Marta Grigale: Priecājos, ka nu varu dzīvot bez medikamentiem

Ģimene
Gundega Roze
Gundega Roze
11. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane, stils – Agija Vismane
Marta ir ļoti daudzpusīga – katru darba dienu viņas balsi var dzirdēt Pieci.lv ēterā, ar skatuves vārdu MARTA viņa sniedz koncertprogrammas, bet mājās viņa ir trīsgadīgās Grētas mamma un mīloša sieva savam vīram bundziniekam Kasparam Grigalim. Tie, kas Martu pazīst mazliet labāk, zina, ka viņa tikai ārēji rada iespaidu par meitenīgu un trauslu būtni, jo viņas patiesā būtība mīl izaicinājumus.

Tu nāc no ģimenes, kurai teātris ir bijis asinīs – tava vecmāmiņa ir teātra zinātniece Silvija Geikina, savukārt tavs vectētiņš bija pazīstamais režisors un dramaturgs Ārijs Geikins. Tu pati esi beigusi Londonas aktiermeistarības skolu, bet tomēr izvēlējies dziedātājas karjeru.

Atceroties bērnības lielos sapņus – man vienmēr ir gribējies būt uz skatuves. Būdama maza meitene, bieži apmeklēju teātri, un tas noteikti mani ir iespaidojis. Tāpat no agras bērnības dziedāju. Bet šķiet, ka manu vēlmi dziedāt vienā brīdī pusaudzes gados nospieda cilvēku kritiskie komentāri, kas lika domāt, ka nedrīkstu to darīt, jo esmu pārāk netalantīga. Tad nolēmu – labi, tad varbūt jākļūst par aktrisi… No visām Anglijas universitātēm, kurās iesniedzu dokumentus, četrām pamatvirziens bija dramatiskais teātris, vienai – muzikālais teātris. Beigās tomēr izvēlējos apgūt muzikālā teātra aktiermeistarību. Mūzika atkal atgriezās manā dzīvē, bet jau pilnīgi citā kvalitātē.

Studēji Rietumlondonas Universitātes Mūzikas koledžā. Kā tu tagad atskaties uz šo pieredzi?

Atceros, man gribējās katram kursabiedram pastāstīt, cik Latvija ir forša. Mazāk mēģināju iejusties jaunajā vidē, vairāk gribēju noturēt savu latviskumu un likt viņiem vairāk uzzināt par Latviju. Un līdz ar to Anglijā neiedzīvojos tik labi, kā es to varētu ar šābrīža skatu uz dzīvi. Ja aizbrauc uz jaunu mītnes zemi, tev jāmācās pielāgoties. Domāju, es līdz galam to nepratu. Tā ir cita mentalitāte, un reizēm man bija sajūta, ka daudz kas nav līdz galam patiess. Bet es esmu no tiem cilvēkiem – kas uz mēles, tas ārā. Ar gadiem mācos to apvaldīt.

Studiju sākumā biju sadraudzējusies ar dažiem kursabiedriem, bet gāja laiks, un izrādījās, ka mani aiz muguras aprunā. Jutos nepieņemta. Man ļoti pietrūka māju. Beigu beigās iedzīvojos depresijā. Bieži zvanīju uz mājām, stāstīju, kā man iet, un raudāju. Viena pati savā istabiņā skatījos seriālu Draugi, jo pašai savu draugu nebija.

Tie biji trīs gadi no manas dzīves. Londona ir burvīga pilsēta, tā vienmēr paliks manā sirdī. Man arī ļoti patika mācības, diemžēl pēc studiju beigšanas attapos ar sajūtu, ka mans diploms tai brīdī nevienam nav vajadzīgs. Man šķiet, ka sirdī vienmēr zināju – atgriezīšos Latvijā. Anglijā jutos ļoti nomākta un nogurusi.

Cik zinu, uz Angliju aizbrauci arī kāda īpaša vīrieša dēļ.

Jā, bija uzplaukusi skaista mīlestība ar Džeimiju, ar kuru nejauši iepazināmies Francijā. Man ļoti patīk iemīlēties. Patīk taurenīši vēderā. Džeimijs mācījās Oksfordā, viņš bija no ļoti labas ģimenes, izglītots, ar mērķtiecīgu skatu nākotnē. Mēs, kā jau britiem pieklājas, pusdienojām pie galda taisnu muguru, runājām par laikapstākļiem… Viņa mamma ir klasiska britu vidusslāņa mājsaimniece, kas ikdienā nestrādā, spēlē tenisu un brīvajā laikā iepērkas. Jā, tāda varēja būt arī mana dzīve, bet es sevi tai visā neredzēju. Džeimijs mūsu attiecībās bija tas praktiskais un pragmatiskais, viss bija tā ļoti paredzami. Bet manī vienmēr ir pulsējusi trakulība. Džeimijs nebija tas puisis, kurš būtu gatavs kaut nakts laikā doties piedzīvojumos. Bet man tolaik vēl gribējās patrakot. Cik zinu, tagad viņš raksta grāmatas un ir laimīgi precējies.

Meitenei no Latvijas uzreiz pēc vidusskolas iejusties Londonas dzīvē noteikti nebija vienkārši. Kāda bija tava izdzīvošanas skola?

Kad studēju Anglijā, paralēli mācībām strādāju veikalā par pārdevēju. Ļoti labi varēju nopelnīt, strādājot par promoteri – tas ir cilvēks, kas stāv ārā pie kafejnīcas vai bāra un aicina iekšā cilvēkus no ielas. Atceros, par katru cilvēku, kas ar manis doto kartiņu, bija ienācis iekšā, es nopelnīju vienu mārciņu. Veiksmīgā vakarā varēju nopelnīt 100 mārciņas. Tas bija daudz, jo veikalā, strādājot par pārdevēju, man maksāja sešas mārciņas par stundu. Protams, komunicēt ar cilvēkiem, kas piektdienu vakaros klejo pa Londonas ielām, nebija ne viegli, ne patīkami. Ļoti labi arī atceros, ka vienā vakarā bija auksts, man tā sala pirksti, ka ņēmu pauzītes, lai tuvējā makdonalda tualetē pie karstas ūdens strūklas sildītu pirkstus. 

Dzīve Anglijā ir ļoti dārga, un no tā, ko nopelnīju, nekas īsti pāri nepalika. Bija jācīnās par katru mārciņu. Labi zināju, kurā veikalā krīzes brīžos varu nopirkt lētākās nūdeles… Man visu iespēju zeme ir Latvija. Nekur citur es nevarētu darīt to, ko daru šeit. Līdz ar to uzskatu, ka atbraukt atpakaļ bija mans labākais lēmums.

Tu pieminēji depresiju. Cik nopietni tas bija?

Depresiju var savaldīt, bet kaut kur iekšā jau tā aizvien sēž, to nevar dabūt no sevis laukā pavisam. Tas ir kā dzīvot ar cauru zābaku – ik pa laikam jūti, ka ūdens sūcas iekšā. Labā ziņa ir tā, ka ar laiku vari atpazīt depresijas tuvošanos un spēj iemācīties tikt ar to galā. Man ļoti palīdz sports un izrunāšanās. Beidzamajā laikā arī apmeklēju terapeitu, kas man palīdz saprast savas izjūtas.

Priecājos, ka man izdevās tikt vaļā no medikamentiem. Jā, man ir šāda pieredze, es par to nekaunos.

Zinu, kā tas ir, kad jūti – antidepresanti notrulina, tā ir tāda vates sajūta. Tomēr es teiktu – labāk tā, nekā gulēt gultā un nespēt piecelties.

Diemžēl ik pa laikam nākas dzirdēt replikas, ka depresija jau kļuvusi par modes lietu. Tiem, kuri saskārušies ar depresiju, ko tādu dzirdēt ir ļoti sāpīgi. 

Kas tev veicina depresijas tuvošanos?

Depresija man mijas ar trauksmi. Ar to joprojām cīnos un vairs pat nevaru pateikt, kad īsti tas sākās. Visbiežāk man ir rīta uztraukumi. Ir tādas dienas, kad no rīta pamostos, un šķiet – sirds izlēks pa muti ārā. Šīs panikas iemeslus nevaru izskaidrot. Un otrs – man jau sen ir neatrisināti eksistenciālie jautājumi. Man ir grūti runāt par nāvi un pieņemt nāvi kā dzīves realitāti. Ir bail pašai nomirt un bail zaudēt tuviniekus. Savā ziņā palīdz ticība, jo esmu ticīgs cilvēks, bet tomēr manī nav šī simts procentu paļaušanās. Manī dzīvo kontrolfrīks, kurš gribētu kaut ar acs kaktiņu paskatīties, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves. Ir tā pēcnāves dzīve vai nav?

Kā tavu emocionālo pasauli mainīja meitas piedzimšana?

Redz, interesanti – lai arī esmu cilvēks, kas allaž par kaut ko satraucas, par savu meitu esmu mierīga. Tur man ir liela paļāvība. Ir sajūta, ka Grētai viss būs labi. Īstenībā mammas loma mani nomierina un harmonizē. Grēta atnāca īstajā brīdī un nolika mani pie vietas. Līdz ar bērna piedzimšanu esmu kļuvusi rāmāka, ģimeniskāka. Bērniņš atnāk, un tas neizbēgami māca lielu atbildības izjūtu, liek strukturēt dzīvi.

Man bija ļoti smagas dzemdības, laikam psiholoģiski nebiju tam gatava. Biju izdomājusi, ka bērniņš atnāks skaisti un viegli.

Bija ieplānotas ūdens dzemdības, bet radās sarežģījumi un nācās pieslēgt papildspēkus. Dzemdības bija ļoti garas, kopā tās bija divas negulētas naktis. Beigu beigās man pašai saviem spēkiem izdevās Grētu piedzemdēt. Un interesanti, ka pēc visām mokošajām stundām, pēc tām ārprāta sāpēm uzreiz pēc Grētas piedzimšanas Kasparam teicu, ka varētu to visu darīt vēlreiz. Mani bija pārņēmusi absolūtā eiforija. Iemīlējos savā bērniņā tieši viņas dzimšanas brīdī. Tas bija visspēcīgākais un vislaimīgākais brīdis.

Četrus gadus esi precējusies ar bundzinieku Kasparu Grigali. Kāpēc tieši viņš kļuva par tavu liktenīgo vīrieti?

Mēs šausmīgi iemīlējāmies. Iemīlēšanās izjūta mums abiem norāva jumtu. Sēdējām, skatījāmies viens otram acīs, un es prasīju Kasparam: tu redzi tos putnus? Un viņš ar pārliecību teica: jā! Tas bija pilnīgs čau! Mēs diezgan ilgi izbaudījām iemīlēšanās fāzi. Burtiski nevarējām atkāpties viens no otra. Bijām kā salipuši. Mums viss notika ļoti ātri.

Un vienā brīdī viņš tev atklāja: man ir dēls…

To zināju jau no paša sākuma, bet taureņu periodā jau par to nedomā, jo dzīvo mirklim… Tā mēs lidojām un pēc nepilniem diviem gadiem aizlidojām līdz precībām. Man šķiet, ka pārim vajag precēties tad, kad jūtas vēl ir ļoti intensīvas, tad tas viss ir ārkārtīgi saviļņojoši.

Un kādas atklājās jūsu attiecības, kad pirmā iemīlēšanās eiforija bija norimusi?

Kaspars ir tikpat emocionāls kā es, tikpat impulsīvs. Līdz ar to arī mūsu strīdi sit augstu vilni. Kašķi varēja pāraugt augstos toņos ar skaļu bļaustīšanos. Savā ģimenē neko tādu nebiju pieredzējusi, tāpēc tas man bija par traku. Pēc vienas tādas reizes esmu arī gājusi prom.

Pirms vai pēc kāzām?

Pēc. Aizgāju uz pāris dienām padzīvot pie mammas. Mazliet arī gribējās, lai viņš saprot, ko zaudē. Lai apzinās, ka tas ir nopietni un es neesmu gatava samierināties ar esošo situāciju. Vienā brīdī ir jāpieņem stingrs lēmums, kā tu gribi dzīvot. Vai esi gatavs kaut ko mainīt, lai mums varētu būt laimīga kopdzīve? Un cepuri nost – mēs esam kopā! Mēs kaut kā spējām pārdzimt no jauna. Pa vidu bija arī veselības problēmas… Tas bija grūts laiks.

Brīdī, kad izvērtē savu dzīvi, noteikti nostrādā tas, ka ir laulība un bērns. Citādi jau ir ļoti viegli sakrāmēt čemodānus un aiziet katram uz savu pusi. 

Esmu sapratusi, ka attiecību dēļ ir vērts pacīnīties. Ja padosimies pie pirmajām grūtībām, tad skaidrs, ka paliksim vieni. Jautājums – vai tici, ka tas ir īstais cilvēks. Ja tici tam, tad ir jāmeklē kompromisi. Un vēl – ir jānoliek robežas, kas nav pieņemams, jo es negribētu būt attiecībās, kas man dod vairāk ciešanu nekā prieka. Jā, manas attiecības ar Kasparu uzreiz neizvērtās tā, kā biju to cerējusi. Bet man šķiet, ka mums dzīvē reti notiek tā, kā esam to iztēlojušies savās fantāzijās.

Kas jūsu attiecībās bija lielākie pārbaudījumi?

Katrs tomēr nāk ar savu bagāžu. Un ne vienmēr tas ir kaut kas labs, tā ir arī attiecību pieredze, pārdzīvojumi, kam iets cauri… Un, ja vēl ir iesaistīti bērni no iepriekšējām attiecībām, tad tas nekad nav vienkārši. Tu taču nekad neiedomājies, ka princis baltā zirgā atjās ar mazuli pūrā! Līdz ar to mums jau startā bija pilnīgi cits ģimenes modelis.

Domāju, ka esam malači, jo labi tiekam galā. Man ir paveicies, ka Kaspara dēls Jēkabs mani ir pieņēmis. Viņš ir ļoti foršs puisītis, esam viens otru iemīlējuši. Redzot, kā Grēta ar Jēkabu spēlējas, varam būt ļoti laimīgi vecāki. Viņi viens otram ir brālis un māsa, nevis pus kaut kas.

Mēs nedzīvojam visu laiku kopā, Jēkabam ir arī otras mājas. Līdz ar to katru reizi ir mazliet jāpārslēdzas. Bet ja mums kāds pajautā: cik jums ir bērnu? – patiesībā, vienmēr samulstu, izdzirdot šo jautājumu. Bet cilvēkiem ir dažādi ģimenes modeļi. Un tas nav kaut kas tāds, par ko kautrēties.

Kas, tavuprāt, ir svarīgākais, lai pāra attiecības varētu darboties kā labi ieeļļots mehānisms?

Manuprāt, ir vērts atcerēties par dažādajām mīlestības valodām, to mēs ar Kasparu pamazām esam jau apguvuši. Kaspars zina, ka man vajag vairāk glāstu un čubināšanas, savukārt viņam svarīgi pārsteigumi. Man jāatceras, ka vīra jakas kabatā jāieliek šokolādīte… Es arī vīram visu laiku saku, cik viņš ir labs un talantīgs. Viņam varbūt tas nav tik svarīgi, bet man tas ir vajadzīgs. Un vēl man šķiet, ka ļoti svarīgi, lai kopā ir jautri. Mums ir savi jociņi, mīļvārdiņi, savas lietiņas, kas liek pasmaidīt, citādi – kas tad paliek pāri?

Kas tev visvairāk patīk savā vīrā?

Mani fascinē talantīgi vīrieši. Varbūt tas saistīts ar to, ka pati nejūtos līdz galam talantīga. Katru reizi, redzot, kā Kaspars spēlē bungas, es atkal viņā iemīlos. Viņš ir ļoti šarmants un pievilcīgs vīrietis.

Mēs esam dažādu tipu cilvēki. Es esmu cīrulis, viņš ir pūce. Līdz ar to man ir enerģija no rītiem, savukārt vakarā, kad esmu nolikusi Grētu gulēt, Kaspars ir tas, kurš apdara mājas darbus. Ļoti novērtēju, ka Kaspars dara šīs lietas, citādi es viena netiktu galā. Zinu, ka Kasparam ģimene ir galvenā prioritāte, ko ļoti augstu vērtēju. Es nereti esmu egoistiskāka. Esmu vienīgais bērns ģimenē, Kaspars savukārt ir vecākais brālis, kurš jau no bērnības pieradis rūpēties par citiem.

Kā viņš tevi bildināja?

Tas bija ļoti skaisti. Bijām runājuši par to, ka gribētos nākamajā vasarā apprecēties, un līdz ar to es jau gaidīju bildinājumu. Pienāca Valentīndiena, un viņš vairākas reizes it kā nejauši pateica, cik stulbi ir šādā dienā saderināties. Tā teikt – pilnīga banalitāte… Līdz ar to jau sapratu, ka uz bildinājumu nav ko cerēt. Un iedomājies – mums ir ieplānots romantiskais vakars ar vakariņām un kino, bet viņš man pēkšņi paziņo, ka vajag kaut ko nomenedžēt ar bungām, kolēģis esot jāsatiek… Biju pamatīgi nokaitināta: nopietni – Valentīndienā? Tad viņam vajadzēja sazvanīties, braukt pie kaut kādiem vārtiņiem, tad atkal devāmies uz kādu vārtrūmi. Beigās: klausies, laikam tepat Dailes namā tas kolēģis varēs satikties…

Dailes nams ir vieta, kur mēs iepazināmies, – tas notika, strādājot pie mūzikla Meierovics. Bet tai brīdī es to nesaliku kopā. Domāju – labi, velkamies uz turieni. Kad ienācām telpā, bija pilnīgs klusums. Tad virzījāmies dziļāk uz zāles pusi, un es sapratu, ka te kaut kas notiek, jo skan mūzika no mūsu mūzikla… Uz skatuves bija uzklāts galdiņš ar šampanieti un rozēm. Kaspars mani uzaicināja uz skatuves, metās uz viena ceļa un ar asarām acīs bildināja. Un tad jau arī es raudāju. Tas bija ļoti skaisti un romantiski.

Atceros, pagājušā gada Dod pieci! labdarības maratonā, kas bija cieši saistīts ar tēva lomu, tu ļoti emocionāli stāstīji par savu tēti. Tas bija aizkustinoši.

Man šķita, ka, strādājot labdarības maratona stikla studijā, nevaru nepastāstīt par savu tēti. Protams, zināju, ka man būs jāraud, bet zināju arī, ka man tas ir jāizdara. Mans tētis to vienkārši bija pelnījis. Viņš man vienmēr teica: nekrenķē, zaķēn! Katru reizi, kad uznāk grūtums, man ļoti gribas viņam piezvanīt un dzirdēt šos vārdus. Nesen pieķēru sevi pie domas, ka ļoti labi atceros viņa telefona numuru. Un dažreiz krīzes mirkļos man smadzenes sāk uz riņķi saukt viņa numuru. Tad liekas – kāpēc nevaru viņam piezvanīt? Tas nav godīgi!

Kas īsti ar tavu tēti notika?

Viņam bija vēzis, tika prognozēta izārstēšanās, bet viņš pēkšņi aizgāja – ar trombu, ko, visticamāk, bija veicinājusi ķīmijterapija. Tētis aizgāja ļoti viegli – vienkārši pārstāja elpot. Tā kā tas notika negaidīti, man nebija iespējas no tēta atvadīties, bet – no otras puses – varbūt mēs visi no šīm atvadām tikām pasargāti. Protams, ļoti ilgojos pēc viņa. Tās ilgas jau nepāriet. Bet šī pieredze man ir arī atklājusi dzīves noslēpumu. Mēs esam tik trausli. Jebkurā brīdī jebkas var notikt. Jā, no vienas puses ir bailes par to, kas varētu atgadīties, bet, no otras puses, tu vienmēr vari apzināties, ka tā ir dāvana – no rīta pamosties. Ir ļoti svarīgi būt pateicīgiem par to, ka esam, ka varam piedzīvot savu dzīvi. Tāpēc ir biežāk jāpiezvana mīļajiem, vairāk jābūt kopā. Zaudējuma pieredze liek to visu novērtēt.

Tik ļoti bija žēl, ka tētis nevarēja mani aizvest pie altāra. Tai brīdī šķita, ka viņa atbalsta pietrūkst visvairāk.

Jā, es izaugu ar kolosālu tēti. Viņam parasti mugurā bija vai nu džinsa vai ādas jaka, kas smaržoja pēc viņa smaržām un nedaudz arī pēc cigaretēm. Tētis aizgāja pirms pieciem gadiem, bet es joprojām spilgti atceros to smaržu, jakas tekstūru, ko sajutu plaukstās, viņu apskaujot.

Vairākas reizes esmu redzējusi tēti sapnī – ka viņš atnāk un mani samīļo. Un tie ir mani labākie sapņi. Tas nenotiek bieži, varbūt pāris reižu gadā, bet tad ir sajūta, ka tētis ir bijis atnācis pa īstam.

Pēc tēta aiziešanas ir palikušas rūpes par mammu. Tā kā esmu vienīgais bērns ģimenē, man par to ir īpaši jādomā. Gribētos, lai mamma dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, varbūt vēl satiek kādu. No sirds novēlu viņai būt laimīgai.

Zinu, ka vecmāmiņa Silvija tev ir īpašs cilvēks. Tu par viņu runā ar lielu lepnumu un sirsnību.

Man ir laimējies satikt visus savus vecvecākus. Un pat divas savas vecvecmāmiņas. Tagad man ir palikušas divas vecmāmiņas. Abas tik ļoti mīļas. Attiecības ar Silviju ir īpašas, jo jau no agras bērnības ar viņu pavadīju daudz laika. Mēs esam daudz spēlējušās, gājušas uz teātri. Uzskatu, ka vecmāmiņa ir pats gaišākais cilvēks, ko pazīstu, lai gan viņa pati saka, ka esmu viņu idealizējusi.

Atceros, bērnībā diezgan slikti ēdu, un tad Silvija man stāstīja krāšņus stāstus, lai es ēstu. Viņa būtu varējusi rakstīt fantastiskas bērnu grāmatas. Un kamēr viņa stāstīja, tikmēr es ēdu. Tagad Silvija spēlējas ar Grētu. Vecmāmiņas piemērs man palīdz tikt galā arī ar savām bailēm, jo man ir bail ne tikai no nāves, bet arī no novecošanas. Savos astoņdesmit gados Silvija ir pilna ar enerģiju un pozitīvismu. Viņa nekad neteiks: manā laikā tā nebija…

Kā tu pati jūties savos gandrīz trīsdesmit gados?

Izņēmu no Facebook savu vecumu, bet tad sapratu, ka, mani iegūglējot, tas tāpat parādās. Un ja vēl tā vērīgāk ieskatos spogulī un pamanu kādu krunku… Nu nepatīk man tas, ka novecošana ir neizbēgama. Bet, ļoti iespējams, tam pievēršu papildu uzmanību tāpēc, ka mans darbs ir saistīts ar skatuvi. Un skatuve mīl jaunību. 

Dažbrīd jau sāk aktivizēties mazais velniņš, kas saka: tu esi izgāzusies aktrise, ja nu būsi arī izgāzusies dziedātāja un vispār – izgāzusies… Ir bailes kaut ko nepaspēt, kaut ko nokavēt. Un ir tā muļķīgā sevis salīdzināšana ar citiem manā vecumā vai jaunākiem cilvēkiem, kas manā jomā ir sasnieguši vairāk. Tāpēc mans lielais dzīves uzdevums ir mācīties neiespringt. Ir vienkārši jādzīvo un jāpaļaujas uz lielo dzīves plānu.

Intervija publicēta žurnālā IEVA 2019. gada decembrī.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+