Izaicinājumi un trīs lielas mīlestības. Saruna ar Zani Čulkstēnu

Festivāla Rīga Jūrmala izpilddirektore ir Zane Čulkstēna. Viņa ir arī laikmetīgās mākslas centra Kim? vadītāja un konsultāciju uzņēmuma ERDA dibinātāja un stratēģiskā konsultante. Zane ir arī nepilnus divus gadus vecas meitiņas Jetes mamma. Skatoties uz Zani, šķiet, ka nekas nevar būt par grūtu. Un nekas nevar būt gana labi – šāda bērnībā iedēstīta atziņa liek Zanei kāpt pāri robežām un arvien pārspēt sevi.
Personība
Ieva Jātniece
Žurnāls Santa
20. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Toms Norde

– Tev jau bija divi stabili uzņēmumi – Kim? un ERDA. Kādam ir jābūt mērķim, lai iesaistītos vēl trešajā projektā un organizētu arī festivālu Rīga Jūrmala?

– Laikmetīgā māksla un klasiskā mūzika ir sena mana aizraušanās. Par festivālu pirmais mani uzrunāja Andrejs Žagars – man mīļš draugs un etalons gandrīz visam, kas man liekas svarīgs. Pēc tam secīgi citu aiz cita satiku festivāla dibinātājus, kas bija viltīgi: sākotnēji viņi pierunāja mani izstrādāt detalizētu festivāla plānu. Kad biju to izdarījusi, man jau sacīja: tagad tev pašai savs plāns arī jārealizē (smejas).

Visi mani darbi ir stāsts par manām personīgajām vērtībām. Esmu starptautiski orientēta. Divus gadus mācījos Lielbritānijā, divus – Amerikā. Man ir svarīgi justies kā daļai no pasaules, ne tikai Latvijas.

Diemžēl salīdzinājumā ar igauņiem mums nav izdevies Latviju pasaulē skaidri nopozicionēt kā valsti ar augstu attīstības līmeni un talantīgiem cilvēkiem.

Laikā, kad dzīvoju Ņujorkā un braucu metro, katrā pieturā redzēju Elīnas Garančas fotogrāfijas, bet tikai retais zināja, ka viņa ir no Latvijas. Un tā ir ar daudziem mūsu talantiem. Festivālu redzu kā reti brīnišķīgu iespēju, lai starptautiskai publikai veidotu plašāku stāstu par Latviju.

Patiesībā visu manu sociālo projektu mērķis ir uzlikt Latviju uz starptautiskās kartes. Jo, kā sacījis bijušais Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs, – nevis kapitāls piesaista talantu, bet talants piesaista kapitālu. Rīga ir brīnišķīga pilsēta, bet tai jākļūst par vietu, kur pulcēties talantīgiem cilvēkiem. Tad notiks arī pārējais – būs ārvalstu investīcijas, radīsies jauni uzņēmumi un darbavietas, jaunas nevalstiskas organizācijas. Bet tam, lai cilvēki gribētu šeit pulcēties, mākslai un mūzikai ir liela nozīme. Kā rāda pieredze, pilsētās, kur nav augstvērtīgu, starptautisku kultūras pasākumu un pieredžu apmaiņas iespējas, cilvēki negrib dzīvot. Rīga ir jāpadara par pilsētu, kur interesanti ir pašiem un citiem.

– Sacīji, ka visi tavi darbi ir stāsts par tavām vērtībām. Man šķita interesanti, ka, lai gan tu patriotiskumu neskaidro tā tradicionālajā izpratnē, viens no tava uzņēmuma ERDA mērķiem ir veicināt pasaulē dzīvojošo latviešu atgriešanos mājās.

– Jā, arī ar to mēs nodarbojamies un redzam: ja cilvēkiem piedāvā līdzvērtīgus darba apstākļus un dzīves izmaksām Latvijā atbilstošu atalgojumu, viņi labprāt atgriežas.

Svarīgi arī mums pašiem, kas dzīvo Latvijā, runāt par labo. Mēs mēdzam izcelt grūtības un neredzēt to, ka uz pasaules grūtību fona mums vispār nav, par ko sūdzēties. Būtu jānovērtē katra diena, ko varam dzīvot saticībā un zināmā labklājībā.

– Daudzi no tiem, kas studējuši prestižās augstskolās ārzemēs un sajutuši plašās pasaules piedāvāto iespēju garšu, Latvijā vairs neatgriežas. Tu atgriezies un aicini līdzi citus.

– Pašlaik, atskatoties uz savu pieredzi, varu sacīt: aizbraucot mācīties uz citu valsti, ieguvums ir dubults. Tu paplašini gan savu redzesloku un daudz ko iemācies, gan arī novērtē to, kas ir mājās. Dzīvojot Latvijā, mēs daudzas lietas pieņemam par pašsaprotamām.

Piemēram, mums šķiet pašsaprotami, ka Latvijā ir pieejama bezmaksas izglītība kopumā labā līmenī. Amerikā, ja tu nenāc no turīgas ģimenes, iespēja iegūt labu izglītību ir ļoti ierobežota. Tāpat Amerikā laba veselības aprūpe nav pašsaprotama, arī tīrs gaiss un veselīga pārtika.

Nekad iepriekš sevi netiku uzskatījusi par kreisi orientētu, bet, dzīvojot kapitālistiskajā Ņujorkā, sapratu, ka esmu Eiropas pārstāve, – ticu valsts lomai vienlīdzīgas un pārtikušas sabiedrības izveidē. Uzskatu, ka izglītībai un veselības aprūpei ir jābūt pieejamām ikvienam, ka sabiedrībai ir jārūpējas par veciem un arī slimiem cilvēkiem.

Vienmēr jau ir arī jautājums, vai gribi būt maza zivs lielā dīķī vai liela zivs mazajā. Es redzu Latviju kā lielisku tramplīnu vai bāzes vietu, kur attīstīt starptautiskus projektus. Kim?, festivāls Rīga Jūrmala un arī mans uzņēmums ERDA strādā starptautiski.

– Reiz izteici novēlējumu ikvienam cilvēkam ieraudzīt iespējas un noticēt savām spējām. Kas tev pašai palīdzēja to izdarīt?

– Liela nozīme ir vecākiem, ģimenei. Man ir fantastiska mamma, kas atbalstīja un mudināja mācīties, – ja tu studē augstskolā, tātad esi uz pareizā ceļa. No tēta savukārt nākusi attieksme: nekad nav gana labi. Kad vēl mācījos skolā un vecākiem bija jāparāda liecība, ieraugot kādā priekšmetā deviņnieku, tētis prasīja: kāpēc nav desmit? Uz atbildi, ka nevienam nav desmit, sekoja iebilde: «Nav svarīgi, kāpēc citiem nav desmit, bet gan – kāpēc tev nav desmit.»
Man ir trīs gadus vecāks brālis, viņš spridzināja ar panākumiem, un man bija jātur līdzi. Esmu augusi ar izjūtu, ka vienmēr jāmērķē arvien augstāk.

– Tomēr taviem vecākiem nebija augstākās izglītības.

– Tētim nebija augstākās izglītības. Abi ar mammu viņi bija profesionāli dejotāji. Juku laikos mamma kļuva par auklīti bērnudārzā. Vēlāk, lai varētu strādāt par audzinātāju, viņai bija jāiegūst augstākā izglītība. Mamma izstudēja.

Jā, bet mana un vecākā brāļa dzīšanās pēc starptautiska līmeņa izglītības nav saistīta ar šādu praksi iepriekšējās paaudzēs. Tas varbūt saistīts ar ko citu – mūsu vecāki ilgstoši bija deju kolektīva Daile dejotāji. Viņi bija vieni no retajiem māksliniekiem, kas izbrauca ārpus Latvijas, ne tikai uz kaimiņvalstīm, bet arī Japānu, Indiju, Franciju.

Padomju laikos augu ar fotogrāfijām, kurās bija cita pasaule.

Tad nāca juku laiki, kas manai ģimenei bija ļoti smagi. Kā daudzi vīrieši, mans tētis vairs neattapās. Viņš pārcēlās uz dzīvi mežā, mūsu dzimtas atgūtajā īpašumā. Kopumā šis laiks man bija traumatisks, jo mūsu rocība bija nekāda. Es biju tīņu vecumā un toreiz nolēmu, ka man dzīvē būs ļoti svarīgi spēt pašai par sevi parūpēties finansiāli.

– Kādi ir bijuši tavi grūtākie izaicinājumi, uzsākot patstāvīgu dzīvi?

– Smagākā ir bijusi tieši finansiālā puse. Studējot Lielbritānijā, bija jāizdzīvo ar sešām sterliņu mārciņām nedēļā, bet tas uztrenēja izdzīvošanas instinktu. Mācoties Kolumbijas Universitātē, lai pabeigtu otrā gada studijas, man bija jāsakrāj astoņdesmit seši tūkstoši dolāru – tik liela bija mācību un dzīvošanas maksa.

Vecāki man nekādi nevarēja palīdzēt, kredīta iespēju tolaik nebija, tāpēc līdztekus ļoti nopietnām pilna laika studijām strādāju trijos darbus – Universitātes personāldaļas nodaļā (tas bija mans vienīgais oficiālais darbs), brīvdienās auklēju bērniņu un pa vakariem strādāju par administratori mūzikas ierakstu studijā. Bieži gulēju vien piecas stundas diennaktī, bet, ja man ir skaidrs mērķis, varu izdarīt jebko. Studiju laiks bija viens no laimīgākajiem posmiem manā dzīvē.

Ja runa ir par mākslas projektiem, finansiālā puse nav vienkārša arī pašlaik. Laikmetīgās mākslas centra Kim? pastāvēšanas desmit gados nav bijusi diena, kad mums nevajadzētu uztraukties par finansiālo situāciju. Jāapzinās, ka šajā jomā strādājošie darbojas idejas vārdā. Ar to, ko var nopelnīt kultūras projektos, tu nevari atļauties īrēt pat vienistabas dzīvokli Rīgas pierobežā.

Mākslā glamūra nav, ir tikai smags darbs.

Mans stāsts par Kim? ir arī ļoti personīgs. Es draudzējos ar māksliniekiem Krišu Salmani un Armandu Zelču, viņi mani ievilka laikmetīgās mākslas pasaulē. Un es nevarēju pārdzīvot, ka cilvēkiem, kurus uzskatu par nesalīdzināmi talantīgākiem par sevi, nav pat, kur izstādīties. Pa šiem gadiem daudz kas ir izdarīts, un drīz mēs atkal paziņosim Kim? rezidences balvas ieguvēju, kuru uz trim mēnešiem sūtīsim uz Ņujorku.

– Par spīti nemitīgai cīņai par Kim? izdzīvošanu, tu nepadodies. Lai panāktu, ka arī citi seko tavai idejai, nepieciešams gana daudz pašapziņas.

– Meiteņu un sieviešu pašapziņas līmenis Latvijā ir diezgan zems, un arī es neesmu bijusi izņēmums. Pārliecība par sevi man nākusi ļoti pakāpeniski. Pašpārliecību veido darbība: tu uzliec sev jaunu latiņu un tad skaties, vai spēj tai pārlēkt pāri. Ar katru nākamo lēcienu saproti, ka vari, ka viss ir iespējams. Bet tas ir rezultāts ilgai sevis piespiešanai.

– Kas tev spēj izsist pamatu zem kājām?

– Visgrūtākā man ir bezspēcības un bezcerības izjūta. Sabruku, kad aizgāja Andrejs Žagars. Nespēju izkāpt no gultas dienā, kad tika ievēlēts Donalds Tramps. Es varu izdarīt ļoti daudz, ja zinu, kāda tam jēga, un ja redzu iespēju ietekmēt rezultātu.  

– Biju pārsteigta, uzzinot, ka līdztekus tik spraigai strādāšanai vairākos uzņēmumos tu esi arī mazas meitiņas mamma.

– Daudzi mani asociē ar darbu un karjeru, bet tas ir nepareizs priekšstats, jo man vienmēr ļoti patikuši bērni un bijis skaidrs, ka es gribu ģimeni un bērnus. Sevi noteikti neuzskatu par karjeristi. Man ir raksturīgs kas cits – man vajag izaicinājumus, ik pa laikam vēlos nomainīt jomu, kurā strādāju, lai pārliecinātos, ko vēl spēju izdarīt. Pēc atgriešanās no Ņujorkas gribēju paskatīties, vai spēju panākt vērā ņemamus rezultātus uzņēmējdarbībā. Tā radās ERDA, kas arvien paplašinās.

Bet Jete ir labākais, kas ar mani ir noticis. Turklāt darbs un bērni viens otru neizslēdz.

Jeti baroju ar krūti līdz gada vecumam, viņa bija ar mani darbā jau savā otrajā dzīves nedēļā, kopā esam braukušas gandrīz visos komandējumos un ceļojumos.

Tūlīt jau trešo reizi brauksim uz Ņujorku. Varbūt tas neatbilst tradicionālai izpratnei par to, kā pavadīt laiku ar bērnu, bet attiecībā uz pieredzes daudzveidību un kopā pavadītā laika kvalitāti Jetei nekā netrūkst. Tas pozitīvi atsaucās uz viņas kopumā jau tā diezgan patstāvīgo raksturu – viņa ir ļoti droša un komunikabla. Protams, tas nebūtu iespējams, ja ikdienā daudz nepalīdzētu mana mamma, Jetes tētis un auklīte.

– Kā tu satiki Jetes tēti?
– Mēs mācījāmies kopā vidusskolā un augstskolā, pazīstu Jāni no piecpadsmit gadu vecuma. Kādu brīdi draudzējāmies, mācoties augstskolā, tad dzīve katram aizgāja savā virzienā. Savstarpējā pievilkšanās mums vienmēr ir bijusi un periodiski atjaunojusies. Jānis arī ir uzņēmējs.

Jete man šķiet kā brīnišķīgs apliecinājums tam, kas bijis paredzēts un zvaigznēs ierakstīts jau ļoti sen. Bet pašlaik ar Jetes tēti mēs esam ļoti labi draugi.

– Jūs nedzīvojat kopā?

– Nē, mēs izrādījāmies labāki draugi, ne partneri. Mums ir ļoti labas attiecības, bet ikdienā būt kopā divām spēcīgām personībām nav vienkārši. Taču Jeti audzinām kopā, gandrīz katru dienu tiekamies.

– Bērns bija pārbaudījums jūsu attiecībām?

– Mēs ar Jetes tēti pašķīrāmies, kad biju stāvoklī. Jāteic, ka jau grūtniecība bija pārbaudījums un vispirms man pašai.

Visu mūžu esmu centusies attīstīt savas prāta spējas, lai spētu ietekmēt to, kas ar mani notiek. Man šķita, ka esmu savas brīvās gribas rezultāts. Bet tad paliku stāvoklī un sapratu, ka mēs tomēr primāri esam fizioloģiskas būtnes. Mainās hormonu līdzsvars, un tu kļūsti par citu cilvēku. Grūtniecība, dzemdības, arī pirmais gads, kad tikpat kā neesi gulējusi vairākas naktis pēc kārtas, bet turpinājusi daudz strādāt… Tad nervi mēdz uzdot. Bērns attiecībām noteikti ir pārbaudījums.

– Kad sieviete ir stāvoklī un arī pēc bērniņa dzimšanas viņa ir īpaši trausla. Pieņemu, ka šajā laikā visvairāk nepieciešams vīrieša atbalsts. Izšķirties grūtniecības laikā – tas sievietei nav ne viegli, ne vienkārši.

– Tā ir viena no man raksturīgām īpašībām – vislabāk mobilizējos krīzes apstākļos. Man nav smagākas izjūtas par bezspēcību, bet, ja es zinu, kāpēc un kas jādara, manī parādās neticams spēks. Normālos apstākļos nevaru panākt tādu mobilizāciju kā krīzes situācijās. Grūtības manā gadījumā nostrādā brīnumaini.

Bet Jānis ir palīdzējis un bijis klāt katru dienu. Pēc laika sadalījuma, kas tiek pavadīts ar bērnu, mūsu modelis atbilst tradicionālajai ģimenei.

– Un tomēr tas nav tradicionāls modelis, kurā dzīvojot ir vieglāk dalīt atbildību. Tu neilgojies pēc cilvēka, kurš būtu blakus ikdienā?

– Modelis, kādā dzīvoju, neatbilst manam ideālam. Bet šajā dzīves posmā, kad veidoju un paplašinu savu uzņēmumu, pieskatu Kim? un veidoju jaunu festivālu, emocionālas un laika kapacitātes attiecībām manī nav. Bet nākotnē un visdrīzāk tuvā tās noteikti būs.

– Kad izjūk attiecības, parasti analizējam savus klupšanas akmeņus. Kādi ir tavējie, ko vīriešiem mēdz būt grūti pieņemt?

– Attiecībās man ļoti svarīga ir neatkarība un līdzvērtība. Nāku no dominējošu vīriešu ģimenes. Mans vecaistēvs ir aktīvs virsnieku apvienības biedrs un uzskata, ka sievietes vieta primāri ir mājās un visas pasaules nelaimes saistās ar to, ka sabiedrībā mazinās vīriešu loma. Man bija autoritatīvs tētis – kā viņš teica, tā bija jābūt.

Ar vecāko brāli man tagad ir brīnišķīgas attiecības, bet līdz tīņu gadiem mēs nepārtraukti kāvāmies. Līdz ar to manī jau no bērnības bija vēlme pierādīt, ka esmu cilvēks ar neatkarīgu gribu un savām vajadzībām un ka spēju izdarīt tikpat un varbūt pat vairāk. Tā nav spītniecība, taču brīvība un vienlīdzība man attiecībās ir ļoti svarīgas. Vīriešiem var būt grūti to pieņemt – ja esmu kaut ko izdomājusi, tad daru, un viss.

Mani draugi saka: tu sevi dzen zarā. Vēlos vēl mācīties svešvalodas, gribētu iegūt vēl vienu augstāko izglītību. Acīmredzot tas nāk no ģimenes: nav gana labi. Es pati dzenu sevi zarā, brīžiem katliņš iet pāri malām un tas skar otru cilvēku.

Ar Jetes ienākšanu manā dzīvē es gan arvien vairāk spēju citos novērtēt īpašības, kas saistās ar sirdsmieru un spēju pieņemt atšķirīgo.

Ja tev ir mazs bērns… Kad esi apvemts vai noķēzīts, tu saproti, ka tas ir sīkums, dzīve nav perfekta. Jetei noteikti bijusi liela nozīme tajā, ka spēju novērtēt dzīves cilvēcisko un rāmo pusi.

– Klausoties tevī, šķiet, ka tu katram mākonim redzi zelta maliņu. Arī palikt vienai – tā nav traģēdija.

– Pēc dabas esmu liela optimiste. Man šķiet, kamēr neesi miris, viss vēl ir iespējams, arī attiecībās. Šķiršanās man nekad nav šķitusi kā attiecību beigas. Man bijušas trīs lielas mīlestības, visas pārauga ilgstošās attiecībās, un visos gadījumos mēs vispirms bijām draugi. Es nespēju iemīlēties izskatā, man svarīgi iepazīt cilvēku. Manu apbrīnu raisa cilvēka spēja kaut ko izdarīt, viņa zināšanas, domāšanas veids.

Bet šķiršanās notiek kādu apstākļu rezultātā, nevienā gadījumā tas nav bijis kādas konkrētas rīcības iemesls. Dzīve iet uz priekšu, mainās apstākļi, kas partnerattiecības padara smagas vai neiespējamas. Uz šķiršanos neskatos kā uz viena cilvēka kļūdu vai nepiemērotības rezultātu. Varbūt tāpēc arī pēc šķiršanās esmu varējusi saglabāt draudzību.

– Tu arī uzskati, ka nekam neesam nolemtas, ka ļoti daudz, kas notiek mūsu dzīvē, ir mūsu pašu izvēle.

– Jā, ja esi vesela, daba devusi prātu un rīcībspēju, mūsdienās var tikt diezgan tālu no izejas punkta. Es pati esmu gājusi tam cauri un arī apkārt redzu daudz talantīgu sieviešu, kas nav pārliecinātas par savām intelektuālajām un darba spējām, izskatu un fizisko formu. Bet gandrīz viss ir mūsu pašu rokās. Kā jau teicu – pašapziņu var uztrenēt darot. Ja gribi būt sportiskāka, ej uz jogu un sporta nodarbībām! Ja gribi labi izskatīties, bet nav pietiekamas rocības, iemācies šūt!

Atceros, savulaik domāju, ka neesmu gana daudz lasījusi, pietiekami daudz nezinu, bet tad absolvēju vienu no pasaulē labākajām universitātēm – Kolumbijas Universitāti – kopā ar tiem, kas bija mācījušies labākajās privātskolās un Hārvardā, un sapratu, ka patiesībā varu visu to pašu, ko viņi.

Tā tu krāj sev punktus. Ar laiku saproti, ka daudz kas ir bijis jāizdara, lai iegūtu par sevi lielāku pārliecību, nevis konkrētās zināšanas. Ja salīdzinu sevi agrāk un tagad, noteikti esmu kļuvusi laimīgāka, ar daudz lielāku iekšējo pārliecību un spēku. Man ir lieli plāni. Patiesībā lielāki, nekā jebkad iepriekš dzīvē bijuši.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs