Kristīne Virsnīte: Esmu piedzīvojusi gan izdegšanu, gan veģetatīvo distoniju

Kā tev šķiet – kāpēc jūs ar vīru izveidojāties kā pāris? Kas jūs satuvināja?

Kā tev šķiet – kāpēc jūs ar vīru izveidojāties kā pāris? Kas jūs satuvināja?
Mēs abi pasauli redzam traki un azartiski. Un tas arī mūs ir savijis kopā. Atceros, es biju astotajā grūtniecības mēnesī, un vīrs man vakarā saka: «Klau, šausmīgi lētas biļetes uz Izraēlu, lidojam?» Un tā mēs nopirkām tās biļetes un tikai pēc tam sākām domāt, vai es vispār varēšu lidot. Mums ir tas trakums, ka varam vienā rītā pamosties un atjēgties sazin kur. Tas laikam ir kopīgais, kā mēs redzam šo pasauli. Mums abiem gribas šo dzīvi izdzīvot ar pilnu jaudu.

Kur tevī tas mežonīgums ir radies?
Mamma arī man to vienmēr prasa. Viņai grūti ar mani gāja. Esmu no laukiem, no Vircavas. Cēlos četros no rīta, lai paspētu izslaukt divas govis un pabarot visus lopus, pēc tam gāju uz skolu. Tā pieredze mani pamatīgi norūdīja, iespējams, tāpēc man nav bail no darba.

Cilvēki ir noguruši no samāksloti laimīgiem cilvēkiem, kuriem viss izdodas.

Citi lasa

Santa.lv

Slavenības

Liene Ušakova ļauj sekot līdzi savām plastiskajām operācijām

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

Bet tevī ir lielpilsētas gars. Pie govīm tu nepaliktu tā vai citādi.
Nē, laukos es nobeigtos. Bet cilvēki ir dažādi. Man bija draudzene, ar kuru nodraudzējos visu bērnību, un mēs atnācām kopā uz Rīgu, bet viņa vēlāk aizgāja atpakaļ uz laukiem. Teica, ka pilsēta nav viņai. Bet man bija pilnīgi otrādi – Rīgā es beidzot jūtos savā elementā. Laukos esmu nodzīvojusi astoņpadsmit gadu, bet sevi uzskatu par pilsētnieci. Kad biju maza, skatījos Panorāmu un zināju, ka gribu strādāt televīzijā, gribu būt kā Arta Andersone.

Tu jau vairākus gadus vadi māmiņu raidījumu. Saki – tā tiešām ir tava tēma?
Patiesībā es vispār neesmu tāda baigā mamma. Ir sievietes, kuras ieraugi un saproti – lūk, viņa ir mamma ar lielo burtu! Viņa ķer kaifu no tā, ka visu laiku ir kopā ar bērniem. Apzinos, ka es absolūti tāda neesmu. Bet, iespējams, tāpēc es varu būt māmiņu raidījumā, lai rādītu citas mammu dzīves šķautnes.

Zini, klausos tevī, un interesanti sanāk – tu tik ļoti ilgojies pēc tās normālās dzīves, bet vienlaikus tu sevi nemaz tur neredzi. 
Tā ir. Tāpēc acīmredzot man ir šāds ģimenes modelis. Ļoti iespējams, tāpēc arī esmu tai raidījumā, ka man gribas to normālo pusi. Lai gan, jā, ļoti labi apzinos – tiklīdz man būtu tas normālais modelis, jau pēc nedēļas gribētu bēgt prom no tā. Tur jau tas paradokss – mēs gribam to, kā mums nav. Gribas parasto dzīvi, bet saproti, ka neesi parastās dzīves cilvēks.

Bet ir bijuši brīži, kad esi domājusi, ka varētu sevi arī lauzt?
Vienu brīdi es biju sagājusi šausmīgā sviestā. Man šķiet, ka vispār Latvijā sievietes iet sviestā ar garīgajiem meklējumiem. Kā mēs zinām, vēdiskā kultūra pie mums ļoti zeļ un plaukst. Un tad sāc iet uz visādām lekcijām, semināriem…

Tu arī gāji?
Protams! Es taču gāju sevi meklēt. Man bija sevi jāatrod. Tad daudz ko uzzināju par vēdisko sievieti un sapratu – vells, es galīgi tāda neesmu. Un tad secināju – acīmredzot tāpēc ar mani notiek tā, kā notiek. Pieņēmu lēmumu, ka kļūšu citāda. Rezultātā iekritu tik dziļā krīzē, ka nezināju, kā sevi izvilkt no turienes ārā.

Piedod, bet es nevaru iedomāties, ka tu, piemēram, sāc pakļauties vīrietim, kā to aicina vēdiskās sievietes gudrība.
Bet es to sāku darīt, un mēs iedzīvojāmies pamatīgā attiecību krīzē. Jo es pakļāvos, uzvedos it kā pēc instrukcijas, kā īstai sievietei būtu jārīkojas, bet nekas jau tāpēc nesāka mainīties manā vēlamajā virzienā. Tādēļ saku: mīļās sievietes, atjēdzieties, ir 2018. gads, mēs dzīvojam Latvijā, nevis Indijā. Mums jāmācās menedžēt to dzīvi, kādā mēs reāli dzīvojam, nevis jākļūst par vēdiskajām sievietēm.

Pie mums aizvien vairāk iesakņojas uzskats – ja tev nav laimīga ģimene, veseli bērni un bagāts vīrs, tad tev ir problēmas ar sievišķību, tad acīmredzot dzīvo nepareizi. Tas ir nenormāls spiediens, kas rada baigo vainas izjūtu.
Kā man Amēlija slimoja pirmajos dzīves gados! Pirmo reizi viņa saslima divu mēnešu vecumā. Un es – tāda jaunā mamma absolūti bez pieredzes – nonācu bērnu slimnīcā. Meitiņai, kā vēlāk izrādījās, bija gripa, bet tas netika noteikts un bija veikta nepareiza ārstēšana. Mana mamma ir mediķe un toreiz brauca pie mums uz slimnīcu taisīt traci. Tad vēl manī nebija iekšā cīnīšanās gara, es jutos apjukusi un ļoti nobijusies.

Toreiz es, cilvēks, kam ar kristietību nav nekādas saiknes, gāju uz baznīcu nolikt svecīti. Vienkārši vairs nezināju, kur man iet. Kad bērns slimo, tad jau mammai var piezagties arī vainas izjūta, tā teikt – tātad tu dari kaut ko nepareizi. Tu esi vainīga.  

Nekad neaizmirsīšu vienu epizodi no slimnīcas, kad Amēlijai kļuva arvien sliktāk, bija jau vakars, man pašai vairs nebija spēka, jo no stresa bija uzkāpusi temperatūra līdz 39. Zvanīju vīram un teicu: «Atbrauksi? Paliec pa nakti. Zinu, ka nedrīkst, bet es šobrīd nevaru parūpēties par Amēliju, man ir galīgi slikti.» Viņš atbrauca, pa nakti Amēlijai jau bija 40 grādu temperatūra, un mēs saucām palīgā dežūrārstu. Pirmais, ko viņš pateica, ienākot mūsu palātā, bija: «Te nav nekāda mauku māja, ka jūs te visi kopā gulēsiet!» Esmu jaunā mamma, kurai ir divus mēnešus vecs bērniņš, pārbijusies līdz ārprātam, ka mazulītis tūlīt nomirs, mēs lūdzam palīdzību, bet tā vietā saņemam pazemojošu attieksmi. Skaudri! Tādi brīži paliek atmiņā uz mūžu.

Domājot par tevi, man gribas teikt, ka ceļš ir tavas mājas. Tevī tik ļoti jūtams azartiskais ceļotājas gars.
Jā, man visu laiku ir jābūt ceļā. Es to sajūtu, kad mēs, visa ģimene, iekāpjam automašīnā un es zinu, ka tūlīt dosimies ceļā, būs daudz nezināmā, iespējams, mums nemaz neies tik gludi, bet tāpat man tā ir labākā sajūta pasaulē. Ir nakts vai diena, nav pat svarīgi, kas tā ir par vietu, galvenais, ka mēs kaut kur dodamies.

Kad sāc ceļot, ļoti mainies. Bērnībā mēs nekur nebraucām. Vienīgi uz Lietuvu, jo mana mamma ir lietuviete. Bet tad, kad redzi pasauli, saproti, ka var dzīvot citādi. Piemēram, redzu, ka mums daudzos jautājumos trūkst tolerances. Es to ļoti jūtu. Kaut vai ieejot veikalā vai kafejnīcā, mūs ne vienmēr sagaida ar patīkamu attieksmi. Mana māsa jau astoņus gadus dzīvo Londonā, un katru reizi, atbraucot uz Latviju, viņa saka – kļūst labāk. Lai gan katru reizi, ieejot kafejnīcā, šķiet, ka būs tāpat kā Londonā – tevi sagaidīs ar siltu smaidu kā gaidītu viesi, bet te diemžēl tā nav. Lai gan pēc Krievijā pavadītā laika, kad atgriežos Latvijā, man gribas teikt, ka pie mums viss ir brīnišķīgi.

Esmu pamanījusi, ka savos raidījumos tu bieži raudi no aizkustinājuma vai līdzpārdzīvojuma. Un tās asaras ir ļoti patiesas.
Es ļoti, ļoti jūtu līdzi. Iespējams, tāpēc man ik pa laikam ir grūti šai sabiedrībā. Bet tas jau ir no bērnības, kad katru mirušo cālīti un pīlīti apglabāju kapiņos. Atceros, manā klasē mācījās meitene, par kuru visi smējās, jo viņa bija atšķirīga, bet es ar viņu draudzējos. Tas man ir dabisks instinkts – iestāties par tiem, kam iet grūtāk. Varu ar visu sirdi un dvēseli būt iejūtīga un kādu aizstāvēt, bet, zini, es varu arī izsliet vidējo pirkstu un pateikt: hei, malā, šitā neies cauri! Bet līdz tam ir bijis jāaug. Daudzus gadus dzīvoju ar pārliecību, ka vienmēr vajag labi uzvesties, paciest un izturēt. Bet tagad es skaidri zinu, ka tā nevajag vienmēr.