Ivo Grigalis un Didzis Kozlovs no Latgalīšu repa

Sarunu festivālā LAMPA Valsts prezidentam Egilam Levitam jautāja, kas ir viņa mīļākais mūziķis: «Man ļoti iepatikusies grupa Latgalīšu reps,» tā viņš atbildēja. Mums taču jāzina, kāda mūzika patīk Valsts prezidentam, vai ne? Lūk, Latgalīšu reps: divi jauni vīrieši no Ludzas – IVO GRIGALIS un DIDZIS KOZLOVS.
Intervija
Žurnāls IEVA
Lolita Lūse
27. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gatis Gierts un no personiskā arhīva

Vai, puiši, kādi jūs abi skaisti – balti krekli, melni tauriņi!

Ivo: Tikko no mēģinājuma – pēc trim stundām mums jābūt Rīgas pilī, jo esam uzaicināti uzstāties Egila Levita inaugurācijas sarīkojumā.

Tad jau laikam zināt, ka esat prezidenta mīļākā grupa!

Ivo: Dzirdēju, kā prezidents to teica kādā rīta ziņu raidījumā. Kaut kas viņu mūsu mūzikā ir uzrunājis! Bet vispār mūsu auditorija ir cilvēki vecumā no 18 līdz 35 gadiem.

Cik jums pašiem gadu?

Didzis: Man ir mazliet zem 30, Ivo – virs. Bet tie jau ir tikai skaitļi – mēs jūtamies jaunāki, tā ap 25, un tā varētu būt vēl desmit gadu. Reps mūs padara tik jaunus.

Ivo: Reps tiešām notur jaunībā – saglabā maksimālismu un vēlmi iet un darīt, neļaujot ieslīdēt rutīnā. Ja cilvēks sāk darīt vienu un to pašu, viņš it kā saraujas.

Didzis: Iebalzamējas!

Ivo: Bet reps no tā izrauj! Nupat Siguldā uzstājāmies Ozola jubilejas koncertā – viņš gadiem ir uz skatuves un joprojām spēj uzlēkt trīs, nu, labi, divu, metru augstumā. Arī viņam mūzika palīdz saglabāt jaunības enerģiju.

Vai vīrietim ir labi tik ilgi turēties jaunībā?

Ivo: Vizuāli un pasaules uztverē, protams, ir labi, taču nevar palikt, kā saka, bērna prātā – vīrietim garīgi jāattīstās. Citādi nav ko cerēt, ka ar mums kopā būs sievietes, jo viņas nepārtraukti attīstās. Mums pašiem sava latiņa jātur augstu.

Abi esat no Ludzas. Augāt vienā pagalmā?

Didzis: Tur visa pilsēta ir kā viens liels pagalms!

Ivo: Mēs esam no vienas Ludzas puses – no Astotā rajona. Visi to vietu tā sauc, jo tur kādreiz bija Astotais veikals. Pie skolas bija Čeromuški, tad bija uņiversaļnij magazin – universālveikals centrā – un Astotais veikals

Didzis: Agrāk veikalus numurēja. Zinu, ka Martišos bija Trešais veikals un pa ceļam – arī Septītais veikals.

Kā bija augt Ludzā?

Ivo: Normāli! Līdz devītajai klasei man mājās bija āra tualete. Aizej uz to ziemā, viss tumšs un auksts! Apskaudu tos, kuri dzīvoja dzīvokļos, un tie bija svētki, kad arī mums tualeti iebūvēja mājas iekšpusē. Bet vispār Ludzā augt bija forši. Ludza vienmēr mācēja izaicināt, pārbaudīt un padarīt stiprāku.

Didzis: Tolaik pagalmos bija daudz jauniešu – ne salīdzināt ar to, kā ir tagad. Pat nevaru iedomāties, kā attīstās bērni, kas aug Ludzā tagad, – gan jau dzīvo telefonos… Kāda mums bija dzīve pagalmos! Blakus garāžas, aiz tām mežonīgs mežs, tur ierīkojām štābus – vilkām materiālus nez no kurienes. Vienu štābiņu man nodedzināja vecākā paaudze – jā, jā, Ivo, tava paaudze! Bija arī tādi laiki, kad varēja repa dejas dēļ sakauties.

Jau mācoties Ludzā, aizrāvāties ar repu?

Ivo: Jā. Mums abiem senči ir saistīti ar mūziku – nekādi lielie artisti nebija, bet bija reāli kāzu muzikanti.

Senči, tas ir – tēvi?

Didzis: Jā, mans tēvs spēlēja mūzikas grupā. Cik atceros sevi, tik mājās skanēja ārzemju mūzika – mums bija vesela mūzikas sistēma.

Ivo: Viņi abi ir riktīgie roka fani! Mums mājās ļoti ātri – jau astoņdesmito gadu beigās – parādījās videomagnetafons, skatījos, kur un kā viss notiek. Kamēr izaugām līdz repam, nomainījām dažādus mūzikas žanrus – sākumā patika smagāks roks, bet tad pamazām nonācu līdz hiphopam.

Tad jau tēvi priecājās, ka pievērsāties mūzikai!

Ivo: Sākumā tēvam hiphops vienkārši riebās! Viņu tas tā kaitināja! Tolaik jau arī mūsu dziesmas bija ļoti vienkāršas – ne tik muzikālas kā tagad.

Didzis: Kaut ko tādu sacerēt tiešām nebija nekāda māksla, tāpēc arī sākumā mans tēvs nesaprata, kas tas ir.

Ivo: Un tieši par to senči cepās visvairāk! Viņiem likās, ka vajag savākties grupai, spēlēt un muzikāli attīstīties. Bet mūsdienu hiphops tiešām ir mūzika – tik melodisks, tik harmonisks, ar noskaņu! Rādu tagad sencim, un viņš prasa: vai tad tas ir hiphops? Saku: jā! Brīnās: kāpēc tur tik daudz instrumentu, kāpēc tur ir tas un šitas? Tagad mēs ar tēvu apspriežamies, piemēram, kuru basu labāk izvēlēties, – viņš pasaka savu viedokli, labprāt klausās mūsu disku un nēsā Latgalīšu repa T kreklu. Ģimenes mūs ļoti atbalsta – klausās un pavelkas līdzi.

Didzis: Viņi ir baigā sajūsmā par to, kas tagad ar mums notiek.

Ivo: Jo svarīgi ir arī tas, par ko tu savās dziesmās runā.

Pastāstiet, par ko tad runā jūsu dziesmā Žārei gaļi! Vai tad tā nav tikai par gaļas cepšanu?

Didzis: Kopš bērnības atceros, kā mūsu abu tēvi satikās un atvadoties viens otram teica: nu davai, žārei gaļi!

Ivo: Es arī to atceros! Tas ir tāds uzmundrinošs teiciens, pēc tikšanās atvadoties, laba vēlējums ar domu – lai tev viss izdodas!

Ahā! Apmēram tas pats, kas turi buru!

Ivo: Jā! Un mēs to paņēmām, lai runātu par mūžīgo aizņemtību – to, ka nav laika, lai piezvanītu, satiktu draugus, aizietu kaut ko kopā padarīt. Žārei gaļi – tas ir laiks, ko tu pavadi ar draugiem.

Didzis: Ludzā vasarā uz katra stūra cep gaļu!

Ivo: Forši, ka ir tāda tradīcija, uzcept var jebko – gaļu vai dārzeņus –, bet galvenais ir satikties! Nonākot Rīgā, man bija grūti saprast, ka lielpilsētā nav tādas tradīcijas satikties dabā. Ludzā tā bija ikdiena – satikties, lai kaut ko uzceptu. Arī jaunajai paaudzei ir saglabājusies šī tradīcija. Kā sievietei ziedus var dāvināt ne tikai astotajā martā, bet arī citreiz, tāpat ir ar tikšanos ārā – ne tikai Jāņos, bet jebkad, jo ugunskurs ir meditācija.

Tu, Ivo, dzīvo Rīgā, bet tu, Didzi, esi palicis Ludzā. Kur ir atslēga, kurš aiziet un kurš paliek mazpilsētā?

Ivo: Didzis no Ludzas ir aizgājis, bet pēc tam atgriezies.

Jo interesantāk!

Didzis: Nekur tālu nebiju aizgājis – divus vai trīs gadus nodzīvoju Rīgā, mācījos koledžā par datortīklu administratoru, bet sapratu, ka datori mani galīgi neinteresē – negribu es pie tā sēdēt! Tolaik kopā ar Ivo jau rakstījām dziesmas, tāpēc kādu lekciju gadījās arī izlaist… Bija krīzes laiks, atrast darbu Rīgā nevarēju, tāpēc nācās atgriezties Astotajā rajonā. Pastrādāju tur, tur un tur – pārsvarā celtniecībā.

Ivo: Gan jau arī degvielu vadāji no Krievijas! Bez tā jau tur neiztika!

Didzis: Tagad degvielu no Krievijas ved daudz mazāk, jo ir stingri noteikumi, bet tolaik tiešām to darīja katrs. Tajā laikā arī mācījos Daugavpilī – neklātienē pabeidzu Rīgas Tehniskās universitātes filiāli. Mācīties bija mans mērķis un pienākums pret vecākiem – lai varētu kaut ko sasniegt. Un es to izdarīju! Tagad strādāju muitā, man patīk mans darbs.

Ārzemēs strādāt nepamēģināji?

Didzis: Vilinājumu bija daudz – Anglija, Īrija. Bet es neaizbraucu. Esmu valsts patriots, noteicu sev mērķi – sagaidīšu to brīdi, kad kaut ko izšaus arī man.

Ko tas nozīmē – izšaus arī man?

Ivo: Tas nozīmē – ka parādīsies iespēja.

Draugi neteica, ka esi muļķis, palikdams Latvijā?

Didzis: Nē. Bet tagad es varētu teikt, ka tādi ir viņi. Ludzā ir ļoti daudz krievvalodīgo, arī mēs esam auguši krievvalodīgā vidē – latviski runāja tikai mājās un skolā. Daudzi no tiem, kas aizbrauca, lai arī bija latvieši, Ludzā mācījās krievu skolā – zinu vienaudžus, kuri pat aizmirsuši latviešu valodu! Saku: jāsāk no sākuma, viss ir iespējams! Viņi varētu atgriezties – citur tagad ir vēl grūtāk nekā pie mums. Man ir draugi, kas tiešām labi dzīvo arī ārzemēs, bet ir arī tādi, kas neceļ telefonu… Nezinu, kas noticis – varbūt rutīna iedzinusi stūrī, varbūt tas, ka saprot: dzīve ir samaitāta. Nedomāju, ka viņi tur jūtas kā mājās.

Taču tu, Ivo, savā dzimtajā pilsētā neesi atgriezies.

Ivo: Aizgāju uz Rīgu studēt, pabeidzu augstskolu, sāku strādāt nekustamo īpašumu jomā, mācījos maģistrantūrā. Krīzes laikā arī man bija vilinājums no Latvijas aizbraukt, esmu bijis pilnīgā bezizejā – sēdēju un domāju, ko darīt tālāk, jo nebija ne darba, ne naudas, un vēl jaunības neziņa par to, ko īsti gribu darīt. Man paveicās: tiku strādāt naktsklubā – sākumā par iekšā laidēju, tad par dīdžeju, atgriezos arī nekustamo īpašumu jomā, līdz sapratu, ka divos darbos strādāt nevar – brīvdienas tomēr jāatstāj sev. Tā arī turpinu strādāt nekustamo īpašumu jomā. 

Kā rīdziniekam tagad izskatās Ludza?

Ivo: Man tur patīk! Ļoti mierīgi, ceļi ir salaboti, pilsēta kārtīga – pašvaldība acīmredzami par savu pilsētu rūpējas. Arī jaunieši ir pozitīvi – viņiem ir mērķi, daudzi saka, ka viņi tur paliks. Forši! Tikai cilvēku gan ir pavisam maz – pat divreiz mazāk nekā tad, kad es tur vēl dzīvoju. Var iziet cauri pilsētai un nevienu nesatikt – nevienu!

Ja kāds gribētu pārcelties un Ludzu, ko viņš tur varētu darīt?

Didzis: Makšķerēt un žāreit gaļi! Uz bāru aiziet nevarētu, jo viss ir aizklapēts ciet. Strādāt varētu robežsardzē, muitā, policijā – valsts iestādēs. Var nodarboties ar kokapstrādi, mežizstrādi, strādāt veikalā.

Ko tu, Didzi, pats pēc darba Ludzā dari?

Didzis: Rakstu dziesmas, paklausos mūziku, pasēžu ar draugiem – mums blakām nupat atvēra picēriju ar nosaukumu Astotais rajons.

Ivo: Picērijas saimnieki atgriezās no Rīgas un izveidoja Ludzā savu uzņēmumu. Garšīgas picas cep, dzīvodami savā pilsētā un savā rajonā. Ļoti pozitīvs stāsts! Ja cilvēks ir radošs, viņš izdomās, ko darīt!

Bet, Ivo, kāpēc tad tu neatgriezies?

Ivo: Es mīlu Ludzu, bet tā man ir par mazu – man vajag plašumu, aktivitātes.

Didzis: Ja nebūtu Latgalīšu repa, iespējams, es arī sen būtu pārcēlies uz Rīgu. Bet nedaru to tāpēc, ka latgaliskā vide man palīdz – Ludzas klusumā un mierā rodas tādas idejas, kādu Rīgā man nebūtu.

Ivo: Arī man tieši Ludzā rodas labākās idejas Latgalīšu repam – pastaigāju pa pilsētu, aizeju līdz vasarnīcām, uzkāpju pilskalnā un paskatos saulrietu.

Didzis: Ludzā viss notiek pilnīgākajā mierā. Kad no koncertiem vai ierakstiem Rīgā pusnaktī atgriežos Ludzā, tur ir pilnīgs klusums – suņi vien rej, šoseja skan vai vilciens kaut kur tālumā klaudz. Bet mīnuss ir tas, ka ar laiku tur kļūst garlaicīgi. Man gan laika garlaikoties ir maz.

Sieviešu žurnāla auditoriju interesē arī tas, esat brīvi vai aizņemti.

Ivo: Apzināti gāju uz nopietnām attiecībām – kad dažus gadus biju padzīvojis brīvsolī, sapratu: kaut kas jāmaina. Ja vīrietis ir viens, viņa enerģija tiek iztērēta bezjēdzīgi, tāpēc vajag kādu, ar kuru būtu vērts dalīties. Sapratu: viss, rokenrols ir izskanējis, tagad gribu klausīties mierīgu džezu – būt kopā ar kādu cilvēku gan rītos, gan vakaros. Nupat nosvinēju piecu gadu kāzu jubileju, bet kopā ar sievu esam ilgāk – meitai ir jau seši gadi. Savulaik vecmamma teica, ka es atradīšot sievu, kas būs savējā. Tā arī ir noticis: mana sieva ir rīdziniece, bet ir savējā – mēs labi saprotamies.

Kā sieviete var zināt – vīrietim ir nopietni nolūki vai tomēr nē?

Ivo: Sievietes ir gudras – viņām ir tāds čujņiks jeb intuīcija, ka mēs, vīrieši, kā saka, atpūšamies. Sieviete jūt – var vai nevar uz vīrieti paļauties.

Tad jau nebūtu nevienas pamestas sievietes!

Ivo: Labs arguments!

Didzis: Čujņiks salūzis!

Ivo: Sievietei jau arī vajag izglītoties, lai saprastu, kas ir kas!

Un tu, Didzi, esi brīvs?

Man ir meitene no Ludzas, krietni jaunāka par mani. Mums nav ne gredzenu, ne bērnu – dzīvojam tādā vieglā džezā.

Dzīvojot Ludzā, taču neiepazināties internetā!

Didzis: Dzīvojot Ludzā, vispār neiepazīstas – tur tāpat visi cits citu pazīst.

Ivo: Visi par visiem zina – kas tā par meiteni, kas viņai senči –, vakarā parkā satiec un, ja gribi, uzsāc sarunu. Ar savu sievu iepazinos nevis internetā, bet gan ballītē: kāds puisis man teica, ka to meiteni esot redzējis sporta zālē – viņa kačājot presi. Es domāju: okey… Cik profesionālas bildes viņai bija Facebook profilā! Ja es šo meiteni nebūtu redzējis dzīvē, domātu, ka tas ir feiks profils!

Ko tas nozīmē sievietei – būt kopā ar mūziķi?

Didzis: Atklāti varu pateikt: mums ar draudzeni ir problēmas, jo es ļoti daudz strādāju, bet visu brīvo laiku paņem mūzika. Mēs nedzīvojam kopā – mana meitene dzīvo Rīgā, bet es – Ludzā. Kad braucu uz koncertiem vai ierakstiem Rīgā, dzīvoju pie viņas, bet tad, kad strādāju Ludzā, viņa brauc un dzīvo pie manis. Saprotu, ka kaut kas būtu jāmaina…

Ivo: Pat man, vīram un tēvam, viss nav tik sarežģīti!

Didzis: Labi, labi, tad pastāsti par savu situāciju!

Ivo: Īstenībā arī man jādomā par to, ka koncerti mani atņem ģimenei. Ikdienā domāju par savu pamatdarbu, paralēli jāmenedžē tas, kas vajadzīgs Latgalīšu repam: jāsatiekas, jāfilmē, jāiedzied. Katru sestdienu ir koncerti – kad atbrauc, gribi atpūsties. Ja vēl gribi izdzert kādu aliņu, svētdien vispār neko negribas darīt! Pirmais Latgalīšu repa gads – 2017. gads – bija tāds prieka pēc, bet tad iznāca Žārei gaļi, un dzīve sagriezās kā virpulī – pēdējā laikā katrās brīvdienās ir divi koncerti…

Un ko lai dara sieviete?

Ivo: Tikai nevajag darīt to, ko parasti sievietes dara, – nevajag nest ārā smadzenes! To jūs mākat!

Didzis: Tas vienkārši ir uzmanības trūkums!

 Ivo: Es to apzinos un saku sievai: tā, kā tagad, nebūs visu laiku, bet šis laiks ir vienkārši jāpārdzīvo. Tas, kas ar mums, ar Latgalīšu repu notiek pašlaik, ir pagaidām – viss var pāriet un beigties. Mums ir ap 30, bet tikai tagad piepildās mūsu bērnības sapnis. Esam nonākuši uz skatuves – tur, uz kurieni esam gadiem gājuši un pat vairs neticējām, ka izdosies. Mēs ar Didzi bijām izdomājuši, ka tā būs, bijām par to sapņojuši, bet vienmēr kaut kas sanāca ne tā un atkal neizdevās. Mēs bijām gatavi tik daudz ko upurēt, lai tikai sanāktu, un tagad, kad beidzot izdodas, negribas palaist šo iespēju garām. Bet tas ir milzīgs pārbaudījums attiecībām.

Didzis: Tieši tā arī es saku savai sievietei…

Sava sapņa vārdā riskējat ar attiecībām…

Didzis: Es noteikti…

Ivo: Un es tāpat. Ir grūti atteikties no sava sapņa – no mūzikas, un arī ģimene man ir ļoti svarīga, bet apstāties mūzikā šobrīd mēs nevaram, apstāšanās būs punkts.

Didzis: Ivo ir pat grūtāk, jo viņam ir gredzens un bērns…

Savukārt tev, Didzi, ģimenes vēl nav, bet ir iespēja!

Didzis: Jā, un es par to cīnos. Es ļoti mīlu savu meiteni – reizēm solu pat to, ko nevaru izpildīt, bet izpildu un jūtu, kā mainos līdz ar savu sievieti – apzināti eju pretī tam, ko vēlas viņa, pasēdēšanu ar draugiem un gaļas cepšanu atstājot otrajā vietā.

Ivo: Vīrietim ir jācenšas un jādara tā, lai sieviete saprot, ka tomēr ir pirmajā vietā. Un labāk lieku reizi nestrīdēties. Tomēr arī sievietei kaut kas jādara: jāsaprot, ka esošā situācija ir jāpieņem. Nevar teikt: man nepatīk, un viss. Tāda nepatikšana tiešām var aizvest līdz galējībai!

Varbūt jūs savā maksimālismā ieguldāties mūzikā par daudz? Paskatījos Latgalīšu repa klipus – tas nav tā: izgāju ārā un uzfilmēju.

Ivo: Nu, protams! Halturēt mēs nevaram atļauties – visu darām ar maksimālu enerģijas patēriņu. Domāju, ka tieši tas ir mūsu panākumu pamatā – mēs mūzikā sevi ieguldām, bet klausītāji tajā sevi atrod, emocijas ir pats svarīgākais. Neesam ne skolotāji, ne dzīvot mācītāji, bet mums ir svarīgi nodot citiem cilvēkiem tās domas, ko esam sapratuši. Mēs zinām, par ko savās dziesmās runājam, – mums ir savs dzīves redzējums, un esam gatavi tajā dalīties ar tiem, kam dzīve vēl veidojas. Mums ir dziesmas par attiecībām, par motivāciju, par ticību sev. Un mums ir svarīgi šo vēsti nodot latgaliski – darām visu, lai šo valodu saglabātu.

Ne jau velti jūsu grupas moto ir: Nu sirds i nu Latgalis…

Ivo: Cik forši ir Rīgā satikt kādu latgalieti: oficiālā barjera uzreiz pazūd – viens otru respektē un iegūst abpusēju uzticamību tikai tāpēc, ka abi ir no Latgales. Reiz kāds Rīgas puika ļoti gribēja Latgalīšu repa mūzikas disku, bet viņam nebija naudas. Aizvedu disku, puika atnācis kopā ar mammu. Viņam nebija nekādas saiknes ar Latgali, bet puika ar mani centās runāt latgaliski – neko neprata, bet mēģināja. Lūk, tā ir vērtība – tas, ko darām, nav pa tukšo!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs