Kristaps Valters: Dzīve mani daudzkārt nolikusi uz ceļiem

Intervija
Agnese Meiere
7. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no personiskā arhīva
Bijušais basketbolists un topošais treneris KRISTAPS VALTERS pēc pārdomu gada Francijā atgriezies Latvijā. Divpadsmit viņa dzīves gadi – tā, pēc viņa domām, rādot numeroloģija – esot bijis tukšais periods viņa dzīvē. Kad kļūdas, skandāli un problēmas bijuši tādi kā pakāpieni attīstībai. Tikai tagad sākoties īstā dzīve. Dzīve, kurā viņam ir jauni plāni un jauna mīlestība.

– Pavisam nesen esi atgriezies Latvijā, lai gan biji domājis palikt Francijā un darboties tūrisma jomā.
– Pirms diviem gadiem uzsāku trenēt un vienu gadu biju basketbola kluba Valmiera/Ordo galvenais treneris, taču klubs dažādu iemeslu dēļ bankrotēja. Pēc tam sapratu – vairs nevēlos palikt Latvijā, vairs negribu būt kaut kur piesiets, negribu, lai mani kāds komandē. Tāpēc aizbraucu prom, aizmuku. Biju prom gadu, un šo laiku pavadīju kalnos Francijā. Tur manam draugam pieder tūrisma kompānija, un es kādu laiku tajā strādāju.

Pastrādājot gan Francijā, gan Beļģijā, atslēdzos no sporta, no tās dzīves, kāda man bija gandrīz divdesmit gadu. Proti, aizvadīju deviņpadsmit profesionālas sezonas basketbolā.

Biju noguris no basketbola, no trakā dzīvesveida, no treniņiem, no spriedzes.

– Latvijā biji zvaigzne, tur – parasts tūrfirmas darbinieks. Tas nebija sitiens pa tavu ego?
– Jebkurš darbs dzīvē ir noderīgs. Jauna pieredze, jauni cilvēki, jauna sfēra – domāju, tas viss man noderēs arī nākotnē. Briselē strādāju viesnīcu sfērā – gan biju menedžeris, gan nogādāju klientus no punkta A uz punktu B, un tieši tāpat arī Francijā.

Šis laiks man saistās tikai ar pozitīvām atmiņām. Atrados Ansī, fantastiskā vietā pie ezera starp kalniem. Man pat bija doma, ka varētu tur arī dzīvot. Man ļoti patika šī vieta, tās enerģētika, kalni. Tur pārdomāju savu dzīvi, to, ko īsti vēlos darīt, un kalnu sezonas beigās atbraucu uz Latviju. Sapratu – man jāturpina darboties basketbolā.

– Tā teikt – no sevis neaizbēgsi?
– Liela nozīme bija arī tam, ka, dzīvojot ārzemēs, vispār neredzēju savus bērnus – dēlu un četras meitas. Tas bija diezgan sāpīgs periods, kad bijām šķirti.

Slēpošanas kūrortā skatījos uz ģimenēm ar bērniem un pārdzīvoju, ka neesmu ar savējiem.

Atgriežoties Latvijā, beidzot varu tikties ar saviem bērniem, finansiāli viņiem palīdzu. Sakārtoju arī attiecības ar savu otro sievu (Džeinu Ansoni – red.). Esam šķīrušies, visu izrunājuši un viens otram piedevuši. Galvenais – tagad ejam vienā virzienā, gribam palīdzēt attīstīties mūsu bērniem.

Bet, atbildot uz tavu jautājumu, – jā, no sevis patiešām neaizbēgsi. Basketbols vienmēr bijis manā sirdī un prātā, arī tad, kad gribēju no tā aizbēgt. Turklāt tagad to spēlē arī mans dēls Valdis, kuram ir divpadsmit gadu un piemīt diezgan liels talants. Nu labi, teikšu godīgi, no vairākiem bijušajiem spēlētājiem un treneriem esmu dzirdējis, ka viņam ir ļoti liels talants. Taču šajā vecumā ar talantu vien nepietiek. Ja nebūtu smagi strādājis, arī es ar talantu vien nekur nebūtu ticis.

Tas, ko rakstīja dzeltenā prese, ka es tikai izklaidējos, bija fufels. Zālē pavadīju ļoti daudz laika, nopietni ar sevi strādāju, citādi nebūtu bijis ACB – Spānijas augstākajā līgā – un citās labākajās līgās. Atgriezos arī tāpēc, ka mazajā Valdī redzu ļoti daudz no sevis. Cik varu, mēģinu viņam palīdzēt, lai viņš nepieļauj tās kļūdas, kuras es savulaik.

– Lāgā nepaspēji atgriezties, kad jau iekūlies skandālā, – mediji ziņoja par tavām attiecībām ar Lindu Mūrnieci. Kādas tad īsti ir jūsu attiecības?
– Mēs bijām labi draugi. Linda man palīdzēja dažās lietās, es palīdzēju viņai, nekas vairāk. Bet…

Tā gadījās, ka pirms neilga laika pašķīros no Lāsmas (Lāsma Jukone – red.) – savas mīļotās sievietes. Gadu diendienā bijām kopā, līdz mūsu attiecībās kaut kas uzkārās, bijām iestrēguši un nemācējām paši no šā sastrēguma tikt ārā. Bet varbūt tā vajadzēja notikt, lai saprastu – viens otram esam dārgi un mums jābūt kopā.

Šķirti bijām aptuveni trīs nedēļas, un pa šo laiku sapratu, ka es bez Lāsmas nevaru, ka viņu patiesi mīlu.

Galu galā viņa kopā ar manu tēti (bijušais basketbolists treneris Valdis Valters – red.) mani savulaik izvilka no bedres, kurā atrados vairākus mēnešus. Tolaik vairs nekam neticēju, biju nedaudz pazaudējies, bet Lāsma man iedeva ticību.

Šīs attiecības man ir ļoti dārgas. Tāpēc, kad pēc īslaicīgās šķiršanās abi atkal sagājām kopā, izlēmu – lai nerastos nekādi pārpratumi manās un Lāsmas attiecībās, draudzība ar Lindu jāpārtrauc.

– Runājot par savu dēlu, sacīji – gribi viņu pasargāt no kļūdām, kādas savulaik pieļāvi tu. Kādas tās bija?
– Ego. Šajā vecumā jātiek galā ar savu ego, un mazajam Valdim raksturs ir iedzimis starp mani un lielo Valdi. Viņš, tāpat kā mēs savulaik, uzskata, ka ir labāks par pārējiem.

– Nu, pusaudža gados lecīguma dēļ ar tevi pat brāļa draugi neesot runājuši.
– Jā, tā bija. Man jau gadiem ir iesauka Ādolfs, un es pēc rakstura tāds tiešām arī biju.

Biju karalis, līderis, bet nemācēju to transformēt pozitīvā veidā attiecībā pret saviem komandas biedriem.

To iemācījos tikai ar laiku, spēlējot lielajās komandās, blakus pieredzējušiem spēlētājiem. Viņi man iemācīja, kā runāt ar pārējiem spēlētājiem, kā būt līderim, kā panākt, lai tevī klausās. To pašu šobrīd mācu arī dēlam.

Skaidroju, taču ne ar pārmetumiem: ja gribi būt līderis komandā, ja gribi izbaudīt spēli un lai ar tevi kopā grib spēlēt, ar citiem jākomunicē pozitīvā veidā. Tas nozīmē, ka viņi jāpaslavē, jāpasaka – o, laba piespēle, nevis jāpieprasa: es gribu spēlēt, dod man bumbu.


– Tagad tu pats arī trenējot mazo Valdi.
– Jā, cik vien varu, dēlu trenēju individuāli. Viņam ir ļoti daudz spēļu, pat pārāk daudz. Latvijā tā ir liela problēma – pārāk daudz sacensību šajā vecumā. Jauniešiem vienlaikus ļauj spēlēt divās vecuma grupās. Tas nozīmē – vienā vecuma grupā tev ir trīsdesmit spēles un otrā vēl trīsdesmit. Bet pusaudzim tas nav normāli – viņš spēlē iztukšojas gan psiholoģiski, gan fiziski, ir traumas, puiši ir pārguruši.

Šo nostāju arī mēģinu pozicionēt Latvijas basketbolā – jauniešiem jāsamazina spēļu skaits un vairāk jātrenējas – jāiemāca pareizi skriet, lēkt.

Jāatceras – trenējoties tu audz, bet spēlējot izdedz.

Vispārējā fiziskā sagatavotība basketbolā īpaši svarīga. Ar visu to, ka biju fiziski labi sagatavots, esmu pa pusei kroplis – man sāp potītes, ceļi, esmu reāli sabojājis savu veselību. Bet… pelnīju labu naudu. Līdz ar to varu teikt, ka iemainīju veselību pret naudu.

– Ko tu šobrīd īsti dari?
– Vadu individuālos treniņus, man jau ir izveidojies savs spēlētāju loks. Dibināšu savu Basketbola akadēmiju, kurā koncentrēšos tieši uz individuālo darbu. Ar laiku mēģināšu piesaistīt arī fiziskās sagatavotības treneri, fizioterapeitu un cilvēku, kas var izglītot jauniešus par pārtiku.

– Tad jau tā būs tāda zvaigžņu akadēmija.
– Jā, idejiski plānoju ar laiku strādāt tikai ar talantīgākajiem.

Ar laiku domāju Basketbola akadēmiju veidot globālu, sadarboties arī ar citām valstīm. Man ir daudz draugu, ar kuriem spēlēts Spānijā, Krievijā, Turcijā. Gribu sadarboties ar viņiem, lai mūsu basketbolistus pamana arī ārpus Latvijas. Vasarā gribu veidot nometnes, bet nevis tādas, pie kādām esam pieraduši, kur kopā ir divdesmit bērnu. Nē, maksimums, seši bērni, ziemā – divi līdz četri bērni vienā treniņā.

– Teici – Lāsma tevi izvilka no bedres un iedeva ticību. Kas tā bija par bedri, no kuras viņai tevi bija jāvelk?
– 2016. gadā Valmierā piedzīvoju mikroinsultu – treniņa laikā man galvā plīsa asinsvads. Tobrīd sakrita visādi kreņķi – šķīros no otrās sievas, bija baigais stress, plus biju guvis traumu. It kā savus plānus biju realizējis, bet šī trauma karjeras beigās mani it kā atmeta soli atpakaļ.

Kā man teica medmāsa, es esot dzimis laimes krekliņā. Asinsvads plīsa vietā, kur netika skartas smadzenes. Notrenējos vairāk nekā pusi treniņa, kad jutu – nu jau par traku sāk sāpēt galva.

Kad aizgāju uz numuriņu, man joprojām ļoti sāpēja galva, sākās nenormāla vemšana. Pateicu – man ir tik slikti, ka laikam būs jābrauc uz slimnīcu. Man ielaida kādas zāles, uzlika uz kompjūtera un tad pateica, ka situācija ir diezgan nopietna, steidzami jābrauc uz Stradiņiem. Divas trīs nedēļas nogulēju slimnīcā, un tā arī mana karjera beidzās.

Pēdējos basketbola gadus nepaspēju uzspēlēt Latvijā, kā to karjeras beigās bieži dara basketbolisti. Tā man bija ziņa no augšas, ka jāsāk iet citu ceļu.  

Dakteri teica, ka teorētiski es varu spēlēt, bet risks ir augsts. Proti, sportā visu laiku ir pārslodze, un spēles laikā jau es nejūtu, kas man sāp. Šobrīd gan esmu laimīgs, ka tā notika, jo tie brīži lika pārdomāt daudzas lietas. Pateicoties tam, kas notika, nokļuvu uz pareizā ceļa. Ja tas viss nenotiktu, varbūt es šeit nesēdētu.

Runājot par Lāsmu – trīs gadu laikā, kopš esam kopā, esam izgājuši cauri ne tikai šim, bet arī daudziem citiem pārbaudījumiem, kas mūs ļoti satuvināja. Riktīgi iemīlējāmies viens otrā, un līdz šim brīdim esam kopā.

Neko sliktu negribu teikt ne par savu pirmo sievu Signi (stiliste Signe Valtere – red.), ne otro sievu Džeinu, bet Lāsmu neinteresē ne mans statuss, ne mana nauda, ne uzvārds. Viņu interesēju es, un to viņa arī pierādīja laikā, kad man bija slikti. Kad man bija sliktāk nekā jebkad. Protams, mīlēju gan pirmo, gan otro sievu, bet šī mīlestība ir citāda, īsta.

– Šķiršanās musturs gājis cauri visai tavai ģimenei. Tavi vecvecāki bija šķīrušies, tavi vecāki izšķīrās, un arī tu esi divreiz šķīries.
– Varbūt tāda ir ģimenes karma, bet līdz galam jau mēs to nepierādīsim.

Nenoliegšu, man tiešām jāmācās komunicēt ar sievietēm. Jāiemācās vēl vairāk viņas izprast, iedziļināties viņu uztverē. Varbūt tāpēc man bijuši feili attiecībās, lai es šai ziņā augtu.

Varbūt tāpēc man ir četras meitas. Acīmredzot man tas tiek dots no augšas, lai mācos respektēt sievietes, rūpēties par viņām.

Uzskatu, ka beidzot esmu saticis cilvēku, kas arī šai ziņā man palīdz augt. Kopā ar Lāsmu daudz strādājam gan ar manām problēmām, gan mūsu attiecībām. Pats galvenais ir iemācīties respektēt un cienīt, jo kādreiz es vispār nevienu nerespektēju.

– Vai tas nozīmē, ka vaino sevi iepriekšējo attiecību izjukšanā?
– Lai atrisinātu problēmu, vienmēr cenšos vainu meklēt sevī. Bet viena pagale jau nedeg, attiecībās parasti vainīgi ir abi. Es savas kļūdas attiecībās esmu sapratis, ceru – tās sapratusi arī Signe un Džeina.

Negribu vainot savus vecākus, taču… Puišiem jau bērnībā jāmāca kaut vai tas, kā izturēties pret sievietēm.

Mums ar tēti diemžēl šādu sarunu nebija. Taču ceru, ka paies laiks un es ar mazo Valdi par to visu varēšu izrunāties.

– Ko tu esi sapratis par sievietēm?
– Ka viņas ir jāmīl. Jāatbalsta. Jārūpējas. Jārespektē, jāciena. Jūs tomēr dodat mums bērnus. Jaunībā man vispār nebija respekta pret sievietēm, tolaik attiecos pret viņām diezgan slikti.

– Pieminēji tēvu. Viņš savulaik esot bijis īsts tirāns.
– Tēvs vienmēr bija sportā, arī mammai nekad nebija pietiekami laika. Abi mani vecāki ir egoisti – bijuši vienīgie bērni ģimenē. Abi ir smagas personības.

Bet tētis vismaz progresē. Kaut arī viņš man skaidri nepasaka, ka atzīst kļūdas, redzu – viņš mainās. Viņš ar darbiem pierādījis, ka zina – savulaik kļūdījās.

Turklāt tēvs man ļoti daudz devis sportā. Iemācīja, kā kļūt spēcīgākam, lai tajā izdzīvotu. Es jau tā biju spēcīgs, bet bez viņa audzināšanas tik tālu nebūtu ticis. Ar tēti man ir ļoti labs kontakts, mēs daudz sarunājamies, mums ir daudz kopīgu interešu, tai skaitā numeroloģija un ezoterika vispār – visas tās lietas, ko mēs nezinām un nemākam izskaidrot.

Savukārt ar mammu gan man nav īpaši labs kontakts. Mamma man devusi daudz ko labu, bet… Manuprāt, viņa joprojām neatzīst savas kļūdas audzināšanā.

Visvairāk man nepatika tas, ka viņa darīja visu, ko un kā lika tētis. Tēta nebija mājās, bet viņa tāpat visu darīja tā, kā lika viņš.

Līdz ar to mamma man nebija autoritāte.

Redzi, cilvēkam dzīvē jāiet uz priekšu. Ja ne, es to nevaru pieņemt, jo tas ļoti atspoguļojas arī uz mani. Man ir cits ceļš, cita karma.

– Jūs taču tiekaties.
– Protams, bet reti. Un tā droši vien būs arī turpmāk. Diemžēl attiecības ar manu māti ir vienīgā problēma, kuru vēl neesmu atrisinājis. Taču es negribu viņu vainot. Vienkārši mums neštimmē, un viss.

– Pastāsti, kā tev palīdzējusi numeroloģija.
– Esmu sapratis – numeroloģija ir zinātne. Ne velti mēs piedzimstam kādā ciparu kodā. Galvenokārt tā man palīdzējusi iepazīt un izprast sevi. Esmu vieninieks, un tas nozīmē – līderis. Man patīk būt uzmanības centrā, gūt panākumus. Man vienmēr būs savs viedoklis, kuru nedaudz uzspiedīšu citiem, bet vienmēr būs cilvēki, kas manī klausīsies. Protams, būs arī tādi, kam nepatiks, ko saku…

Numeroloģija man arī sportā palīdzēja nokļūt tur, kur jānokļūst. Ar tās palīdzību iespējams noteikt ļoti daudz lietu.

Pateicoties numeroloģijai iepazinu visus savus komandas biedrus, sapratu, kā ar katru komunicēt, kā rast kontaktu, lai gūtu labāku rezultātu.

Pēdējos gados šādā veidā saturēju kolektīvu, un mums bija labi rezultāti. Vairāk uzvarējām nekā zaudējām. Turcijā biju spēlējošs trenera asistents, un arī tur gāja ļoti labi – no pēdējās vietas tikām starp astoņām labākajām komandām. Savukārt pēdējā gadā, kad nebiju komandā, tā nokrita uz otro līgu. Visiem šķiet, ka tās ir sakritības, bet patiesībā tās ir sakarības.

Tiesa, no divdesmit četru līdz trīsdesmit sešu gadu vecumam man bija nulles periods. Šai periodā dzīve dod uzdevumus, kas tev jāatrisina. Viens, kas man bija jāatrisina, bija attiecības, otrs – nauda. Nulles periodā jau noteikts – cik ieguldīsi, tik zaudēsi. Un tā arī bija. Daudz aizdevu, cilvēki ar visu naudu pazuda, pats noplenderēju…

Dzīve mums dota, nevis lai priecātos, bet lai atstrādātu to, kas noticis iepriekšējās dzīvēs. Katram jāzina savi uzdevumi un tie jāveic. Mans uzdevums pašlaik ir sports, bet noteikti nākamajā ciklā – pēc astoņiem desmitiem gadiem – man būs jau cits uzdevums.

– Par tevi savulaik daudz kas rakstīts – par tusiņiem, alkoholu, narkotikām. Tev aug bērni, kā viņus no tā sargāsi?
– Jaunībā darām trakas lietas un nesaprotam, ko mēs darām. Tu nedrīksti suni turēt krātiņā, pēc tam palaist un domāt, ka viņš nekur neskries.

Tāpēc, ka tēvs bija tik stingrs, bijām kā norāvušies no ķēdes. Ar brāli (basketbolists Sandis Valters – red.) bijām gandrīz vienaudži un darījām visu, kas ienāk prātā.

Jau kopš piecpadsmit sešpadsmit gadu vecuma piektdienās, sestdienās gājām tusēt. Pa kluso, jo mūs nelaida laukā no mājām.

Izlavījāmies cauri garāžai, mūs tur jau gaidīja taksis, ar kuru braucām uz Vecrīgu. Ja nebija naudas, gājām no Bukultiem ar kājām cauri mežam, tad ar autobusu līdz Juglai un ar tramvaju līdz Vecrīgai. Atpakaļ ar pirmo autobusu. Vecāki pat nenojauta, ka kaut kas tāds notiek.

Ar saviem bērniem runāšu par to visu, skaidrošu, ko var un ko nevar. Bērns ir jālaiž, bet jākontrolē. Ar bērnu ir jāsarunā, jāizdomā taktika, kā panākt, lai viņš ir pietiekami apzinīgs.

– Tev ir bijusi sajūta, ka dzīve tevi nolikusi uz ceļiem?
– Man tādi brīži bijuši daudzkārt. Dažādas sensācijas, šķiršanās, diskvalifikācijas basketbolā… Tad vēl tiesnesim iemetu ar bumbu… Šobrīd visas tās izdarības šķiet smieklīgas, bērnišķīgas, bet tā tam bija jānotiek, lai es būtu tur, kur esmu tagad. Vienam galva uz pleciem ir agrāk, citam vēlāk. Man ļoti vēlu (smejas).

Numeroloģija saka – vieninieks ir jauna dvēsele šajā planētā. Tā arī bija, biju bailīgs, kautrīgs, savā būtībā nevainīgs, bez pieredzes. Un tikai ar laiku, pateicoties dažādām pieredzēm, kļuvu spēcīgāks.

Ezoteriķi man jau agrāk teica – mana dzīve pa īstam sākšoties pēc trīsdesmit piecu gadu vecuma, un tā arī ir. Tā es arī jūtos.

It kā jau pats to visu veidoju, bet man arī palīdzēja paša kļūdas. Ir cilvēki, kas grūtībās salūst, bet es tomēr atradu sevī spēku. Visgrūtāk bija tad, kad pēc karjeras beigām nezināju, ko darīt, un ar vienu kāju biju iekāpis pudelē. Bija smagi. Man ir tāda veselība, ka varu dzert trīs mēnešus no vietas, – nav ne paģiru, ne kāda sliktuma. Līdz ar to tas var pavērsties traģiski. Bet pietika spēka piecelties un iet tālāk.

– Un ko tu gaidi no nākotnes?
– Gribu, lai viss izdodas ar Basketbola akadēmiju. Nākotnē vēlos būt galvenais treneris, tāpēc šobrīd mācos Sporta akadēmijā, gribu iegūt C kategorijas trenera diplomu. Pēc tam varētu mācīties arī tālāk.

Protams, gribētu būt galvenais treneris Eirolīgas klubam, protams, gribētu trenēt Latvijas izlasi, būt junioru izlases galvenais treneris. Mani ļoti interesē arī psiholoģija, varbūt varētu pamācīties to, tad ar spēlētājiem varētu strādāt vēl nopietnākā līmenī. Taču… Šobrīd tam neesmu gatavs, negribu nervozēt. Gribu izdarīt vienu lietu, pēc tam citas. Šobrīd esmu nokāpis no mākoņiem un kļuvis reāls. Tikai tagad sākšu pa īstam dzīvot.

Līdz tam mana dzīve bija vienkārši piedzīvojums gan ar rūgtu piegaršu, gan patīkamiem brīžiem.

– Kādi tev mērķi personīgajā dzīvē?
– Mēs ar Lāsmu noteikti apprecēsimies. Kāpēc tas tik svarīgi? Tāpēc, ka pirmajās divās laulībās man nebija tāda mērķa. Domāju – varam taču dzīvot kopā neprecoties. Bet, ja sievietei bija svarīgi precēties, to darīju. Šobrīd vēlos apprecēties es, jo mīlu cilvēku, kas man blakus. Lāsma ir vienīgā sieviete, kas bijusi man blakus, kad bija vissliktāk.

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs