Jolanta Gulbe-Paškeviča: Mācos dzīvot tā, kā man ir ērti

Personība
Aiva Alksne
18. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis un no personiskā arhīva
Dziedātāja JOLANTA GULBE-PAŠKEVIČA Jolanta uz interviju atbrauc ar riteni. Kājās stilīgas botiņas, somiņa – kā tagad modē – uz vēdera, tā viņa pārvietojas pa Rīgu. Mums ir trīs stundas laika, pēc tam viņa dosies uz skolu sagaidīt savu meitu – pirmklasnieci Jasmīnu.

– Skatoties uz tevi, gribas ticēt, ka 50 ir jaunie 30.
– Bet tā arī ir! Man gan ir tikai 49, bet jau tagad domāju par vecumu – negribu, lai man būtu veselības problēmas. Mūsu augumu jau nenes mugurkauls, bet muskuļi, kuri to balsta. Ar vecumu tie izzūd, tāpēc savējos trenēju jau laikus. Protams, arī mana profesija uzliek par pienākumu rūpēties par sevi, jo cilvēkiem tomēr patīk, ka viņi var baudīt ne tikai skaņu, bet arī vizuālo tēlu uz skatuves.

– Tavas vizuālās pārmaiņas nevar nepamanīt – tās ir patiešām fantastiskas. Kā tu tās panāci?
– Kad piedzima mana jaunākā meitiņa Jasmīna, ļoti ilgi nevarēju atkopties – nevarēju tikt atpakaļ savā pierastajā ādā. Biju izmēģinājusi visādas diētas, bet katrreiz tik, cik dabūju nost, tik dubultā atnāca atpakaļ. Beigās man vienkārši apnika ar to cīnīties un es sāku meklēt citu ceļu – sportošanu.

Ļoti spilgti atceros, kā iegāju veikalā Zara, lai sev kaut ko nopirktu, un ārā iznācu tikai ar jaunu šallīti ap kaklu, jo man nekas nederēja. Es ne pēc kā neizskatījos! Tas bija pagrieziena punkts, sapratu – tālāk tā vairs nevar!

Ar sportošanu aizrāvos ļoti stipri. Tie bija augstas intensitātes treniņi, kur bija gan joga, gan TRX – piekares sistēmas treniņš, kurā galvenais slodzes elements ir paša cilvēka ķermeņa svars, kaut kas līdzīgs krosfitam. Aktīvi sportoju, kamēr nogāja greizi ar veselību, – biju pārcentusies. No viena grāvja biju nonākusi otrā.

Tomēr pa šo laiku jau biju pazaudējusi diezgan daudz liekās ķermeņa masas un kļuvusi fiziski stipra. Pastaigāju pa ārstiem, ļoti daudz ko uzzināju par savu veselības stāvokli. Pēc tam pusgadu apmeklēju fizioterapeitu un sapratu, ka man vislabākais variants būtu lēnām, mierīgi izpildīt vingrinājumus kopā ar treneri. Un tā es jau pusotra gada stingrā trenera uzraudzībā nodarbojos ar bodybuilding – dedzinu taukus un to vietā veidoju muskuļus – un esmu nokļuvusi atpakaļ savā foršajā ķermenī.

Kādā brīdī sapratu, ka man vairs nav ko vilkt mugurā, jo visas kleitas kļuvušas par lielu. Daļu atdevu draudzenēm, daļu izpārdevu, un tagad man jau ir jauna kolekcija.

Nu jau būs pieci gadi, kopš aktīvi sportoju – cītīgi trīs reizes nedēļā eju uz sporta zāli. Un šajos gados ne reizi neesmu slimojusi, ja nu vienīgi iesnas pāris bijušas. Pirms tam man regulāri bija angīna, bieži sāpēja galva.

– Kā tu atrodi laiku tik regulārai sportošanai?
– Man ir ļoti daudz darba, bet es apzinos savas prioritātes. Plānotājā ir atzīmētas dienas, kad eju uz treniņiem, un, ja kādreiz paredzētajā laikā netieku, uzreiz meklēju alternatīvu.

Diezgan daudz arī pārvietojos kājām un ar riteni. Savus pieradumus jau mēs ikviens varam mainīt. Katram tik jāatrod savs ceļš.

– Un tiešām – nekādu diētu?
– Pamatā ir zināšanas par pareizu uzturu kā tādu. Tagad ēdu visu, bet pareizi, apzināti iemācījos iekļaut ēdienkartē vairāk olbaltumvielu – olas, vistas un tītara fileju. Vajadzīga ir arī rupjmaize – lai būtu spēks. To gan neēdu katru dienu, bet balto miltu izstrādājumus neēdu gandrīz nemaz. Bet tas nav stingrs aizliegums.

Tas ir tik interesanti, kā, pareizi ēdot, organismā viss mainās! Man vairs negribas dzert vīnu, nekārojas kafijas, vairs negribas saldumus, pēc kuriem agrāk biju kā traka, – vēlme pēc ogļhidrātiem ir pazudusi.

Ja ļoti gribēšu to kūciņu, apēdīšu, bet man vairs nav atkarības.

Mana trenere vienmēr atgādina, ka cukurs ir redzams sejā – cilvēks, kurš ēd daudz saldumu, visu laiku izskatās noguris. Sports iekustina vielmaiņu, un tā ir asinsrite, savukārt uzturs nosaka, kā tu jūties un izskaties. Āda gan man arī ģenētiski ir laba. Daudzi cilvēki domā, ka esmu sašpricēta, bet tā nav.  

– Pirms mūsu intervijas, kas notiek izdevniecības sestajā stāvā, tu ilgi stāvēji uz balkona un nevarēji vien beigt jūsmot par skatu, kas paveras uz Rīgu.
– Man tiešām tas ļoti patīk! Uz skursteņiem, torņiem un jumtiem varu skatīties un skatīties. Veiksmīgas sakritības dēļ dzīvoju Rīgas viducī, arī sestajā stāvā, un no rītiem pamostos ar līdzīgu skatu uz jumtiem, skursteņiem, Ģertrūdes baznīcas smaili. Mostos kopā ar debesīm. Jauna diena sākusies, bet lejā vēl nav nekādas ielas steigas. Un tā ir tik laba sajūta!

Bet mēs jau katrs izvēlamies, ko redzēt sev apkārt, kā dzīvot, kā būt. Man gribas pamanīt to skaisto. Turēt prātu gaišu.

– Kas šobrīd veido tavu dzīves pamatu?
– Man ir vajadzīgs mans miers, mani mīļie cilvēki, daba. Tā ir mana pasaule. Man ir svarīgi, lai manis pašas pasaulē mums būtu sava sadraudzība un enerģijas aprite. Dzīvība. Un tikai pēc tam nāk ārējā pasaule. Ja pats sevī turi siltumu un mīlestības uguni, tad arī ārējā pasaulē pie tevis pievelkas tādi paši cilvēki.

Līdz aknām, līdz kaulam savā dzīvē esmu pārliecinājusies – slikta sabiedrība samaitā labus tikumus.

Tu vari būt nez cik labs cilvēks, bet, ja būsi ar tādiem, kas tavā dzīvē nenes gaismu, tevi agri vai vēlu apviļās ar dzīves putekļiem un tu nevarēsi vairs brīvi celties spārnos un lidot turp, kur vēlies.

Ne velti mums katram ir cilvēki, ar kuriem paejamies kādu dzīves posmu, un tad mūsu ceļi šķiras. Ja kāds no manas dzīves aiziet, es ļauju iet – tātad tā ir jābūt. Ja man ar otru kļūst smagi, es pati distancējos. Patiesībā mums ar Denisu diezgan ir krietni pamainījies draugu loks – ne tāpēc, ka viņi būtu slikti, bet tāpēc, ka mums svarīgi sekot saviem mērķiem dzīvē. Lai gan parasti jau cilvēks uz savu mērķi tāpat skrien viens vai divatā. Neskrien jau pulks.

– Par kādiem mērķiem tu runā?
– Te nav runa par profesionālo karjeru vai naudu, bet par dzīves kvalitāti. Dzīve jau iet uz priekšu. Esmu laimīga par katru savas dzīves dienu, bet man ir svarīgi, kā es to nodzīvoju. Man ir svarīga ikdienas kvalitāte. Un nākotnes kvalitāte. Es zinu, ka šodiena ietekmē rītdienu – kā es šodien domāju, kādus lēmumus pieņemu, tas mani dzīvi ietekmēs rīt.

Mūzika? Tā ir mana profesija. Tā nav mana dzīves jēga. Esmu no tā izaugusi. Kalējs taču arī noliek āmuru un iet mājās, dzīvo savu dzīvi.

Nedzīvoju sapņos, dzīvoju šodienas realitātē, un man ir svarīgi, kā es jūtos šajā brīdī. Ko es šajā brīdī daru. Nevis – tagad darīšu to, ko gribu, bet – vai tas tiešām man ir vērtīgi un vajadzīgi? Par to es domāju, plānojot savus ikdienas soļus.

– Šovasar, vairākas reizes ar tevi sazvanoties, nopratu, ka tavi soļi itin bieži tevi ved uz Spāniju. Ko tu tur dari?
– Un tūliņ atkal braukšu uz turieni. Spānijā ir daudz saules. Bet, ja nopietni, tur ir draugi, veidojas dažādas profesionālas sadarbības. Neko vairāk neteikšu. Mums abiem ar Denisu ļoti patīk Spānija, patīk vide, kontrasti, klimats, ēdiens. Maijā tur nosvinējām savu desmit gadu kāzu jubileju.

–  Jūs abi esat radoši cilvēki – vai tas nesarežģī kopdzīvi?
– Mēs esam divi mierīgi, līdzpastāvoši vaļi vienā lielā okeānā, kurā visam pietiek vietas. Mums abiem svarīgi, lai ģimenes pavards būtu silts, lai tajā ir iekšējā uguns – kā es to saucu. Tas ir pamats visam. Protams, ir ļoti svarīgi, kāds ir tas otrs cilvēks. Vai esat dvēseļu radinieki vai vienkārši tev blakus ir vīrietis kolēģis, ar kuru tu dzīvo kopā, kurš ir partneris dzīvokļa kredīta apmaksā vai bērnu audzināšanā. Bet, arī ja attiecības ir tādas, tas nenozīmē, ka šīs attiecības ir jāpamet, – iespējams, tās tikai ir iegājušas nepareizajās sliedēs. Mēs taču visi esam tikai cilvēki, visu laiku kaut ko meklējam, kaut kam pieķeramies, varbūt pat par ilgu kaut kam sekojam un ar kaut ko esam aizrāvušies.

Katrs cilvēks jau pats par sevi nav slikts, svarīgi – kā pāris atrod to kopējo.

Mēs ar Denisu pēc savas mentalitātes esam ļoti līdzīgi. Visa tā mūsu domāšana, mentalitāte ir tāda nelatviska. Vajadzēja arī mums diviem tādiem satikties! Varbūt mēs bijām radīti viens otram, un mums bija lemta tā laime caur ērkšķiem uz zvaigznēm satikties – nezinu. Ir tikai šis rezultāts, ka mēs saprotamies no galvas mājiena.

Abi esam diezgan dinamiski. Vai nu es eju pa priekšu, vai tad, kad nogurstu, Deniss iet pa priekšu un velk mani ārā. Mēs visu laiku sadarbojamies – visās situācijās, visos jautājumos. Visu pārrunājam, analizējam, dažreiz varbūt pat par daudz. Tā smadzeņu centrifūga visu laiku griežas. Un tajā ātrumā izbirst ārā arī visas pelavas un nepareizās lietas, domas, izjūtas, emocijas. Tu itin kā šķīsties, attīries, lai kopsolī ietu tālāk.

– No kurienes tev nāk šī pieredze, ka ar otru ir daudz jārunā? Mūsu paaudzei ar to izrunāšanos nemaz nav tik viegli.
– Ar vecākiem man šādas pieredzes nebija. Kad viņi vēl dzīvoja kopā, bija kā daudzās ģimenēs – te miera periods, te atkal kašķi. Tad viņi izšķīrās, bet pagāja laiks, un mani vecāki atgriezās viens pie otra jaunā kvalitātē. Brauc ciemos viens pie otra, ir kopā pasākumos, nevienam no viņiem nav otras pusītes. Līdz ar to man nav sajūtas, ka vecāki būtu šķīrušies.

Tagad viņiem ir vislabākās attiecības pasaulē, jo nav vairs tā sadzīviskā fona. Varbūt viņi nemācēja savā kopdzīvē šīs problēmas risināt.

Bet par izrunāšanos – to drīzāk esmu mācījusies no saviem vecvecākiem. Tā kā mamma strādāja un vienlaikus mācījās augstskolā, mani bērnībā audzināja omīte. Bet, lai nu kā, es pati vienmēr meklēju sarunu ar otru cilvēku. Kontaktu, dialogu. Un Deniss tāpat.

– Tava pirmā laulība izjuka – varbūt tagad vienkārši esi kļuvusi gudrāka?
– Drīzāk te ir runa par cilvēku saderību. Jābūt ļoti godīgam pret sevi, jāsaprot, ko tu vispār gribi savā dzīvē, ko gaidi no attiecībām, ko vēlies redzēt savā ikdienā.

Vai gribi no rīta pamosties un redzēt blakus tieši šo cilvēku? Dzert kopā ar viņu kafiju, kopā ēst pusdienas, kopā iet gulēt? Viņš dzers to kafiju tā, kā viņš dzer, un dakšiņu turēs tā, kā tur, un nekad nekas nebūs citādi… Pasaki sev godīgi bez ilūzijām – vai tev tas patīk? Tas ir tas iekšējais jautājums.

– Bet otrajā laulībā – vai tagad vari apgalvot, ka mīlat viens otru vairāk nekā savā kāzu dienā?
– Jā. Tāpēc, ka sākumā mīlestība ir sekla. Tur ir ļoti daudz izjūtu. Kad brien mīlestības ezerā, ūdens kļūst arvien dziļāks un dziļāks… Daudzi saka, ka mīlestība pāriet, bet ir cieņa un tā tālāk. Tās visas ir bonusa lietas, kas pievienojas, jo mīlestība nepazūd.

Nevajag nostumt mīlestību malā! Ja cilvēks mīl, viņš mīl un uz otru skatās kā uz brīnumu.

Un ir pateicīgs, ka tas cilvēks ir ar viņu kopā un ka tas nav neviens cits, bet tieši šis cilvēks… Cieņa pret otru, draudzība ir tikai piedevas.

Arvien vairāk otru iepazīstot, protams, kādas īpašības sāk arī nepatikt, un tad ir jāsaprot: kas tas ir? Kāpēc viņš tā rīkojas?  Sāc domāt, analizēt, sāc ar otru runāt, apej it kā tam apkārt un paskaties no otras puses. Un tad izpratne par otru veidojas daudz dziļāka. Tas liek arī tev pašam augt – tu padziļinies tieši savās attiecībās, nevis maini tās.  Tev arī no sava rakstura kaut kas ir jāatmet.  

– Kā jūsu abu attiecības ir mainījušas tevi?
– Drīzāk ir tā, ka pa šiem gadiem esmu sevi iepazinusi. Esmu pieņēmusi sevi. Svarīgi, ka tu nevis noraidi to, ko sevī redzi, bet kārtīgi paņem aiz krāgas un centies saprast, no kā tas ir radies. Un tad padomā – vai man to vajag? Un, ja nevajag, mēģini tikt vaļā. Bet tas atkal ir darbs.

Nevarētu teikt, ka visu laiku ķeru savas kļūdas un tās analizēju. Bet situācijas jau atkārtojas, un ir cerība, ka vienā reizē tas bremzēšanas ceļš tomēr nostrādās, jo mīlestības dēļ pret otru esi gatavs atmest arī kaut ko no savu pieradumu krātuvītes.  

–  Teici – tavas un Denisa abu mīlestības stāsts bija caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Zinu, ka pirms tam bijāt ģimenes draugi, un tas droši vien visu sarežģīja vēl vairāk.
– Man bija sajūta, ka nedzīvoju savu dzīvi. Ka tā īstā dzīves upe plūst kaut kur blakus… Jaunībā jau mums nav pieredzes – kaut ko izdarām, bet sekas neapjaušam. Varbūt jūtam, ka esam kļūdījušies, bet bail noraut stopkrānu. Pirmajā laulībā mums vienkārši vajadzēja pārplēst to audeklu, lai varam katrs iet savu ceļu, un es spēru šo soli… Bet es – goda vārds – vairs nedomāju par pagātni…

Vienīgais, ko man varbūt būtu gribējies, – lai man tajā laikā būtu bijis vairāk gudrības, kā bērniem izstāstīt to, kas ar mums notiek.

Tobrīd bija tik daudz stresa, ka grūti bija pašai ar sevi tikt galā. Toties tagad man tā gudrība ir, ar bērniem esmu visu izrunājusi. Tāpēc nav vairs svarīgi, kas bija, svarīgi – kā ir. To, kā varēja būt, mēs nekad nezināsim.

Man ir brīnišķīgi bērni, mums ir ļoti labas attiecības. Meitai ir 22, šobrīd viņa ir Austrijā, laimīga izbauda savu dzimšanas dienas dāvanu, katru dienu sūta mums bildes un video. Dēls, kuram nu jau ir 18, neiziet no mājas, neiedevis man buču… Varbūt citā situācijā man pat nebūtu tik laba kontakta ar bērniem.

– Sacīji, ka jaunībā pieredzes trūkuma dēļ kaut ko izdarām, bet sekas neapjaušam. Ko svarīgu par dzīvi tu savos divdesmit nezināji, bet būtu gribējusi zināt?
– Ar jauniešiem, kuriem mācu dziedāt, bieži runājam par dzīves izvēlēm, par to, ka tās uzlūkojam tuvplānā. It sevišķi jaunībā, kad varbūt liekas – tas ir labākais, ko dzīve man piedāvā, nekā cita vairs nebūs, tieši šī ir mana īstā iespēja. Es zinu to sajūtu, kad tev pēkšņi tiek piedāvāts kaut kas tāds, par ko es sapņojusi jau kopš bērnības.

Mācījos Liepājā Mūzikas vidusskolā, bija palikuši vairs tikai pēdējie eksāmeni, un man piedāvāja Liepājas teātrī startēt kā dziedošajai aktrisei un uzreiz ielēkt otrajā kursā. Paldies maniem gudrajiem pedagogiem, kuri teica: nekādā gadījumā!

Skolotāji sacīja: tu tur pazudīsi, tavs talants nav tam domāts, stājies Mūzikas akadēmijā! Un tas tiešām izrādījās mans īstais ceļš.

Un tādas izvēles mums dzīvē ir itin bieži – pirms atnāk īstais, ir šis, kā es saku, tuvredzības sapnis. Fokuss ir tikai uz to, un tavs prāts neredz, kur patiesībā būtu jāiet. Tā man bija arī ar Denisu – mēs jau agrāk bijām pazīstami, bija simpātijas… Bet tas, kas bija tuvplānā, aizsedza skatu uz manu īsto likteni. Tāpēc ir svarīgi saprast, iekšēji sajust, kura ir īstā izvēle. Bet jauniem cilvēkiem ar to ir ļoti grūti.

– Tava jaunākā meitiņa šogad sāka iet skolā. Vai izjūtas ir citādas, nekā bija ar abiem vecākajiem bērniem?
– Ar vecāko meitu un dēlu bija daudz trakāk – pieredzes man nebija, neko nezināju, baidījos no sistēmas, no visa. Tagad man ir vieglāka attieksme, es neiespringstu.

Dzīvot vispār vajag vienkāršāk. Tīri pēc loģistikas izvēlējāmies dzīvesvietai tuvāko skolu, jo no pieredzes ar vecākajiem bērniem zinu, kā tas ir – katru dienu vadāt bērnus no Juglas uz Pārdaugavu.

Tagad, kad dzirdu, ka kāds tik tālu vadā, man jau rodas šermuļi, jo līdz niansēm zinu tās izjūtas, kad tu kavē, kad sēdi sastrēgumos un bērns tevi gaida…

Tagad skolu izvēlējāmies tā, lai visiem mums būtu ērti.

Meita mums ir ļoti pašpietiekama. Māk par sevi pastāvēt. Viņai ir ļoti liela drošības izjūta – Jasmīna zina, ka vecāki par viņu stāvēs un kritīs. Mums ar Denisu ir diezgan liela vienprātība visā, kas saistās ar meitiņas audzināšanu. Mēs kopā pieņemam lēmumus un esam vienojušies – ja kāds no mums ir ko pateicis, tad Deniss saka «Es piekrītu mammai» vai es saku «Es piekrītu tētim». Un viss.

Mēs nesarežģījam dzīvi, mēs to atvieglinām. Mēs dzīvojam tā, lai mums ir viegli vienam ar otru un katram pašam ar sevi. Nometam lieko kravu.

Jo vecāks kļūsti, jo skaidrāk apzinies, ka pār bortu jāizmet viss, kas traucē. Katrs jau pats zina, kas tas viņam ir.

– Kāds ir tava miera noslēpums – kā to saglabāt šajā stresa pārpilnajā laikmetā?
– Vienkārši stress ir jāizskauž no savas ikdienas. Tas ir jādabū ārā no dzīves. Pat tad, ja kaut ko kavēju (izņemot lidmašīnu vai vilcienu), mēģinu sev pajautāt: kas mainīsies no tā, ka es tagad uztraukšos?

Protams, dzīve nevienam nav ideāla, tajā notiek visādas lietas, bet man kāds cilvēks deva ļoti labi padomu: dari visu tā, lai tikai tev ir ērti. Mums ar viņu bija jānorunā tikšanās, un es sev raksturīgajā stilā teicu: nu, saki, kā tev labāk, es taču piemērošos! Un pretim saņemu atbildi: nē, mēs satiksimies tad, kad tev ir ērti. Uzķēru šo domu un tagad vismaz tik, cik tas ir manos spēkos, tā arī mēģinu darīt – sakārtoju visu tā, lai man ir ērti, nevis tā, lai kādam atvieglotu dzīvi vai izdarītu kādu pakalpojumu. Tas nav saistīts ar egoismu, tu vienkārši esi saskaņā ar sevi, un vairs nav stresa.  

Mēs neviens – ne paši, ne mūsu tuvinieki – neesam pasargāti no likteņa triecieniem. Mēs visi šad tad paklūpam vai nokrītam, bet ir jāceļas ātri augšā. Lai neviens nepamana, ka esi nokritis vai paklupis. Un tad, kad piecelies, ir ļoti svarīgi palikt nevis ar to sajūtu, ka esmu bijis nokritis, bet – ka esmu piecēlies! Esmu augšā. Arī to es mācos.

Pieturzīmes

* Dzimusi 1971. gada 9. septembrī Kuldīgā.

* Džeza dziedātāja un vokālā pedagoģe. Pievērsusies arī portugāļu fado mūzikai.

* Beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju.

* Precējusies ar džeza mūziķi Denisu Paškeviču.

* Ir mamma trijiem bērniem: Luīzei (22), Sebastianam (18), kuri dzimuši Jolantas iepriekšējā laulībā ar mūziķi Raimondu Macatu, un Jasmīnai Antuanetei (7).

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs