Kristīne Virsnīte: «Esmu piedzīvojusi gan izdegšanu, gan veģetatīvo distoniju»

Satieku TV raidījuma Māmiņu klubs vadītāju KRISTĪNI VIRSNĪTI zīmīgā brīdī – viņa tikko piedzīvojusi savas dzīves lielāko mācībstundu un saka, ka beidzot ir gatava nomest visu lieko, lai varētu elpot brīvi. Viņa neslēpjas aiz dekoratīvām frāzēm un sauc lietas īstajos vārdos, jo vienkārši vairs nav bail būt patiesai. Un vēl Kristīne ir skaisti apņēmusies dzīvot citādi. «Kā bija līdz šim, tā vairs nevar turpināties,» viņa saka. Tagad ir sākusies jauna nodaļa, kurā jāmācās vairāk dzīvot sev.
Intervija
Gundega Roze
18. decembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto Liene Pētersone, stils Agija Vismane, grims un matu sakārtojums Kristīne Papša

Kad uzrunāju tevi intervijai, teici, ka tieši šai laikā tev ir lielas pārdomas par dzīvi.
Esmu piedzīvojusi izdegšanu, zinu, ko tas nozīmē. Kad man pirms vairāk nekā gada bija klasiskā izdegšana, es aizgāju no darba un visu vasaru pavadīju Maskavā. Bet es teikšu, ka izdegšana ir pilnīgs sīkums, ja to salīdzina ar manu pēdējo lūzuma punktu.

Kas īsti notika?
Vienu rītu pamodos un secināju, ka man ir notirpusi visa ķermeņa labā puse un es sakarīgi vairs nevaru parunāt. Sapratu, ka tas jau vairs nav sīkums. Esmu daudz lasījusi par insultu un zinu, kādas ir tā pazīmes. Izsaucu ātro palīdzību un nokļuvu slimnīcā. Pirmais, ko man jautāja, – vai man ir bijušas problēmas ar veģetatīvo nervu sistēmu. Jā, man pirms daudziem gadiem ir bijusi veģetatīvā distonija. Es zinu, kas ir antidepresanti. Bet pēdējos gados šķita, ka esmu veiksmīgi tikusi ar šo kaiti galā.

Bet tā jau saka – ja vienreiz tev tas ir bijis, tad kaut kur jau tas paliek. Un sākās mani piedzīvojumi slimnīcā. Man tika veikti visi nepieciešamie izmeklējumi, un rezultāti bija brīnišķīgi. Bet fiziski joprojām jutu, ka viena ķermeņa puse ir notirpusi. Emocionāli manī bija tikai bailes. Es jau pati zināju, ka esmu pārstrādājusies un pārgurusi, ka faktiski tās ir sekas manai izdegšanai. Mana ikdienas slodze ir tik milzīga, ka mani vienkārši vajadzēja nolikt guļus.

Pirmās dienas vakarā pie manis slimnīcā atnāca ārsts un pateica, ka visi izmeklējumi ir labi, bet viņam ļoti nepatīk, ka simptomi nepazūd, un līdz ar to viņam ir aizdomas par kādu ļoti nopietnu diagnozi, tāpēc viņš gribētu, lai man tiktu veikta magnētiskā rezonanse.

Mans prāts bija pilnīgā mutulī. Kā filmā, kas nav par manu dzīvi.

Es, protams, gribēju zināt, kas tā ir par diagnozi. No manis tas arī netika slēpts – aizdomas ir par to, ka tā varot būt multiplā skleroze. Faktiski šo slimību nevar izārstēt, un cilvēks kļūst par invalīdu. Tai brīdī man blakus bija bērni un vīrs. Tās emocijas bija vārdos neaprakstāmas. Mirkli vēlāk vīrs un meita aizgāja pēc automašīnas, bet es ar mazo puiku paliku divatā (Kristīnei ir divi bērni – meita Amēlija, 9 gadi, un divgadīgs dēls Kristaps – red.). Jutu, ka rokas trīc, nevaru paelpot un man nāk virsū histērija. Centos sevi nomierināt ar domu, ka, visticamāk, jau man nav šī diagnoze, bet prāts tāpat cēla trauksmi. Iekāpu mašīnā un sāku šausmīgi raudāt. Vīrs mani mierināja, sakot, ka nekas taču vēl nav zināms, bet es tajā vakarā tā arī nespēju savākties. Tad sākās lielā gaidīšana. Rezultāts bija jāgaida divas dienas – protams, tas nav daudz, ja salīdzina, ka onkoloģisko slimību gadījumā nākas gaidīt pat vairākas nedēļas. Tā gaidīšana bija pats trakākais. Vienā brīdī sevi pārliecināju, ka ar mani viss ir kārtībā, bet jau nākamajā mirklī google meklētājā skatījos, kādas ir eitanāzijas iespējas Šveicē. Mans prāts bija pilnīgā mutulī. Kā filmā, kas nav par manu dzīvi.

Bet es sev apsolīju vienu – kad pateiks, ka man šīs diagnozes nav, es turpmāk darīšu tikai to, kas man patīk. Es pārstāšu baidīties no jauniem izaicinājumiem. Tā bija ļoti vērtīga mācībstunda. Par laimi, šīs diagnozes man nav, bet esmu apņēmusies dzīvot citādi. Man ir jādzīvo daudz mierīgāk. Jāmācās pateikt nē. Ir jānovērtē sevi, un tas nozīmē, ka arī jāspēj par savu darbu saņemt pienācīgu atalgojumu. Saprotu, ka vairs nevaru skriet par brīvu. Tā jau vienmēr saka: mums te tāds projektiņš, bet budžeta jau nav... Ko tas nozīmē? Ja nav budžeta, tad nav projekta!

Man šķiet, ka mēs dzīvojam tādā mūsdienu vergturībā. Ja vēl vēlies aizbraukt kādā ceļojumā, tad tev ir riktīgi jāvergo. Ir droši vien kāds cilvēks, kas to pašu, ko es daru, spētu paveikt par mazāku samaksu. Un, jā, iespējams, nonāktu turpat, kur es nonācu. Man šķiet, ir ļoti svarīgi pateikt – es nevaru vairs. Es domāju, ka viss rodas no stresa.

Tagad esi apņēmusies veikt savas dzīves restartu?
Šobrīd, kad visi pārdzīvojumi ir galā, man vairs nav bail uzsākt jaunus projektus. Bailes ir iedomu rezultāts, mūsu pašu radītas fobijas no neesošā. Tad, kad patiesi saproti: iespējams, maniem bērniem būs mamma invalīde vai vispār nebūs mammas, viss šķiet relatīvs. Tad arī šķiet bezjēdzīga tā skriešana.

Jo ir taču jāsamaksā, jānopērk, jānopelna. Hei, tas viss vienā dienā var vienkārši beigties un ar ļoti bēdīgu iznākumu. Tas man bija baigais blieziens. Es domāju, ka nopietnākais manā dzīvē. Pirms diviem gadiem mēs ar mazo dēliņu nonācām slimnīcā. Tas arī bija dzīves izvērtēšanas laiks. Toreiz neviens nespēja atklāt, kas mazajam kaiš. Pie manis jau nāca hematologi, sāka runāt par kaulu smadzeņu paraugu ņemšanu un iespējamo asins vēzi. Par laimi, manam puisītim viss ir labi, bet tas arī bija prātam neaptverams stress. 

Labi, tu samazināsi ātrumu, bet ko darīsi ar to motoru un jaudu, kas tevi visu laiku dzen uz priekšu?
Protams, esmu ļoti azartiska. Man patīk iesaistīties, būt procesā, darboties. Iespējams, tas saistīts ar pašvērtējumu. Tā teikt – ja es daru, tātad es esmu. Tad es esmu vērtīga. Bet, no otras puses, apzinos, ka man ir tā jauda, lai darītu. Es varu. Man ir iedota šī prasme, un būtu muļķīgi ar to sēdēt pludmalē. Bet galvenais – ir jādara tikai tik, cik vari. Mēs jau dzīvojam tādā sakāmvārdu laikmetā – ej ārpus savām robežām, sasniedz. Uz šito var ātri iekrist un ātri izdegt.

Sev apsolīju: kad pateiks, ka man šīs diagnozes nav, turpmāk darīšu tikai to, kas man patīk.

Un visi grib būt veiksmīgi!
Mēs paši sevi iedzenam tajā ritenī. Beigu beigās jau saproti – lai dzīvotu un būtu vesels, tomēr ir jābūt robežām. Tu vari iet ārpus savas komforta zonas, bet tu nevari nemitīgi atrasties ārpusē.

Un vēl es domāju, ka cilvēki ir noguruši no samāksloti laimīgiem cilvēkiem, kuriem viss izdodas. Cilvēki to vairs negrib, jo saprot, ka tā nav realitāte. Man šķiet, ka tas ir arī šodienas žurnālistikas uzdevums – atklāt to īstumu.

Atgriežoties pie izdegšanas – kā ar tevi tas notiek? No malas izskatās, ka lieliski spēj apvienot bērnu audzināšanu un karjeras dzīvi.
Bet tā izdegšana ir reāla. Tās ir garas darba stundas, negulētas naktis. Ko mammas dara, sevišķi, kad ir mazi bērni? Strādā vēlā vakarā vai arī agri ceļas, lai pastrādātu. Bet viens no nosacījumiem, lai cilvēks būtu vesels, ir kvalitatīvs miegs. Man arī nav sestdienu, svētdienu, jo es arī brīvdienās strādāju. Kā sāku TV sezonu, tā pusgadu dzīvoju bez brīvdienām. Iznākusi no slimnīcas, es aizgāju pie reiki terapeites un satiku aromterapeiti, un zini, ko viņa man uzreiz prasīja: Kristīne, kā tu sevi uzpildi? Man ir radoša nodarbošanās, es visu laiku ražoju enerģiju, ko atdodu citiem, bet kur es pati varu uzlādēties?  Zini, man nav atbildes. Labi, es katru dienu vingroju, bet vingrošana ir tāds absolūts sīkums uz visa tā noguruma fona. Un vēl jau ļoti svarīgi arī saprast, ka darbs, ko dari, ir jēgpilns. Citreiz liekas – vai kāds vispār kaut ko ir redzējis, vai ir jēga man skriet, ja tas aiziet nebūtībā?

Tāpēc man patīk Instagram, ka pilnīgi sveši cilvēki var savstarpēji komunicēt. Mēs jau to labo bieži vien nepasakām. Bet, ja kādam kaut kas nepatiks, uzreiz pateiks.

Bet tu savā raidījumā tik jauki runā par brīvdienu laiskajām brokastīm...
Es jau saprotu, ka man nav tāda brīvdienu rituāla. Ja gribu brīvdienas, tad tas nozīmē, ka negulēšu vēl vairāk. Ja gribu izrauties ceļojumā, tad ir dubultā jāiespringst. Bet tas, ko esmu sev apsolījusi, guļot magnētiskajās rezonansēs, – ja man pateiks, ka viss ir labi, es mainīšu savu dzīvi, un tie nebūs tukši vārdi. Jo tā nevar jokoties. Vienreiz tiec sveikā cauri, otrreiz... Ir visādi bijis, kādreiz esmu pat vēmusi no stresa un pārstrādāšanās. Signāli jau iepriekš ir bijuši, bet es tikai maucu.

Tevi grauž vainas izjūta, ka neesi pietiekami daudz laika kopā ar savu ģimeni?
Zini, man tas ģimenes modelis ir tāds, ka mans vīrs Latvijā pavada vienu nedēļu mēnesī vai – labākajā gadījumā – divas nedēļas. Pārējā laikā esmu viena ar bērniem. Tad es viņus veiksmīgi nofīrēju, viņi kaut ko darās, un es tikmēr apdaru savus darbiņus. Bet es arī zinu, ka iet uz darbu ir krietni vieglāk, nekā būt pilna laika mammai. Iespējams, es no pilna laika mammas statusa esmu bēgusi darbā. Jo darbā tev ir brīvas rokas, vari mierīgi paēst, neesi visu laiku maksimāli koncentrējusies, nav jāskatās, vai kāds kaut kur negāžas, vai kas nekrīt... Es domāju, ka no mammas lomas esmu diezgan veiksmīgi bēgusi prom.

Tavs vīrs jau trīs gadus strādā Krievijā. Kāda izskatās jūsu reālā ģimenes dzīve?

Zini, tā ir pilnīgi cita dzīve, un es nezinu, vai mēs vēl mākam dzīvot to iepriekšējo dzīvi. No sākuma bija grūti pierast, ka esmu viena mājās ar bērniem, ka ar visiem sadzīves jautājumiem vienai jātiek galā. Tad sāku pamazām pie tā pierast. Un vienā brīdī sāc domāt – kam tas otrs vispār vajadzīgs? Es taču ar visu tieku galā! Bet tad atkal notiek kritiska situācija, kā tas tikko bija ar manām veselības problēmām, un tad esmu laimīga, ka tai brīdī vīrs ir Latvijā. Es nezinu, ko darītu, ja viņš nebūtu bijis blakus. Redz, mēs vasaras pavadām kopā, un tad, kad tā vasara iet uz beigām, pēkšņi mūsos ir tāds baigais saspīlējums. Jo saproti, ka tūlīt vairs nebūs normālas ģimenes. Bet tik ļoti gribas, lai tā būtu – ar visiem strīdiem un ikdienu. Es vēlos normālu ģimeni. Kad dzīvo atstatus, feisbukā jau nav iespējams pa īstam sastrīdēties.

Kad vīrs aizbrauca uz pirmajām ilgajām nedēļām, mazajam puisītim bija tikai mēnesis un Amēlija tikko bija sākusi iet skolā. Bija ļoti grūti. Atceros, sēdēju vakarā uz gultas un histēriski raudāju, jo sapratu, ka vairs nevaru to izturēt.

Bet nav jau variantu!
Nuja. Un tad izrādās, ka varu. Un tad varu vēl vairāk un vairāk. Man draugi brīžiem saka: Kristīne, es nesaprotu, kā tu to vari. Bet tā vietā man laikam gribētos, lai pajautā: klau, tev vajag kaut ko palīdzēt? Lai gan vairs jau tas nav aktuāli, jo esmu jau iemācījusies ar visu tikt galā viena.  

Foto Aija Krodere

Klau, bet tev ir gribējies tā nopietni vienreiz vīram pateikt: es tā vairs nevaru?
Jā, ir bijis. Un ir bijis tā, ka tūlīt ņemšu telefonu, zvanīšu un pateikšu: klausies, es vairs nevaru, šitas nav normāli. Tad sēdi ar to telefonu un domā: labi, es to pateikšu, bet kas no tā mainīsies? Viņš atskries atpakaļ? Nē, taču. Es lieliski saprotu, kādi ir apstākļi, un saprotu, ka man attiecībās ir jādod iespēja otram cilvēkam realizēties un darīt savu lietu. Viņš nekad nav teicis, ka tas ir nenormāli, ka es neesmu sestdienas vakarā mājās, jo vadu pasākumu. Man to nepārmet. Viņš ir sapratis manu nestandarta dzīvošanu, un es esmu pieņēmusi tieši to pašu viņā. Es saprotu, ka viņam ir ļoti svarīgi turpināt attīstīt savu biznesu Krievijā. Tas ir liels izaicinājums. Protams, es būtu daudz priecīgāka, ja tā nebūtu Krievija, bet, piemēram, Kalifornija vai Austrālija.

Bet pastāv taču variants, ka visu laiku esat kopā kā ģimene, tikai tas nozīmētu, ka jums visiem jādzīvo Krievijā, vai ne?
Jā, bet es neredzu sevi tur. Tā nav mana kultūra, es nevaru tur realizēties. Teorētiski jau varētu, bet ļoti labi zinu, ka tad tā nebūtu es un mums tāpat nebūtu normālas ģimenes dzīves. Tā kultūra ir skarbāka, lai gan mēs jau arī neesam nekādi pūkainie.

Nevar nepamanīt, ka tev telefonā nemitīgi pienāk jauni ziņojumi (Kristīnes uz galda noliktais telefons ik pēc dažām minūtēm iemirgojas un uz brīdi novērš viņas uzmanību no mūsu sarunas). Tu vispār vari atslēgties no ārpasaules?
Tā ir mana dzīve. Arī ar vīru saziņa pārsvarā notiek telefonā. Mazais puika, kad tēta nav mājās, bučo ekrānu. Tā tas notiek. Ir vakars, esmu feisbukā un viņš arī, un tad mēs palaikam pieslēdzamies viens otram. Kad vīrs ir mājās Latvijā, es atkal esmu prom no mājas, jo cenšos izdarīt savas lietas.

Un kad jums ar vīru ir randiņi?
Kādi randiņi? Par ko tu runā?

Nu kaut vai ikdienišķā līmenī, kad sarunājat – noliksim bērnus gulēt, paskatīsimies kopā kādu filmu. Tā ir?
Tā nav. Bērni visu laiku ir ar mums, un viņš arī grib būt kopā ar bērniem. Īstenībā šis laiks, kad biju starp mājām un slimnīcu, nāca par labu tādā ziņā, ka viņi beidzot varēja vairāk pabūt kopā. Mazajam puikam vairs nav tikai mamma, mamma, tagad ir tētis. Agrāk ieķērās man kājā, un neko citu viņam nevajadzēja, bet tagad mazais pasaka – poka* un aiziet. Un tas ir forši, ka notiek šī atdalīšanās.

Kā tev šķiet – kāpēc jūs ar vīru izveidojāties kā pāris? Kas jūs satuvināja?
Mēs abi pasauli redzam traki un azartiski. Un tas arī mūs ir savijis kopā. Atceros, es biju astotajā grūtniecības mēnesī, un vīrs man vakarā saka: «Klau, šausmīgi lētas biļetes uz Izraēlu, lidojam?» Un tā mēs nopirkām tās biļetes un tikai pēc tam sākām domāt, vai es vispār varēšu lidot. Mums ir tas trakums, ka varam vienā rītā pamosties un atjēgties sazin kur. Tas laikam ir kopīgais, kā mēs redzam šo pasauli. Mums abiem gribas šo dzīvi izdzīvot ar pilnu jaudu.

Kur tevī tas mežonīgums ir radies?
Mamma arī man to vienmēr prasa. Viņai grūti ar mani gāja. Esmu no laukiem, no Vircavas. Cēlos četros no rīta, lai paspētu izslaukt divas govis un pabarot visus lopus, pēc tam gāju uz skolu. Tā pieredze mani pamatīgi norūdīja, iespējams, tāpēc man nav bail no darba.

Cilvēki ir noguruši no samāksloti laimīgiem cilvēkiem, kuriem viss izdodas.

Bet tevī ir lielpilsētas gars. Pie govīm tu nepaliktu tā vai citādi.
Nē, laukos es nobeigtos. Bet cilvēki ir dažādi. Man bija draudzene, ar kuru nodraudzējos visu bērnību, un mēs atnācām kopā uz Rīgu, bet viņa vēlāk aizgāja atpakaļ uz laukiem. Teica, ka pilsēta nav viņai. Bet man bija pilnīgi otrādi – Rīgā es beidzot jūtos savā elementā. Laukos esmu nodzīvojusi astoņpadsmit gadu, bet sevi uzskatu par pilsētnieci. Kad biju maza, skatījos Panorāmu un zināju, ka gribu strādāt televīzijā, gribu būt kā Arta Andersone.

Tu jau vairākus gadus vadi māmiņu raidījumu. Saki – tā tiešām ir tava tēma?
Patiesībā es vispār neesmu tāda baigā mamma. Ir sievietes, kuras ieraugi un saproti – lūk, viņa ir mamma ar lielo burtu! Viņa ķer kaifu no tā, ka visu laiku ir kopā ar bērniem. Apzinos, ka es absolūti tāda neesmu. Bet, iespējams, tāpēc es varu būt māmiņu raidījumā, lai rādītu citas mammu dzīves šķautnes.

Zini, klausos tevī, un interesanti sanāk – tu tik ļoti ilgojies pēc tās normālās dzīves, bet vienlaikus tu sevi nemaz tur neredzi. 
Tā ir. Tāpēc acīmredzot man ir šāds ģimenes modelis. Ļoti iespējams, tāpēc arī esmu tai raidījumā, ka man gribas to normālo pusi. Lai gan, jā, ļoti labi apzinos – tiklīdz man būtu tas normālais modelis, jau pēc nedēļas gribētu bēgt prom no tā. Tur jau tas paradokss – mēs gribam to, kā mums nav. Gribas parasto dzīvi, bet saproti, ka neesi parastās dzīves cilvēks.

Bet ir bijuši brīži, kad esi domājusi, ka varētu sevi arī lauzt?
Vienu brīdi es biju sagājusi šausmīgā sviestā. Man šķiet, ka vispār Latvijā sievietes iet sviestā ar garīgajiem meklējumiem. Kā mēs zinām, vēdiskā kultūra pie mums ļoti zeļ un plaukst. Un tad sāc iet uz visādām lekcijām, semināriem...

Tu arī gāji?
Protams! Es taču gāju sevi meklēt. Man bija sevi jāatrod. Tad daudz ko uzzināju par vēdisko sievieti un sapratu – vells, es galīgi tāda neesmu. Un tad secināju – acīmredzot tāpēc ar mani notiek tā, kā notiek. Pieņēmu lēmumu, ka kļūšu citāda. Rezultātā iekritu tik dziļā krīzē, ka nezināju, kā sevi izvilkt no turienes ārā.

Piedod, bet es nevaru iedomāties, ka tu, piemēram, sāc pakļauties vīrietim, kā to aicina vēdiskās sievietes gudrība.
Bet es to sāku darīt, un mēs iedzīvojāmies pamatīgā attiecību krīzē. Jo es pakļāvos, uzvedos it kā pēc instrukcijas, kā īstai sievietei būtu jārīkojas, bet nekas jau tāpēc nesāka mainīties manā vēlamajā virzienā. Tādēļ saku: mīļās sievietes, atjēdzieties, ir 2018. gads, mēs dzīvojam Latvijā, nevis Indijā. Mums jāmācās menedžēt to dzīvi, kādā mēs reāli dzīvojam, nevis jākļūst par vēdiskajām sievietēm.

Pie mums aizvien vairāk iesakņojas uzskats – ja tev nav laimīga ģimene, veseli bērni un bagāts vīrs, tad tev ir problēmas ar sievišķību, tad acīmredzot dzīvo nepareizi. Tas ir nenormāls spiediens, kas rada baigo vainas izjūtu.
Kā man Amēlija slimoja pirmajos dzīves gados! Pirmo reizi viņa saslima divu mēnešu vecumā. Un es – tāda jaunā mamma absolūti bez pieredzes – nonācu bērnu slimnīcā. Meitiņai, kā vēlāk izrādījās, bija gripa, bet tas netika noteikts un bija veikta nepareiza ārstēšana. Mana mamma ir mediķe un toreiz brauca pie mums uz slimnīcu taisīt traci. Tad vēl manī nebija iekšā cīnīšanās gara, es jutos apjukusi un ļoti nobijusies.

Toreiz es, cilvēks, kam ar kristietību nav nekādas saiknes, gāju uz baznīcu nolikt svecīti. Vienkārši vairs nezināju, kur man iet. Kad bērns slimo, tad jau mammai var piezagties arī vainas izjūta, tā teikt – tātad tu dari kaut ko nepareizi. Tu esi vainīga.  

Nekad neaizmirsīšu vienu epizodi no slimnīcas, kad Amēlijai kļuva arvien sliktāk, bija jau vakars, man pašai vairs nebija spēka, jo no stresa bija uzkāpusi temperatūra līdz 39. Zvanīju vīram un teicu: «Atbrauksi? Paliec pa nakti. Zinu, ka nedrīkst, bet es šobrīd nevaru parūpēties par Amēliju, man ir galīgi slikti.» Viņš atbrauca, pa nakti Amēlijai jau bija 40 grādu temperatūra, un mēs saucām palīgā dežūrārstu. Pirmais, ko viņš pateica, ienākot mūsu palātā, bija: «Te nav nekāda mauku māja, ka jūs te visi kopā gulēsiet!» Esmu jaunā mamma, kurai ir divus mēnešus vecs bērniņš, pārbijusies līdz ārprātam, ka mazulītis tūlīt nomirs, mēs lūdzam palīdzību, bet tā vietā saņemam pazemojošu attieksmi. Skaudri! Tādi brīži paliek atmiņā uz mūžu.

Kristīne ar mazo Kasparu.

Domājot par tevi, man gribas teikt, ka ceļš ir tavas mājas. Tevī tik ļoti jūtams azartiskais ceļotājas gars.
Jā, man visu laiku ir jābūt ceļā. Es to sajūtu, kad mēs, visa ģimene, iekāpjam automašīnā un es zinu, ka tūlīt dosimies ceļā, būs daudz nezināmā, iespējams, mums nemaz neies tik gludi, bet tāpat man tā ir labākā sajūta pasaulē. Ir nakts vai diena, nav pat svarīgi, kas tā ir par vietu, galvenais, ka mēs kaut kur dodamies.

Kad sāc ceļot, ļoti mainies. Bērnībā mēs nekur nebraucām. Vienīgi uz Lietuvu, jo mana mamma ir lietuviete. Bet tad, kad redzi pasauli, saproti, ka var dzīvot citādi. Piemēram, redzu, ka mums daudzos jautājumos trūkst tolerances. Es to ļoti jūtu. Kaut vai ieejot veikalā vai kafejnīcā, mūs ne vienmēr sagaida ar patīkamu attieksmi. Mana māsa jau astoņus gadus dzīvo Londonā, un katru reizi, atbraucot uz Latviju, viņa saka – kļūst labāk. Lai gan katru reizi, ieejot kafejnīcā, šķiet, ka būs tāpat kā Londonā – tevi sagaidīs ar siltu smaidu kā gaidītu viesi, bet te diemžēl tā nav. Lai gan pēc Krievijā pavadītā laika, kad atgriežos Latvijā, man gribas teikt, ka pie mums viss ir brīnišķīgi.

Esmu pamanījusi, ka savos raidījumos tu bieži raudi no aizkustinājuma vai līdzpārdzīvojuma. Un tās asaras ir ļoti patiesas.
Es ļoti, ļoti jūtu līdzi. Iespējams, tāpēc man ik pa laikam ir grūti šai sabiedrībā. Bet tas jau ir no bērnības, kad katru mirušo cālīti un pīlīti apglabāju kapiņos. Atceros, manā klasē mācījās meitene, par kuru visi smējās, jo viņa bija atšķirīga, bet es ar viņu draudzējos. Tas man ir dabisks instinkts – iestāties par tiem, kam iet grūtāk. Varu ar visu sirdi un dvēseli būt iejūtīga un kādu aizstāvēt, bet, zini, es varu arī izsliet vidējo pirkstu un pateikt: hei, malā, šitā neies cauri! Bet līdz tam ir bijis jāaug. Daudzus gadus dzīvoju ar pārliecību, ka vienmēr vajag labi uzvesties, paciest un izturēt. Bet tagad es skaidri zinu, ka tā nevajag vienmēr.

*Atā – krievu val.

Novērtē rakstu

Lasi citur

2 komentāri

Sindija Meluškāne
Pati esmu intervējusi Kristīni žurnālam MANS MAZAIS, un varu tikai piekrist, ka Kristīnes un viņas vīra Kaspara viekāršība, sirsnība un atklātība pilnīgi atbruņo jau no pirmās satikšanās minūtes. Otrā satikšanās jau ir kā ar seniem draugiem. Cilvēki, ar kuriem patīkami satikties un runāt.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs