Marta Selecka: Tā lielā audzināšana bērniem nenāk par labu

Intervijas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
27. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone
Martu Selecku varētu apskaust par vieglumu, kādā top raidījums Literatūre un mazais seriāls Tutas lietas un kādā viņa audzina savus divus dēlus. Bet Marta uz dzīvi raugās reāli un vienkārši. Tā, kā iemācījusies, uzaugot piecu bērnu ģimenē.

Pieturzīmes:

  • Dzimusi 1979. gada 11. novembrī Rīgā.
  • Viena no TV raidījuma Literatūre vadītājām un veidotājiem.
  • Bērnu seriāla Tutas lietas autore.
  • Agrāk: Zelta zivtiņas reklāmas seja, seriāli Te!, Ziemeļu puse un Dzintara puse, Vides filmu studija, Bez tabu utt.
  • Mācījusies Rīgas 2. vidusskolā, Uzņēmējdarbības koledžā, Kultūras akadēmijā, Latvijas Universitātē.
  • Dēli Knuts (12 gadu) un Gusts (3 gadi), vīrs Uģis Riekstiņš – ar kino saistīts uzņēmējs un kinoproducents.
  • Lai gaisinātu stresu, spēlē klavieres, ģitāru un flautu.

– Ko tu pati sev esi atklājusi ar Literatūrēm?

– Pašu latviešu literatūru, cik tā ir bagāta, cik tur daudz dažādu autoru. Man liekas, es atdodu sev parādu no skolas laika, kad nebiju tā uzcītīgākā lasītāja. Tas, ko es tagad sev izceļu no latviešu literatūras, ir valoda, salīdzinājumi, jaunas domas.

Manuprāt, tā ir arī misija. Padomju laikos ap rakstniekiem visi spietoja un viņi bija tādi pusdievi, tagad tas ir mainījies, cilvēki mazāk lasa grāmatas, vairāk sēž telefonā un internetā, bet mūsu raidījums par latviešu rakstniekiem ir veids, kā viņus atkal mazliet izcelt saulītē.

– Vai jūs saņemat arī kādu atgriezenisko saikni?

– Jā, cilvēki mums raksta, un 99 procenti komentāru ir tikai labi! Raidījumam rit otrā sezona, un šogad ir akcija, kurā iesaistās bibliotēkas, – cilvēkiem ir izaicinājums gada laikā izlasīt 20 grāmatas, tāpat kā mēs ar Gustavu izlasījām.

Kuri tev pirmie nāk prātā kā kolorītākie šajā projektā satiktie cilvēki?

– Visi. Man ļoti patika Raimonds Staprāns, gleznotājs un rakstnieks, kuram ir jau 93 gadi. Mēs viņu satikām Sanfrancisko, kur veidojām stāstu par Anšlavu Eglīti. Raimonds teica, ka vispār ir gleznotājs, bet raksta arī lugas, un tas esot tāpēc, ka mākslinieki ir garlaicīgi un visi sēž katrs savā darbnīcā, bet rakstnieku kompānija ir ļoti interesanta.

To arī es esmu ieguvusi – tās interesantās sarunas. Un nenovērtējamu pieredzi.

Es varu teikt, ka biju Amerikā un kopā ar Raimondu Staprānu veidoju raidījumu par Anšlavu Eglīti. Vai tas nav kolosāli? Un ar Kārli Vērdiņu biju Ņujorkā un veidojām raidījumu par Elles ķēķi un Ņujorkas sešdesmito gadu latviešu dzejniekiem! Man liekas, tas ir tāds apbalvojums.

Šis raidījums ir ļoti dārgs, mēs varam atļauties uztaisīt tikai astoņus raidījumus gadā, un mums jāizvēlas astoņi rakstnieki. Tāpēc gribam tādus tiešām īstos rakstniekus vai dzejniekus, kas izturēs laika pārbaudi un, kad mūsu vairs nebūs, būs zināmi – kā tagad Rainis un Aspazija. Mēs negribam lēto galu. Un tad tagadējie rakstnieki izvēlas vienu rakstnieku no latviešu literatūras vēstures, par kuru viņi stāsta.

– Vēl tajā laikā, kad tev bija ceļojumu raidījumi, meita man reiz prasīja: «Mammu, cilvēki vienkārši ceļo, un viņiem par to maksā? Tas ir darbs?»

– Protams, tas ir darbs. Mēs ar Gustavu Terzenu un Uģi Olti esam tas trijnieks, kas ilgāk strādā kopā, un mums ir sajūta, ka šis ir labākais darbs pasaulē. Izceļoties, satikt foršus cilvēkus, reizēm ar viņiem sadraudzēties. Vai tad darbam vienmēr jābūt ļoti grūtam? Protams, reizēm vispirms ir izpēte. Tagad citādi ir tas, ka Literatūre ir mans projekts arī kā producentei, es to pati izdomāju, uzrakstīju, gāju uz Kultūrkapitāla fondu.

Sākotnēji tas administratīvais slogs bija grūts. Pagājušā gadā braucām uz Ameriku, un es trīs mēnešus strādāju pie tā, kā mēs tur brauksim, – ar vīzām, biļetēm, naktsmājām. Aizbraucām uz Ameriku, un kolēģi saka – mēs vienkārši tāpat atbraucām uz Ameriku, tas ir tik forši!

– Mana kolēģe teica – ļoti var redzēt, ka tev patīk tas, ko tu dari.

– Jā, noteikti. Es daru tikai to, kas man patīk. Protams, ir lietas, kas vienkārši jāizdara – bet tad nedrīkst pazaudēt to sajūtu, ka tas ir kaut kas foršs, tā ir liela jautrība un vērtīgi pavadīts laiks. Tādos pelēkos rītos reizēm piemirstas, kāda ir tā galvenā jēga.

Jēga ir tāda, ka man patīk tas darbs un ar to mēs iekonservējam šo laiku nākamajām paaudzēm.

Ideja tev atnāca ģimenes ceļojumā Korfu?

– Tas bija viens no impulsiem – ka grāmatu var ņemt kā ceļa karti. Mans dēls bija paķēris līdzi Darela grāmatu Mana ģimene un citi zvēri, kas uzrakstīta par laiku, kad viņa ģimene dzīvoja Korfu, un tā bija arī viena no manām mīļākajām bērnības grāmatām.

Man ļoti patika, ka varējām ar to aizbraukt, piemēram, tieši uz turieni, kur Margo bučoja svētajam kājas.

Pa vidu bija vēl citi raidījumi, bet vispirms mēs tevi pamanījām ar Zelta zivtiņas reklāmām. Kā tu tur nokļuvi?

– Es strādāju Film Angel Studio un režisoram Mārtiņam Graudam atlasīju aktierus. Mārtiņš teica – varbūt ieliec savu bildi arī, tas varētu būt projekts uz kādiem trim mēnešiem. Kāpēc ne? Tas gan ievilkās uz septiņiem gadiem! Reklāmas projektam tas bija izcili labs rādītājs! Vienu brīdi fails ar mūsu reklāmām bija Latvijā visvairāk nelegāli lejupielādētais fails. Nelegāli lejupielādē reklāmu – absurds!

Tā man bija laba skola, jo es tagad veidoju seriālu bērniem Tutas lietas, un tur man tieši tāpēc par daudz ko ir skaidrība. Vēl nesen aizrakstīju paldies mūsu scenāristam Edgaram Šubrovskim.

Tu pa šo laiku esi tikusi pie diviem dēliem un apprecējusies ar bijušo skolasbiedru Uģi. Kāpēc tu neesi Riekstiņa?

– Mēs ilgi dzīvojām kopā, un, kad apprecējāmies, mums attiecības bija jau laikam 15 gadu. Ja es precētos 18 gadu vecumā, būtu Riekstiņa, bet pa šo laiku es tā biju pieradusi pie uzvārda Selecka, ka uzvārda maiņa likās tāda mazliet sintētiska darbība. Tas mani arī padarītu mazliet inkognito, jo feisbukā ir kādas astoņas Martas Riekstiņas.

Man arī svarīga mana piederība Selecku dzimtai.

Tā kā mums attiecībās ir pilnīga demokrātija, es atstāju, kā ierasts.

Jūs apprecējāties pēc 16 gadu kopābūšanas. Kāpēc tā pēkšņi izdomājāt to izdarīt?

– Kad sākām draudzēties, likās, ka neviens taču tik agri neprecas. Bet dzīve iet uz priekšu un viss ļoti samudžinās. Mēs kļūstam vecāki, kaut ko iegādājamies, ir skaidrs, ka nekas radikāli nemainīsies, un lietas, kas ievilkušās, ir jāsakārto. Daudzi pāri tajā gadā apprecējās, arī Uģis Olte ar Lāsmu, Gustavs Terzens ar Undīni. Mēs visi apprecējāmies vienā vasarā.

Bet kāzas bija tik foršas, ka mēs ar vīru pēc tam runājām – gribam apprecēties vēlreiz! Mums nedāvināja dāvanas, bet viesi lielākoties dāvināja kādus muzikālus pārsteigumus vai pakalpojumus, māsīca izgreznoja kāzu telpu, brālis un māsa uzdāvināja to, ka dziedāja Daumants Kalniņš…

Abi tavi dēli nākuši pasaulē ar ķeizargriezienu, un tu to izlēmi pati. Izklausās tā viegli. Vai arī tev šis lēmums nāca tik vienkārši?

– Man jau grūtniecības laikā likās, ka man vienīgajai Rīgā būs bērns, jo nevienam no draugiem bērnu nebija. Izdomāju, ka kaut kā vajag no tās situācijas iziet ar sausām kājām. Un tā arī bija. Septiņas minūtes, un bērns klāt. Neesmu iedziļinājusies – vai es kaut ko zaudēju vai ieguvu? Viss ir tik, cik tu piešķir tam nozīmi. Es neesmu tāds cilvēks, es to sievišķību izdzīvoju pavisam citādā veidā.

Pēc otrā bērna divas nedēļas vēlāk jau stāvēju ar slēpēm uz kalna.

Es runāju ar mammu, manai mammai ir pieci bērni, un viņa teica – ļoti labi, un žēl, ka viņai nebija tāda iespēja izvēlēties. Čik, čik – un gatavs.

Kā tu audzini savus puikas? Tu pati nāc no lielas ģimenes.

– Nekā neaudzinu. Mēs pieci esam izauguši izcili veiksmīgi cilvēki, un mūs neviens īpaši neaudzināja. Audzināja ar savu piemēru – ka tu dari to, ko gribi, esi laimīgs savā darbā, vari realizēties. Mēs bijām pieci un cits citu pieskatījām, dalījāmies, joprojām dalāmies, ar māsām maināmies drēbēm.

Es cenšos daudz atbildības par saviem dēliem novirzīt uz Uģi, viņš ir patiešām foršs tētis, un viņam tas piestāv.

Man liekas, tā lielā audzināšana bērniem nenāk par labu. Ja bērns nevar koncentrēties, nevajag viņu uzreiz vilkt pie psihologa vai, ja uznāk dusmas, uzreiz pie smilšu terapeita. Kā viņš izaugs un iegūs patstāvību?

Iedomājos tavu bērnību: pieci bērni, komunālais dzīvoklis kopā ar kaimiņiem, vecākiem radoša profesija – tas bija tāds priecīgs haoss?

– Bērnībā jau nezini, ka tie apstākļi var būt arī citādi. Bija gan haoss, gan ļoti labi uzlikti rāmji – visiem bija jāiet mūzikas skolā, bija jāmācās, visiem vasarā no 31. maija līdz 31. augustam bija jādzīvo laukos.

Mums ar māsām patika kaut ko garšīgu izcept, pašas mazgājām savas drēbes, jo gribējās labi izskatīties, pašas sev kaut ko adījām. Bija Amerikas radi, kas kaut ko sūtīja. Fons bija ļoti radošs un audzelīgs.

Komunālajā dzīvoklī oriģināli bija desmit istabas ar augstiem griestiem, tas izveidoja sajūtu par Rīgas centru. Apkārt visi spēlē, dzied, mācās mūzika skolās, ne tikai mēs, bet arī kaimiņi aiz sienas. Mums bija superīgs dzīvoklis, tur vienu brīdi dzīvoja Alvis Hermanis, dzīvoja baletdejotāja, kas adoptēja Mihailu Barišņikovu, un arī Barišņikovs bija dzīvojis, bet es tad vēl nebiju piedzimusi.

Ar meiteni no blakusistabas mēs gājām vienā klasē un sēdējām vienā solā.

Visi gājām uz 2. vidusskolu, un skolasbiedri man joprojām ir labi draugi, arī vīru es satiku šajā skolā – tāds Rīgas centra burbulītis.

Tagad mēs ar vīru dzīvojam Blaumaņa ielā, mums arī ir augstie griesti un flīģelis… Un bērni iet mūzikas skolā – tā ir jābūt!

– Jums ar Uģi attiecības sākās jau skolas laikā?

– Pēc vidusskolas. Pabeidzām, Uģis aizbrauca uz Beļģiju, atgriezās, un tad mums sākās attiecības.

– Kāpēc tieši Uģis?

– Viņš bija ļoti smuks! Tik smuks, ka es saprotu, ka var mīlēt arī ar acīm. Un ļoti vīrišķīgs, man tas ir svarīgi. Viņa fons bija ļoti atšķirīgs no mana – vecāki uzņēmēji, cita vide, privātmāja Baldonē, visi ļoti sportiski. Mūsu ģimene vispār nebija sportiska, un man tas likās kas jauns un interesants.

Uģim piemīt daudz labu īpašību. Varbūt es arī esmu ļoti vienmīle, monogāma pēc būtības? Ja iedeva Uģi, tad lai ir Uģis, ko es vēl kādu citu meklēšu?

Tev, sevišķi ceļojumu raidījumu laikā, daudz iznāca braukāt komandējumos. Tad vīrietim jāspēj vienam tikt galā ar bērnu.

– Mums ļoti daudz palīdzēja mana mamma, viņai tad bija tikai trīs mazbērni, tagad ir deviņi. Mums tas nelikās nekas īpašs, mums valda pilnīga demokrātija. Mēs ar Uģi Olti rēķinājām, ka vienā gadā bijām prom 100 dienu – ļoti daudz. No otras puses, smējāmies, ka devāmies peļņā uz ārzemēm – kā daudzas ģimenes Latvijā. Mēs vismaz braucām uz īsu laiku.

Bet tas bija brīnišķīgs laiks. Uģis un Gustavs ir mana Ziemeļu ģimene. Tagad ar Literatūri atkal varam kopā paceļot.

Literatūres komanda.
Literatūres komanda.

– Skatītāji jūs ar ekrāna kolēģi Gustavu Terzenu jau bija gandrīz salaulājuši. Tavs vīrs nekad nav teicis, ka viņam tas krīt uz nerviem?

– Nē! Uģis labi pazīst Gustavu. Viņi ir diametrāli pretēji cilvēki, un sākotnēji starp mani un Gustavu pat vairāk bija kašķēšanās, nevis liela saskaņa. Uģis arī nav greizsirdīgs. Citam liktos: ārprāts, kur tā sieva vazājas ar kaut kādiem džekiem! Reizēm apstākļi tiešām bija tādi, ka mēs paliekam četrvietīgā numuriņā – es un trīs puiši.

Bija situācijas, kad es no Martas kļuvu par Mārtiņu. Un puiši varēja runāt visādas muļķības.

Tagad atkal savās mājās esi viena ar trim puišiem?

– Jā, man apkārt valda puišu enerģija. Kad aizbraucam ar dēliem uz laukiem, uzreiz visi jūt, ka puikas ieradušies, sākas tāds aktīvais ņigu ņegu, kaut kur jāskrien, kaut kas jāķer, jāpacīkstējas.

– Tomēr arī bez pārbaudījumiem dzīvē nekas nenotiek.

– Liels pārbaudījums bija pirms diviem gadiem, kad es pārrāvu krusteniskās saites. Braucu slēpot, un pa radio stāstīja: Kristaps Porziņģis pārrāvis krusteniskās saites. Es domāju – nu kā tas ir? Kā būtu, ja es pārrautu? Un pēc trim dienām tas notiek. Pirmo reizi biju uz kruķiem.

Es zinu, ir tās piecas mīlestības valodas – rūpes, dāvanas, iziešana sabiedrībā, fiziskais pieskāriens…Un es sapratu, ka rūpes nav Uģa valoda.

Tas bija vienkārši traki. Tu vienmēr esi bijis pašpietiekams, bet tagad vajag, lai tev palīdz. Gusts vēl bija tik mazs, ka nestaigāja. Beigās visādi iepraktizējos – man bija mašīna ar automātisko ātrumkārbu, varēju kaut kur aizbraukt, makdonaldā pie lodziņa varēju paņemt kafiju. Beigās mēs ar Gustu reizē sākām staigāt. Bet tas bija laiks, kad es daudz ko izdomāju, daļēji arī Literatūre un Tutas lietas tapa tad, kad biju uz kruķiem.

Nav iznācis Tutas lietas paskatīties.

– Tu arī neesi mērķauditorija! Tas ir seriāls latviešu valodā maziem bērniem, kas mācās valodu un pirmās prasmes, pieejams par brīvu. Projekts tapa par godu Gustam.

Mēs to sākām kā mājražotāji – man bija jādibina uzņēmums, jāsaprot, kā attīstīt šo zīmolu. Nu jau ir arī dziesmu disks, tikām nominēti Zelta mikrofonam. Izdodam arī grāmatas.

Bet es jūtu, ka tas vezums kļūst par smagu, esmu sākusi neapdomīgu mājražošanu, kas nu izvēršas par milzīgu pasākumu.

Jums ar Uģi ir vēl viens kopīgs projekts, veca māja Kuldīgā.

– Tur viss ir iestrēdzis. Mums ļoti patīk Kuldīga, tur dzīvo daudz draugu un ir dzīvoklis, mēs uz turieni braucam brīvdienās, un izdomājām nopirkt īpašumu brīvdienu mājai. Nopirkām to kultūrvēsturiskajā centrā, kur kaut ko darīt var, tikai cieti saskaņojot katru darbību. Māja ir ļoti sliktā stāvoklī, bet to nojaukt un būvēt citu nedrīkst. Pagaidām viss apstājies.

– Tu nāc no ļoti radošas ģimenes, tavs tētis Andris Seleckis bija kinooperators, mamma ir tekstilmāksliniece, vectētiņš bija tas, kurš slavenos lietišķos padarīja par firmas zīmi…

– Mani vecāki ļoti atšķirīgi. Mamma mierīga un radoša, tētis – viņš pirms dažiem gadiem nomira – bija vairāk enerģētiski uzlādēts un skaļāks. Tas arī iedeva tādu harmoniju.

Kad biju maza, tētim bija garās filmēšanas, kad viņš brauca projām arī uz vairākiem mēnešiem. Tētis strādāja pie kinohroniku veidošanas un brauca uz visādiem notikumiem, kas saistīti ar valsts dzīvi, piemēram, Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Tas bija tā iedvesmojoši.

Mana mamma ir tekstilmāksliniece Aiva Žūriņa, man ļoti svarīgs cilvēks. Es mammai zvanu pēc katra raidījuma, prasu, kā bija, un viņa vienmēr var pateikt konstruktīvu kritiku.

Tutas lietām ir daudz scenāriju, kas ir manas mammas izdomāti vai iniciēti.

Man ļoti padevās zīmēšana un likās, ka es arī būšu māksliniece un stāšos Lietišķās mākslas vidusskolā. Bet mans vectēvs Imants Žūriņš, kurš ilgi bija šīs skolas direktors, teica, ka mani tajā neredz. Tas bija laiks, kad viņi visi no turienes tikko bija aizgājuši – vectēvs vairs nebija direktors, mana mamma tur vairs nebija skolotāja, vecmāmiņa vairs nebija keramikas nodaļas vadītāja, mammas māsa vairs nestrādāja ādas nodaļā. Durvis bija aizvērtas!

Dažreiz ir jāpaklausa. Bet es nepārdzīvoju. Mana dzīve ir ļoti interesanta.

– Vectēvs tev bija īpašs cilvēks arī citādi?

– Vectēvs bija liela personība. Viņam bija septiņi mazbērni, un mēs visi tur apkārt sijājāmies. Un viņš visos ielika spēku, radošumu un attieksmi pret dzīves situācijām.

Es filmēju Tutas lietas un atcerējos, kā vectēvs teica – tikai vislabākais ir labs diezgan!

– Tu tā arī dzīvo?

– Protams, ne. Bet darbā gan man atbildība ir tāda, ka cenšos to vislabāko. Vēl vectēvs kādreiz bija bijis tērpu mākslinieks un mūs visus mājā strostēja – kā mums jāģērbjas, kādiem jābūt krāsu toņiem!

Vectēvs nodzīvoja līdz 91 gada vecumam. Kad viņam palika 90, bijušie skolēni sūtīja pastkartes, un tās nāca kastēm no visas pasaules. Nebija viegli padomju laikos uzturēt skolu, kas bija kā tāda brīvības sala, un par to cīnīties.

Kādas jums pieciem brāļiem un māsām ir attiecības tagad

– Kolosālas. Mēs vēl tikko satikāmies uz sapulci, vajadzēja izrunāt visādas lietas par vasaru, par darbiem lauku mājās.

Kādreiz liekas – ārprāts, ja to pārējo nebūtu, kā es justos, kur es liktos?

Mans jaunākais brālis pabeidza Zviedru Ekonomikas augstskolu un man ļoti daudz palīdzēja, kad sāku uzņēmējdarbību. Jaunākā māsa ir bērnu ārste un ārstē mūsu bērnus.

Vecākā māsa ir gudrā māsa, socioloģe. Visi tādi forši. Tāda aizmugure!

– Reiz teici, ka cilvēks ap 30 gadiem tuvojas jēgas pasaulei. Tev tagad ir 40. Kas tad ir tā jēgas pasaule?

– Es šo atziņu nošpikoju no Andra Keiša. Bet man tā bija, ka līdz 30 malos apkārt un nesapratu, kas ir kas. Tagad dzīve iezīmējas skaidrāk, es vairāk saprotu lietu kārtību, jūtos stiprāka un zinošāka. Ar to jēgas pasauli uz pleciem jūtos labāk.

Ir kaut kas tāds, ko tu šogad gribētu piedzīvot

– Televīzija jau ieliek savā ciklā, un es zinu, ka kopā ar Noru Ikstenu brauksim uz Ameriku gatavot raidījumu par Dzintaru Sodumu. Izdosim grāmatu. Brauksim ar ģimeni slēpot, veselu nedēļu pavadīšu ar saviem puikām.

Bet man ļoti patīk mans darbs! Nekad nevajag baidīties, vajag mesties iekšā un darīt to, ko tu tiešām gribi. Man tā ir.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+