Kristīne Garklāva: Esmu atgūšanās procesā

Privātā Dzīve
Agnese Meiere
Agnese Meiere
22. aprīlis
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

TV personība Kristīne Garklāva
Foto: Aiga Rēdmane
TV personība Kristīne Garklāva
KRISTĪNES GARKLĀVAS aizrautīgie smiekli ik rītu nu dzirdami TV3 ēterā. Kristīne nenoliedz – arī viņu ļoti ietekmē šā laika radītais stress. Mierinājumu, iepriecinājumu un vienkārši atslēgšanos no ikdienas viņa meklē mežā, pēc iespējas vientulīgākā. Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas ieraugu Kristīni Instagram video ar garu bērza nūju pārbaudām purva dibenu. Lai neiekristu. Visādās nozīmēs.

Lai kas notiktu pasaulē, ik rītu tu esi televīzijas ekrānā un smaidi savu sirsnīgo smaidu. Vai bieži notiek tā, ka ir jāsaņemas, lai smaidītu? 

– Es ļoti cenšos situāciju pieņemt, kāda tā ir, un pielāgoties. Tas, manuprāt, ir katra cilvēka uzdevums šobrīd. Mans dzīves ritms, protams, arī ir ietekmēts. Darbā tiek veikti dažādi dezinfekcijas pasākumi, temperatūras mērīšana. Lai izvairītos no saskarsmes ar kolēģiem, pēc ētera tiešā ceļā dodos mājās, kur sākas gan tālmācības pasākumi, gan ēst gatavošana, un tad vakarpusē atkal ir darbs pie datora. Protams, mēģinu stabilizēt arī savu prātu. Nesen redzēju Renāra Zeltiņa sarunu Instagram, kur viņš sevi salīdzina ar maizīti, bet to, kas notiek galvā, ar desiņu, un atzīst, ka reizēm desiņa aizskrien prom no maizītes. Tas man šķiet kolosāls salīdzinājums. Gadās, ka arī man desiņa aizskrien prom no maizītes (smejas). Desiņai, protams, palīdz arī mana žurnālistes inerce pat nakts laikā domāt par covid. Tāpēc ļoti strādāju ar savām emocijām. 

Kā tu to dari? 

– Cenšos atgādināt par to, ka dzīvē ir dažādi pienākumi un uzdevumi. Kādam – kopt savu dārziņu, citam – būt pilnvērtīgam vecākam. Un tādējādi var samazināt ziņu intensitāti savā prātā. Nedēļas nogalē ar ģimeni bijām diezgan garā un izaicinošā pārgājienā. Kad secini, ka līdzi ir zupa, bet nav karošu, vai konstatē, ka bērnam purvā iestigusi kāja un nezini, vai dabūsi laukā zābaku vai ne, un pēc mirkļa tāpat notiek ar otru bērnu… Tādos brīžos domas ir koncentrētas uz šo nelielo grūtību pārvarēšanu un varu nedomāt par to, kas apkārt. 

Nav jau viegls šis laiks, bet es domāju – viss, kas šobrīd valstiski tiek darīts, ir mūsu labā.

Tāpēc cītīgi cenšos ievērot visus ierobežojumus. Jau vairāk nekā mēnesi neesmu redzējusi ne mammu, ne tēti, ne brāli, un tas man ir ilgs laiks, jo nedēļu nogalēs vienmēr centos doties pie viņiem. Sirds sāp. Ilgojos pēc viņiem, bet noteikti turp nebraukšu, jo cenšos būt atbildīga pret saviem tuvajiem. Nesen kāds cilvēks man teica: tev jau labi, tev vēl ir darbs. Bet, zini, es galīgi nejūtos tā, ka man būtu labi. Vienkārši nespēju priecāties par dzīvi, jo manī visu laiku ir līdzpārdzīvojums par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem šobrīd ir grūti un būs vēl grūtāk. Tas grauž nepārtraukti. Tagad ir īstais laiks, lai ieklausītos draugos, paziņās, kaimiņos. Ja tev ir ievārījums, dalies ar kādu, kam nav! Ja ir lieks kilograms burkānu, dalies ar to! 

Daudzi filozofē par to, ka šis laiks mūs atgriež pie īstajām vērtībām un ka pēc tam būsim kļuvuši tik skaidri kā Luvras stikli. 

– Ar prieku skatos, ka šai laikā pamostas labais – cilvēki gatavi palīdzēt cits citam, rodas brīvprātīgo kustības. Taču mostas arī ļaunums. Piemēram, pirms dažām dienām pie manas mājas uz ielas dežurēja zaglis, kuram vēlāk pievienojās vēl viens, kas gaidīja pagalmā. Uz darbu eju četros no rīta, un, kad pamanīju to, kas uz ielas, aukstām kājām un drebošu sirdi devos uz mašīnu. Iztraucēju. Kopš tās dienas man ir psiholoģiski grūti no rīta tumsā doties uz darbu. 

Sevī šobrīd jūtu arī ne pārāk gaišas šķautnes – esmu saspringtāka, līdz ar to dažkārt asāka. Tomēr cenšos, lai tā nebūtu. Jauns izaicinājums man ir mācības kopā ar bērniem. Ikdienā cenšos būt ļoti atbildīga attiecībā uz visu, ko daru. Un tā pirmā tālmācības nedēļa… Skatījos skolas plānos un savā plānotājā, un mana sirds dauzījās kā traka. Bet, no otras puses, – šis taču ir laiks, kad bērns jebkurā brīdī var atnākt un tevi samīļot! Skolas direktors Kārlis Andersons visiem vecākiem atsūtīja ziņu: «Vecāki, mums skolā ļoti patīk samīļoties! Ir bērni, kam ļoti patīk samīļot citus. Mēs jums, vecāki, arī lūdzam savus bērnus apskaut biežāk, nekā ikdienā esat pieraduši to darīt.» Tas ir būtiski ne tikai bērniem, bet arī mums, pārējiem.

Un, ja blakus ir kāds, ko apskaut, tā ir liela laime. 

Manā bērnībā audzināšanas principi bija pavisam citādi nekā tagad – stingrāki, vairāk autoritatīvi. Arī glāstu, samīļošanās, uzslavu bija  mazāk. Ar saviem vecākiem esam par to daudz runājušies. Bet mūsu kopā pavadītais laiks un mūsu kopīgie piedzīvojumi, domāju, tik un tā ir radījuši ciešu saikni, un tieši tā mani tik ļoti vilina katru nedēļas nogali braukt pie vecākiem un pļāpāt ar viņiem līdz vēlai naktij. Esmu ļoti pateicīga, ka man vienmēr bijusi šī iespēja doties uz laukiem, kur ir mana ģimene, brālis, ka varu Skype vai Viber satikties ar māsu, kas dzīvo Jaunzēlandē. Tomēr man ir grūti pateikt sev mīļiem pieaugušajiem, tai skaitā vecākiem, ka viņus mīlu. Tāpēc cenšos vismaz bērniem tos padarīt par normāliem, taču ļoti būtiskiem ikdienas vārdiem. Cenšos arī daudz runāt ar bērniem par emocijām – par lietām, kas emocionāli sāpina, iepriecina, liek raizēties. 

Tu pati tā mierīgi vari runāt par to, kas sāpina? 

– Diemžēl man ir ļoti grūti runāt par savām dziļākajām emocijām, izjūtām. Ir šaurs cilvēku loks, arī mans dzīvesbiedrs Mārtiņš, ar kuriem es to varu. Taču ne vienmēr tas ir viegli.  

Šajā laikā daudzi cilvēki par sevi atklājuši, ka, būdami ārēji sabiedriski un ļoti atvērti, patiesībā ir introverti. Vai arī tu par sevi to varētu teikt? 

– Jā, tā ir. Varbūt tāpēc man ir tāda neparakstāma vilkme uz vientuļu mežu. Mežs mani atslābina un ir mans glābiņš, varu tur pazust uz vairākām stundām. Manas domas mežā vienmēr pievērstas detaļu pamanīšanai. Vienmēr brīnos – cik skaisti! Ieraugu sakņu konstrukcijas un domāju – nu kā var būt tik izcils mākslas darbs! Bieži eju viena, ņemu līdzi fotoaparātu un cenšos noķert mirkli. Man patīk vienpatība.

Esmu lasījusi, ka Ķīnā, beidzoties vīrusa laikam, daudzi pāri nolemj šķirties. Vai arī tu izjūti pārāk ciešas tuvības radīto apdraudējumu? 

– Neesmu jau citāda kā pārējie – arī es pēc darba dienas jūtos tik piekususi, ka nav spēka runāt, šķiet, es labprāt pārvērstos par akmeni, kas vienkārši stāv stūrī, un tam pat nav smuki jāizskatās. No otras puses – šis, manuprāt, ir laiks, kad atkal mācīties sarunāties, apzināties kopīgās vērtības un saprast, vai vispār tādas vēl ir. 

Zinu, ka esi ļoti sportiska – skrien, slēpo, sērfo, kaito. Vai kaut ko no tā visa dari arī šobrīd?

– Nē, jo bija jāatrisina ar muguru saistītas veselības problēmas. Tāpēc kādu laiku biju nozudusi arī no televīzijas dzīves. Tagad esmu atgūšanās procesā, un tas notiek pavisam lēnām, cenšos sevi noslogot vienīgi ar pārgājieniem un fizioterapiju, lai ķermeni atgrieztu labākā fiziskajā formā. Ir labi, ka brīžos, kad mums šķiet – nu jau visu varam, spēka ir ļoti daudz, uzrodas kāds cilvēks, kurš pasaka: tā gluži nav. Man trāpījās ļoti stingrs un labs dakteris – traumatologs Rolands Gibners –, kurš man pateica arī tādas lietas, ko es varbūt nemaz nebūtu gribējusi dzirdēt. Dakteris uz kādu laiku apturēja manu aktīvo rosīšanos, jo tam bija nopietni iemesli. Bet šis laiks bija arī man svētīgs, lai es saprastu un novērtētu, cik svarīgi ikdienā pievērst uzmanību savai veselībai. Tā ka fiziski smagas aktivitātes šobrīd ir iepauzētas, bet es ceru, ka jau vasarā varēšu gan braukt ar riteni pa mežu, gan varbūt jau arī sērfot. 

No tevis pieminētā daktera Gibnera viņa stingrības dēļ daudzi baidās kā no uguns. Pievārēji viņu ar savu smaidu? 

– Man jau arī bija bail (smejas), bet dakterim Gibneram es uzticos pilnībā un viņa aprūpē jūtos drošībā. Ja būtu dakteris ar maigāku dabu, kurš respektētu mani un manas jautājošās acis, viņš, iespējams, pateiktu: labi, tu vari doties uz darbu. Bet tas nedotu nekādus rezultātus. Dakteris Gibners man šādu iespēju nemaz nedeva, un man atlika tikai klausīt. Kad uzzināju, ka kādu laiku nevarēšu iet uz darbu, tas man bija kā auksta ūdens šalts. Domāju – bet man taču ir atbildība pret cilvēkiem, kas man blakus, es nedrīkstu viņus apgrūtināt! Bet dakteris teica: nē, tu neiesi, un es redzēšu, ja tu būsi aizgājusi! Taču, kad beidzot drīkstēju atgriezties darbā, biju savam ārstam ļoti pateicīga. Viņš zina, cik ilgs laiks cilvēkam ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski vajadzīgs, lai varētu ne tikai vienkārši būt, bet arī dot savu enerģiju citiem. 

Viens ir tās sāpes, ko pārdzīvojam paši, pavisam kas cits – sāpes, kas jāpārcieš mūsu tuvajiem cilvēkiem. Tava mamma un arī citi tev tuvi cilvēki gājuši cauri grūtām slimībām. Šobrīd vēl fonā Covid-19 un apziņa, ka neviens nav pasargāts no saslimšanas smagā formā… 

– Jā, un tas mani šausmīgi baida – tik ļoti, ka reizēm naktīs pamostos un saprotu, ka nemaz īsti neesmu gulējusi, bet domājusi par saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Mana mamma pirms gadiem cieta smagā avārijā, vēlāk pārdzīvoja smagu slimību, tuvu cilvēku lokā bijušas arī citas slimības, un es zinu, cik tas ir sāpīgi.

Ja sāp tuviniekiem, tās ir briesmīgākās sāpes, ko iespējams piedzīvot.

Tāpēc ļoti ceru, ka šābrīža skaitļi par saslimstību ar Covid-19 nepieaugs, bet mazināsies, līdz pavisam apstāsies. Varbūt utopiski, bet es to ļoti, ļoti vēlos.

Stress uz cilvēkiem iedarbojas dažādi. Daudziem problēma ir bezmiegs, citiem pārlieka ēšana – emociju apēšana. 

– Arī es ļoti labi zinu, kas ir stresa ēšana, turklāt vielmaiņa man nav ideāla. Mainīgs svars ir mana problēma jau kopš pusaudzes gadiem – dažādi notikumi var ietekmēt to, cik daudz sveru un kā izskatos. Jā, internetā ir daudz joku par to, ka no covid iznāksim apaļāku dibenu un vēderu, un arī es mēdzu par tiem pasmaidīt. Taču daudziem cilvēkiem tā tiešām ir nopietna ikdienas problēma, jo vairāk tāpēc, ka ir nemiers un trauksme, bet tad viens no sevis glābšanas veidiem ir vairāk ēst, uzņemt vairāk kaloriju. Mēs jau varam gudri runāt, ka nevajag tik daudz ēst, vajag vingrot, bet to realizēt dzīvē nav nemaz tik vienkārši. Arī es tagad vismaz trīs reizes dienā gatavoju ēst, un pa vidu vēl dažādas uzkodas… Tas, ko cenšos nedarīt, – nelietot miltus un cukuru vai, ja lietot, tad ļoti maz. Bet… vakar uzcepu banānmaizi, kurā ir gan cukurs, gan dedzināts sviests. Un šī maizīte tik ļoti labi garšo ar sviestu (smejas)!

Vieni par dažiem liekiem kilogramiem pārāk neuztraucas, citiem tā ir sāpīga problēma. 

– Es vienmēr esmu par to kreņķējusies, jo svars man ir bijis svārstīgs. Arī es esmu mēģinājusi ietilpt konkrētos parametros, esmu ievērojusi neveselīgas un drakoniskas diētas. Taču esmu sapratusi, ka galvenais ir fiziskās aktivitātes, tas, cik spējīgs kustēties tu esi, nevis tas, vai atbilsti konkrētiem parametriem. Ja man ir dažu kilogramu par daudz, ir grūti kustēties, jūtos slikti. Zinu, ka man palīdz miltu un cukura neēšana, tāpat arī neēšana pēc sešiem vakarā, tad arī varu labāk izgulēties. Protams, atteikšanās no cukura sākotnēji ir grūta, bet, kad tas izdarīts, tad visi produkti šķiet diezgan saldi. Skaidrs, ka bērniem gribas saldumiņus, un maniem bērniem tie noteikti nav nekāds aizliegtais auglis, bet to daudzums viņiem ir ierobežots. Vislabākā metode ir neturēt mājās neko saldu. Uz veikalu mēs braucam reizi pusotrā nedēļā, un tā ir viņu problēma, ja saldumi tiek apēsti uzreiz. Tad nedēļa jāpaciešas līdz nākamajam braucienam uz veikalu. 

Kad pirms pusgada likvidēja LNT, kur nostrādāji ilgus gadus, daudziem tā šķita milzīga drāma. 

(..)

Pilna intervija žurnālā IEVA,

  • «Nemācēju abstrahēties, un tas beidzās ar lielu emocionālo sabrukumu.» Intervija ar TV personību Kristīni Garklāvu
  • Ietaupīt var vienmēr! Kā atbrīvoties no liekiem izdevumiem
  • «Ilgstošās attiecībās ir laime. Cilvēku sāc pazīt no pusvārda, saproti, kurā brīdī atbalstīt un kurā brīdī pakritizēt.» Saruna ar filmas Dvēseļu putenis režisoru Dzintaru Dreibergu
  • Leģenda, kas nebaidījās: Enne Burda – no mājsaimnieces par pasaules modes ikonu
  • Esi formā arī krīzē! Par savu sportošanas pieredzi stāsta dziedātāja Aija Andrejeva, Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis un seksa eksperte Rita Lasmane
  • Stratēģiskais plāniņš labas figūras saglabāšanai
  • Kā ierīkot mazu sakņu dārziņu un ko tajā sēt un stādīt
Ieva №16

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+