Mārketinga speciāliste un blogere Kristīne Beitika: man šķita – ja notievēšu, beidzot būšu laimīga

Intervija
Elva Karičkina
5. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Mārketinga speciāliste un blogere KRISTĪNE BEITIKA vietnē Instagram pulcē daudzus sekotājus, stāstot par savām aktīvajām ikdienas gaitas un iedvesmojot citus ar jaudīgu saukli – kusties vairāk, jūties labāk! No Kristīnes staro dzīvesprieks, un viņas smaidīgās bildes mudina domāt, ka dzīvot veselīgi nudien ir gaužām vienkārši. Kā viņai tas izdodas?

– Kā uzsāki savu ceļu pretī veselīgākam dzīvesveidam?

– Sevis meklēšanas ceļu sāku pirms pieciem gadiem. Nomainīju profesiju, pārcēlos dzīvot uz Ogri. Kad sāku strādāt ofisa darbu, sapratu, ka nespēju astoņas stundas no vietas pastrādāt – nāk miegs, nespēju koncentrēties, tāpēc ēdu saldumus, naktīs nevaru izgulēties, man ir iekšēja trauksme.

Pamazām esmu atradusi veidus, kā izgulēties, kā normāli ēst un dzert pietiekami daudz ūdens, kā pamosties agrāk – iemācījos rūpēties par sevi. Pirms tam mana dzīve ritēja kā straujā karuselī – darba dienās kārtīgi rukājot, bet brīvdienās ballējoties, lutinot sevi ar neveselīgiem ēdieniem un dažreiz nobaudot arī pa kādam alkoholiskam kokteilītim.

Tā kā jau no 16 gadu vecuma dzīvoju viena, mājās ēst negatavoju un pārsvarā pirku gatavo pārtiku. Tā pamazām nonācu līdz 102 kilogramu svaru atzīmei. Jutos neapmierināta ar sevi un savu dzīvi, tāpēc pieteicos žurnāla Shape tievēšanas izaicinājumam, un tas bija mans pirmais solis pretī veselīgākai dzīvei.

Man šķita – ja notievēšu, tad beidzot būšu laimīga, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka mans liekais svars ir visu problēmu cēlonis.

Taču izaicinājums beidzās, pacilātība noplaka, un svars atgriezās atpakaļ ar uzviju. Pēc laika citā projektā man izdevās atbrīvoties no 12 kilogramiem, turklāt projekta laikā trīs mēnešus nelietoju ne alkoholu, ne cukuru (alkoholu arī tagad nelietoju nemaz, bet no cukura kāres atbrīvoties ir daudz grūtāk).

Palēnām arī mācījos kļūt fiziski aktīvāka. Nu jau šim jaunajam dzīvesveidam esmu pievērsusies nopietnāk un to uztveru kā ilgtermiņa projektu, taču joprojām esmu mācību procesā. Atceros uztura speciālistes teiktos vārdus: «Divdesmit gadu tu esi dzīvojusi neveselīgi, un būs nepieciešami vairāki gadi, lai salauztu vecos ieradumus un spētu izmainīties pilnībā.» Nevaru lepoties ar 30 nomestiem kilogramiem – mans rekords ir bijis 15 kilogramu. Šobrīd pieci ir atpakaļ, bet esmu savā komforta svarā. Jūtu, kā mainos fiziski, labāk izskatos, un arī emocionāli tas man ļoti palīdz. Tā ir sava veida psihoterapija.

– Pēdējā laikā fotogrāfijās pat drēgnākajās dienās esi redzama peldamies aukstā ūdenī.

– Šobrīd peldes ir mans dzīves lielākais izaicinājums un prieks reizē. Iesāku septembra beigās un tagad peldu pāris reižu nedēļā. Mans tēvs jau gadiem ziemā peldas, tāpēc zinu, ka tas tiešām ir ieguvums veselībai, taču pati līdz šim vēl nejutos tam ne psiholoģiski, ne fiziski gatava.

Rudenī kaimiņiene sāka mani aktīvi mudināt, uzrakstot motivācijas vēstuli, kāpēc man kopā ar viņu derētu sākt peldēt. Un tas man deva jaunu spēku. Pirms peldes katru reizi iesildāmies, noskrienot vairākus kilometrus. Pirms iekāpšanas ūdenī, protams, ir pretestība: es nespēšu, man ir grūti, man ir bail! Taču, kad beidzot iekāpju ūdenī, tas nemaz tik auksts nešķiet.

Process ir tik adrenalīna pilns, ka konkrētajā mirklī spēju domāt tikai par savu elpu, cenšoties būt mierīga. Tas viss ļoti sakārto prātu.

Pēc tam ir milzīgs laimes hormonu uzliesmojums un šķiet: esmu šīs pasaules karaliene un varu sasniegt visu, ko vien vēlos!

Peldēšana aukstā ūdenī ir veids, kā man izdodas savienoties ar savu ķermeni un to atkal sajust. Un liela nozīme, protams, ir spēcīgajām emocijām, ko rada gandarījums par to, ka esmu pārvarējusi savas bailes un visu citu negatīvo sevī.

– Tāds kā liels pierādījums pašai sev – re, es tomēr varu?

– Ziemas peldēšana man ir kā nākamais līmenis veselīgā dzīvesveida procesā. Jūtu, ka to turpināšu darīt arī pēc desmit un divdesmit gadiem. Turklāt tie saullēkti, kurus dažkārt noķeram, ir fantastiski skaisti!

Peldēšana ir brīnišķīgs veids, kā iesākt savu dienu. Ikdienā esam 5–10 cilvēku grupiņa, kas to dara regulāri, – kompānija, kurā visi esam uz viena viļņa. Tas, ko saņemam cits no cita un no šā procesa, dod lielisku enerģiju, īpaši jau šajā drūmajā, pelēkajā laikā.

Vairs nedomāju par to, ka laiks varbūt nav piemērots peldei, – ir pat īpašs azarts doties nopeldēties lietainās, vējainās dienās. Turklāt tas taču nemaksā neko!

– Un kā tev veicas ar sportošanu?

– Esmu atsākusi nodarbības sporta zālē un daru to jau ceturto mēnesi pēc kārtas – esmu iegādājusies abonementu individuālajiem fitnesa treniņiem kopā ar treneri. Viņš pielāgo programmu, redzot, kas tieši manam ķermenim ir nepieciešams.

Vienatnē apmeklējot sporta zāli, nebūtu iespējams sevi tik spēcīgi motivēt un panākt tik daudz, kā tas ir kopā ar profesionāli. Protams, ir svarīgi, kādu treneri izvēlamies un lai viņam būtu izglītība šajā jomā. Katrā treniņā man ir sajūta, ka sevi pārvaru un esmu sasniegusi maksimumu. Mani nebeidz pārsteigt, cik liels potenciāls ir mūsos. Taču nedrīkst pārforsēt. Kādu laiku aktīvi apmeklēju krosfitu – augstas intensitātes treniņus –, bet tad sapratu, ka daru sev pāri un manam organismam tas tomēr nav veselīgi.

Peldēšana kopā ar sportošanu man ir devusi milzīgu enerģijas lādiņu. Tomēr vienlaikus atzīstu, ka nav iespējams četrus piecus gadus būt nemitīgā tonusā, pa šo laiku esmu diezgan daudz reižu uzkāpusi un vieniem un tiem pašiem grābekļiem.

– Vai šie grābekļi, par kuriem tu runā, ir emocionālā ēšana?

– Jā. Kā saka mana draudzene psihoterapeite: neveselīgas attiecības ar ēdienu ir kā aisbergs, kuram redzam tikai virsotni. Emocionālās ēšanas cēlonis ir dziļāks, tāpēc attiecības ar ēdienu man joprojām ir sarežģītas – mēdzu paklupt. Joprojām, kad darbā jūtos nogurusi vai uznāk nespēks, roka stiepjas pēc kā salda un neveselīga.

Droši vien būtu vieglāk, ja es nestrādātu jomā, kur katru dienu pieejams plašs pārtikas produktu klāsts, jo ir brīži, kad man mēdz uznākt lūzieni. Taču esmu atklājusi, ka man palīdz kustības, – kad pasportoju, uzreiz rodas motivācija ēst veselīgi.

Esmu piefiksējusi, ka sportojot izlādēju daļu šo emociju un pēc fiziskajām aktivitātēm neēdīšu to, ko būtu gribējusi pirms tam.

Tātad izlādēju tās emocijas, kuras pirms tam biju radusi apēst. Agrāk mājās nemēdzu gatavot ēst – pratu vien uzsildīt veikalā nopirktas pankūkas un izvārīt pelmeņus, taču tagad esmu iemācījusies gatavot veselīgu ēdienu. Tā kā man nav ģimenes piemēra, kur visi kopā gatavo ēst un kopā bauda ēdienu, pieteicos kursos pie uztura speciālistes Lienes Sondores. Tur iemācījos, kā gatavot ātras, veselīgas un patiešām garšīgas maltītes. Pašas gatavotu ēdienu arī ņemu līdzi uz darbu.

Vienīgais, ar ko joprojām ēšanas jomā cīnos, – ēdu pārāk daudz saldumu, nespēju no tiem atturēties. Taču, iespējams, tas ir tāpēc, ka man ilgstoši bija dzelzs deficīts, tāpēc ķermenis ir pieradis pieprasīt ātro enerģiju cukura veidā.

– Vai ir izdevies atrisināt šo veselības problēmu?

– Kopš piecpadsmit gadu vecuma dzīvoju ar domu, ka manas fiziskās izpausmes – hronisks nespēks, elpas trūkums un aizdusa pie mazākajām fiziskajām aktivitātēm, milzīgā kāre pēc saldumiem – ir pavisam normālas. Taču tad veiksmīgas sakritības dēļ nokļuvu pie zinošas ginekoloģes, kura atklāja, ka dzelzs līmenis man ir kritisks, bet arī izstāstīja, ka man nav jādzīvo ar šādu kaiti – to ir iespējams izārstēt.

Ar savu piemēru gribu iedrošināt sievietes veikt padziļinātas analīzes un reizēm aiziet arī pie kāda cita ārsta, lai pārbaudītu savu veselību.

– Vai tavs vīrs tevi atbalsta? Kā zināms, ir grūti ievērot veselīgu dzīves režīmu, ja otrā puse ietiepīgi turas pie vecajiem ēšanas paradumiem.

– Man ir paveicies, jo veselīgi ēdam abi ar vīru. Ja mājās nav nekā garšīga, graužam ābolus un burkānus. Atbalsts tiešām ir svarīgs! Un, ja to nav iespējams saņemt no vīra, ģimenes, atbalsts var būt arī, piemēram, no kolēģēm. Un, protams, no trenera – ja kādā brīdī uznāk vājums un gribi padoties, treneris būs tas cilvēks, kurš palīdzēs saņemties. Vilinājumu jau ir tik daudz. Un tad vēl apkārtējo komentāri!

Vienmēr atradīsies kāds, kurš teiks: nu beidz ņemties, apēd taču to pīrādziņu!

Vai arī: izlaid to treniņu šodien, pažēlo sevi! Apmeklēt sporta nodarbības – tas patiešām prasa piepūli, un daudz vieglāk ir pēc darba iekrist gultā un nedarīt pilnīgi neko, mierinot sevi ar domu, ka tev taču bijusi smaga diena.

Jā, arī man gadās tādi vājuma brīži. Taču zinu, ka nevaru pievilt treneri, turklāt motivē tas, ka, pērkot abonementu, esmu jau iepriekš samaksājusi par nodarbību. Apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir spēcīga iekšējā motivācija sportot vienatnē mājās. Tas ir fantastiski, bet man tas noteikti neizdotos.

– Kas vēl tev palīdz uzturēt sevi harmonijā?

– Ikdienā tikt ar sevi galā man palīdz rakstīšana – savas izjūtas un emocijas bieži izpaužu Instagram vietnē. Vēl man palīdz celšanās agri no rīta. Darbs sākas astoņos, un man ir ļoti svarīgi, lai pirms darba būtu divas līdz trīs stundas laika – tas ir mans produktīvākais laiks, kas nāk par labu arī labsajūtai.

Tieši šīs rīta stundas ir ļoti būtiskas, lai visa mana diena būtu izdevusies.  Tas ir mans enerģijas laiks, kad rakstu un kārtoju mājas lietas, šajā laikā arī prātā nāk vislabākās idejas.

– Vai tev ir kāds padoms, kā sevi piespiest celties tik agri?

– Galvenais – vakarā laikus doties gulēt tā vietā, lai zombētos pie viedtālruņa. Man ir svarīgi doties pie miera jau pusdesmitos. Protams, ne jau visiem cilvēkiem tieši rīta cēliens ir visproduktīvākais. Citiem tāds laiks ir, piemēram, vēlos vakaros. Tātad – jāieklausās sevī, lai sajustu, kad ir tavs laiks un kā to vislabāk izmantot.

Tāpat arī sportošanas veidi ir tik dažādi – nav obligāti jāiet uz sporta zāli. Iespējams, kādai vairāk piemērota ir nūjošana, dejošana, peldēšana vai vēderdejas – jebkura kustība ir vairāk nekā nekas.

– Kā tev šķiet – vai ir iespējams tā kardināli mainīt dzīvi no jaunā gada?

– Nevajag ieciklēties uz to, ka mainām dzīvi tieši no jaunā gada. Galvenais – darīt to no šā brīža, un nav svarīgi, vai tas ir janvāris vai aprīlis. Mēģinu dzīvot šeit un tagad, šajā brīdī – negaidot, kad pienāks brīvdienas, vasara vai nākamais gads, lai sāktu dzīvot pa īstam.

Un vēl – vienmēr vajag saredzēt sevi ilgtermiņā, atgādināt sev, ka vēlies būt vitāla arī pēc piecpadsmit un divdesmit gadiem.

Man atmiņā palicis trenera reiz teiktais: «Kāpēc tu nemitīgi meklē izaicinājumus vai īstermiņa projektus, lai ātri sasniegtu rezultātus un pēc tam atkristu atpakaļ savās vecajās sliedēs? Darām ilgtermiņā! Ēd to kūku un baudi dzīvi, taču visam jābūt līdzsvarā.» Es patiešām vēlos dzīvot tā, lai arī savos astoņdesmit gados, no rīta pieceļoties, justos spēka pilna, dotos sportot un varētu turpināt baudīt dzīvi veselā ķermenī.

3 svarīgas atziņas

  • Regulāras fiziskās aktivitātes mums ir tikpat nepieciešamas kā ēdiens un ūdens, un gribu, lai arī citi cilvēki to iemācītos saprast.
  • Peldēšana ir viens no veidiem, kas palīdz dažādās sarežģītākās dzīves situācijās, – ja spēj draņķīgā dienā ieiet aukstā ūdenī, pārvarams šķiet arī jebkurš izaicinājums privātajā dzīvē vai darbā, ikviens stress.
  • Neviena diēta ilgtermiņā nestrādās. Esmu atklājusi, ka atslēgvārdi ir: kvalitatīvs miegs, ūdens un veselīga ēšana.

Labs palīgs

«Man jau divus gadus palīdz viedpulkstenis, ko iespējams sinhronizēt ar telefonu. Tas analizē miega ilgumu un kvalitāti un atgādina, ka jāizkustas, īpaši brīžos, kad esmu aizsēdējusies pie datora. Varu uzzināt, cik soļu ikdienā veicu (mans mērķis ir dienā sasniegt 10 000 soļu) un cik minūšu pavadu kustībā (cenšos, lai tās būtu 100 minūtes). Tādi mazie mērķīši un izaicinājumi ļoti palīdz sevi motivēt.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+