvana ir tā, kāda tu esi, ko tu vari dot citiem.

Elita: Vakar man bija tikšanās ar vidusskolēniem, un tas būtiskākais no tā, ko es viņiem teicu, – ir jāstrādā!

Jo būt māksliniekam ir arī savs grūtums. Tad es teicu, ka nav ko daudz runāt un jāiet zīmēt. Izdalīju viņiem zīmējumu elementus un ļāvu, lai viņi krāso. Baigi forši tas bija. Tāds prieks! Tas, ka varu kādu iedvesmot ar mākslu un prieku, šķiet dāvana. Ja man būtu ģimene, bērni, varbūt es to visu nevarētu. Jo māksla ir mans radīšanas veids. Cits atkal rada bērnus, un tā ir viņa radīšana. Katram savs.

Bet pat brīžos, kad man liekas, ka viss ir slikti, atkal pienāk rīts, tu piecelies, saule iespīd logā, un tu tā gaidi to mirkli, kad varēsi iedzert kafiju, izņemt no pastkastītes avīzi vai žurnālu un iet savās ikdienas gaitās. Laimīga par to, ka vispār vari pakustēties, paiet. Jo kādas tik nelaimes cilvēkiem nav… Man patīk arī ikdiena – jo tu satiecies ar cilvēkiem, parunājies ar viņiem, izvēlies kādu jaunu audumu, nopērc jaunas krāsas gleznošanai. Bet man arī patīk vienkārši padzīvoties pa māju, padomāt, nevis visu laiku kaut kur skriet. Ir tādas dienas, kad man vajag tikai pagulēt. Un mierīgi varu nostaigāt visu dienu pidžamā.

Ilze: Tas, ka tik daudzi cilvēki Elitu visur aicina, jau liecina par to, ka viņa ir vajadzīga, ka spēj dot citiem prieku.

Elita: Man lielākais kompliments, ja sievietes saka, ka viņas nāk pie manis pēc prieka. Viņas grib vilkt mugurā tās manas kleitas, jo arī pašas tad saņem daudz komplimentus. Forši!

Ilze: Sašļukt – tas ir milzīgs egoisms, jo iznāk, ka tad, kad tu sašļuksi, apkārtējiem tevi būs jākopj un visu laiku par tevi jārūpējas?!

– Māksla sarīkot svētkus iedzimst vai to iegūst dzīves laikā?

Ilze: Man liekas, ka iedzimst. Jo man, līdzīgi kā mūsu tētim, ir vēlme visu laiku dot. Tad, kad viņš rīkoja svētkus, viņam bija svarīgi, lai visa kā būtu daudz. Man ir tāpat. Kad ar bērniem savulaik gatavojāmies dzimšanas dienām un citiem svētkiem, viņi man teica: «Mamma, diena pirms ir pat foršāka nekā pati svētku diena.» Un tā arī ir. Jo, kaut kam gatavojoties, tu gaidi brīnumu.

Bet tad, kad atnāk ciemiņi, ir jānoskrienas, visiem jāpienes ēdieni, un tu jau nogursti. Un tik un tā es katru gadu savā dzimšanas dienā aicinu ciemos draudzenes un piedomāju, lai katrai būtu viņas mīļākais ēdiens. Es nekad dzīvē nevarētu pasūtīt gatavu ēdienu. Pat maizi es būtu gatava izcept. Elita tādā ziņā ir vairāk māksliniece, viņa taisīs tā, lai pašai patīk.

Elita: Man šķiet, ka ap foršiem cilvēkiem arī citiem patīk pulcēties riņķī.

– Jums abām dzīvē nemaz tik viegli nav klājies. Tu, Elita, pirms deviņiem gadiem zaudēji savu Jāni (mūziķis Jānis Grodums – aut.), tu, Ilze, savulaik izšķīries no vīra un paliki viena ar divām mazām meitām, bet jūsos ir tik daudz prieka. No kurienes šis spēks nepadoties?

Ilze: Kad es sastopos ar kādu ļoti čīkstīgu un ar dzīvi neapmierinātu cilvēku, vienmēr smejos – tev laikam ir šausmīgi viegli gājis. Sašļukt – tas ir milzīgs egoisms, jo iznāk, ka tad, kad tu sašļuksi, apkārtējiem tevi būs jākopj un visu laiku par tevi jārūpējas?! Man kaut kā vienmēr ir licies, ka ar visu jātiek galā pašai. Pat tad, kad bijis ļoti smagi, šķitis, ka man nav tiesību izrādīt, ka ir grūti. Man arī grūti palūgt palīdzību.

Elita: Ir gan viegli, gan grūti – visādi, bet ir jādzīvo.

Ilze: Kad meitas bija mazas (šobrīd Alisei ir 26, Betai būs 28 – aut.), nebija viegli. Tolaik man bija drusku tāda būrī iesprostota sajūta, jo visu laiku bija jādomā par to, kā nopelnīt naudu. Bet tagad, kad meitas jau ir savā dzīvē un man ir trīs mazbērni (Benjaminam ir pieci, Klaudijai trīs, Gabrielai divi gadi), beidzot šķiet, ka nu es esmu brīva. Turklāt es esmu pašpietiekama, man nav garlaicīgi pašai ar sevi.

– Kā tu, Ilze, jūties vecmāmiņas lomā?

Ilze: Tagad jau normāli. Bet sākumā bija šoks, jo pirmā no savām draudzenēm kļuvu par vecmāmiņu. Man tad bija tikai 44 gadi, un manī notika kaut kāds lūzums, īsta krīze. Jo pēkšņi tavā dzīvē kaut kāds viens posms ir beidzies un sācies cits.

Bet tad, kad pirmoreiz paņem savu mazbērnu rokās, kurš gan nav tavs bērns, bet viens no tavējiem, jo viņš smaržo un izskatās līdzīgs, saproti, ka tā ir miesa no tavas miesas, un tā ir baigā laime. Bet es neesmu gatava upurēt savu dzīvi tikai mazbērniem. Man vēl jāstrādā, daudz kas jāizdara.

– Jūs man šķietat samērā atšķirīgas. Tu, Ilze, vairāk introverta, bet tu, Elita, ekstraverta.

Ilze: Kaut kādā ziņā esam ļoti līdzīgas, bet arī atšķirīgas. 

Ilze: Man, piemēram, patīk būt neredzamai. Mani sarkanie mati it kā vēsta, lai man nenāk klāt. Un kurš katrs arī nepienāk.

Elita: Man arī nepienāks, jo cilvēki laikam baidās. Bet nu tā sanācis, ka mani pazīst. Vai es to gribēju? Acīmredzot tas ir bijis mans ceļš. Es varu iebāzt arī galvu spilvenā un tā pavadīt divas dienas. Bet pēc divām dienām saprotu, ka tā nevaru, ka man tomēr jāiet cilvēkos.

Ilze: Es arī ilgstoši nevaru nosēdēt mierā. Bet man, piemēram, negribas būt uz žurnāla vāka, negribas, lai pazīst. Es gribu būt pati par sevi.

– Abas esat tik emocionālas?

Ilze: Jā. Es varu jebkurā brīdī apraudāties. Manas meitas jau zina, ka varu sākt raudāt, skatoties šovu, kurā tiek iekārtots dzīvoklis un pēc tam tiek rādītās cilvēku priecīgās sejas.

Elita: Es atkal agrāk raudāju, skatoties Ievas pārvērtības. Jo tas bija tik aizkustinoši – sieviete skaisti sataisīta, tuvinieki viņu sagaida un ir tik patīkami pārsteigti.

– Jūs esat apskaudušas viena otru?

Ilze: Man nepiemīt skaudība. Nevaru iedomāties, kā var apskaust sev tuvu cilvēku. Lai arī man vispār nav neviena, kuru apskaust. Skaudība man šķiet iznīcinoša enerģija. Es priecājos par Elitu.

Elita: Māksla ir mans radīšanas veids. Cits atkal rada bērnus, un tā ir viņa radīšana. Katram savs.

Elita: – Ko es varētu apskaust? Ja nu tikai Eltonu Džonu. Par to, ka viņam ir daudz naudas un viņš var pirkt un pirkt. Man arī patīk pirkt. Bērnībā katru dienu gāju Ogrē uz unīti. Nezin kur es katru reizi izraku naudu, bet man vajadzēja nopirkt tad blociņu, tad pildspalvu. Un pārdevēja man prasīja, kur man strādā mamma un tētis. Un es atbildēju: mamma – šuvēja, tētis – feldšeris. Aizgāju mājās un stāstīju to vecākiem, un mamma teica, ka pārdevēja mani paķērusi uz zoba par to, ka es visu laiku tur eju un kaut ko pērku.

Ilze: Elitai joprojām patīk pirkt. Tas viņai sagādā prieku.

– Ilze, tev pirms diviem gadiem bija personālizstāde Ogres Vēstures un mākslas muzejā No zīmuļa līdz tērpam. Bez gleznām tajā bija izstādīti gan pazīstamām solistēm darināti skatuves tērpi, gan kāzu kleitas, kopumā 40. Redz, interesanti – tu tik daudzām esi šuvusi kāzu kleitas, bet pašai savās kāzās tev tās nemaz nebija.

Ilze: Kad biju maziņa, mājās bija saglabājies 70. gadu vācu modes katalogs Otto, un es zināju, ka man būs tāda kāzu kleita – kā eglīte, ar daudziem mežģīņu volāniem. Es tā par to sapņoju. Bet sanāca citādi. Tolaik mācījos Tallinā, jau biju stāvoklī ar pirmo meitu, un mēs ar vīru tikai sarakstījāmies. Man bija mugurā balta blūze ar melniem punktiņiem un melnas bikses.

Ilze: Es esmu šuvusi kāzu kleitas visām savām draudzenēm. Un man patīk šis process – izšūt pērlītes, knibināties ilgi ap to kleitu.

Īpaša man šķita savai meitai Alisei šūtā kāzu kleita. Bet Betai (viņa ir Elitas krustmeita) kāzu kleitu šūs Elita. Un, lai nu kā, tikai dažas no tām līgavām, kurām esmu šuvusi kāzu kleitu, ir izšķīrušās. Varbūt kādas četras. Es esmu par to padomājusi – redz, cik labi, ka ir stipras ģimenes.

– Jūs esat izjutušas to ciešo māsu saiti, ka, esot citā pasaules malā, intuitīvi jūtat, ka ar otru kaut kas notiek?

Ilze: Elita ir ļoti jūtīga šajā ziņā, viņai ir tik daudz zīmīgu sapņu.

Elita: Es agrāk ļoti kreņķējos par visiem – par vecākiem, par māsu, par viņas bērniem. Tagad tas nav tik izteikti.

Ilze: Tad, kad man citreiz ir nemiers, saku sev, ka ar sliktām domām tikai piesaistu slikto, tāpēc tās sliktās domas dzenu prom. Es baidos domāt, ka kāds būs slims vai tamlīdzīgi. Kad agrāk manas meitenes pārāk ilgi aizballējās, es teicu – lai gaisma parāda viņām ceļu uz mājām un viss ir labi. Man likās, ka man viņām jāsūta mātes labās, stiprās domas.

Elita: Labais vienmēr uzvar, bet humors izglābs pasauli. Nedrīkst nokārt degunu.

– Redzat sevī kādas senču raksturu iezīmes?

Ilze: Es daudzreiz, kaut ko darot, atceros, kā tētis to darīja. Kad, piemēram, roku zemi vai pie sevis kaut ko bubinu, tad jūtu, ka tas man no viņa. Es pat esmu pamanījusi, ka Elita reizēm iet, galvu iedūrusi zemē, tieši tāpat kā tētis.

Elita: Jā, jā tētis tāds bija – ka tik visiem kaut ko aiznest, izdarīt, visur paspēt. Bet mēs arī daudz darām. Bērnībā vasaras pavadot laukos Latgalē, iemācījāmies visus lauku darbus.

Ilze: Man jau šķiet, ka Elita par daudz riņķo – kamēr sagriežas galva. Liekas, ka viņai vajadzētu bišķiņ nomierināties. Bet viņu apstādināt jau nav iespējams.

– Latgaliešos jau ir liels spīts iekšā.

Elita: Savulaik režisors Jānis Streičs teica, ka latgalieši nekrīt depresijā, viņi ņem un dara.

Ilze: Jā, ja tu zini, ka ir jāizdara, tad nav citu variantu. Tu nevari tā filozofēt – varbūt jā, varbūt nē. Bet mani darbs nomierina. Ja man ir nomākts garastāvoklis, es netinos segā un neguļu, es izvēlos kārtot māju.

– Vēl jau ir tāds teiciens, ka katoļi pie psihologiem neiet.

Elita: Dievs, daba, darbs – tas ir galvenais. Kad es gleznoju vai šuju, tā ir mana meditācija.

Ilze: Ja man būtu jāiet pie psihoterapeita, būtu, ko viņam pateikt. Bet man nevajag kaut ko norunāt nost. Iztamborēju kaut ko galvā un nestāstu nevienam par savām problēmām, bet pati tās risinu un salieku pa plauktiem. Tikai tad, kad viss jau ir nokārtojies, pastāstu citiem, kā bija.

Elita: Es gan uzreiz visu izstāstu, ja mani kaut kas nomāc. Tad man kļūst vieglāk.

– Kura no jums vairāk uzdrīkstas?

Elita: Protams, es.

Ilze: Kaut kādās lietās Elita vairāk atļaujas, bet ir arī bijušas reizes, kad viņa par kaut ko sakautrējas. Piemēram, ceļojumos runāties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Bet, runājot par dullībām, joprojām varu nodejot visu nakti, nolaisties lejā pa ūdenskritumu Bali, nolēkt no tramplīna. Tas man dod tādu adrenalīna pieplūdumu un laimes izjūtu. Tajā pašā laikā man ir bail izjāt ar zirgiem.

Elita: Mana uzdrīkstēšanās ir uzvilkt košu kleitu. Arī pateikt, ko domāju. Savulaik skolas jautājumu kladē klasesbiedri par mani bija ierakstījuši: «Simpātiska, jautra un pļāpīga.» Jā, es varbūt par daudz runāju, citreiz paķeru ar tādu melnāku humoru, un gadās, ka kāds apvainojas. Bet, ja ir pilnīgā pakaļā, tad tā arī ir, un es to varu pateikt. Lietas ir jāsauc īstajā vārdā.

Ilze: Elita uzdrīkstas savu tēlu iznest ielās. Viņa nebaidās. Uzsēžas uz sava riteņa, brauc pa pašu ceļa malu uz Mārupi, un tad citi saka – ārprāts. Man liekas, ka tas ir bīstamāk nekā nolēkt no ūdenskrituma.

– Jums ir daudz sirmu matu?

Ilze: – Man jā.

Elita: Es pat nezinu, kādi būtu mani mati, ja tos nekrāsotu. Un es nemaz negribu to redzēt.

– Ko jums vēl gribētos piedzīvot?

Ilze: Man ir ļoti daudz vietu, uz kurām vēl gribētu aizbraukt. Arī vēlreiz atgriezties Bali man gribētos, piedzīvot toreizējo laimes izjūtu.

Elita: Jādzīvo un jāpriecājas par dzīvi. Kamēr vēl vari, vajag arī ceļot. Bet pats galvenais, ko es vēlos, lai man pietiktu spēka visu realizēt. Un lai man nepietrūkst jaunu ideju.

Ilze: Man šķiet, ka Elita nemaz nevarētu, ja nebūtu visas tās tikšanās ar cilvēkiem. Jautrība, ņemšanās viņai uzlādē baterijas. Jā, pirms tam ir grūti, ir jātaisās, jāgatavojas, bet pēc tam viņa vienmēr atbrauc priecīga.

– Mīlestību gribas piedzīvot?

Elita: Kuram tad negribas? Mīlestība ir viss. Un tā jau nav tikai starp vīrieti un sievieti.

Ilze: Protams. Jo mīlestība ir galvenais dzīvē. Kad pie manis atbrauc mazbērni, viņi mani apķer ar tādu mīļumu, ka fiziski jūtu, kā viņi mani mīl. Šī sajūta ne par kādu naudu nav nopērkama.

Ilze: Bet es neesmu gatava upurēt savu dzīvi tikai mazbērniem. Man vēl jāstrādā, daudz kas jāizdara.

–  Kāpēc, jūsuprāt, tiek uzliktas ciešanas?

Elita: Kad jautājam, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas, atbilde varētu būt – tāda ir dzīve. Jo, ja nebūtu ciešanu, tad mēs būtu paradīzē. Bet es piekrītu arī tam, ka cilvēki paši ar savām sliktajām domām un darbiem rada ciešanas. Un tad sliktā enerģija veļas pār pasauli. Katram savs ciešanu kauss dzīvē ir jāizdzer, bet es sevi mierinu ar domu, ka mums tiek uzlikts tik, cik varam panest. Tik un tā uzskatu, ka labā pasaulē ir vairāk nekā sliktā. Labais vienmēr uzvar, bet humors izglābs pasauli. Nedrīkst nokārt degunu.

Ilze: Dzīve ir cikliska. Mēs piedzimstam – tas ir prieks, mēs nomirstam – tās ir bēdas. Var būt arī otrādi. Mēs nevaram aizbēgt no ciešanām. Un katrs jau ar ciešanām tiek galā citādi. Citi neko neizrāda uz āru, citi izrāda, bet kurš cieš vairāk, kas to lai zina?!

Elita: (Sāk dziedāt «Credo» izpildīto dziesmu ar Leona Brieža vārdiem). «Kad nekas nav palicis tevī, tad paliks vairs tikai prieks, tas prieks, kas dzimst pats no sevis, tas prieks, kas tavs ienaidnieks. Kad tu esi ne nabags, ne bagāts un nezini, laimīgs vai nē, tad tu smejies, jo tā laikam labāk, nekā vaimanāt nelaimē.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs