Jura Batņas Jāņu nakts meditācija

Pirtnieka, latviskās dzīves ziņas skolotāja JURA BATŅA Lielzemenēs Līgo vakarā sabrauc tuvi un tāli ļaudis, lai visi kopā svinētu Vasaras saulgriežus. Juris savā sētā uztur ideju, ka katram no mums ir svarīgi ieraudzīt tumsu sevī un apzināties, ka būšana līdzsvarā ir vienīgais ceļš pretī laimei.
Saulgrieži
Aiva Alksne
Žurnāls IEVA
17. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

Juris: Kopš mums ir sava lauku sēta, tātad – no 2005. gada mēs saulgriežus šeit neesam svinējuši tikai vienu reizi, kad devāmies uz 3×3 nometni Īrijā. Savukārt pērn 21. jūnijā mūsu sirdsdraugiem Ilzei un Mārim ar folkloras kopu Putni bija jābūt Turaidā, un viņu dēļ mēs svinēšanu pārcēlām uz 20. jūniju. Pēc tam sapratām – tā nevajadzēja darīt, jo ir atšķirība starp to, kāda enerģētika dabā valda 20. jūnijā, un kāda – 21. jūnijā, kad sasniegts maksimums. Šogad atkal ir tāda pati dilemma, un nolēmām neko vairs nepārcelt, kaut arī saprotam – ja Putni ir mūsu sētā, svētki ir vienmēr.

Aiva: Ilga Reizniece ir teikusi – latvieši Jāņus vienmēr ir svinējuši no 23. uz 24. jūniju

Arī man pirmajā brīdī bija pretruna – kā tad mēs 21. jūnijā? Bet tad rodas jautājums, kas ir latvieši? Par latviešiem kā vienotu nāciju zinātnieki runā sākot tikai no 17. gadsimta. Latvieši vispār ir tāds mākslīgs veidojums no piecām ciltīm, bet es gan teiktu – no piecām tautām, no kurām savu tautiskumu saglabājusi tikai viena – latgaļi. Tagad līvi kaut ko mēģina, taču no kuršiem, zemgaļiem un sēļiem nekas nav palicis. Mūsu tradīcijas tika uzskatītas par pagāniskām un pastumtas malā. Jāņi tika aizstāti ar kristīgiem svētkiem par godu Jānim Kristītājam un 24. jūnijā svētki tika pasludināti viņam. Tas šobrīd ir šķelšanās akmens.

Bet, manuprāt, katram cilvēkam tomēr ir savs pasaules uzskats. Man ļoti tuvs autors ir Kens Vilbers, kurš runā par deviņām cilvēka apziņas attīstības pakāpēm. Tikai sākot ar septīto, cilvēkam parādās integratīvs skatījums uz pasauli. Tas nozīmē, ka pirmajos sešos, kuros dzīvo 97 procenti planētas iedzīvotāju, katram viņa pasaules skatījums un viņa viedoklis ir vienīgais pareizais. Tā kā arī lielākā daļa latviešu dzīvo pirmajās sešās pakāpēs, tad arī mums mūsu viedoklis ir vienīgais pareizais. Līdz ar to katram ir viņa pareizais viedoklis, kad svinēt. 

Vienīgi, kas man patiesi šķiet bēdīgi – ja tas tiek darīts ar pamatīgu alus lietošanu.

Agrāk Jāņos dzēra nevis, lai apreibinātos, bet drīzāk – lai ieietu izmainītā apziņas stāvoklī. Mūsu sētā jau vairākus gadus šajos svētkos ir pasludināta bezalkoholiskā zona.

Mums ir citi veidi, kā nonākt izmainītā apziņas stāvoklī. 

Jo – ko mūsu senči darīja Jāņos? Viņi godināja sauli. Un tā kā 18. gadsimtā 95 procenti no visiem iedzīvotājiem bija zemnieki, kas dzīvoja viensētās, būtiski bija auglības rituāli, – līdz Jāņiem visam bija jābūt iesētam, un, lai iesētais izaugtu, ar rituālu palīdzību tam centās piešķirt auglību.  Jo – kā mēs šodien zinām – doma ir materiāla, ar to spējam vairot to, ko vēlamies.

Visas tradīcijas ar laiku pārveidojas. Kādu nozīmi jūs šiem svētkiem atvēlat?

Jāņi man pēdējos gadus iegūst arvien dziļāku jēgu. Ja man būtu divdesmit trīsdesmit gadi, liktos, ka ir ļoti no svara divatā meklēt papardes ziedu. Bet dzīves otrajā pusē svarīgāk ir apzināties, kas tu primāri esi.  Vai tu esi ķermenis, kas dzīvo šajā pasaulē tikai vienreiz, vai tomēr esi dvēselīte, kas piedzīvo šo pasauli caur emocijām, prātu un ķermeni.  Un man atbilde sev pašam ir viennozīmīga – es neesmu ķermenis. Man ir ķermenis. Es neesmu emocija. Man ir emocijas. Es neesmu pat prāts, ko daudzus gadus ļoti augstu vērtēju un mēģināju izkopt, cik nu manos spēkos tas bija. Es  īstenībā esmu dvēsele, kas caur savu prātu, emocijām un ķermeni kaut ko šajā pasaulē dara.

Jāņi mūsdienās tiek skaidroti dažādi. Vieni saka – tā ir Zāļu diena, Zāļu vakars, jo, protams, šajā laikā saulīte ir visaugstāk debesu klanā, pār zemi nāk maksimāla saules enerģija un auglība ir it visam, tāpēc šajā laikā lasītajām zālītēm ir vislielākā iedarbība. Bet man arī patīk viens no mūsdienu skaidrojumiem, ka Jāņi ir – jā un nē. Dualitāte. Kenam Vilberam ir grāmata  No Boundary, kas tulkojumā nozīmētu ārpus vai bez robežām.

Grāmatā var izlasīt  to, ko arī mana psihoterapeita prakse vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā apliecina – lielākās cilvēku ciešanas rodas tāpēc, ka nav harmonijas un līdzsvara.

Un ir robežas. Un viena no galvenajām robežām ir tumsa un gaisma.

Mēs redzam, ka mūsu valstī diemžēl tumsas spēki ir ļoti aktīvi un principā cīnās ar gaismas spēkiem. Un arī katram mums iekšā ir sava tumsa. Ja kāds domā, ka viņā ir tikai gaisma, viena vienīga saulīte, tad noteikti viņš neko daudz par sevi nezina. Vai arī cilvēks atdod savu tumsu citiem, un domā, ka viņam ir baigi labā dzīve. Tāpēc šis ir laiks, kad jāmēģina šo jā – nē kaut kādā veidā harmonizēt. Līdz ar to Jāņi man ir meditācija, kas sākas, saulei rietot.

Un arī – man ilgi nebija atbildes, kāpēc mēs godinām sauli, bet sākam to darīt tad, kad saule riet. Domāt, ka mēs ar savām rituālām izdarībām palīdzam saulītei atkal iznākt no tumsas? Atvainojiet, saulei ir trīspadsmit miljardi gadu, viņa kaut kā bez mums ir iztikusi… Drīzāk saule ar savu kustību diena–nakts stāsta, ka katram jāstrādā ar savu tumsu. Un tieši nakts ir tam vislielākais atgādinājums. Mums, latviešiem, nav dainās vārda – karma, bet mums tomēr ir teiciens – ko sēsi to pļausi, un Jāņi ir laiks, kad par to padomāt.

Ikdienā mēs skrienam pa horizontāli – no vakardienas caur šodienu uz rītdienu, mums ir ārējā pasaule, ir materiālās rūpes, un daudziem tās šobrīd ir ļoti smagas. Bet kāpēc mums ir vajadzīga šodiena? Tas ir laiks, kad vari apstāties skrējienā pa horizontāli un atcerēties, ka ir vertikāle.

Es izgāju savas tumšās dvēseles nakti. Un tas bija ļoti smags pārdzīvojums.

Kas varētu būt latvieša harmonija?

Dzīvesprieks. Prieks par dzīvi.

Kad skatos uz sauli, tad saprotu, ka ļoti daudzas lietas ir mūžīgas. Vai arī – ja ne mūžīgas, tad miljardiem gadus senas. Līdz ar to saprotu, ka manas šodienas problēmas ir tikai sīkumi. Ikdienā, protams, tās šķiet ļoti lielas, smagas un raižu pilnas. Bet, kad pacel skatu uz debesīm un saproti, ka ir tava mūžīgā dvēsele, ir saule miljardiem gadu sena, vismaz uz brīdi viss pārējais tiešām šķiet nenozīmīgi sīkumi.

Jūs vairākas reizes sakāt – meklē gaismu sevī! Tiešām – tādā vienā Jāņu naktī, turklāt vēl – gada visīsākajā?

Kamēr ir daudz gaismas ārpusē, tu skaties uz ārpusi. Kad gaismas ārpusē paliek mazāk, tad vari vai nu sūkstīties par to, ka gaismas nav, vai arī saprast, ka tā jāmeklē sevī. Manuprāt, Jāņi ir tie svētki, kad mēs varētu visa tauta kopā meklēt vairāk gaismas. Īpaši jau tāpēc, ka mūs stipri pārmākusi materiālā pasaule un viņas labumi. Kā es saku – zārkam bagāžas nodalījuma nav, visas savas lepnās villas līdzi nepaņemsi.

Protams, latvietis vienmēr ir bijis pārticis. Ko nozīmē – pārticis? Tas nozīmē – tikt pāri. Un, protams, viens no smagākajiem izaicinājumiem ir tikt pāri materiālās pasaules kairinājumam. Tam, ka gribas vēl vairāk. Tam var veltīt dzīves pirmo pusi, bet, ja arī vēl dzīves otro pusi, tad Dievs mums stāsta, ka nav jēga tik ļoti pieķerties materiālajam… Nauda ir vajadzīga, es nenoliedzu. Arī man to gribas, bet vairāk tomēr vēlos līdzsvaru un harmoniju. Un to jau nevar tik stabili un ilgtermiņā iegūt. Tas ir kaut kas, kas mums visu laiku ir jāatjauno. Tieši tāpēc šie svētki, kas sākas pēc saulrieta, ir dota kā iespēja pameklēt tumšajā laikā gaismu sevī.

Lai rokkoncerts krastmalā paliek citiem, tas nav latvietim. Es domāju, ka latvietim tomēr daba ir tā, kas dod spēku.

Kādas rituālas izdarības notiek jūsu sētā?

Mūsu setā visi astoņos vakarā jau ir sabraukuši. Un visi apzinās, ka Jāņi nav skatīšanās pasākums, tas nav teatralizēts uzvedums.

Pirms nākt sētā, visi nomazgā seju avota ūdenī un iziet caur pirmajiem vārtiem, kas simboliski nozīmē attīrīt sevi un pārkāpt robežu, aiz kuras ārpusē paliek ikdienas pasaule. Mūsu sētā Jāņu siers tiek vārīts uz uguns, un tas arī ir rituāls. Sakrāla nodarbe, kurā no piena, no kaut kā, kas vēl nav ciets un taustāms, pamazām izveidojas matērija. Tas ir vesels rituāls, kā top pasaule. To pa kārtai maisa deviņas sievas ar karotēm, un katra, kas maisa, ieliek savu domu… Siers sanāk ļoti garšīgs, mēs to baudām uzreiz, svaigā veidā.

Kad satumst, mums ir ļoti daudz darbošanās ap uguni, jo svarīgi gaismu uzturēt arī ar ārējām darbībām. Saulei rietot pulksten 22.22, tiek iedegta pūdele – tā ir vienīgā reize, kad ceļam uguni prom no zemes, jo dievišķo gaismu var ieraudzīt tikai tad, ja paceļ acis no ikdienas pelēkuma un dubļiem…

Man liekas, ir ļoti būtiski saprast, kāda ir rituāla jēga. Bezjēdzīgam rituālam ir maz jēgas. Bet, ja saproti, kāpēc izej diždanci, jo tā tu strukturē telpu, visu to haosu, kas bieži vien mūsos ir iekšā, – tam ir jēga. Un es kā namatēvs ar acīm tad varu satikties ar visiem tiem, kas ir sabraukuši manā sētā. Jo bieži viņu ir pāri simtam. Bet pat tad šis vairs nav laiks, lai es darbotos ar citiem. Man tas ir laiks, lai darbotos ar sevi.

Jūs teicāt – svarīgi izmainīt apziņu. Tas ir svarīgi, jo prāts tiešām var protestēt pret šīm sakrālajām nodarbēm?

Kas ir negulēšana? Dainās nav vārds – meditācija. Latvieši gan tagad izdomājuši vārdu – dziļgremde. It kā – dziļi iegrimt sevī. Dainās teikts – visu nakti negulēju, ar Laimiņu runādams…  Ja tas nav par meditāciju, tad, lūdzu, pastāstiet, par ko tas ir! Negulēšana arī ir viens no veidiem, kā mēs nonākam izmainītā apziņas stāvoklī. Kad nojūk prāta konstrukcijas un saplūstam ar dabu,

Papardes ziedu dzīves otrajā pusē var meklēt arī vienatnē, jo tas ir katras dvēseles uzdevums – atrast savai dzīvei jēgu.

Ja tu spēj ieraudzīt – saprast savu dvēseles uzdevumu, ieraudzīt gaismu sevī, nolīdzsvarot sevī sievišķo un vīrišķo, ārējo materiālo pasauli ar iekšējo garīgo – tas ir tā vērts!

Un tiešām – no viena tāda Zāļu vakara?

Tas ir visstiprāk. Ja esi sajutis šo impulsu, ja esi saņēmies gaismu no ugunskura – jo caur skatīšanos ugunī mēs ielaižam gaismu arī iekšpusē – tas nekur nepazūd!

Kad skatos Saulgriežu bildes, redzu, ka tajās ir ļoti daudz gaismas. Un ziniet – kādreiz pietiek tikai apskatīties bildes, vai – tikai atcerēties to, kas glabājas atmiņā, un tā gaisma manī vienkārši pamostas.

Protams, viena no būtiskām lietām, kas vajadzīga ikdienā, ir sevi fiziski sakārtot. Nu nezinu, cik daudzi no rītiem vingro, bet visticamāk, ka vēl mazāk sevi no rītiem mēģina garīgi sakārtot.

Tagad modē ir celties no rīta ar sauli, – pavingrot mazliet, pameditēt un paplānot savu dzīvi. Tā jau ir sevis attīstība. Ja to ievieš ikdienā, – lieliski! Un Jāņi var būt kā pirmais lielais spēcīgais impulss. Beidzot mēģināšu tiešām strādāt ar sevi. Vairot gaismu sevī. Strādāt ar savām nezālēm, ar savu tumsu…

Jāņi ir tie svētki, kad mēs varētu visa tauta kopā meklēt vairāk gaismas. It īpaši, ja stipri pārmākusi materiālā pasaule.

Jūs droši vien ceļaties līdz ar sauli?

Es mēģinu to darīt, jo ļoti gribas ar sauli sasveicināties. Latviešiem ir vārds – pasaule, kas parāda, kā ir jādzīvo – pa saulei. Jā, sievietei nav saulreizes, viņai ir mēnešreizes un auglībai arī mēnes cikls ir vajadzīgs. Tieši tāpēc mēs nenoliedzam Mēnesi tāpat kā tumsu sevī. Svarīgākais jautājums – cik daudz ir tumsas un kāds līdzsvars? Vai tev kaut uz brīdi izdodas to atgūt? Pārvarēt dualitāti? Šo jā un nē pasauli? Neviens jau nav hroniskā līdzsvarā un hroniskā harmonijā. Tā ir ilūzija. Ikdiena nepārtraukti no tās sit ārā. Un ļoti bieži tie, kas paši nav līdzsvarā, sit ārā tos, kas ir.

Juri, ir visparastākais trešdienas rīts, un jūs nākat man pretim pār pagalmu baltā lina kreklā ar sudraba pogu, baltās biskēs un baltu galvu. Kā tāds Dieviņš… Jūs pats pamanijāt, kā izmainījāties?

Pirms tam dzīvoju Rīgas centrā dzīvoklī (smejas), un arī Jāņus svinēju kā lielais vairums no mums. Mana dzīve mainījās, pateicoties Aelitai, – viņa man atvēra acis uz latvisko. Pirms tam man bija ļoti svarīgi apgūt visas pasaules psihoterapijas kultūru, es ļoti daudz mācījos, līdz ar to  dominantes bija citas. Tieši tāpēc lieliski saprotu tos cilvēkus, kuriem Jāņi nozīmē baudu, prieku paēst un padzert. Līdz saviem četrdesmit astoņiem gadiem nebiju iedomājies, ka vispār varētu dzīvot ārpus Rīgas.

Baltu lina kreklu es tiešām valkāju ikdienā. Tas notiek dabiski. Atceros – pirms gadiem divdesmit pieciem, kad sāku mācīties ģimenes terapiju, uzņēmām filmu. Nesen noskatījos – es ģērbies viscaur melnā, melni mati… Tagad man ir sirmi mati – balti mati, balta bārda. Viss ir loģiski, ja nesāc pretoties lietu dabiskai kārtībai, sevi ārēji pulējot jaunāku.

Kur jūs, tāds pilsētnieks, ar Aelitu satikāties?

Uz pirti var atbraukt vienkārši savu ķermeni nomazgāt, toksīnus izvadīt, stresu mazināt. Tas jau ir daudz! Bet cilvēki aizvien vairāk saprot, ka pirts ir kaut kas vairāk, jo tur var vertikalizēties. Ar savu tagadējo sievu tā arī iepazinos – veicu viņai tādu pirmo nopietnāko rituālu, un viņa izgāja ārpus ķermeņa un ieraudzīja Dieviņu. Tāpēc mūsu uzrakstītā grāmata saucas – Tauta, kas aicina pirtī Dievu. Man pašam caur pirti izdevās atcerēties divas savas iepriekšējās dzīves. Protams, tas nav mērķis un toreiz es arī nebraucu uz pirti ar tādu mērķi. Bet tagad zinu, ka var arī tādas lietas piedzīvot, kas tevi absolūti izrauj no ikdienas.

Atgriežoties pie tumsas un gaismas tēmas, – ja apzināmies sevi kā daļu no dabas, tad saprotam, ka gaisma agrāk vai vēlāk uzvar. Gaismas dabā vienmēr ir vairāk. Pat vistumšākajā naktī ir zvaigznes un mēness. Tikai to ir ļoti grūti sagaidīt sevī, ieraudzīt. Ne par velti, lai sasniegtu apziņas augstāko pakāpi, ir jāiziet tā sauktā tumšā dvēseles nakts. Es to padsmit gadus atpakaļ izgāju, un tas bija ļoti smags pārdzīvojums.

Esmu vīrietis, un man jādara pamatīgs darbs, lai pieņemtu savu sievišķo pusi un iemācītos ar to sadzīvot, to harmonizēt. Ja vīrietis ir tikai kā racionāls prāts bez emocijām, tad tas ir buldozers, kurš vienkārši iet pa dzīvi un visus stumj malā. Un nekā nesaprot par sevi, nezina, kā tikt galā ar dusmām un bailēm, kas ir galvenās stresa emocijas. Tās noliedzot, mēs agri vai vēlu sākam slimot, jo mūsu slimības jau no zila gaisa nerodas.

Tāpēc svarīgi iemācies šīs emocijas apzināties, strādāt ar viņām.

Patiesībā mums ir tikai divas iepējas – dzīvot mīlestībā vai bailēs. Vairums dzīvo bailēs. Un lielākās bailes šodien ir mīlēt – mīlēt gan sevi, gan otru.

Tā kā visi esam piedzīvojuši sāpes, jau ienākot šajā pasaulē, mums automātiski izveidojas aizsargreakcija – bailes. Varbūt tāpēc kādam bail svinēt arī latviskos Jāņus (smaida).

Jūsu sētā pirts droši vien kuras arī Jāņos.

Tagad daba ir tāda, kāda tā ir. Gadās, ka Jāņu naktī ir aukstāks laiks nekā Ziemassvētkos, pie tam, ja pirms saullēkta vēl jāvārtās pa rasu, – tad lielas sajūsmas nav. Mūsu sētā līdz diviem naktī visas rituālās darbības ir veiktas. Ir bijusi pūdele, ugunsrituāls, sievu buršanās pļavā, vīru spēka deja un viss pārējais, un tas grūtākais vienmēr ir izdomāt, ko tad darīt, lai puspiecos to saulīti sagaidītu? Esam to atrisinājuši ar pirts vārtiem – ejam pirtī meditēt. Pirtī ļoti viegli nonākt izmainītā apziņas stāvoklī – no kreisās loģiskās, racionālās smadzeņu puslodes darbības dominantes līdzsvaram var pārslēgties uz emocionālo, intuitīvo, neapzināto, holistisko pasaules uztveri.

Jāņos sievietei svarīgi uzvilkt svārkus?

Daudzām sievietēm ir jāspēj tikt galā ar savu vīrišķo enerģiju, un Jāņi nu ir tā reize, kad tos svārkus tiešām vajag. Sievietei, sakārtojot kaut ko ārēji, ir vieglāk sakārtoties arī iekšēji.

Viena no lietām, kas obligāta – katrai meitai ir jābūt vainagam un katram vīram – ozolu vainagam, ko uzpin viņa sieviete. Ja viņam sieva nav uzpinusi, tas nozīmē, ka viņš nav sakārtojis savas enerģijas ārpusē – viņam nav otras puses. Var jau jokot, ka vainags pasargā no odiem, bet īstenībā tas ir saulītes simbols, un tas, kādu vainagu uzpin sieviete, var daudz parādīt par viņas raksturu. Esmu redzējis arī tādus, kur zāles iet pa gaisu uz visām pusēm, – ārpusē cilvēks mēģina savākties, izskatīties kārtīgs, bet, skaidrs, ka iekšpusē plosās radošā enerģija. Lai gan – ja cilvēkam viss salikts pa plauktiņiem, arī nav nekādas brīvības.

Ko darīt, ja negribas svinēt? Svētki dažkārt mēdz būt arī sāpīgi…

Tam nav obligāti jābūt masu pasākumam.

Viena no iespējām – veltīt Jāņus tikai sev. Salasīt trejdeviņas zālītes, ar ko dziedēt sevi. Vai – saulītei lecot savākt rasu paladziņā… Spēja palikt vienam vismaz kādu laiku ir viena no brieduma pazīmēm. Ir tik daudzi, kas nekad negrib pabūt vieni.

Bet arī tad, ja Jāņi tiek svinēti kompānijā, tad vislabāk tādā, kur ir savējie ļaudis. Mums reiz bija tā, ka veicām vīru spēka deju, un tur jāplūst enerģijai pa apli, bet enerģija visu laiku nojūk. Nesaprotam, kāpēc? Un tas notiek pie viena un tā paša cilvēka. Beigās saprotam – viņš nav latvietis. Viņu draugi atveduši līdzi.

Man liekas ir ļoti no svara būt latviešu cilvēkam un godāt savas saknes. Ne velti viens no rituāliem vīriem ir ozola godināšana, jo tieši pa ozola zariem Jānis nāk apraudzīt savu tautu…

Tagad tik daudzi izklīduši pasaulē, Jānim grūti visus apraudzīt…

Otrā pasaules karā mēs bijām mīnus divdesmit procenti, tagad bez kara – mīnus divdesmit seši procenti. Lai gan tagad tautieši karo paši ar savu tautu, mums ir ekonomiskais karš. Ja vēl agrāk varējām vainot kādus citus, tad tagad jāvaino tikai savi bāleliņi. Tas ir absolūti briesmīgi. Izeja ir tikai viena, un Jāņi ir tam kā atgādinājums – mēs katrs varam mēģināt kļūt par savu labāko versiju. Ja es mēģinu strādāt tik, cik man izdodas, lai savu tumsu vispirms apzinātos, bet pēc tam iemācītos to saturēt un varbūt daļu transformēt gaismā, un tu dari tāpat, – tad mums nekas vairs nebūs jāgaida no citiem. Ja turpināsim vairot tumsu, ja biedrosimies ar tumsu un cerēsim, ka visas izmaiņas nāks tikai no ārpuses… Tas ir naivi. Un realitāte arī ir tāda, ka mēs ļoti gaidām, kad mūsu tautai būs vairāk gaismas. Tad vairosim to! Vasaras saulgriežos ir vieglāk to darīt, jo daba mums sniedz savas enerģijas maksimumu.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs