Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
21
-
1
-
1
-
6
-
1
-
1
-
0
-
– Tu saki, neviens nezina, kāda esi patiesībā. Ja tev vajadzētu sevi raksturot, ko tu teiktu?
– Pirmais vārds, kas man nāk prātā, ir puiciska. Zinu, ka manī ir ļoti daudz vīrišķās enerģijas, varbūt tāpēc ne visiem esmu pieņemama. Esmu arī ļoti mātišķa. Domāju, mammas izjūtas manī bijušas jau kopš agras bērnības. Kad man pašai vēl nebija bērnu, pieskatīju māsīcas bērnu. Jau tad jutu – reiz būšu laba mamma. Ceru, ka esmu… Esmu ekstraverts cilvēks, tas nekur nepazūd. Kādreiz biju pat ļoti skaļa. Taču nu esmu kļuvusi daudz klusāka, iemācījusies paklusēt. Nenoliegšu, man tas bijis grūti, jo ne vienmēr māku turēt muti, kad to vajadzētu. Mēģinu mācīties būt labāka, lai maniem bērniem būtu labs priekšstats par savu mammu. Viņu viedoklis ir vienīgais, kas mani uztrauc.
– Tu teici: puiciska. Kādas vīrišķās īpašības tevī dominē?
– Drīzāk nevis īpašības, bet vīrišķa domāšana. Man vienmēr bijis grūti komunicēt ar sievietēm, daudz vieglāk runāt ar vīriešiem. Nekad neesmu alkusi pēc tādas meiteņu būšanas – kopā braukt iepirkties vai rīkot meiteņu vakarus. Tas absolūti nav mans. Nesen runāju ar vienu no savām divām tuvajām draudzenēm, un konstatējām, ka draudzenes – izņemot tās divas visīstākās, kas ar mani ir jau gadiem, – arī var mainīties. Vienas, tad atkal citas… Nepārdzīvoju, ja man draudzeņu nav. Varu cilvēkus diezgan vienkārši palaist vaļā. Tas, ka neturu ļaunu prātu, man arī liekas tāda vīrišķīga īpašība. Sievietes parasti analizē, preparē… Es tā nedaru. Man ir tā: vai nu ir, vai nu nav. Ja kaut kas nav, ejam katrs savu ceļu.
– Pieminēji priekšstatus par tevi. Kā izjūti savu pieaugšanu un ceļu no ballīšu karalienes pie mātišķuma?
– Šis jautājums man tā ir apnicis! Līdz vēmienam! Man ir sajūta, it kā es būtu izdarījusi kādu noziegumu, it kā būtu sēdējusi cietumā. Vai tiešām tas ir tik svarīgi, ka katru reizi jāuzsver? Tas taču bija pirms desmit gadiem. Un? Ko es varu izdarīt, ka tā bija? Tas vienkārši vairs nav būtiski.
– Tava reakcija liecina, ka šis tomēr ir jūtīgs punkts. Tev sāp pagātnes uzliktais zīmogs?
– Nu, jā, droši vien. Tas joprojām tiek pieminēts tieši presē, jo uz ielas jau man neviens to nesaka, arī mani tuvinieki to nepiemin. Kad vispār mani pēdējo reizi kāds ballītē ir redzējis… Uzskatu, ka tā vairs nav mana problēma, tā ir sabiedrības problēma, ka viņi redz tikai šablonus. Diemžēl mēs šobrīd dzīvojam šablonu pasaulē, viss, kas notiek, ir Instagram un Facebook. Dzīvojam pēc iedomātām ideālām vērtībām, kas patiesībā nav ideālas. Acu priekšā ar savu izskatu stāv Kardašjana, un cilvēki skrien viņai pakaļ, dzīvo kā viņa, it kā tā tam būtu jābūt.
Tāpat redzu – daudzi Instagram liek savu laimīgo ģimeņu foto. Bet daudziem ģimenē nekas nav kārtībā. Tāda fake news pasaule…
– Varbūt baidāmies no izgāšanās, baidāmies nebūt ideāli?
– Tāda ir cilvēka daba – skriet līdzi citiem, izlikties labākam. Ar sociālajiem medijiem, glancētajiem žurnāliem tiek rādīti ideāli cilvēki, ideālas mājas. Ja tev kas tāds daudzas reizes dienā slīd gar acīm, tu negribot pieņem, ka tas ir ideāls. Taču skaidrs, ka tādi jau cilvēki nav. Viņiem ir problēmas, sāpes un vēl daudz kas. Uzskatu, ka vienīgie patiesie cilvēki pasaulē ir bērni. Viņi ir svēti, jo viņiem nav izdomāta ideāla, kam līdzināties. Jā, varbūt viņš grib būt kā mamma vai tētis, bet tas ir pilnīgi citādā aspektā. Bērns ir patiess, īsts un neseko nekam citam kā vien savai sirdij. Paldies Dievam, mani bērni vēl nav izauguši no svētuma perioda. Protams, vecākajam puikam jau parādās intereses, kas man liek krist panikā, piemēram, telefons. Virtuālā realitāte, caur kuru viņš atdalās no savas bērnības pasaulītes. Mēģinām saviem bērniem dot tādu bērnību, kas atmiņā iespiedīsies dziļāk nekā virtuālā realitāte. Manas māsas ģimenei ir lauki, un gandrīz visu vasaru pavadām tur. Telefoni tiek nolikti, ir tikai zaļa zāle, dīķis, vardes, govis un vistas. Lūk, tās būs viņu īstās bērnības atmiņas! Viņi nekad dzīvē neatcerēsies, kādu spēli spēlējušitelefonā, bet izjūtas, kādas piedzīvojuši laukos, viņos paliks uz mūžu. Mēģinām ielikt savos bērnos, ka tieši tā ir īstā pasaule – kur līst lietus, spīd saule un kur blakus ir tavi cilvēki. Īstenībā tas ir diezgan liels darbs, jo vieglāk jau viņam iespiest rokās telefonu.
– Juti, kad sāka deldēties tavs svētums?
– Tas taču bija tik sen… Apmēram četrpadsmit gadu vecumā. Reizē tā bija atdalīšanās no vecākiem. Atceros, tolaik iet kopā ar mammu un tēti pusdienās likās šausmas. Man ir ļoti forši vecāki – tēta gan vairs nav –, un es zinu, ka vienmēr esmu viņus mīlējusi. Nekad nav bijis tā, ka man viņi nepatiktu vai mums būtu ļoti sliktas attiecības. Vienkārši tobrīd likās, ka nav cool būt kopā ar vecākiem. Tagad tas, protams, šķiet absurdi. Ļoti gribas, lai tā nenotiek ar maniem bērniem, lai viņi visu laiku gribētu būt kopā ar mammu. Bet, protams, tas nav iespējams… Domāju, mans lielākais pārbaudījums būs tad, kad notiks atdalīšanās. Zinu, ka man būs ļoti grūti. Šovasar dēls devās uz savu pirmo nometni, kas ilga piecas dienas, un man jau likās, ka tas ir kaut kāds kosmoss. Negulēju nakti, domādama, kur viņš ir un kā jūtas. Kā jau pirmajā nometnē, kur jāpaliek arī pa nakti, dēlam sāpēja sirsniņa. Un es nezinu, kuram tā sāpēja vairāk – man vai viņam. Laiks tik ātri skrien, dēls jau ir liels, ar katru dienu kļūst arvien lielāks, un viņam parādās savas darīšanas. Grūti samierināties.
– Bet dzīvē jau ar daudz ko jāsamierinās…
– Tieši nesen par šo jautājumu runāju ar mammu. Nospriedām, ka dzīve ir liela pieņemšana. Tev ir jāpieņem, ka tavi bērni izaugs, ka tu kādā brīdī paliksi viens, ka tavi vecāki nomirs. Jāpieņem, ka tu vienmēr nebūsi jauns un skaists, ka tev parādīsies pirmās krunkas… Gribi vai negribi, tā vienkārši notiks. Mana tēta vairs nav, arī mamma kļūst vecāka. Man vairs nav neviena vecvecāka. Dzīve iet savu dabisko ceļu, bet apjaust to sāc tikai ap trīsdesmit gadu vecumu. Šobrīd nezinu, kā ar to tikšu galā. Tu izdomā fantomu, kādai vajadzētu būt tavai dzīvei, taču tā izvēršas pavisam citādi. Manā dzīvē, paldies Dievam, viss ir kārtībā, taču tu nekad nezini, kas notiks nākamajā brīdī. Vai nomirs kāds cilvēks, vai sekos kāds bēdīgs notikums… Kas tāds, ko nemaz nevari iedomāties un tam sagatavoties. Lai cik banāli izklausītos, tas ir īstais iemesls, kāpēc katra diena jādzīvo kā pēdējā. Liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka tiešām tā arī daru.
Lai cik laba vai slikta bijusi diena, novērtēju, kas man ir, un pasakos Dievam.
– Pieminēji tēva aiziešanu. Tu biji tēta meita?
– Jā, es biju tēta meita. Varbūt pēdējos gados mums nebija labākās attiecības. Taču šis ir pārāk personīgs jautājums, kuru vēl neesmu gatava apspriest. Galvenais ir tas, ka šis cilvēks deva vienu daļu manas dzīvības. Viņu vienmēr atcerēšos tikai ar labu, un manasatmiņas būs gaišas. Atceros, mammai bija trīsdesmit astoņi gadi, kad nomira viņas tēvs, un mamma toreiz sacīja – ļoti negodīgi, ka viņai, tik jaunai sievietei, aiziet tētis. Man bija trīsdesmit gadu, kad aizgāja manējais… Man arī liekas, ka mums kopā tika atvēlēts pārāk īss laiks. Taču tāpat par to visu domāju gaiši, jo skaidri zinu, ka tur viņam tiešām ir daudz labāk.
– Juris Rubenis izteicās: ja neatrisinām bērnībā sāpējušos jautājumus, tie mums visu mūžu velkas līdzi kā tāda smaga ķēde ap kāju. Tu esi atrisinājusi?
– Vēl ne, taču es ar to strādāju. Laikam lieku visus citus pirms sevis – bērnus, vīru, mammu, māsu un suni. Par sevi domāju – ai, būs jau labi! Tikai tad, kad vienu dienu fiziski kļūst slikti, saproti – nē, laikam tomēr jāparūpējas arī par sevi. Eju uz terapiju, mazliet citādu nekā psihoterapija. Esmu atradusi cilvēku, ar ko runāt, un man tas tiešām ļoti palīdz. Šis cilvēks man māca meditāciju, māca iepazīt sevi. Jā, tas ir grūti, jo nav nekā pretīgāka un sāpīgāka kā rakāties sevī. Taču bez tā nevar, tas ir vajadzīgs. Kad sāc visu šķetināt, saproti, cik liels un komplicēts mudžeklis tu esi bijusi. Un cik liela ir bijusi vajadzība atšķetināties.
– Tu daudz runā par bērniem. Saka, ka bērnu dzimšana pietuvina tam īpašajam lokam, kurā savulaik iekļāvusies mamma, vecmāmiņa un pārējās dzimtas sievietes.
– Jā, man šāda izjūta ir ļoti bieži. Taču reizē arī šķiet negodīgi par to runāt, jo man ir bijusi iespēja kļūt par mammu, bet daudzām sievietēm šādas iespējas nav. Traģiski, ja nav iespējas tikt pie bērniem. Jo mana dzīve sākās tieši ar viņu dzimšanu. Nezinu, ko es darītu bez bērniem. Man ir sajūta, ka starp manu dzīvi bez viņiem un tagadējo ir siena. Un īstā dzīve ir tikai šajā pusē. Ja tā rēķina… Man ir baigi īsā dzīve. Tikai septiņi gadi (iesmejas). Man ir draudzene, kam ir divi maģistra grādi. Kad pirms laika satikāmies, viņa gaidīja bērniņu, kam tūlīt, tūlīt bija jānāk pasaulē. Toreiz draudzene stāstīja par stresu, negulētām naktīm maģistra darba dēļ. Viņai vēl nekad dzīvē neesot bijis tik liela stresa. Teicu: «Gribi, es izstāstīšu, kas ir stress?» Un pastāstīju par mūsu situāciju – bērnam radās veselības problēmas, kuru dēļ trīs reizes bija jāoperē kāja. Lūk, tur gan bija ļoti daudz pārdzīvojumu, stresa! Nesen sazvanījāmies, un draudzene teica: «Tikai tagad saprotu, par ko tu runāji.» Kad bērnu nav, ir dažādas situācijas – veselības problēmas, nepatikšanas darbā, vēl kaut kas. Bet tad, kad tu esi atbildīgs par dzīvību… Tas ir kaut kas tik augsts… Lielākais, kas ar tevi var notikt. Manuprāt, nav nekā augstāka kā kļūt par māti.
– Runāji par stresu bērna slimības dēļ. Bet lielākais pārdzīvojums droši vien bija tad, kad dzima tavs pirmais bērniņš. Tas notika priekšlaikus.
– Kad piedzimst bērns, tas tevi aizved miljons gaismas gadu attālumā no tavas iepriekšējās dzīves. Tava pasaule sāk griezties uz otru pusi. Ja vēl notiek kā manā gadījumā, kad bērniņš dzimst priekšlaikus un rodas veselības problēmas… Emīls piedzima ļoti maziņš – tikai mazliet vairāk nekā divus kilogramus smags, ar dažādām veselības problēmām. Tikai pēc gada, varbūt mazliet vairāk beidzot varēju uzelpot, jo zināju, ka viss ar viņu būs kārtībā. Līdz tam… Tas bija briesmīgs laiks. Gan tāpēc, ka problēmu patiešām bija ļoti daudz, gan arī tāpēc, ka sabruka ilūzijas, sapņi, ko biju uzbūvējusi. Domāju, tas ir iemesls, kāpēc daudzām māmiņām pēc dzemdībām rodas depresija, – tu uzbūvē sev skaistu stāstu, sapērc skaistas sedziņas, drēbītes, taču nekas nenotiek, kā plānots. Viņš piedzima ar ķeizargriezienu, pēc dzimšanas nevarēju būt kopā ar viņu, nevarēju barot ar krūti…
Tiesa, pēc pirmā bērna dzimšanas man nekādas depresijas nebija. Tikai izmisums par to, ka bērns kliedz un es nesaprotu, vai un kas viņam sāp, un vienkārši neprotu ar viņu apieties.
Tu esi atbildīga par dzīvību! Un kā māte vienmēr būsi atbildīgāka, jo šo dzīvību esi devusi. Tad vienkārši kā dzīvnieks – ziloņmāte vai žirafes māte – ieklausies savos instinktos un darbojies. Ar otro bērnu bija pavisam citādi, nebiju mierā ar sevi. Ļoti pieņēmos svarā, trīsdesmit kilogramu. Un man šķita, ka viss ir slikti. Nevienu negribēju redzēt un ļoti, ļoti baidījos, ka atkal notiks kas slikts. Citādi bija ar trešo bērnu. Visu tvēru mierīgāk un sāku baudīt notiekošo. Paldies Dievam, mūsu bērns ir kā tāds eņģelis zemes virsū – ļoti mierīga, nosvērta. Beidzot tu zini, ko darīt, ja bērnam kas sāp, un vari baudīt to, ka viņš tev ir. Amerikāņi teiktu – tāds flow. Tāpēc jau laikam trešie bērni izaug vissakarīgākie (smejas).
– Nav tā, ka esi pieņēmusi lomu – es nekas neesmu, tikai mamma?
– Tā es gluži negribētu teikt. Labi jūtos savā ādā, man ir ne tikai mammas loma, bet arī dažādi plāni nākotnei. Viens pat ir grandiozs. Bet, kamēr nav noticis, negribu stāstīt. Varu tikai pateikt, ka mani plāni ir saistīti ar ēdināšanu, gribu arī mācīties šajā jomā. Esmu kaislīga pavāre, un mana dzīve noteikti ies rokrokā ar šo aizraušanos. Jau pēc otrā bērna man bija lieli plāni, taču viss ievirzījās mazliet citādi, turklāt pieteicās trešais bērniņš. Nedaudz toreiz pārdzīvoju. Taču labi zinu – ja es būtu īstenojusi savas ieceres, man būtu grūti saņemties trešajam bērnam. Tagad ir ļoti labi – trīs bērni un padarīta darba sajūta. Zinu, ka viss būs kārtībā arī ar sevis realizēšanu. Vai man būs grūti izkāpt no savas komforta zonas? Jā. Pašlaik jūtos ļoti ērti: man ir mājas, bērni, manas ikdienas lietas… Ir forši būt mammai, bet nav tā, ka gribas būt tikai tai. Vecākajam dēlam dārziņā Māmiņdienā bija jāraksta, ko mamma dara. Viņš rakstīja – iet uz treniņu, uz darbiņu. Viņš iedomājas – ja mamma iziet no mājas, lai dotos uz treniņu, tad tas ir viņas darbs. Negribas, lai mani bērni domā, ka esmu tikai mamma. Vēl pierādīšu, ka esmu arī kaut kas cits. Tagad dzīvoju tikai bērniem, bet drīzumā gribu sākt dzīvot arī sev. Lai būtu mierā ar sevi.
– Kad ar Andri precējāties, kādā laikrakstā bija rakstīts – varētu domāt, ka Madara prec Andri naudas dēļ. Taču šī teorija izgāžoties, jo arī tavs tēvs ir gana turīgs un naudu tev nevajag. Kāpēc tev bija svarīgi apprecēties?
– Lai arī mani vecāki izšķīrās, man tika iemācīts uzskats par laulību kā vērtību, jo viņi bija precējušies vairāk nekā divdesmit gadu. Uzskatu, ja cilvēki grib būt kopā, ir jāprecas. Saka, ka vārdam ir spēks. Man gadījies pateikt gan labas, gan sliktas lietas un piedzīvot, ka tās piepildās. Arī laulība ir vārds – jāvārds, kam ir spēks, un tāpēc tas ir nozīmīgs. Neuzskatu, ka laulība ir tikai papīrs. Gribu mācīt saviem bērniem, ka tas nav tikai papīrs. Tas ir solījums. Gribētos, lai viņiem ir tā: ja precas, tad uz mūžu. Protams, dzīve ir dzīve, visādi var gadīties. Bet vismaz tajā brīdī, kad precies, tev jābūt pārliecinātam.
– Tu jau neprecēji tikai vīrieti, tu precēji arī zvaigzni. Vēl viens stereotips, kas tev droši vien vilkās līdzi…
– Zvaigzne vai nezvaigzne, man viņš ir Andža no Purčika. Nopietni. Es viņu redzu pilnīgi citādu, es viņu redzu ārpus basketbola. Turklāt viņš jau vairs nespēlē. Un arī tad, kad spēlēja… Viņš ir mans vīrs un manu bērnu tēvs, līdzcilvēks, ar kuru esmu kopā katru dienu. Kuram es mazgāju zeķes, kurš zina visu par mani un par kuru visu zinu es. Viņš ir mans labākais draugs un mans mīļākais. Domāju, es mazliet izdzinu no viņa zvaigznes statusu, es piezemēju viņu, viņš – mani.
Kad satikāmies, mums abiem galvā bija dullums un mēs viens otru tā forši piespiedām pie zemes, likām paskatīties uz pasauli no citas puses. Mēs bijām tādi paļci vejerom*.
Man šķita, ka es visu varu un ka man jūra ir līdz ceļiem, un viņam, šķiet, bija tāpat. Un viņam jau tā arī bija. Atklājās, cik foršs džeks viņš ir īstenībā. Kad pieteicās bērns, vispār viss mainījās. Tad arī kopā izaugām. Kad ieraudzīju, cik labs tētis ir Andris… Rūpes par bērniem viņš nekad nav uzvēlis man vienai, vienmēr bijis blakus un palīdzējis. Cilvēki, kas Andri pazīst, zina, cik vienkāršs un sirsnīgs viņš ir. Kas Andri nepazīst, to nezina, jo viņš jau nerunā. Viņš arī nesniedz intervijas, vispār nevienu. Tā ir viņa izvēle, un es to respektēju.
– Daudziem, kam ir statuss un nauda, proporcionāli popularitātei un naudas daudzumam samazinās draugu skaits.
– Andra draugu loks ir mainījies. Viņš dzīvē daudzkārt aplauzies un vīlies, jo ar naudas būšanu gājis visādi. Tomēr draugu kodols palicis – tie ir džeki, kas atļāvušies pateikt visu, ko domā, jo viņiem ir pilnīgi vienalga, kas viņš ir. Viņiem mans vīrs vienmēr bijis un joprojām ir Andža, ar kuru viņi bijuši kopā kopš pirmās klases. Nav vajadzīgs, lai blakus ir daudz cilvēku, bet lai tie, kas ir, ir īsti un patiesi draugi.
– Pieminēji naudu. Kad tās nav, ir grūti. Tomēr no tevis sacītā saprotu – arī tad, kad tās ir pietiekami daudz, nav viegli.
– Skaudību esam ļoti izjutuši. Tos, kuriem skauž, jau pazīstu pa gabalu. Varbūt tāpēc, ka tētim bija nauda, esmu iemācījusies skaudīgus cilvēkus neturēt savu draugu lokā un izvairīties no tādiem. Taču skaudība jau nav saistīta tikai ar naudu, skaust var par visu. Par to, ka tev ir zilas acis, foršs darbs… To visu redzot, piedzīvojot, man uzaugusi bieza āda. Tāpēc mūsu draugu loks ir ļoti ierobežots. Dvēseliskā līmenī tiek pielaists retais.Bet tie visi ir labi cilvēki. Reizēm cilvēki skauž neapzināti, jo vienkārši ir gaudotāji pēc dabas. Bet man riebjas, ja cilvēki čīkst un žēlojas. Ja tev ir slikti, tad ej un dari kaut ko! Ja tev nepatīk sava dzīve, tad maini to! Jā, es saprotu, man var pateikt: «Tev jau viegli runāt!» Bet zinu – ja vīrs mani pamestu, es nesēdētu un nebimbātu. Iešu, meklēšu darbu, kaut vai grīdas mazgāšu. Zinu, ka vienmēr būšu cīnītāja.
– Reiz izteicies, ka neviens nezina, cik patiesībā grūti būt basketbolista sievai. Kādas grūtības kopā esat pārvarējuši?
– Grūtības ir ne tikai basketbolistu ģimenēs, arī jebkurā citā. Tāds ir katras sievas darbs – būt blakus savam vīrietim visās grūtībās neatkarīgi no tā, vai viņš ir sportists vai nav, ir bagāts vai ne. Svarīgi, lai tu viņu atbalstītu tad, kad tas nepieciešams. Nezinu, vai man tas izdevies, tas jāprasa Andrim, bet ļoti ceru, ka ir. Grūtākais laiks bija Andra pēdējie divi gadi basketbolā, arī aiziešana no sporta. Kad viņam negāja basketbolā, bija daudz spekulāciju par to, ka es esmu vainīga. Nogulēta roka un tā… Tad arī sāku sev jautāt: varbūt tiešām esmu vainīga, jo pirms manis viņam gāja labāk? Taču man negribētos tā domāt. Dzīve nav nekāds rožu lauks, un jāpieņem, ka tajā ir gan melnās, gan baltās strīpas. Ne jau tikai es esmu atbalstījusi Andri, arī viņš mani. Bijuši dažādi grūti brīži – aizgāja mana omamma, tad vecmāmiņa, vectētiņš. Tad mans tētis… Savā dzīvē esmu bijusi daudzās bērēs. Pavisam kādās piecpadsmit. Ir kāds čalis, pie kura vienmēr pasūtu bēru vainagus. Kārtējo reizi mani ieraugot, viņš reiz teica: «Lūdzu, saki, ka šoreiz ej uz kāzām!» Diemžēl ne… Tāpat bijuši psiholoģiski grūti brīži, kas saistīti ar bērniņa piedzimšanu, arī pieminētā pēcdzemdību depresija ar otro bērnu. Un Andris vienmēr man bijis blakus un atbalstījis. Varbūt cits vīrietis būtu piecēlies un aizgājis, jo vispār esmu smaga rakstura cilvēks. Bet ne viņš… Vīrs gan reizēm smejoties saka – nesaprotot, ko dara kopā ar mani. Bet viņš paliek, un arī es palieku. Viņš jau arī nav nekāds vieglais…
– Pašlaik tu esi mierā ar sevi?
– Šodien esmu. Bet nezinu, kā būs rīt. Tas ir ļoti mainīgi. Saistībā ar veselības problēmām un visiem iekšējiem mudžekļiem, par kuriem runājām, pavasarī man bija ļoti grūts periods. Tad nebiju mierā ar sevi. Bet tagad, pēc tik skaistas vasaras, atkal šķiet – viss ir kārtībā. Tad nobīstos no savas laimes, un cilvēka stulbā daba atkal sāk urdīt: varbūt nemaz nav tik labi? Taču ir, es zinu, ka ir.
