Madara Repše: Ārsti teic, ka esmu neiespējams gadījums

Intervija
Gundega Roze
Santa
6. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Andrejs Nikiforovs, stils: Laila Trilopa, grims un matu sakārtojums: Beāte Kudiņa
Mazliet bohēmiska, ar filozofisku skatījumu uz dzīvi un fotomākslinieces ambīcijām. Visbiežāk tērpusies melnās drēbēs, seksīgi blonda, tumši iezīmētām acīm. Ar koķetu smaidu un skaļu uzvārdu. Madara Repše.

Vismaz tādu mēs viņu atceramies. Taču šī ir tikai stāsta viena puse. Smagu veselības problēmu dēļ Madarai daudzus gadus ir bijusi sava slepenā dzīve, par kuras esamību zināja tikai paši tuvākie cilvēki. Tagad, pēc septiņu gadu prombūtnes, viesojoties Latvijā, viņa runā atklātāk nekā jebkad agrāk. Neliels ieskats Gundegas Rozes sarunā ar Madaru Repši, kas lasāma janvāra žurnālā Santa.

Šovasar Madarai apritēja trīsdesmit pieci gadi. Mazā Nīderlandes istabiņā viņa dzīvo kopā ar diviem kaķiem un piepelnās, pārdodot savas fotogrāfijas internetā. Aizvadītā gada nogalē Aspazijas mājā Madara atklāja fotoizstādi Krāsainā pasaule, kas ir kā mīlestības apliecinājums planētas dižajam skaistumam. Latvijā viņa pavadīja nedaudz vairāk kā nedēļu, šajā laikā izdzīvojot spilgtu emociju gammu. Tās bija aizkustinājuma asaras par lielo notikumu, atkalredzēšanās prieks un nesatricināma pārliecība, ka dzīve ir brīnums.

– Mums nebija vienkārši sarunāt intervijas laiku, jo tev nemitīgi ir kāda tikšanās. Kā tu jūties, atbraucot uz Latviju pēc septiņu gadu prombūtnes?

– Viesošanās Latvijā prasa no manis ļoti daudz spēka. Šorīt jau bija tā, ka nevarēju nostāvēt kājās. Domāju, man tev būs jāzvana un jāatvainojas, ka intervija jāatceļ. Bet tad kaut kā saņēmos, un te nu es esmu. 

Jā, es zināju, ka pēc septiņu gadu prombūtnes satikšu savus tuvos cilvēkus, taču nebiju gaidījusi tik milzīgu emociju lavīnu. Tas bija tik pozitīvi. Patiesībā neaptverami. Pilnīga eiforija. Prieks bija ne tik daudz izstādes, kā satikšanās dēļ. Septiņi gadi prom no mājām – tas nav maz.

– Pastāsti, kā tu nonāci līdz savai fotoizstādei? Kad pavasarī uzrunāju tevi intervijai, teici, ka tuvākajā nākotnē pilnīgi noteikti nebūsi Latvijā.

– Sākotnēji bija tikai ideja. Man ir bijušas divas fotoizstādes, bet tas bija sen. Tagad ir pilnīgi cita realitāte. Turklāt esmu no tiem cilvēkiem, kam ir jāstrādā ar savu pašapziņu. Likās – ai, varbūt arī nevajag! Bet tad cilvēki no malas mani mudināja nepadoties. Vajadzēja tikai uzdrošināties mēģināt. Un pilnīgi mistiskā kārtā kopā sanāca entuziastu komanda, kas kā čaklas skudriņas darīja visu iespējamo, lai šī izstāde notiktu. Turklāt Aspazijas mājā – man tas ir ārkārtīgi liels pagodinājums.

Kamēr Latvijā cilvēki nesavtīgi ieguldīja darbu izstādes atklāšanā, es tikmēr biju Nīderlandē – citreiz gultā, citreiz pie galda strādājot. Sākotnēji man pat nebija domas, ka varētu atbraukt uz izstādes atklāšanu.

Fiziski, finansiāli un visādi citādi tas šķita nereāli. Bet tad četras dienas pirms izstādes atklāšanas mammas māsa mani nolika fakta priekšā, pārskaitot naudu aviobiļetēm. «Madara, tev ir jābrauc,» viņa teica. Desmit minūšu laikā jau biju nopirkusi biļetes, vēl īsti neaptverot, kas īsti notiek.

– Minēji, ka ar lielu prieku pēc izstādes atklāšanas presē izlasīji sava tēva Einara Repšes komentāru, kas tevi dziļi aizkustināja. Ko viņš tādu pateica?

– Galvenais, ka viņš ārkārtīgi lepojas ar mani. Tas bija ļoti sirsnīgi. Mūsdienās tik daudzi labi fotografē, bet tētis saka: «Man līdz Madaras talantam vēl tālu…» Tēta vārdi mani patiesi aizkusināja. Nenoliegšu, man viņa novērtējums ir īpaši svarīgs.

Pēc publikācijas izlasīšanas uzreiz zvanīju viņam un gandrīz ar asarām acīs teicu: «Tēt, paldies, nekad neesmu no tevis dzirdējusi tādus vārdus.»

Vēl viņš rakstā teica, ka ar savu ierašanos Latvijā atkal esmu savedusi ģimeni kopā. Jo patiesi uz izstādes atklāšanu ieradās visi mūsu tuvākie radi. Visa ģimene bijām ļoti laimīgi. Ikdienā jau katrs skrienam pa savām darīšanām, katram ir savas problēmas. Pēc izstādes mums tapa arī krāšņa ģimenes kopbilde. Tāda bilde mums nav bijusi ļoti daudzus gadus.

– Jau pirms dažiem gadiem presē parādījās virsraksti par to, ka cīnies ar smagām veselības problēmam.

– Tas viss sākās jau piecpadsmit gadu vecumā. Par to, ka nejūtos īsti labi, biju pateikusi tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Tad sāku skraidīt pie ārstiem un veikt visdažādākās analīzes. Atkal un atkal. Sākumā domāju, ka nevar būt nekas nopietns. Bet rezultātā man kļuva tikai sliktāk. Diemžēl dažās ārstniecības iestādēs man noteica nepareizas diagnozes. Biju iztērējusi pēdējo nopelnīto naudu, cerot, ka stāvoklis uzlabosies. Bija laiks meklēt palīdzību ārpus Latvijas.

Neslēpšu, man gribējās arī pazust no šejienes, jo bija kļuvis grūti dzīvot ar savu uzvārdu. Lai ko darīju, es tāpat biju Repše.

No malas jau cilvēki nezināja, kā man patiesībā iet, biju tikai Einara Repšes meitiņa.

Man tas viss bija par smagu. Bija arī preses uzmanība, un es tiešām no tā ļoti noguru.

– Tad klusā vientulībā pieņēmi lēmumu braukt prom?

– Esmu savādniece, kam patīk būt vienai, tajā pašā laikā nekad neesmu jutusies vientuļa. Man ir fantastiska ģimene. Mēs smejamies, ka esam Adamsu ģimenīte. Mēs tiešām tādi esam – traki, jocīgi, mākslinieciski. Gan no tēta, gan mammas puses.

Vienmēr esmu bijusi atvērta, komunikabla. Esmu cilvēks, kas pulcē ap sevi draugus un ģimeni. Tajā pašā laikā atpūsties varu tikai tad, kad esmu viena. Man ar sevi ir ļoti, ļoti interesanti.

– Kā tu nokļuvi Nīderlandē?

– Pirms tam vairākus gadus dzīvoju Āfrikā, darbojoties labdarības organizācijā Global H20. Tad radās iespēja apciemot draugus Nīderlandē. Domāju, pie viena pagūšu apmeklēt arī ārstus, varbūt beidzot manām veselības problēmām atradīsies kāds risinājums. Tā es aizbraucu, plānodama Nīderlandē būt tikai mēnesi. Bet, tiklīdz nokļuvu pie ārstiem, man precīzi tika noteiktas visas diagnozes. Tālākie notikumi risinājās ļoti strauji, bija steidzami jāreaģē, jo vairs nevarēja gaidīt.

– Vai varu lūgt izskaidrot, kas īsti tev kaiš?

– Ārsti teic, ka esmu neiespējamais gadījums. Jo – kā tā var būt, ka vienam cilvēkam ir tik daudz diagnožu? Kad man kāds pajautā, kāda ir mana diagnoze, dažkārt atbildu ar pretjautājumu: «Klau, bet kā būtu dzīvot ar deviņām diagnozēm?»

Tāds vienkārši ir mans individuālais gadījums. Tā ir mana oganisma īpatnība, patoloģija. Es arī pati neticēju, ka vienam cilvēkam var būt vienlaikus tik daudzas kaites, bet acīmredzot tāda esmu piedzimusi.

Mans zarnu trakts ir nepareizi funkcionējošs un beigts. Daļa jau ir izņemta, lāpīta ar svešķermeņiem. Plus man nav nekādu enzīmu, lai sagremotu ēdienu. Gandrīz visi produkti satur kaut ko no tā, kas man ir aizliegts. Tāpēc, lai uzņemtu pārtiku, man visu mūžu būs jāturpina lietot mākslīgos enzīmus. Faktiski ēdiens man ir inde.

Nīderlandē man soli pa solim tika veiktas sešas operācijas. Gribu pateikt, ka es nebūtu tik tālu tikusi bez līdzcilvēku palīdzības. Bija mirklis, kad ārstniecības izmaksas kļuva astronomiskas. Un, tikai pateicoties citu cilvēku palīdzībai, man ir izdevies nomaksāt apdrošināšanu, kas sedz visu man nepieciešamo.

Visu interviju par to, kā Madara vada savas dienas Nīderlandē, par vīriešiem viņas dzīvē, kā arī to, kāpēc bērnība aizvadīta pie vecvecākiem lasi žurnālā Santa:

  • Fotogrāfe, bijušā Ministru prezidenta Einara Repšes meita Madara par cīņu ar smagu slimību, mīlestības sāpēm un fotografēšanu
  • Ceļojums kopā ar vīru: ko tas stāsta par pāra attiecībām?
  • Baletdejotājs Raimonds Martinovs par deju, reliģiju un ideāliem
  • Patiesā cena, ko maksājam par sava lielā sapņa īstenošanu
  • Vai skrējiens pēc perfektas ārienes ir tā vērts?
  • Viesturs Kairišs par dzīves būtiskajiem jautājumiem
  • Maģiskā nama noslēpums – Rīgas cirks
  • Mans stils, mana pārliecība. Spilgtu sieviešu padomi, kā iepirkties un veidot savu garderobi
  • Gada labākie atradumi kosmētikā
Santa nr01

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs