Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
«Oi, ļoti sļikti!»
Patlaban Līga ne tikai audzina mazo Emīlu, kuram novembrī būs divi gadi, bet arī vada biedrību Redzi mani un kā sociālā mentore māca citus neredzīgos. Viņa apguvusi arī masieres profesiju, lai gan tajā vairs nestrādā. Savulaik pabeigusi kosmētiskās masāžas, pēc tam arī medicīniskās masāžas kursus, pusotru gadu strādājusi par masieri. Bet paralēli bija sācies darbs biedrībā, un visbeidzot to jau vairs nevarēja apvienot. Pēc grūtniecības arī sākušas tirpt rokas, tāpēc masieres darbs jau vairs nav arī iespējams.
Problēmas ar redzi sākās jau drīz pēc tam, kad Līga nāca pasaulē. Pieaugušie drīz vien pamanīja mazās slikto redzi. Vēlāk noskaidrojās arī diagnoze: iedzimta visai reta slimība – pārmantotā tīklenes distrofija. Progresējoša. «Tevi es redzu kā miglainu tēlu, kā plankumu uz gaišo durvju fona!» Līga atzīstas.
Vecāki atceras, kā brīnījušies, kāpēc mazā Līga tik neatlaidīgi visur skatās uz spuldzītēm. Tik neatlaidīgi, ka pat iesaukta par mazo elektriķi.
Varbūt tas jau bija saistīts ar redzes problēmām, kas pamazām atklājās. Sešu, septiņu gadu vecumā nāca arī pieredze, kas atstāja pamatīgu emocionālu traumu. Stradiņa slimnīcā bija jāveic izmeklējums, kura laikā ar elektrisko impulsu braukā pa plakstiņu. Varbūt bija uzlikts bērnam pārāk spēcīgs impulss, bet tas bijis tik sāpīgi, ka Līga skaļi raudājusi, bet ārste viņu kauninājusi. Kad aparāts izdrukājis izmeklējumu rezultātus, Līga prasījusi dakterei, vai tie ir labi. Atbilde bijusi: «Oi, sļikti. Ļoti sļikti.»
Pēc tam nākušas arī citas nepatīkamas pieredzes – ar ārstiem, kas diagnozei vienkārši neticēja vai neticēja, ka tā ir ģenētiski pārmantota slimība. Psiholoģiski grūti bijis arī tas, ka meiteni vadāja pie ārstiem un cerēja, ka kļūs labāk arī tad, kad jau bija skaidrs, ka nekas labāk kļūt nevar.
Kā jutās Līgas mamma? «Viņai tas bija liels trieciens. Tie bija astoņdesmitie gadi, es izskatījos vesela, neviens īsti neticēja. Mammai bija grūti pieņemt, ka man neko – tiešām neko – nevar palīdzēt,» atceras Līga. Tagad? Mamma gan pasmejoties, ka Līgu biežāk redz pa televizoru nekā dzīvē, bet citādi joprojām reizēm raud par meitas likteni. Līga bija mammu uzaicinājusi, kad kopā ar vēl divām meitenēm Kaņepes Kultūras centrā bija izveidojušas mazu izrādi par invaliditāti un sievišķību.
Mamma atzinusi, ka bijis gan smieklīgi, gan smagi. Savukārt Līgas tētis, uzzinot par meita slimību, attālinājās no ģimenes un pēc tam aizgāja pavisam. Tagad tēvam ir cita ģimene, taču attiecības sakārtojušās, un Līga viņam dažreiz uztic paauklēt savu dēliņu.
Intervijas turpinājums:
