Iveta Vējone: Mēs ar dzīvesbiedru nekur neesam pazuduši

Jaunākie raksti
Līga Blaua
6. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne
«Visu laiku būt publiskai personai nav viegli. Man pie tā bija jāpierod, bet es neko netēloju, biju tāda, kāda esmu,» intervijā žurnālam Ievas stāsti saka IVETA VĒJONE, daloties pārdomās par laiku valsts pirmās lēdijas statusā. Neliels ieskats sarunā.

AR LEPNUMU PAR VALSTI

«Mums ar Raimondu pēdējā laika emocionālākos pārdzīvojumus radīja filma Dvēseļu putenis, Latvijas jubilejas pasākumi, brīnišķīgais svētku koncerts Nacionālajā teātrī un nākotnes prezidentu uzrunas. Man, un domāju – daudziem, tajā brīdī acīs bija asaras. Aizvien vairāk jauniešu izjūt patriotismu un lepnumu par savu valsti, un tam sākums ir ģimenē. Jo vairāk to ģimenē bērnos jau no mazotnes kops un uzturēs, jo stiprāka veidosies tauta un valsts,» uzskata Iveta Vējone. «Jauniem cilvēkiem liekas pašsaprotami, ka mums ir brīvība, visdažādākās iespējas. Viņi tikai no vēstures zina, cik dārgi mūsu senči ir maksājuši par savu valsti un brīvību.

Mani skumdina, ka daudzi, kas dzīvoja laikā, kad sava valsts mums bija atņemta, to ir aizmirsuši un uzskata, ka valstij mums viss ir jādod, ka mums viss pienākas.

Nē, mums vispirms katram ir jādomā, ko mēs dodam savai valstij! Man patīk, ka bērni svētkos nāk klāt un stāsta, ko viņiem nozīmē Latvija. Viņiem rokā ir karodziņš, kāds puisītis stāsta, ka viņu sargā karavīri un arī viņš būs karavīrs. Man patīk, ka jaunieši ne tikai piedalās svētkos, bet paši izdomā, lai tie būtu personiskāki, sirsnīgāki, emocionālāki. Mēs atbalstījām jauniešus, kas komponēja, dziedāja un muzicēja, aicinājām viņus uz pili piedalīties dažādos pasākumos. Atceros puisi no SOS ciemata, kurš ar savu dziesmu uzstājās kā reperis, viņa vārdi par bērniem, par Latviju bija dziļi un visus mūs emocionāli uzrunāja. Redzēju, cik ļoti šo puisi cēla apziņa, ka viņš ir ieraudzīts, atzīts un viņa talants novērtēts. Esmu piedzīvojusi daudzus brīžus, kuros atklājas jauniešu patriotisms, un saku paldies vecākiem, skolotājiem, rakstniekiem, dzejniekiem, izpildītājiem, māksliniekiem, filmu un teātra izrāžu veidotājiem, visiem, kas ar saviem darbiem un piemēru stiprina mūsu valsti un mums katram liek aizdomāties par to, kā tā radusies un kādas cīņas brīvības dēļ izcīnītas.

Šo Lāčplēša dienu sagaidījām Ogrē, kur mēs dzīvojam. Raimonds piedalījās lāpu gājienā, es gar mūsu daudzdzīvokļu mājas sienu saliku sarkanbaltsarkanas svecītes, lai visiem būtu svētku noskaņojums. Tagad, kad pirmās lēdijas pienākumi beigušies, es jūtos brīvāka, nav vairs tā stresa, jo statuss tomēr uzlika savu zīmogu un atbildību. Vienmēr jābūt formā, gatavai atbildēt uz jebkuru jautājumu, ko pajautā žurnālisti vai citi cilvēki kādas tikšanās laikā.

DARBS NO RĪTA LĪDZ VAKARAM

Pagājušais mums bija simtgades gads, mēs uzņēmām ļoti daudz ārvalstu viesus. Varam būt lepni, ka pie mums vizītē brauca karaļnamu pārstāvji, daudzi prezidenti, tādā veidā apliecinot Latvijai cieņu. Atbrauca pāvests Francisks, kurš deva mums stiprinājuma vārdus, kas Latvijai daudz nozīmē. Man bija gods pāvestu Francisku satikt trīs reizes. Viņš bija pie mums Latvijā, un divas reizes mēs bijām pie viņa Vatikānā. Tās uz visu mūžu man paliks neaizmirstamas tikšanās. Bijām vizītē pie Anglijas karalienes Elizabetes II. Šajos gados iegūta milzīga pieredze, un tā man paliek. Atmiņas par katru tikšanos, iespaidi, ko guvu. Vizītes ne prezidentam, ne man nebija ekskursijas, bet darbs, kuram ļoti atbildīgi un rūpīgi gatavojāmies. Īpaši gatavojos pasākumiem, kas man bija atsevišķi no prezidenta, kur gāju kopā ar tās valsts pirmo lēdiju. Tas bija darbs no rīta līdz vakaram, tikšanās, visa diena uz kājām. Kurpēs ar papēžiem to nebija viegli izturēt, visu laiku turēties formā, smaidīt, sarunāties. Apzinājos, ka uz mani visur skatās kā uz daļu no Latvijas.

Visur man bija tikšanās arī ar latviešiem, kuri tajā valstī dzīvo. Nevarēju, tur būdama, nesatikties ar mūsu tautiešiem, neuzklausīt viņus un neparunāties. Tie ir ļoti dažādi stāsti, kāpēc cilvēki aizbraukuši no Latvijas. Daudzi grib atgriezties, bet tiem, kuri kļuvuši par mītnes valsts pilntiesīgiem iedzīvotājiem – viņiem tur bērni iet skolā, ir savas mājas, stabils darbs –, atgriezties ir grūtāk, jo visbiežāk Latvijā viņiem nekā vairs nav. Te visa dzīve būtu jāsāk pilnīgi no nekā. Ilgas pēc Latvijas tomēr ir gandrīz visiem, tāpēc, būdami projām, viņi sanāk kopā latviešu vidē, dejo tautiskās dejas, dzied korī, uztur sevī latvietību un audzina to savos bērnos, ved viņus uz svētdienas skoliņām un grib, lai bērni runā latviešu valodā. Ārzemes tur dzīvojošajiem latviešiem nav zelta bedre, un emocionāli viņiem nav viegli. Arī tie, kuri apgalvo, ka Latvija viņiem neko nenozīmē, gan jau savā sirsniņā ilgojas pēc dzimtenes. Vienmēr, kad, bijusi kādas dienas projām, es atgriežos mājās, ap sirdi kļūst silti un labi.»

DARBS, NEVIS PARĀDE

«Runājot publiski, man vienmēr bijis uztraukums. Esmu gribējusi atrast īstos vārdus, ko pateikt tieši tajā notikumā un tiem cilvēkiem,» atzīst Iveta. «Nav nozīmes iziet, lai tikai kaut ko parunātu. Es vienmēr runāju no sirds un tos vārdus sevī atrodu, bet man jāzina, kāds ir pasākuma mērķis un uzdevums, kāda tajā ir mana loma. Tad es tam gatavojos, sameklēju faktus, kas attiecas uz notikumu, kurā piedalos, savu sakāmo pirms tam apdomāju. Tas nav viegls uzdevums. Tas ir darbs, nevis parāde. Vieglāk runāt sirdij tuvos pasākumos, kas saistīti ar ģimeni, bērniem, viņu veselību un izglītību.

Daudz esmu bijusi arī veco ļaužu pansionātos un sociālajos namos, kas ir mājas cilvēkiem, kuri vai nu palikuši vieni un nespēj par sevi parūpēties, vai dažādu iemeslu dēļ vecumdienas nevar pavadīt ģimenē ar bērniem un mazbērniem. Dzīvē ir dažādas situācijas un apstākļi. Te viņi ir aprūpēti, paēduši, bet vecajiem cilvēkiem gribas parunāties, tikt uzklausītiem. «Meitiņ, mīļā, pasēdi drusciņ pie manis!» kādā pansionātā, saņēmusi manu roku, lūdza veca māmiņa, un es sēdēju, parunājos un redzēju, ka tas brīdis viņai sagādā prieku. Cilvēks, garu mūžu nodzīvojis, viņam būtu tik daudz ko stāstīt un atcerēties, bet reizēm arī neko vairāk par labu vārdu viņam nevajag.

Šajos gados esmu pabijusi daudzviet Latvijā, satikusies ar neparastiem cilvēkiem, kas dara labas lietas, lai mūsu valsts kļūtu skaistāka, sakoptāka, bagātāka, bet viņi to neafišē, publiski nestāsta par saviem labajiem darbiem. Viņiem nevajag slavu un popularitāti, viņi vienkārši dzīvo, strādā, audzina bērnus un ir laimīgi savā zemē. Mums ir skaista zeme, četri gadalaiki, katrs ar savu skaistumu, un Latvija nav nemaz tik maza. Mēs ar Raimondu skatījāmies kartē, kur uz Latvijas tika uzliktas citas valstis, teritorijas ziņā par mums mazākas, un tādu pasaulē ir vairāk nekā pusotra simta. Mēs neesam mazi, un, salīdzinot mūsu cilvēku daudzumu ar lielvalstu miljoniem, mums pasaules līmeņa talantu mūzikā, sportā, zinātnē ir daudz vairāk nekā viņiem. Mēs esam ļoti bagāta valsts. Vajag tikai paskatīties no cita skatpunkta.

Mana dzīves pozīcija ir pozitīva, un tā es skatos uz dzīvi. Mums katram ir kādas melnās dienas, bet nedrīkst savas negācijas izgāzt uz citiem. Katram saskumušam un drūmam man gribas uzsmaidīt un pateikt labu vārdu. Svētkos vienmēr mēs atmirdzam gaišāki, bet arī ikdienā labestība, iecietība un sapratne sevī vairāk jākopj. Esmu ievērojusi, ka Ogrē mēs cits citam uzsmaidām. Esam atgriezušies mājās, lai gan arī šajos četros gadus bieži bijām Ogrē, brīvdienās braucām uz savu dzīvokli, satikām kaimiņus.»

DZĪVE TURPINĀS

«Lielākais atbalsts prezidentūras laikā Raimondam un man bija mūsu ģimene – dēli, abas mammas, mans un Raimonda brālis. Ļoti smags laiks mums visiem bija, kad pirmajā prezidentūras gadā Raimonds saslima un uz ilgu laiku nonāca slimnīcā,» atceras Iveta Vējone. «Jaunie darba pienākumi, stress un atbildība radīja sirdij pārslodzi. Tas bija grūts laiks, bet mēs izturējām. Bērni mani atbalstīja, sevišķi jaunākais. Vecākajam dēlam tikko bija nodibināta ģimene, viņi gaidīja mazulīti. Gan sliktais, gan labais mums notika vienā laikā. Es ļoti izjutu cilvēku lielo atbalstu. Paldies dakteriem! Raimonds tika uz strīpas, un tas laiks parādīja, cik viņam ir stipra griba, izturība un spējas saņemties.

Šis laiks mums abiem ir mierīgāks. Varam nedaudz atpūsties.

Man miers vēl patīk, bet jūtu, ka vīra kungs jau sāk kļūt nemierīgs.

Viņam tāda dzīve ir par lēnu, lai gan arī viņam vēl arvien ir pienākumi un tikšanās, projekti, kuros piedalās. Es gaidu pavasari, kad kopā ar mazdēliņu varēšu parosīties dārzā Ķegumā, kur mums ar Raimondu dzīvo mammas. Man ļoti patīk dārza darbi. Mazdēls man ir lielais palīgs, un es ļauju viņam darboties. Valterītim jau ir trīsarpus gadiņi. Laiks skrien milzīgā ātrumā.

Es esmu aktīva vecmāmiņa. Mēs ar Valteru gan patrakojam, gan parunājam, padziedam un paspēlējamies. Izdomājam sižetu pasakai un, viens otru papildinot, stāstām. Viņam ļoti patīk lomu spēles ar mantiņām. Ejam staigāt un izskraidīties, un tad mums abiem ir jautri. Kad dzirdu kādu vecmāmiņu vai mammu apsaucam bērnu, lai viņš neskraida, man gribas teikt, cik viņa ir laimīga, ka viņas bērns skrien, spēj to darīt, jo ir vesels un aktīvs. Esmu dzirdējusi tik daudz traģisku un skumju stāstu, satikusi bērniņus, kuri ir saistīti pie gultas un ratiņkrēsla, un vecāki atdotu visu uz pasaules, lai tikai bērniņš varētu staigāt un skriet. Lai dara blēņas, bet lai tikai ir vesels! Lai kāpj peļķēs, lai sasmērē drēbes, lai priecājas par dzīvi un aug! Bērnība ir jāizbauda, un tajā iederas arī nerātnības.»

Publiskos pasākumos, pieņemšanās un valsts vizītēs vienmēr tika uzteikta Ivetas Vējones elegance un ieturētais stils. «Sava tēla vērtējumu presē es palasīju un kādus aizrādījumus, ko uzskatīju par pamatotiem, nākamajā reizē ievēroju. Man ir laimējies, ļoti kritizēta es netiku,» Iveta smejas. «Visi mani tērpi ir latviešu tērpu mākslinieku darināti. Pirmos tērpus šuva Jolanta Ozollapa, vēlāk man palīdzēja Anna Osmuškina, Jūlija Malahova, Iveta Vecmane. Esmu ļoti pateicīga brīnišķīgajai frizierītei Sandrai Stepiņai, kas vēl arvien parūpējas par manu frizūru. Bez šiem cilvēkiem es nevarētu pildīt savus pienākumus. Publiskai personai ir atbilstoši jāizskatās. Arī tas ir pienākums.

Dzīve turpinās, mēs ar dzīvesbiedru nekur neesam pazuduši. Mēs neesam apstājušies un nogājuši malā. Atskatoties uz aizvadīto laiku, mums nav, par ko justies slikti vai kaunēties. Tie četri gadi bija ļoti piepildīti un darbīgi. Mēs esam strādājuši no sirds, un domāju, ka godam arī visu izdarījuši.»

Visu interviju, kā arī to, kas bijis Ivetas Vējones lielākais sirdsdarbs lasi žurnālā Ievas Stāsti.

  • Iveta Vējone: «Gan sliktais, gan labais mums notika vienā laikā.»
  • Valda Pavlovska pieredzē netrūkst gadījumu, kad pēc uzveduma jādzer sirdszāles...
  • Viļa Plūdoņa dēls Varimants stāsta par māsu un brāļu likteņiem
  • Elga Sakse: «Paliku viena, bet man nekad nav bijis garlaicīgi.»
  • Anne Veski: pēc izglītības ekonomiste, pēc aicinājuma – dziedātāja
  • Malala: «Kad piedzimu, neviens neapsveica manu tēvu.»
  • Noslēpumainais burvju mākslinieks Harijs Hudini
Ievas Stāsti nr25

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs