Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
40
-
1
-
1
-
49
-
2
-
3
-
0
-
Tagad esi apņēmusies veikt savas dzīves restartu?
Tagad esi apņēmusies veikt savas dzīves restartu?
Šobrīd, kad visi pārdzīvojumi ir galā, man vairs nav bail uzsākt jaunus projektus. Bailes ir iedomu rezultāts, mūsu pašu radītas fobijas no neesošā. Tad, kad patiesi saproti: iespējams, maniem bērniem būs mamma invalīde vai vispār nebūs mammas, viss šķiet relatīvs. Tad arī šķiet bezjēdzīga tā skriešana.
Jo ir taču jāsamaksā, jānopērk, jānopelna. Hei, tas viss vienā dienā var vienkārši beigties un ar ļoti bēdīgu iznākumu. Tas man bija baigais blieziens. Es domāju, ka nopietnākais manā dzīvē. Pirms diviem gadiem mēs ar mazo dēliņu nonācām slimnīcā. Tas arī bija dzīves izvērtēšanas laiks. Toreiz neviens nespēja atklāt, kas mazajam kaiš. Pie manis jau nāca hematologi, sāka runāt par kaulu smadzeņu paraugu ņemšanu un iespējamo asins vēzi. Par laimi, manam puisītim viss ir labi, bet tas arī bija prātam neaptverams stress.
Labi, tu samazināsi ātrumu, bet ko darīsi ar to motoru un jaudu, kas tevi visu laiku dzen uz priekšu?
Protams, esmu ļoti azartiska. Man patīk iesaistīties, būt procesā, darboties. Iespējams, tas saistīts ar pašvērtējumu. Tā teikt – ja es daru, tātad es esmu. Tad es esmu vērtīga. Bet, no otras puses, apzinos, ka man ir tā jauda, lai darītu. Es varu. Man ir iedota šī prasme, un būtu muļķīgi ar to sēdēt pludmalē. Bet galvenais – ir jādara tikai tik, cik vari. Mēs jau dzīvojam tādā sakāmvārdu laikmetā – ej ārpus savām robežām, sasniedz. Uz šito var ātri iekrist un ātri izdegt.
Citi lasa
Sev apsolīju: kad pateiks, ka man šīs diagnozes nav, turpmāk darīšu tikai to, kas man patīk.
Un visi grib būt veiksmīgi!
Mēs paši sevi iedzenam tajā ritenī. Beigu beigās jau saproti – lai dzīvotu un būtu vesels, tomēr ir jābūt robežām. Tu vari iet ārpus savas komforta zonas, bet tu nevari nemitīgi atrasties ārpusē.
Un vēl es domāju, ka cilvēki ir noguruši no samāksloti laimīgiem cilvēkiem, kuriem viss izdodas. Cilvēki to vairs negrib, jo saprot, ka tā nav realitāte. Man šķiet, ka tas ir arī šodienas žurnālistikas uzdevums – atklāt to īstumu.
Atgriežoties pie izdegšanas – kā ar tevi tas notiek? No malas izskatās, ka lieliski spēj apvienot bērnu audzināšanu un karjeras dzīvi.
Bet tā izdegšana ir reāla. Tās ir garas darba stundas, negulētas naktis. Ko mammas dara, sevišķi, kad ir mazi bērni? Strādā vēlā vakarā vai arī agri ceļas, lai pastrādātu. Bet viens no nosacījumiem, lai cilvēks būtu vesels, ir kvalitatīvs miegs. Man arī nav sestdienu, svētdienu, jo es arī brīvdienās strādāju. Kā sāku TV sezonu, tā pusgadu dzīvoju bez brīvdienām. Iznākusi no slimnīcas, es aizgāju pie reiki terapeites un satiku aromterapeiti, un zini, ko viņa man uzreiz prasīja: Kristīne, kā tu sevi uzpildi? Man ir radoša nodarbošanās, es visu laiku ražoju enerģiju, ko atdodu citiem, bet kur es pati varu uzlādēties? Zini, man nav atbildes. Labi, es katru dienu vingroju, bet vingrošana ir tāds absolūts sīkums uz visa tā noguruma fona. Un vēl jau ļoti svarīgi arī saprast, ka darbs, ko dari, ir jēgpilns. Citreiz liekas – vai kāds vispār kaut ko ir redzējis, vai ir jēga man skriet, ja tas aiziet nebūtībā?
Tāpēc man patīk Instagram, ka pilnīgi sveši cilvēki var savstarpēji komunicēt. Mēs jau to labo bieži vien nepasakām. Bet, ja kādam kaut kas nepatiks, uzreiz pateiks.
Bet tu savā raidījumā tik jauki runā par brīvdienu laiskajām brokastīm…
Es jau saprotu, ka man nav tāda brīvdienu rituāla. Ja gribu brīvdienas, tad tas nozīmē, ka negulēšu vēl vairāk. Ja gribu izrauties ceļojumā, tad ir dubultā jāiespringst. Bet tas, ko esmu sev apsolījusi, guļot magnētiskajās rezonansēs, – ja man pateiks, ka viss ir labi, es mainīšu savu dzīvi, un tie nebūs tukši vārdi. Jo tā nevar jokoties. Vienreiz tiec sveikā cauri, otrreiz… Ir visādi bijis, kādreiz esmu pat vēmusi no stresa un pārstrādāšanās. Signāli jau iepriekš ir bijuši, bet es tikai maucu.
Tevi grauž vainas izjūta, ka neesi pietiekami daudz laika kopā ar savu ģimeni?
Zini, man tas ģimenes modelis ir tāds, ka mans vīrs Latvijā pavada vienu nedēļu mēnesī vai – labākajā gadījumā – divas nedēļas. Pārējā laikā esmu viena ar bērniem. Tad es viņus veiksmīgi nofīrēju, viņi kaut ko darās, un es tikmēr apdaru savus darbiņus. Bet es arī zinu, ka iet uz darbu ir krietni vieglāk, nekā būt pilna laika mammai. Iespējams, es no pilna laika mammas statusa esmu bēgusi darbā. Jo darbā tev ir brīvas rokas, vari mierīgi paēst, neesi visu laiku maksimāli koncentrējusies, nav jāskatās, vai kāds kaut kur negāžas, vai kas nekrīt… Es domāju, ka no mammas lomas esmu diezgan veiksmīgi bēgusi prom.
Tavs vīrs jau trīs gadus strādā Krievijā. Kāda izskatās jūsu reālā ģimenes dzīve?
Zini, tā ir pilnīgi cita dzīve, un es nezinu, vai mēs vēl mākam dzīvot to iepriekšējo dzīvi. No sākuma bija grūti pierast, ka esmu viena mājās ar bērniem, ka ar visiem sadzīves jautājumiem vienai jātiek galā. Tad sāku pamazām pie tā pierast. Un vienā brīdī sāc domāt – kam tas otrs vispār vajadzīgs? Es taču ar visu tieku galā! Bet tad atkal notiek kritiska situācija, kā tas tikko bija ar manām veselības problēmām, un tad esmu laimīga, ka tai brīdī vīrs ir Latvijā. Es nezinu, ko darītu, ja viņš nebūtu bijis blakus. Redz, mēs vasaras pavadām kopā, un tad, kad tā vasara iet uz beigām, pēkšņi mūsos ir tāds baigais saspīlējums. Jo saproti, ka tūlīt vairs nebūs normālas ģimenes. Bet tik ļoti gribas, lai tā būtu – ar visiem strīdiem un ikdienu. Es vēlos normālu ģimeni. Kad dzīvo atstatus, feisbukā jau nav iespējams pa īstam sastrīdēties.
Kad vīrs aizbrauca uz pirmajām ilgajām nedēļām, mazajam puisītim bija tikai mēnesis un Amēlija tikko bija sākusi iet skolā. Bija ļoti grūti. Atceros, sēdēju vakarā uz gultas un histēriski raudāju, jo sapratu, ka vairs nevaru to izturēt.
Bet nav jau variantu!
Nuja. Un tad izrādās, ka varu. Un tad varu vēl vairāk un vairāk. Man draugi brīžiem saka: Kristīne, es nesaprotu, kā tu to vari. Bet tā vietā man laikam gribētos, lai pajautā: klau, tev vajag kaut ko palīdzēt? Lai gan vairs jau tas nav aktuāli, jo esmu jau iemācījusies ar visu tikt galā viena.
Klau, bet tev ir gribējies tā nopietni vienreiz vīram pateikt: es tā vairs nevaru?
Jā, ir bijis. Un ir bijis tā, ka tūlīt ņemšu telefonu, zvanīšu un pateikšu: klausies, es vairs nevaru, šitas nav normāli. Tad sēdi ar to telefonu un domā: labi, es to pateikšu, bet kas no tā mainīsies? Viņš atskries atpakaļ? Nē, taču. Es lieliski saprotu, kādi ir apstākļi, un saprotu, ka man attiecībās ir jādod iespēja otram cilvēkam realizēties un darīt savu lietu. Viņš nekad nav teicis, ka tas ir nenormāli, ka es neesmu sestdienas vakarā mājās, jo vadu pasākumu. Man to nepārmet. Viņš ir sapratis manu nestandarta dzīvošanu, un es esmu pieņēmusi tieši to pašu viņā. Es saprotu, ka viņam ir ļoti svarīgi turpināt attīstīt savu biznesu Krievijā. Tas ir liels izaicinājums. Protams, es būtu daudz priecīgāka, ja tā nebūtu Krievija, bet, piemēram, Kalifornija vai Austrālija.
Bet pastāv taču variants, ka visu laiku esat kopā kā ģimene, tikai tas nozīmētu, ka jums visiem jādzīvo Krievijā, vai ne?
Jā, bet es neredzu sevi tur. Tā nav mana kultūra, es nevaru tur realizēties. Teorētiski jau varētu, bet ļoti labi zinu, ka tad tā nebūtu es un mums tāpat nebūtu normālas ģimenes dzīves. Tā kultūra ir skarbāka, lai gan mēs jau arī neesam nekādi pūkainie.
Nevar nepamanīt, ka tev telefonā nemitīgi pienāk jauni ziņojumi (Kristīnes uz galda noliktais telefons ik pēc dažām minūtēm iemirgojas un uz brīdi novērš viņas uzmanību no mūsu sarunas). Tu vispār vari atslēgties no ārpasaules?
Tā ir mana dzīve. Arī ar vīru saziņa pārsvarā notiek telefonā. Mazais puika, kad tēta nav mājās, bučo ekrānu. Tā tas notiek. Ir vakars, esmu feisbukā un viņš arī, un tad mēs palaikam pieslēdzamies viens otram. Kad vīrs ir mājās Latvijā, es atkal esmu prom no mājas, jo cenšos izdarīt savas lietas.
Un kad jums ar vīru ir randiņi?
Kādi randiņi? Par ko tu runā?
Nu kaut vai ikdienišķā līmenī, kad sarunājat – noliksim bērnus gulēt, paskatīsimies kopā kādu filmu. Tā ir?
Tā nav. Bērni visu laiku ir ar mums, un viņš arī grib būt kopā ar bērniem. Īstenībā šis laiks, kad biju starp mājām un slimnīcu, nāca par labu tādā ziņā, ka viņi beidzot varēja vairāk pabūt kopā. Mazajam puikam vairs nav tikai mamma, mamma, tagad ir tētis. Agrāk ieķērās man kājā, un neko citu viņam nevajadzēja, bet tagad mazais pasaka – poka un aiziet. Un tas ir forši, ka notiek šī atdalīšanās.
Intervijas turpinājums:
