Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Vijole pēc dzirdes
Mazajai Līgai izdevās izvairīties no citu vājredzīgo bērnu likteņa – tikt izolētai no ģimenes un nonākt speciālajā Strazdumuižas internātskolā, mamma tam nepiekrita un meitu paturēja parastā skolā Pāvilostā.
«Iešana parastā skolā tolaik tika uztverta kā tāda protesta forma,» Līga pasmaida. «Bet mani vecāki zināja, ka arī parastā skolā labi tieku ar visu galā, tāpēc neredzēja jēgu sūtīt mani citur. Tolaik vēl varēju daudzmaz normāli lasīt un no pirmā sola redzēju tāfeli. Protams, daudziem Strazdumuižas speciālā skola ir ļoti daudz palīdzējusi, tā ir laba skola.
Bet tieši tās uzspiešana var radīt nevajadzīgu barjeru, tāpēc vienmēr jāizvērtē, vai konkrētajam cilvēkam tādu skolu vajag. Bērnam nav jājūtas tā, ka ar viņu kaut kas ir slikti. Arī bērns ar invaliditāti grib dejot, dziedāt, zīmēt – normālas lietas, kas patīk visiem bērniem. Cits jautājums – kas viņam sanāk labāk vai sliktāk. Bet tas, kā var nodarīt bērnam pāri aiz neapdomības, ir graujoši.»
Pāvilostā Līga vidusskolu pabeidza ar augstāko vidējo atzīmi klasē – vienkārši stundās viņa ar savu ļoti trenēto dzirdi vērīgi klausījās, bet mājās pildīja tikai rakstu darbus. Tiesa, mācoties vidusskolā, avīzes jau bija jālasa ar palielināmo stiklu.
Līgas mamma bija mūzikas skolotāja, un Līga teju uzauga solfedžo klasē. Vēlāk viņai ļoti palaimējās, jo skolotāja Dace Bērzniece bija ar mieru pamēģināt kaut ko ārpus ierastā un Līgai, kura notis neredzēja, iemācīja spēlēt pēc dzirdes – nospēlē priekšā gabaliņu, un meitene atkārto.
Skolas laikā Līgu sūtīja uz olimpiādēm matemātikā un ķīmijā, un viņa drīz saprata, ka jāmērķē uz eksaktajām zinātnēm. «Tas mums ir ģimenē – mans tēvs ir hidrotehnikas inženieris, viņa māsa – pārtikas tehnoloģe, abi vecvecāki no mammas puses ir agronomi,» stāsta Līga.
Praktiskos eksaktos priekšmetus, piemēram, ķīmiju, gan viņa nevarēja studēt, jo nespētu paveikt laboratorijas darbus, tāpēc izvēlējās studēt Sabiedrības veselības fakultātē Stradiņa universitātē. Bijusi doma arī par psiholoģiju, taču Līga smejoties atzīstas, ka baidījusies būt pārāk dusmīga psiholoģe – zinot, ko nozīmē invaliditāte, bieži esot jādusmojas par veseliem cilvēkiem, kuri tikai činkst un neko nedara.
Augstskolā vairs nekas nebija viegli. Nācās aizņemties pierakstus no kursabiedriem, jo pasniedzēja rādītos attēlus viņa neredzēja. Turklāt negribējās citiem daudz stāstīt par savu invaliditāti, Līgai bijusi sajūta, ka var sagaidīt pretī arī pamatīgu neizpratni – sak, ko tu te vispār dari? Jo invalīdu integrāciju tolaik vēl uztvēra ļoti formāli.
Darbs biedrībā Redzi mani Līgai šķiet ļoti interesants, un tur ļoti noder viņas izglītība. Sākumā pamatīgs izaicinājums licies mentores darbs citiem cilvēkiem ar invaliditāti, bet tagad viņa atzīst, ka tas sniedz tiešām lielu gandarījumu – kādam palīdzēt ieraudzīt gaismu un jēgu dzīvē.
Intervijas turpinājums:
