Kristīne Virsnīte: Esmu piedzīvojusi gan izdegšanu, gan veģetatīvo distoniju

Intervija
Gundega Roze
8. novembris
2 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Foto Liene Pētersone, stils Agija Vismane, grims un matu sakārtojums Kristīne Papša
Satieku TV raidījuma Māmiņu klubs vadītāju KRISTĪNI VIRSNĪTI zīmīgā brīdī – viņa tikko piedzīvojusi savas dzīves lielāko mācībstundu un saka, ka beidzot ir gatava nomest visu lieko, lai varētu elpot brīvi. Viņa neslēpjas aiz dekoratīvām frāzēm un sauc lietas īstajos vārdos, jo vienkārši vairs nav bail būt patiesai. Un vēl Kristīne ir skaisti apņēmusies dzīvot citādi. «Kā bija līdz šim, tā vairs nevar turpināties,» viņa saka. Tagad ir sākusies jauna nodaļa, kurā jāmācās vairāk dzīvot sev.

Kad uzrunāju tevi intervijai, teici, ka tieši šai laikā tev ir lielas pārdomas par dzīvi.
Esmu piedzīvojusi izdegšanu, zinu, ko tas nozīmē. Kad man pirms vairāk nekā gada bija klasiskā izdegšana, es aizgāju no darba un visu vasaru pavadīju Maskavā. Bet es teikšu, ka izdegšana ir pilnīgs sīkums, ja to salīdzina ar manu pēdējo lūzuma punktu.

Kas īsti notika?
Vienu rītu pamodos un secināju, ka man ir notirpusi visa ķermeņa labā puse un es sakarīgi vairs nevaru parunāt. Sapratu, ka tas jau vairs nav sīkums. Esmu daudz lasījusi par insultu un zinu, kādas ir tā pazīmes. Izsaucu ātro palīdzību un nokļuvu slimnīcā. Pirmais, ko man jautāja, – vai man ir bijušas problēmas ar veģetatīvo nervu sistēmu. Jā, man pirms daudziem gadiem ir bijusi veģetatīvā distonija. Es zinu, kas ir antidepresanti. Bet pēdējos gados šķita, ka esmu veiksmīgi tikusi ar šo kaiti galā.

Bet tā jau saka – ja vienreiz tev tas ir bijis, tad kaut kur jau tas paliek. Un sākās mani piedzīvojumi slimnīcā. Man tika veikti visi nepieciešamie izmeklējumi, un rezultāti bija brīnišķīgi. Bet fiziski joprojām jutu, ka viena ķermeņa puse ir notirpusi. Emocionāli manī bija tikai bailes. Es jau pati zināju, ka esmu pārstrādājusies un pārgurusi, ka faktiski tās ir sekas manai izdegšanai. Mana ikdienas slodze ir tik milzīga, ka mani vienkārši vajadzēja nolikt guļus.

Pirmās dienas vakarā pie manis slimnīcā atnāca ārsts un pateica, ka visi izmeklējumi ir labi, bet viņam ļoti nepatīk, ka simptomi nepazūd, un līdz ar to viņam ir aizdomas par kādu ļoti nopietnu diagnozi, tāpēc viņš gribētu, lai man tiktu veikta magnētiskā rezonanse.

Mans prāts bija pilnīgā mutulī. Kā filmā, kas nav par manu dzīvi.

Es, protams, gribēju zināt, kas tā ir par diagnozi. No manis tas arī netika slēpts – aizdomas ir par to, ka tā varot būt multiplā skleroze. Faktiski šo slimību nevar izārstēt, un cilvēks kļūst par invalīdu. Tai brīdī man blakus bija bērni un vīrs. Tās emocijas bija vārdos neaprakstāmas. Mirkli vēlāk vīrs un meita aizgāja pēc automašīnas, bet es ar mazo puiku paliku divatā (Kristīnei ir divi bērni – meita Amēlija, 9 gadi, un divgadīgs dēls Kristaps – red.). Jutu, ka rokas trīc, nevaru paelpot un man nāk virsū histērija. Centos sevi nomierināt ar domu, ka, visticamāk, jau man nav šī diagnoze, bet prāts tāpat cēla trauksmi. Iekāpu mašīnā un sāku šausmīgi raudāt. Vīrs mani mierināja, sakot, ka nekas taču vēl nav zināms, bet es tajā vakarā tā arī nespēju savākties. Tad sākās lielā gaidīšana.

Rezultāts bija jāgaida divas dienas – protams, tas nav daudz, ja salīdzina, ka onkoloģisko slimību gadījumā nākas gaidīt pat vairākas nedēļas. Tā gaidīšana bija pats trakākais. Vienā brīdī sevi pārliecināju, ka ar mani viss ir kārtībā, bet jau nākamajā mirklī google meklētājā skatījos, kādas ir eitanāzijas iespējas Šveicē. Mans prāts bija pilnīgā mutulī. Kā filmā, kas nav par manu dzīvi.

Bet es sev apsolīju vienu – kad pateiks, ka man šīs diagnozes nav, es turpmāk darīšu tikai to, kas man patīk. Es pārstāšu baidīties no jauniem izaicinājumiem. Tā bija ļoti vērtīga mācībstunda. Par laimi, šīs diagnozes man nav, bet esmu apņēmusies dzīvot citādi. Man ir jādzīvo daudz mierīgāk. Jāmācās pateikt nē. Ir jānovērtē sevi, un tas nozīmē, ka arī jāspēj par savu darbu saņemt pienācīgu atalgojumu. Saprotu, ka vairs nevaru skriet par brīvu. Tā jau vienmēr saka: mums te tāds projektiņš, bet budžeta jau nav… Ko tas nozīmē? Ja nav budžeta, tad nav projekta!

Man šķiet, ka mēs dzīvojam tādā mūsdienu vergturībā. Ja vēl vēlies aizbraukt kādā ceļojumā, tad tev ir riktīgi jāvergo. Ir droši vien kāds cilvēks, kas to pašu, ko es daru, spētu paveikt par mazāku samaksu. Un, jā, iespējams, nonāktu turpat, kur es nonācu. Man šķiet, ir ļoti svarīgi pateikt – es nevaru vairs. Es domāju, ka viss rodas no stresa.

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Tagad esi apņēmusies veikt savas dzīves restartu?

Novērtē rakstu

Lasi citur

2 komentāri

Sindija Meluškāne
Pati esmu intervējusi Kristīni žurnālam MANS MAZAIS, un varu tikai piekrist, ka Kristīnes un viņas vīra Kaspara viekāršība, sirsnība un atklātība pilnīgi atbruņo jau no pirmās satikšanās minūtes. Otrā satikšanās jau ir kā ar seniem draugiem. Cilvēki, ar kuriem patīkami satikties un runāt.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs