Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Divatā ar Rīgu
Ar savu sunīti Labradoras retrīveru Rīgu Līga ir kopā jau trīs gadus. Sākumā viņām bija kopā jāpastrādā, tad jānokārto eksāmens, lai pierādītu, ka Rīga saimnieci saprot un klausa. Suņa pavadoņa apmācīšana ir ilga, nopietna un dārga, un Latvijā joprojām ir tikai 14 tādi suņi. Kad notika pirmā nopietnā satikšanās ar Rīgu, viņas kopā ar kinologu devās uz Centrālo staciju, apsēdās uz soliņa pie Jūrmalas vilcienu perona, un – sune nolika Līgai galvu uz ceļgala. Pieņēma.
Kad Rīgai uzlikti darba iemauktiņi un Līga dodas ielās, citi vairs nedrīkst suni uzrunāt vai paijāt. Viņa ir darbā un nedrīkst zaudēt koncentrēšanos.
Viņām abām ir sava slepenā valoda – somu. Kinoloģe ieteica izvēlēties neitrālu valodu, jo citiem nav jāzina, kurp Līga dodas.
Agrāk Līga staigāja ar balto spieķi, lai gan Latvijā daudzi neredzīgie no tā kaunas. Melnās brillītes? Tās nēsā vizuālo defektu maskēšanai, kāpēc tādas būtu jānēsā, ja redzamu defektu nav?
Par savu suni viņa izcīnījusi arī cīņu, kad reiz apsargs gribējis to izraidīt no lielveikala, lai gan likums suņiem pavadoņiem ļauj kopā ar saimnieku uzturēties arī lielveikalos. «Tie, kas ikdienā visvairāk nodara pāri cilvēkiem ar invaliditāti, jau nav nekādi bandīti un noziedznieki, nē, tie ir kārtīgie, pareizie pilsoņi. Tie, kuri skrien sūdzēties, ja veikalā ienācis neredzīgais ar suni un vēl bez uzpurņa!» Līga tagad pavīpsnā. Reizēm viņa mēdz lietas saukt īstajos vārdos arī asāk: «Tas ir mans protests pret to pielaizīto un pareizo. Tieši pareizums reizēm mēdz būt ārišķība. Ja vajag, es nebaidos arī no vārda kroplis. Reizēm gribas ieiet veikalā ar uzrakstu uz T krekla: «Kropļiem veicī ņe… līst!»
Kā Līga orientējas, kad rokās nav suņa pavadiņas? Mājās ir viegli, jo viss pazīstams, bet svešā telpā ir jāpadomā un jāpataustās. Orientēties palīdz akustika, brīžiem šķietot, ka ejot telpas sajūta atrodas kaut kur uz spranda. Līga vēl tagad atceras, kā bija, kad pēc auss iekaisuma nācās no ārsta atgriezties mājās ar vati ausī. Toreiz licies, ka puses no viņas vienkārši nav.
Vadot biedrību Redzi mani, Līgai nākas daudz saskarties ar citu neredzīgo problēmām. Piemēram, šovasar biedrības rīkotajā nometnē tēma bija komunikācija. Cilvēkam no malas grūti iedomāties tās daudzās mazās nianses, kuru komunikācijā pietrūkst neredzīgam cilvēkam, – sarunbiedra žesti, mīmika… Reizēm gadoties turpināt sarunu ar tukšu gaisu, jo otrs cilvēks ir jau aizgājis vai aizgriezies, aizmirstot par to pabrīdināt. Turklāt redzīgajiem nav viegli aptvert, ka viņu seju jau neredz un neatpazīst. Neredzīgie citus atpazīst pēc balss, reizēm arī pēc smaržas.
«Taču dzīvē ne viss ir tā, kā izskatās. No vienas puses, neredzēšana ir liels informācijas zudums. No otras – nav arī tās mānīgās informācijas. Un pēc tās palikušās – daļējās – reizēm pat vieglāk saprast, kāds patiesībā ir tas otrs cilvēks!» Līga nekad nečinkst par savu nevarēšanu, tikai reizēm dusmojas par apkārtējo attieksmi: «Līdz šim visgrūtākais man ir bijis tikt galā ar citu aizspriedumiem. Pārējais ir tehnikas jautājums.»
