Jana Duļevska: «Svarīgi nemeklēt savā vīrietī trūkumus, bet iemācīties paslavēt»

Savulaik piedzīvojusi veģetatīvo distoniju, aizraujošās TV spēles Es mīlu tevi, Latvija komandas vadītāja Jana Duļevska uz pasauli tagad skatās citādi. Cieņa, bijība un piekāpšanās ir principi, pēc kuriem viņa dzīvo ikdienā. Taču nekur nav pazudis arī Janas šerpais raksturiņš, ar kuru jācīnās katru dienu. Ne vien pašai, bet arī viņas ģimenei – vīram Rodrigo un bērniem Martinam un Niklāvam.
Intervija
Agnese Meiere
8. aprīlis

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils – Agija Vismane

AGNESE: Projekti, kurus vadāt, kuros iesaistāties, parasti ilgst vien konkrētu laiku, tad jāmeklē atkal nākamais. Tas droši vien nozīmē nemitīgu cīņu par vietu zem saules…

JANA: Jā, tieši tā, kā jūs sakāt, – dalība raidījumos nav uz mūžu. Katram topošam projektam notiek vadītāju atlase, un man, tāpat kā ikvienam, kas vēlas vadīt raidījumu, jāpiedalās tā dēvētajā kastingā. Protams, daudz patīkamāk, ja uzaicina vadīt raidījumu bez piedalīšanās šādā eksāmenā, bet savā ziņā tas arī liek sevi visu laiku uzturēt formā – emocionāli, fiziski, arī no zināšanu viedokļa. 

Vērojot jūs šovos, intervijās, šķiet – jums pieder tērpu kalni. Biju pārsteigta, kad kādā intervijā teicāt: jums ir tikai divas somas. Viena izejamā, otra ikdienas.

Tagad man ir par divām vairāk – vēl divas mugursomas, kas man šķiet ļoti ērtas ikdienai. Protams, raidījuma vadītājai ļoti svarīgs ir tēls, kā tu izskaties, kā sevi prezentē. Teikšu godīgi – nežēloju līdzekļus sejas krēmiem un procedūrām, jo seja ir mans darba instruments. Bet apģērbi, somas… Man patīk kvalitatīvas lietas, taču žēl tām tērēt daudz naudas. Tāpēc cenšos izdomāt veidus, kā šīs lietas nopirkt lētāk – vai nu gaidu atlaides, vai kāda brauciena laikā dodos uz autletu. Vēl arī tas, ka man ļoti ātri viss apnīk, un tad man žēl, ja īsajam prieka brītiņam esmu iztērējusi lielu naudu. Esmu praktiskā latviete. Pērku labu somu, bet par labu cenu. Reizi mūžā sievišķīgi atļāvos pirkt visu, ko gribējās, iztērēju lielu naudu. Ar šo vienu reizi man pietika – neko no šiem apģērbiem nevalkāju, visu nācās atdot, jo nekas vairs nepatika. To es iesaku visām šopaholiķēm – vienu reizi naudu iztērēt neapdomīgi, lai apjaustu, cik tas tiešām ir bezjēdzīgi. Šobrīd labāk ieguldu līdzekļus dēlu izglītībā.

Jums piemītot teicamnieces sindroms – paspēt, izdarīt, turklāt tik labi, cik vien iespējams.

Nenoliegšu, ka ikdienas skrējiens notiek diezgan ašā solī. Mana diena sadalīta it kā uz pusēm: viena tās daļa pieder bērniem – skola, pulciņi, sporta nodarbības –, otra – manam darbam. Kad koncentrējos darbam, tad gan atbildību par bērniem pārlieku vīram (hokejists, hokeja treneris Rodrigo Laviņš – red.). Noliecu galvu to sieviešu priekšā, kas mājās audzina bērnus. No malas var šķist – ak, kas gan viņām kaiš, tikai jāpieskata un jāizvadā bērni. Taču tas ir ļoti nogurdinoši. Mēģinot sadalīt laiku starp bērnu izvadāšanu un darbu, reizēm gadās, ka nepaspēju pagatavot vakariņas, kaut ko izdarīt. Bet man ir alibi – ieilga filmēšana, tikšanās, vēl kaut kas. Taču šīm sievietēm, kas velta laiku tikai bērnu audzināšanai, šādas iespējas uz mazu brīdi nomukt nav, viņām vienmēr jābūt līmenī: brokastis, pusdienas, vakariņas…

Zinu, ka jums ļoti svarīgi, lai bērni sportotu, apmeklētu dažādus pulciņus.

Jā, taču negribēju pārspīlēt un bērnus jau trīs četru gadu vecumā nodarbināt neskaitāmās nodarbībās vai bēbīšu skolās. Viņu socializēšanās notika manu draugu bērnu lokā. Tas ir mans subjektīvs viedoklis, bet es uzskatu – bērniem jāļauj izbaudīt bērnību. Man gan mazliet žēl, ka manā bērnībā vecāki man neuzspieda, piemēram, klavierspēli, sporta nodarbības. Uzaugu, sēžot vecajā piemājas papelē. Vēroju cilvēkus, katru ceļmallapu, katru ķieģelīti, zīmēju uz asfalta… Tikai jau būdama otrajā klasē, pati pieteicos pulciņā, kas mani interesēja. Gribu, lai maniem bērniem ir veselīgs vidusceļš – laiks sev un arī dažādas nodarbības. Vecākais dēls savu ceļu – hokeju – bija izvēlējies jau agrā bērnībā. Viņš patiešām rāvās spēlēt hokeju, un katrs treniņš viņam bija notikums. Tāpat arī futbols, basketbols, florbols. Visi iespējamie sporta veidi.

Savukārt jaunākais ir radošāks, viņam vajag pasēdēt un paskatīties, kāpēc zari šūpojas šādi, bet lapas tā. Viņš pats iesien grāmatas, zīmē. Taču ne tikai šādas prasmes un zināšanas svarīgi iedot bērnam. Man būtiski, lai dēli ir pieklājīgi, izpalīdzīgi, māk dziedāt, skaitīt dzejoļus. Jā, man arī svarīgi, lai ir disciplīna. Mūsu ģimenē ir noteikumi, savi likumi, un tie ir jāievēro. Tāpēc jau dzīvojam tik normālā sabiedrībā, ka mūsu rīcību lielā mērā nosaka dažādi likumi. Tas pats attiecas arī uz bērniem. Ja kāds ir izdomājis, ka līdz kādam vecumam noteikumu nav vispār, tad šis uzskats tomēr jāpārvērtē. Nav jārāj par katru sīkumu, tomēr lietas ir jāizrunā. Gadās dienas, kad ir ne pārāk labs garastāvoklis, kad esmu nervozāka nekā citkārt. Reizēm jūtos vainīga, jo zinu – esmu bijusi par stingru, par daudz prasījusi. Vienmēr esmu atvainojusies un paskaidrojusi, ja tā ir bijis. No otras puses – varbūt tomēr labāk būt mazliet stingrākai, nekā prasīt mazāk. Apzinos, ka man jādara viss, lai citiem cilvēkiem nav jābojā nervi un garastāvoklis manu bērnu dēļ, jo viņi dara visu, ko grib. Uzskatu, ka ar bērniem jārunā kā ar pieaugušiem cilvēkiem, kā līdzīgam ar līdzīgu. Vismaz tā vienmēr esmu izturējusies pret savējiem. Taču mēdzu būt arī ļoti emocionāla. Apbrīnoju mammas, kas allaž spēj reaģēt pragmatiski. Man galvā katrai situācijai jau izdomāti visi iespējamie scenāriji. Piemēram, bērniem ik dienas jāšķērso lielā šoseja pie lielveikala Spice. Paredzot situācijas uz ceļa, ieskaidroju, ka nedrīkst iet pāri ielai, kamēr mašīna nav apstājusies. Jo, kamēr mašīna bremzē, tā var slīdēt! Ņēmu talkā fizikas likumus un izskaidroju, kā tā slīd, cik tālu. Tagad bērni šķērso ielu tikai tad, kad mašīna pilnībā apstājusies. Ja nesargāsi savus bērnus, ja nesargāsi sevi, – kurš cits to darīs? Jā, varbūt no malas izskatos mazliet dīvaina, taču labāk lai esmu dīvaina, bet lai ar maniem bērniem viss kārtībā.

Pirms laika vadīju kādu brīvdabas pasākumu, kurā piedalījās arī daudz bērnu. Viņi lēnām virzījās arvien tuvāk skatuvei un galu galā uzkāpa arī uz tās. Pirmkārt, viņi traucēja gan saviem vecākiem, gan citiem skatītājiem. Otrkārt, es visu vakaru uztraucos, lai tikai kāds bērns nenoveltos no skatuves. Pati būdama mamma, visu laiku iekšēji trīcēju, baidīdamās par to, kas varētu notikt, ja bērni lēkājot pēkšņi kristu no palielā augstuma. Galva būtu pušu, locekļi lauzti.

Atceros – stāstījāt, ka vecāko dēlu bijāt pieradinājusi, ka vienmēr viss tiek pasniegts kā uz paplātes. Pēc tam nācās šo kārtību lauzt.

Jā, tā bija līdz brīdim, kad pati no tā noguru. Dēla vietā darīju visu – gatavoju brokastis, sakārtoju hokeja somas un ko tik vēl ne. Līdz man radās veselības problēmas un pēkšņi sapratu – vairs nevaru un nedrīkstu viņu tā aptekalēt, kā biju darījusi līdz tam. Un tad pēkšņi dažu mēnešu laikā mans bērns spēja visu – pats apģērbties, uzcept olu, sakārtot somu. Ar otru bērnu jau biju gudrāka. Sapratu, ka sieviete nedrīkst izšķīst bērnos, kļūt viņiem par kalponi. Toties mazais bērns pamostas agri, pats nomazgājas, apģērbjas, pats paēd brokastis. Ar viņu man nav tādu problēmu, kā bija ar vecāko dēlu, bet tā jau nav bērnu vaina – mācība bija jāapgūst man pašai.

Kad bērnu māca būt patstāvīgam, jāsaprot: viņš kaut ko aizmirsīs, kaut ko neizdarīs. Bet tā ir dzīves skola, kam jāļaujas. Tagad jau vecākais dēls viens pats dodas turnīros, ceļo, māk parūpēties par sevi.

Tiesa, mūsdienās bērni ir citādi, nekā bijām mēs. Mans vīrs deviņu gadu vecumā viens gāja uz treniņiem, bet piecpadsmit gadu vecumā jau pelnīja nopietnu naudu. Māris Verpakovskis kādā intervijā precīzi konstatēja: šie bērni ir citādi, viņos nav tā dzinuļa, gribasspēka, kas bija mūsos. Bijām gatavi grauzt ledu, lai tikai sasniegtu mērķi.

Pirms laika jūsu vīrs aizgāja no profesionālā sporta. Kāda sportista sieva pēc šāda notikuma sacīja – esot jutusies kā jūrnieka sieva, kuras vīrs pēkšņi un pavisam atgriezies no jūras.

Jā, tas nebija viegls laiks. Pirmkārt, tāpēc, ka vēl nekad mūsu laulības sešpadsmit gados ar vīru nebiju dzīvojusi gadu no vietas, vienmēr bijuši pārtraukumi, kad vīrs spēlējis un dzīvojis kādā citā valstī. Šķiet, trīs mēneši bija garākais periods, ko bez pārtraukuma nodzīvojām kopā Zviedrijā. Otrkārt, karjeras beigšana un pārejas periods vīram bija grūti. Profesionālais sports bija beidzies, bija no jauna jāatrod sava vieta. Ļoti priecājos, ka šai laikā varēju būt blakus un viņu atbalstīt.

Kad ar vīru iepazināmies, es biju ļoti jauna – tikko biju uzsākusi studijas augstskolā. Bijām iemīlējušies, gribējām būt kopā, bet Rodrigo tolaik strādāja ārzemēs. Biju pārliecināta, ka man jāpamet mācības un jābrauc dzīvot pie viņa. Taču pēc ilgākām pārdomām, paldies Dievam, ieslēdzās loģiskais prāts un es izlēmu: nē, man jāpabeidz studijas. Nospriedu – jāiegūst augstākā izglītība, bet tikmēr varu taču braukt ciemos. Galu galā paralēli mācībām saņēmu arī darba piedāvājumu Latvijas Televīzijā, līdz ar to mana dzīve mazliet līdzinājās vāveres ritenim. Studēju, strādāju un vismaz reizi mēnesī uz nedēļu devos pie vīra – toreiz vēl drauga – uz Somiju. Jā, nebija viegli, taču ne tikai savu izvēli neesmu nožēlojusi, bet ļoti priecājos, ka tā bija tieši tāda.

Karjeras beigšana vīram bija grūts laiks. Ļoti priecājos, ka varēju būt blakus un viņu atbalstīt.

Sevišķi to novērtēju brīdī, kad beidzās vīra hokejista karjera. Citu – vecākas paaudzes – hokejistu sievas mani jau bija brīdinājušas, ka nopietni jāsagatavojas brīdim, kad vīra hokejista karjera beigsies. Līdz ar to zināju: pienāks diena, kad vīram būs jādomā, ko darīt tālāk un kā viss notiks. Un ka šai brīdī būs vajadzīgs mans atbalsts. Jā, šī pauze nebija liela, un tomēr… Viss notika, kā es biju paredzējusi. Tai brīdī vēlreiz sapratu un apzinājos, ka toreiz, pirms gadiem, esmu rīkojusies pareizi. Lieliski, ja gadu gaitā, paredzot šādus brīžus, sanācis iekrāt kādu summu, mums tas nebija izdevies. Toties es finansiāli varēju atbalstīt, parūpēties par ģimeni arī tad, kad vīram neklājās spīdoši. Vienmēr esmu pelnījusi, man vienmēr bijusi sava nauda, un man šī apziņa ir ļoti svarīga. Nestrādāju vienīgi ekonomiskās krīzes laikā, kad pajuka lielākā daļa televīzijas projektu, kā arī gaidot abus bērnus un kad viņi bija pavisam maziņi. Neuzskatu, ka sievietei būtu jāstrādā kā zirgam un jāuztur visa ģimene. Nē. Vīrietim jābūt tam, kas uzņemas apgādātāja lomu, kas ir galvenais noteicējs gan par ģimenes stabilitāti, gan materiālo situāciju. Un mūsu ģimenē tā arī ir. Bet es priecājos, ja varu vīram nopirkt dāvanu pati par savu naudu. Ja es varu nopirkt sev to, ko gribu, nevis man jāatskaitās – pirkšu to vai šo.

Jā, vīrs diezgan ātri spēja atrast zem kājām jaunu pamatu, un viss nokārtojās. Tomēr man bija gandarījums, ka arī es kaut ko varu darīt ģimenes labā, ka varu atbalstīt vīru. Tāpēc ne tikai hokejistu sievām, bet visām sievietēm iesaku padomāt par sevi, savu karjeru. Ļoti novērtēju tās, kuru piepildījums ir bērni, ģimenes dzīve. Tomēr uzskatu – pašai sevis labā sievietei ir jānodarbojas ar vēl kaut ko. Ne jau tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Domāju, sievietei ir gandarījums par to, ka viņai ir dzīve, intereses arī ārpus ģimenes un mājām. Turklāt viņa līdz ar to kļūst interesantāka arī savam vīram – ir, par ko parunāties, dalīties iespaidos. Man arī nepieciešams, lai dzīve neieslīgst rutīnā, gribas, lai mainās ikdienas scenāriji.

Saka – kad vīrietis zaudējis to, ko mīl, piemēram, darbu, viņš jūtas bezpalīdzīgs. Tas savukārt rada kašķus, konfliktus.

Paldies Dievam, mans vīrs runā, viņš izstāsta, ja ir kādas problēmas. Un tas arī ir mans galvenais noteikums – visas problēmas jāizrunā, jo citādi tās nav iespējams atrisināt. Protams, tādās situācijās, cik varu, palīdzu. Taču lēmumi tomēr jāpieņem pašam. Zinu – pasakot priekšā, uz kuru pusi virzīties, jebkurā gadījumā būsi vainīga. Tāpēc sievietei jābūt pietiekami gudrai, lai situāciju prasmīgi ievirzītu īstajā gultnē. Tā, lai vilks paēdis, kaza dzīva un visi ir laimīgi. Atzīšos – ir reizes, kad nezinu, kā pareizi rīkoties, jo man galvā ir tūkstoš scenāriju ikvienai dzīves situācijai. Nedzīvoju šodienā, skatos uz priekšu un analizēju, kas notiks, ja rīkošos tā un tā. Kā šahā ikreiz paredzu soli uz priekšu un jau zinu, ar ko viss beigsies. Citreiz klausu savai sirdsbalsij, jūtu un ticu intuīcijai. Bet kā tu to paskaidrosi otram cilvēkam? Arī attiecībā uz cilvēkiem ir reizes, kad jūtu: ar šo nevajag ielaisties nekādās darīšanās. Saku to vīram, bet viņš netic, jo nekāda loģiska pamatojuma šīm šaubām jau nav, taču pēc laika izrādās – man bijusi taisnība. Tāpēc, vīrieši, dažkārt klausiet sievietes!

Runājot par grūtām situācijām… Kopā ar vīru esam savu pudu sāls apēduši, ugunij un ūdenim cauri izgājuši. Negribu idealizēt mūsu attiecības un teikt, ka vienmēr viss bijis un ir brīnišķīgi. Ir bijuši brīži, kad bijis grūti gan saprasties, gan pielāgoties. Bijuši strīdi un noteikti vēl būs – dažreiz augstākos toņos un ilgāku laiku. Tas ir normāli. Galvenais ir pēc tam atrast kopsaucēju, atzīt savas kļūdas un mazliet piekāpties otram. Cita ceļa – bez kompromisiem – attiecībās nav.

Jā, reizēm ir mazliet jāizliekas. Bet tāds mazs teātris jau ir jāspēlē attiecībās ar visiem cilvēkiem.

Kāda ir atslēga uz vīrieša sirdi?

Esmu sapratusi, ka vīrietis ir jāuzslavē, jānovērtē tas, ko viņš dara. Piemēram, manam vīram patīk veikt dažādus darbus mājās. Kad kaut kas izdarīts, es garāmejot uzsaucu «Ak, cik skaisti!» – un aizspurdzu tālāk. Taču labi zinu, ka pareizi būtu apstāties, pateikt – cik skaisti, tu tik labi esi izdarījis šo darbu, es no sirds ar tevi lepojos. Tomēr laika trūkuma, savas neuzmanības dēļ reizēm ar to grēkoju. Bet šodien, pārejot mājās, noteikti Rodrigo pateikšu paldies par skaisto sētu, ko viņš tikko pabeidza. Reizēm savas ašās dabas un tiešuma dēļ, iespējams, aplaužu spārnus vīra idejām. Man jau uzreiz šķiet skaidrs, ka tur nekas nesanāks, un es nokauju iniciatīvu. Jā, dažreiz man ir taisnība, bet dažkārt es kļūdos. Tad jāprot atvainoties.

Prasme sadzīvot patiešām ir liela māksla. Jā, citreiz ir grūti, bet jāmēģina atrast labo un to uzsvērt. Jā, reizēm ir mazliet jāizliekas, jā, reizēm tā ir pat kā neliela teātra izrāde. Bet tāds mazs teātris ir jāspēlē attiecībās ar visiem cilvēkiem – tik bieži kaut kas kaitina, kaut kas sadusmo, nepatīk. Bet vaina jau nav tai otrā cilvēkā, tikai manī.

Runājot par teātri… Arī sievišķības skolas skolotāji saka: sievietei vīrieša priekšā mazliet jāspēlē teātris. Jāizliekas mazliet vājākai, mazliet maigākai, mazliet tādai un šādai, nekā viņa ir patiesībā. Ticat šai teorijai?

Jā, reizēm par šiem padomiem gribas pasmaidīt, taču nesaku tiem kategorisku nē. Arī pati šad tad esmu palasījusi dažādus ieteikumus un aizdomājusies: ja nu tas tiešām darbojas? Ja nu kādam noder? Es savu ceļu attiecībās esmu atradusi un pagaidām vēl uz tā turos. Jā, reizēm gan novirzos un attopos kaut kur grāvī. Tad es kaut kā uzspolēju ar šo attiecību auto un izbraucu atkal uz normāla ceļa. Ja neizdodas pašai, jālūdz kādam iestumt, un draugi vai ģimene palīdz. Izceļ ar domkratu (smaida).

Kādā grāvī parasti iestūrējat?

Mans grāvis ir sasprindzinājums attiecībās. Tad sanāk padusmoties, pateikt kādu skaļāku vārdu, bet pēc tam pati pārdzīvoju. Protams, tas lielā mērā atkarīgs no veselības stāvokļa, pašsajūtas, enerģijas pieplūduma. No tā, kā tev veicies darbā, no tā, kā jūtas tavi vecāki, bērni… Dzīve jau nav ideāla, tāpēc ik dienu ir pārbaudījums tev, tavām attiecībām.

Es gan uzskatu, ka tieši sieviete ir atbildīga par noskaņu ģimenē. Viņai jābūt emocionāli stiprākai, noturīgākai. Man paveicies, vīrs ir ļoti saprotošs – ja esmu sagurusi, viņš to redz un ņem vērā. Netraucē, ļauj izdusmoties un atpūsties. Gaisotne mājās, protams, ir atkarīga no sievietes, bet jābūt arī pretreakcijai – vīrietim sieviete ik pa laikam jāpalutina, jāuzslavē, par viņu jārūpējas. Jābūt saskaņai, mijiedarbībai. Viens dod, otrs pasaka paldies, citādi attiecības nav iedomājamas. Jā, vairums sieviešu ir supersievietes, mēs varam visu, un mums nekas nav neiespējams. Vīrieši reizēm mēdz būt vājāki nekā mēs, taču reizēm arī mums jāpadod roka, jāpalīdz izkārpīties no sarežģītas situācijas. Ja tikai viens vienmēr padod roku, ja tikai viens izritina paklāju, ja tikai viens par visu rūpējas, tad attiecības nebūs ilgas. Neatkarīgi no tā, vai šī glābjošā roka pieder vīrietim vai sievietei, agri vai vēlu cilvēks no šā uzdevuma nogurs. Kādā brīdī viņa limits būs izsmelts. Taču, ja lomas mainās, ja abi māk padot otram roku, tad viss kārtībā, ģimene ir spējīga pastāvēt.

Man patīk, kā savulaik kāzu jubilejā teica Vaira Vīķe-Freiberga: «Nu tad vēl vienu gadiņu kopā.» Nevis – mēs tagad dzīvosim ilgi un laimīgi, bet: kopā nolauzīsim vēl vienu gadiņu. Man ļoti patīk šī pieeja: tik un tik jau ir izdevies, nu tad mēģināsim vēl vienu.

Ir dienas, kad man šķiet: labāk nevar būt. Un ir dienas, kad šķiet: viss, te viss ir beidzies. Tāda ir dzīve.

Ar Rodrigo iepazināties, būdama ļoti jauna. Vai tas, ka attiecības izveidojas agrā jaunībā, cilvēkus īpaši satuvina?

Tas ir ļoti individuāli. Ir gadījumi, kad cilvēki satiekas agrā jaunībā, apprecas un pēc gada izšķiras. Taču zinu pārus, kas ir kopā kopš septiņpadsmit gadu vecuma un ir ļoti laimīgi. Arī mēs ar Rodrigo esam viens no pozitīvajiem piemēriem. Pagaidām. Nekādā gadījumā negribu salielīties. Ir dienas, kad man šķiet: labāk nevar būt. Un ir dienas, kad šķiet: viss, te viss ir beidzies. Tāda ir dzīve. Mūsdienās cilvēki tik viegli viens otram pasaka čau!, nemaz nemēģinot kaut ko labot, no jauna lipināt kopā vai atzīt, ka vaina šoreiz bija manī. Taču es labāk mācos no saviem vecākiem, kas kopā nodzīvojuši ilgus gadus. Vai tiešām vienmēr bijis ideāli? Nedomāju vis. Tomēr viņi spējuši spert viens otram soli pretī un mūžu aizvadīt kopā.

Taču dzīvē gadās visādi. Visu cieņu tām sievietēm, kas kādu nopietnu iemeslu dēļ – fiziskas vai emocionālas vardarbības, alkoholisma, citu atkarību dēļ – nolemj aiziet no sava vīra. Jābūt krampim un spēkam, lai viena rūpētos par bērniem, uzņemtos visu atbildību.

Citreiz tā domāju – kad iepazīsties ar cilvēku, vai tad tu nezini, kāds viņš ir? Bet laikam iemīlēšanās fāzē esi tik apmāts, tik iemīlējies, ar tik rozā brillēm, ka neredzi šā cilvēka trūkumus…

Vairums sieviešu domā: kopā ar mani viņš noteikti mainīsies.

Ļoti naivi. Domāju, ka gaidīt brīnumus nav vērts. Tās īpašības, kas jau mazlietiņ nepatīk vai kaitina otrā, ar laiku nevis izzudīs, bet tikai pastiprināsies. Vīrs iepazīstoties redzēja manus mīnusus, un viņam bija jāsaprot, ka tie nekur nepazudīs, tikai kļūs spilgtāki, tikai ies plašumā. Tiesa, ja cilvēki saiet kopā agrā jaunībā, viņi varbūt vieglāk pierod pie otra cilvēka mīnusiem, tos vieglāk pieņem. Taču ar vecumu tie tik un tā progresē (smejas).

Reiz abi ar vīru spriedām – labāku dzīvesbiedru kā mēs viens otram diezin vai atradīsim. Nekas labāks nebūs, tikai sliktāks. Bet vienmēr jau gribas ticēt, ka tiem citiem gan viss ir ideāli. Visām sievietēm jāsaprot, ka nevienā ģimenē neklājas ideāli un vairumam ģimeņu viss notiek ļoti, ļoti līdzīgi. Parasti dēls, kad rājos par mācībām, saka: «Jā, bet tam ir tā un tā.» Tad atbildu – nesalīdzini! Skaties uz sevi. Taču ir reizes, kad salīdzināšana nav nemaz tik slikta. Nevis meklēt savā vīrietī vājās vietas, bet ieraudzīt, ka tādas ir pilnīgi visiem vīriešiem, jo ideālu šai pasaulē nav.

Vēl dēlam mācu – nevajag censties būt labākam par to vai šo draugu, tev jācenšas pārspēt pašam sevi. Gan sportā, gan mācībās, gan vispār attieksmē pret dzīvi un cilvēkiem. Es tam ļoti ticu un pēc šā principa dzīvoju. Kā tu izturēsies pret citiem, tā izturēsies pret tevi. Ja tu nemācēsi pateikt paldies, ja tu nebūsi iejūtīgs, tas pats tiks vērsts pret tevi. Daudzkārt to esmu izbaudījusi uz savas ādas, tāpēc attiecībās ar apkārtējiem cenšos ievērot trīs pamatlikumus: cieņa, bijība un piekāpšanās. Mazliet pazemības pret cilvēkiem nekad nenāk par ļaunu, vienalga, vai sarunājies ar Valsts prezidentu vai venkāršu cilvēku.

Protams, arī man gadās izkāpt no gultas ar kreiso kāju, arī man gadās nodarīt kādam pāri, pateikt ne tos labākos vārdus. Tad ļoti svarīga ir atvainošanās. Pēc tam aiznesu puķes, atzīstu savu vainu. Jā, un es arī uzskatu – ja esi atvainojies, situācija ir nokārtota. Tas ir cits jautājums, vai šis cilvēks tev piedod. Taču tā jau ir viņa atbildība. Protams, labāk nenokļūt tādā situācijā, labāk paredzēt soli uz priekšu. Kā jau minēju, šai ziņā esmu čempione.

Man mazliet bail no tiem cilvēkiem, kas dzīvo nemitīgā pozitīvisma mākonī.

Šīs nemitīgās analizēšanas, situāciju paredzēšanas dēļ pirms gadiem piedzīvojāt veģetatīvo distoniju.

Sasummējās gan tas, gan arī pārpūle, pārdzīvojumi, emocijas. Jā, bet cilvēks jau nevar izmainīt savu būtību. Ja tu vienmēr par visu uztraucies, satraucies, vai visiem viss labi, agri vai vēlu distonija tevi atradīs. Taču, pateicoties šai nevis slimībai, bet emocionālajam stāvoklim, iemācījos pateikt nē, iemācījos pateikt, ko patiesībā domāju. Pateicoties veģetatīvajai distonijai, kļuvu citāda, labāka. Uzmanīgāka, vairāk ieinteresēta. No cita skatpunkta raudzījos uz savu dzīvi. Sāku saprast citus cilvēkus, kļuvu daudz iejūtīgāka, pazuda egoisms. Neesmu nekāds eņģelis, man ir diezgan šerps raksturs. Reizēm pasaku visu, ko domāju. Man mazliet bail no tiem cilvēkiem, kas dzīvo nemitīgā pozitīvisma mākonī. Ir jāsaka, ko tu domā, tikai jāatrod veids, kā to izdarīt tā, lai neaizvainotu otru.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs