Intars Rešetins: «Dažreiz sevi ir jāmīl»

Pēdējais sezonas jauniestudējums Dailes teātrī – ģimenes drāma Dēls, kā apgalvo tās režisors INTARS REŠETINS, ir viena no viņa personiskākajām izrādēm. «No visām pasaulīgajām lietām man vissvarīgākā ir ģimene. Es esmu par to runājis, runāju un runāšu, kamēr vien nodarbošos ar režiju,» saka Intars
Dailes teātris
Līga Blaua
24. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauma Kalniņa

Dzīve sit katru

«Katrā izrādē ir mans personīgais vēstījums un arī kaut kas no manis. Kad pirms vairākiem gadiem Kultūras akadēmijas maģistrantūrā studēju režiju, pasniedzēji teica, ka katram darbam, ko iestudē, ir jābūt sazemētam ar sevi, jāveido caur savu prizmu, un tā es arī daru – katrā darbā, ko iestudēju, atrodu savu tēmu, kurai spēju pieslēgties un ar to identificēties,» saka Intars. «Šī izrāde nav izņēmums. Franču dramaturgs Florians Zellers man ir dramaturgs numur viens, kuram pieskaros jau ceturto reizi. Tēmas dziļums, cilvēciskais kods lugā Dēls trāpa tieši pa pieri, tas uzrunāja arī mani. Dzīve ik pa laikam sit mūs katru, un šie dzīves puni ir nepieciešami, bet pieņemt lēmumus par lieliem dzīves pagriezieniem ir ļoti atbildīgs solis. Ar šo izrādi es gribu runāt par mūsu izvēlēm, ko izdarām vai neizdarām. Gribu runāt par cēloņiem, nevis par sekām, meklēt iemeslus, kas liek tā vai citādi rīkoties.

Es nenodarbojos ar didaktiku, bet gribu, lai skatītājs padomā par sevi, savu dzīvi un savām attiecībām.

Lai tas, pie kā mēs ar aktieriem divus mēnešus godīgi esam strādājuši, viņos ievibrē Zellera uzrakstīto tēmu līdz kaulam. Lai tas, par ko runājam, nav pa tukšo, bet trāpa un izsit skatītājus no viņu komforta zonas un ikdienišķā. Gribu, lai manās izrādēs skatītājs varētu iegūt kādu atziņu vai apjausmu par sevi, savu tuvāko. Lai viņam ir ko paņemt sev līdzi, nevis iziet no teātra un pēc pusstundas vairs pat neatcerēties, par ko bija izrāde.

Katra iestudējuma radīšana ir ļoti trausls un intīms process – nekad nezini, kāds tas bērniņš piedzims, un es kā radītājs jūtos par to atbildīgs. Ne tikai par šo bērnu, bet arī pārējiem procesā iesaistītajiem. Zinu, ka ar režiju es nodarbošos tik ilgi, kamēr cilvēks un ģimene man būs galvenais.»

Tēta dēls

Intara iestudējums Ak, tētīt!… Nacionālajā teātrī ir ļoti veselīgs un dzīvotspējīgs bērniņš. Jau vairākas sezonas izrāde ir vienmēr izpārdota. Kad Intars iestudēja šo Zellera darbu, kura oriģinālnosaukums ir Tēvs, viņš lūdza aktieriem uzrakstīt savu stāstu par tēvu. «Jēziņ, katrs otrais bija raudamgabals!» Intars iesaucas. Ko viņš pats rakstīja par savu tēvu? Intars ilgi klusē.

«Tētis man ir īpašs un vienmēr būs īpašs. Esmu ļoti pateicīgs par to, kā viņš mani ir audzinājis, par to, ko man devis. Es tēvam biju pirmais dēls, mammai jau bija puika, man brālis.

Es biju tēta dēls, un tas man kopš bērnības ir bijis ļoti svarīgi.

Tētis mani ņēma līdzi savā bulku vāģī, kas viņam bija kā kolhoza agronomam, un es ar to mācījos braukt. Apguvu auto vadīšanas prasmes gan pa Vilpulkas ceļiem Igaunijas pierobežā, kur bija tēta kolhozs Gaisma, gan pa Rūjienas ielām.

Savam tētim es biju pielipis kā dadzītis. Esmu ļoti jūtīgs un emocionāls, un tas man ir no tēva. Viņam piemīt vīrišķīgs maigums, un tā viņa raksturā, manuprāt, ir simpātiskākā nots. Ja tētis bārās, tad, iespējams, tas bija tikai tāpēc, ka mamma teica, ka bērni jāaudzina stingrāk. Varbūt viņa jūtas ietekmēja tas, ka pats uzauga bez tēva.

Tēvs ir nācis no daudzbērnu ģimenes. Viņi ar dvīņubrāli bija jaunākie četru bērnu pulciņā. Dzīvē visu vajadzēja sasniegt saviem spēkiem. Tētis manī ir ielicis dzīves vērtību izpratni. Viņš man iedeva dzīves pamatus, uz kuriem tālāk būvēt pašam savu māju.

Tagad es savām meitām cenšos iedot kaut ko no tā, ko esmu savā sietiņā atsijājis no tēva dotā, kas man ir vērtības.

Vispirms tas ir ģimenes kods, kas manī ļoti stingri ieprogrammēts, un gribu, lai tas pārmantojas no paaudzes paaudzē. Ne jau panākumi darbā, karjeras kāpnes un naudas maka biezums ir svarīgākais, bet gan attiecības ģimenē un rūpes par saviem mīļajiem. Man ir svarīgi, ar kādu kodu es slēdzu savu pasauli, ko dodu un ko ņemu pretī. Atceros, kā tētis, kad es mācījos Rīgā, manis dēļ agri cēlās, jo pašā rīta agrumā man uz Rīgu gāja autobuss. Viņš uztaisīja man brokastis, pavadīja ceļā…

…tās ir atmiņas, kas sit līdz dvēseles dziļumiem, un jūtīgums man ir no mana mīļā tēta. Interesanti, ka tas ir pārmantojies arī manos bērnos. Vecākā meita ir tikpat emocionāla, kā es un mans tēvs. Es varu raudāt nekautrējoties. Daudziem tie ir kompleksi, bet man bērnībā nedzina galvā tās muļķīgās klišejas, ka puikas neraud. Domāju, tikai kompleksaini cilvēki neraud.

Cilvēks, kas neizjūt līdzpārdzīvojumu, ir sausiņš, un, sausiņu graužot, var izlauzt zobus. Man nepatīk sausiņi.

Spēt būt pašam un spēt būt atklātam ir ļoti skaista īpašība. Tā emocionalitāte mani gan virza, gan reizē arī gremdē, tāpēc mācos audzēt arī biezu ādu, jo publiskajā vidē, pie kādas pieder teātris un aktiera profesija, bez tās neizdzīvot.»

Viņi noticēja

«Es dzīvoju ar to, ko vecāki ielikuši man šūpulī, ar to, ko, mani audzinot, iemācījuši. To es tagad cenšos turpināt savā ģimenē attieksmes un uzmanības veidā, attiecībās, vērtību kritērijos un darbos. Mana bērnība bija kā daudziem padomju laikos, kad vecāki daudz strādāja, un atziņu, ka dzīvē kaut ko vari sasniegt tikai ar darbu, viņi ielikuši arī manos dzīves pamatos. Mamma bija bērnudārza audzinātāja, visu savu uzmanību, enerģiju un mīlestību pa dienu atdeva vairāk nekā trīsdesmit bērniem dārziņā. Vakarā, pārnākot mājās, bija pārgurusi, un kāda vairs enerģija saviem bērniem! Tā bija viņas profesijas blakne, no kuras droši vien mēs, viņas trīs bērni, arī cietām, lai gan tolaik es to īpaši neizjutu, tāpēc lai tas neizskan kā pārmetums manai mammītei.

Daudzās profesijās ir blaknes, arī aktieru un režisoru darbam ir blaknes, no kurām visvairāk cieš ģimene.

Nevis ar rīcību, bet ar vārdiem esmu bijis paštaisns, ko vēlāk nožēloju. Esmu nodarījis pāri vecākiem, kādās intervijās pasakot, ka viņi mani nekad nepaņēma klēpī un nesamīļoja, nepateica, ka mīl mani, bet es taču zinu, ka nekas svarīgāks par saviem bērniem viņiem nav bijis. Uzrakstīts bieži izskatās citādāk, nekā esmu domājis, un viņiem tas bijis sāpīgi.

Oļģerts Kroders savā pēdējā lielajā jubilejā Valmierā tik skaisti pateica! Viņš gribētu palūgt piedošanu, ja kādam pāri nodarījis. Nekad dzīvē to nevienam nav gribējis. Ja tā noticis, tas bijis netīšām. Lielie dižgari, kā Kroders, Kārlis Auškāps – manas 8. studijas vadītājs, vēl kādi Meistari, kas man bijuši, ielikuši manī stiprus koda vārdus, ko es zemapziņā esmu uzsūcis.

Tāpat kā vecākiem, arī maniem pedagogiem ir liels nopelns pie tā, kāds esmu izveidojies. Mans ceļš būtu pavisam citādāks, ja netiktu Kultūras akadēmijā. Biju iesniedzis dokumentus arī otrā augstskolā sociālās pedagoģijas studijām, īsti nezinot, ko tā profesija nozīmē. Tagad apjēdzu, cik tas ir šausmīgi grūts darbs. Arī tur es liku eksāmenus un iestājos. Neticēju, ka aktieros mani paņems.

Iestājeksāmenos komisijā nevienu nezināju. Vienīgi Ausmu Kantāni, kuru pa televizoru biju redzējis. Indra Burkovska likās kaut kur redzēta. Par citiem man nebija ne jausmas.

Sapratu, ka galvenais tajā kompānijā ir omulīgais vīrs ar ūsām. Tas bija Auškāps. Caur pieri uz mani skatīdamies, noprasīja: «Nu, Intariņ, ko tu mums norunāsi?» Un es pēkšņi fabulai par konservbundžu un kuģi, ko gribēju runāt, aizmirsu tekstu. Galvā pilnīgs tukšums. Nu nav! Nekā nav!

Teicu: «Man ir ļoti jāatvainojas, es esmu sagatavojies, bet es neatceros…» Caur šo manu atvainošanos Kantāne pamodās un sarosījās, Burkovska ieinteresēti skatījās, un tad Kārlis teica: «Labi, Intar, mums tāda gara diena bijusi, visi esam saguruši, izstāsti mums kādu rupju anekdoti!» Tas bija vēl briesmīgāk! Es, siltumnīcas bērns! Labi audzināts lauku puika! Mamma – bērnudārza audzinātāja, tēvs – agronoms. Inteliģenti cilvēki ar augstāko izglītību. Rupju vārdu mājās neesmu dzirdējis. Nolamāties varu, bet ne jau publiski, un vēl cienījamas komisijas priekšā. Un tad es stāstīju bērnišķīgi infantilu anekdoti, ko stāsta bērnudārzā. Neticēju sev, ka to daru, un izskatījos tik izmisis, jo biju jau tajā stadijā, kad pats sev riebos.

Anekdote bija par raganu, kas vakarā nāk biedēt mazus bērnus un saka: «Gribu asinis! Gribu asinis!…» Jānītis norauj segu un prasa: «Bet ar divsimt divdesmit tu dirsā negribi?»

Un to vienīgo rupjo vārdu nespēju izrunāt, tikai parādīt, ka tos divsimt divdesmit dabū ar štepseli, kad to tur iesprauž… Aprāvos un atkal atvainojos, ka to vārdu es nevaru pateikt…

Neatceros, kā tiku laukā pa durvīm, sapratu, ka esmu izgāzies un uz nākošo kārtu neesmu ticis. Pēc katra eksāmena no telefona būdiņas, kas bija uz Čaka ielas, zvanīju mammai uz mājām. Tajā reizē teicu: «Mamm, man laikam uz aktieriem nespīd. Iešu uz skolotājiem.» Nākošajā dienā gāju skatīties rezultātus un neticēju tam, ko redzēju, – esmu ticis tālāk!… Kā tas var būt, ka pēc visām radošajām pārbaudēm, kurās esmu totāli izgāzies, tieku tālāk uz domraksta rakstīšanu!

Dziedāšanā man negāja labāk. Mūs uzņēma kā mūzikla kursu, un visiem bija jādzied. Rūjienas amatieru teātrī biju gan spēlējis, gan dziedājis, bet akadēmijā tik šausmīgi satraucos, ka dziesmai no vienas amatieru izrādes, ko gribēju dziedāt, pēkšņi neatcerējos meldiņu… Pirms manis skaisti nodziedāja Ieva Cēbere, tolaik Ertmane, un man jādzied nākamajam. Izgāju priekšā un …bļāviens, meldiņš pazudis!… Juris Vaivods teica, lai nodziedu kādu tautasdziesmu. Rāvu vaļā Bēdu manu lielu bēdu… Juris mani apturēja, gribēja, lai paņemu augstāk. Neticami, bet arī muzikālo eksāmenu biju nolicis!

Studijā mani paņēma, Kārlis man noticēja. Viņam piederēja galavārds. Nepaņēma dažus aktieru bērnus un jau populāras dziedātājas, kas startēja uz aktieriem.

Auškāps negribēja tādus, kas uz skatuves jau bija zināmi, un studiju laikā audzināja mūs kā personības, kā individualitātes.

Mēs nebijām kā kolektīvs, bet kā konkurenti, un mūsu kursu tas vairāk ir šķēlis. Kursā bija daži ciniski rīdzinieki, un mēs, puikas no laukiem, kā Dzelzis (Lauris Dzelzītis – L.B.), Mellais (Gints Grāvelis – L.B.), es, jutāmies kā lauķi. Tas ir veidojis mūsu kursu, attiecības un mikroklimatu.

Mēs visu laiku bijām zem spiediena. Mums katru gadu teica, ka, iespējams, kādu atskaitīs, jo mūsu ir par daudz, un visu laiku bija bailes, ka var izmest. Otrajā kursā uz fakultāti atnāca Lauris Reiniks, viņam bija piezvanīts, ka, iespējams, tiks aktieru kursā. Mēs visi sastingām – kuru izmetīs? Studiju gadi bija interesants laiks…»

Pateiktais un nepateiktais

«Man ar Kārli nebija tās labākās attiecības. Vai nu es biju par lecīgu, lai gan tāds neesmu. Man varbūt vairāk vajadzēja laipot, bet es neliekuļoju un neizliekos par to, kas neesmu, un to nenožēloju. Tūlīt pēc fakultātes Kārlim viņa izrādē atteicu galveno lomu, kas režisoram ir sāpīgi, un aizgāju uz Valmieru pie Krodera Idiotā spēlēt kņazu Miškinu. Tagad tulkoju, ka Kārlis to saprata tā, ka Rešetins negrib pie viņa spēlēt, un mums izveidojās plaisa…

Kad izdomāju mācīties režiju, aizgāju pie Kārļa to pateikt, un viņš man atsūtīja grāmatu sarakstu, kādas vajag lasīt. Tā viņa grāmatu izlase man ir svētā vietā. Faktiski savu artavu Kārlis man ielicis arī režijā. Mūsu kursa darba iestudējumā es biju viņam asistents, arī daudz ko no režijas pamatiem viņš man paguva ielikt, un varbūt tāpēc režijā esmu pārmantojis tās paaudzes vērtības, kādas bija maniem skolotājiem.

Mans režisora rokraksts nav tik dauzonīgs un traks, kā citiem manas paaudzes režisoriem, bet vairāk piezemēts.

Kad Kārlis gāja projām no teātra mākslinieciskā vadītāja, mēs runājām un viņš teica, ka viņam žēl, ka mēs, viņa kurss, nevienam tā īsti neesam vajadzīgi. Viņš to ļoti sāpīgi izjuta un pārdzīvoja par mums. Lai arī ar Kārli man nebija tās tuvākās attiecības, viņa domas un viedoklis man vienmēr bijis svarīgs. Kad Krievu teātrī pie Romāna Kozaka kopā ar saviem Dailes teātra kolēģiem Lilitu Ozoliņu, Juri Kalniņu un Rēziju Kalniņu spēlēju Edvarda Olbī lugā Kam no Vulfa kundzes bail?, Kozaks man teica: «Tev dzīvē izveidosies tikai pāris savi cilvēki, viedokļu līderi, kuros tu ieklausīsies un kurus būs vērts ņemt vērā.» Tolaik es biju tikai pašā trepju sākumā un tos vārdus īsti nesapratu. Tagad zinu, ka Kozakam bija absolūta taisnība, par ko esmu pārliecinājies. Viņš bija viens no tiem, kura viedoklī par profesiju un dzīvi es ieklausījos.

Pusotru gadu pirms Kārļa aiziešanas man nāca apskaidrība, ka man ar viņu jāizrunājas, un mēs nojaucām to septiņpadsmit gadu barjeru, kas neredzami starp mums pastāvēja.

Kad Kārlis aizgāja, man bija vieglāk no viņa atvadīties. Ja tas paliktu neizrunāts, man būtu grūtāk. Vēl tagad ar to smagumu nēsātos apkārt. Pateicoties Kārlim, es esmu radošajā pasaulē.

Ir notikumi, par kuriem nedomāju, no kuriem esmu atvadījies, jo tajos es neko nevaru izmainīt. Ir cilvēki, kuri man nomirst, arī dzīviem esot un turpinot dzīvot, bet man viņi ir miruši. Es pāršķiru lappusi, kurā mūs kaut kas ir saistījis, un izslēdzu viņus no savas dzīves. Lai tas notiktu, viņiem mani ir jānodod. Esmu mēģinājis kādam nodevību arī piedot, bet, ja nodod vēlreiz, tad cilvēks man ir miris. Diemžēl arī tādi man dzīvē ir trāpījušies, un man ar viņiem vairāk nav pa ceļam. To cilvēku man vienkārši nav. Un nevajag. Es viņus atlaižu. Es viņiem nedaru neko ļaunu, tikai izslēdzu no savas dzīves.

Nesen, esot Šveicē, kur notika filmēšana raidījumam Sapnis par Eiropu, naktī saņēmu dzēlīgu īsziņu no vienas savas daudzu gadu kolēģes, ar kuru ceļi ir šķīrušies. Viņas īsziņai es atbildēju, sākām atklāti viens otram rakstīt, un tad viņa man piezvanīja. Par šo sarunu samaksāju vairāk nekā piecdesmit eiro, bet tā bija ļoti svētīga.

Atklāti pateicu visu, kas man pa gadiem bija sakrājies, un teicu, ka vienīgais, ko nožēloju, ka man bija par maz dūšas, lai viņai to pateiktu acīs. Šī nakts saruna man bija tik veselīga, un es jutos ļoti labi. Domāju, ka tā bija veselīga abām iesaistītajām pusēm un abi no tās daudz mācījāmies. Man bija sajūta, ka esmu pāršķīris pilnīgi jaunu lapu, un mana dzīve sākas citā kvalitātē. Guvu baudu no tā, ka dzīvē vairs nav jāspēlē slikts teātris.»

Atkal ceļa sākumā

«Man vairs nav Dailes teātra aizmugures. Teātris man vairs nav kā patvērums. Esmu viens,» saka Intars. Uzsākot šo gadu, viņš pieņēma lēmumu aiziet no štata aktiera, kāds Dailes teātrī bijis divdesmit gadus. Nospēlējis vairāk kā piecdesmit dažādas lomas, vairākkārt nominēts Spēlmaņu nakts balvai, saņēmis šo apbalvojumu gan par lomu, gan debiju režijā.

«Kā teica mans mīļais Āris Rozentāls, lai viņam vieglas smiltis, kad saņēmu Spēlmaņu nakts balvu par savu pirmo iestudējumu Nakts vēl nav galā: «Kritiķi ar šo balvu pavēra tev durvis un pateica: «Nāc iekšā, mēs tevi pieņemam!» » Tas ir precīzs formulējums tam, ko man nozīmē šī balva par režiju. Tālākais viss man vēl ir tikai priekšā.

Varbūt izklausīsies, ka esmu patmīlīgs ķēms, bet dažreiz sevi kā mākslinieku ir jāmīl, tikai nevari krist otrā grāvī, proti, tu nedrīksti par sevi sajūsmināties, tas atgrūž.

Taču ir bijušas situācijas, kad, skatoties savu izrādi, bijusi sajūta – vai tiešām tas ir mans darbs?! Sēdi aizmugurē gaismas būdā, izrādei beidzoties dzirdi skatītāju aplausus, no viņu reakcijas saproti, ka ir izdevies kopā ar aktieriem radīt stāstu, un tie ir īsi laimes un prieka mirkļi. Protams, ka es kā režisors esmu tikai ceļa sākumā.

Viens no noteicošajiem faktoriem, kad es beidzot pieņēmu lēmumu aiziet no štata aktiera, par ko jau sen biju lielās pārdomās, bija skatītāju mīlestības sajūta pret maniem režijas darbiem. Tas bija kā iedrošinājums, kā balsts un aizmugure. Uz diviem krēsliem grūti nosēdēt, jāizšķiras tomēr ir par vienu. Man nav sajūtas, ka es kā aktieris būtu nerealizējies, bet apzinos, ka esmu izaudzis no tiem uzdevumiem, ko režisori man dod, un man kļuva mazliet garlaicīgi. Bija sajūta, ka es varu vairāk, bet Dailes teātrī tādu piedāvājumu nebija. Un, ja neesmu kā aktieris īsti vajadzīgs, tad kāpēc lai aizņemtu štata vietu? Ja būs lomu piedāvājumi, es tos izskatīšu, ja tobrīd paralēli man nebūs režijas darbu. Esmu gatavs spēlēt, esmu atvērts projektiem gan savā, gan citos teātros, kino, televīzijā.

Man kā brīvmāksliniekam nav nekādu sociālo garantiju, bet, kopš esmu prom no teātra štata, jūtu, ka ir kļuvis labāk, ir vieglāk, nav smaguma sajūtas. Es vairs neburkšķu, neesmu neapmierināts. Pats nosaku, ko vēlos darīt. Dailes teātrī man fiziski vēl ir vietiņa. Paldies, ka mani nemet ārā! Man ir sava grimētava bez logiem, kur kādreiz sēdēja Valentīns Skulme. Esmu Dailes teātra 8. studijas absolvents, jūtos piederīgs šim teātrim. Tās Dailes teātra liesmas man ir svarīgas, bet es sāku noķert kaifu, iemīļojot arī citu teātru kolektīvus.»

Dubļu bridējs no Rūjienas

«Es nevienu negribu apgrūtināt, tāpēc brīžos, kad man vajag izrunāties, eju pie psihoterapeita. Visi tevi grib redzēt priecīgu, lai tu dalies un iedvesmo. Neviens kopā ar tevi negrib kreņķēties, tērēties, dodot padomu vai palīdzot. Kurš to grib mūsdienu ritumā, kad katram ir pašam savas raizes? Tāpēc man nav atklātu sarunu ar kolēģiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas ir mani draugi. Nevienam savas bēdas nesūdzu.

Patiesībā visus draugus es sen esmu pazaudējis. Kam vajag draugu, kuram nekad nav laika? Mani ir aicinājuši uz kāzām, bet es saku: «Ai, es pats vadu kāzas! Piedod! Bučas! Esiet laimīgi!» Visi zina – ā, viņam nav laika! Zinu, ka, būdams nepārtrauktā skrējienā, šausmīgi daudz ko esmu nokavējis un palaidis vējā.

Meitas jau lielas, un es neesmu tā īsti redzējis viņas izaugam. Elīzai Marijai jau divpadsmit gadi, Grēta Marija rudenī ies skolā. Nosacīti esmu bijis viņām it kā klāt, bet visu laiku tas skrējiens… Izrādes, izrādes, izrādes, jauni mēģinājumi un projekti… Brāli, māsu un vecākus satieku pa retam. Radus varbūt tikai bērēs. Skumji, ka attiecībās esam tik tālu.

Šis ir tāds veselīgs brīdis manā dzīvē, lai pārvērtētu, kas man ir patiesi svarīgs, un bez šaubīšanās varu teikt, ka tā ir mana ģimene – sieva un meitas.

Gribu vairāk būt kopā ar viņām, atbalstīt un palīdzēt. Elīzai jau tagad ir unikāla iespēja saprast, vai viņa vēlas savu dzīvi saistīt ar teātra mākslu. Viņa ir uz skatuves Dailes teātra divās izrādēs. Paņēmu savā iestudējumā Balta vārna melnā krāsā, tagad viņa ir arī pie Lauras Grozas-Ķiberes Salemas raganās. Elīza jau no mazotnes ir uz skatuves, divarpus gadu vecumā sāka dejot Dzirnās. Kad viņas grupas vadītāja izveidoja savu studiju, Elīza aizgāja viņai līdzi. Braukā pa pasauli, dejo, ved mājās balvas.

Grēta arī dejo, bet ģimenē ar diviem māksliniekiem pietiek. Kādam taču jādzīvo arī normāla dzīve! Lai gan ģimenē, kopā dzīvojot, pielīp tas, ar ko otrs nodarbojas. Zanda skrien maratonus, un es arī esmu sācis to darīt. Braucu uz pasaules maratoniem viņu atbalstīt un reizēm arī pats noskrienu. Latvijā biju noskrējis sešus pusmaratonus, septīto – nupat 19. maijā. Esmu noskrējis arī pilno maratonu – 42 kilometrus.

Pēc sievas rīkotās sporta nometnes Portugālē, esmu sācis pareizāk ēst, apmeklēju sporta zāli.

Pusotra mēneša laikā esmu atbrīvojies no 7,5 kilogramiem un jūtos pasakaini labi. Man vēl četrus vajag nomest. Tad pie auguma – 182 centimetriem – Rešetinam būs ideāli. Man ir atgriezusies lidojuma sajūta, kuru biju pazaudējis.»

Vai kādreiz bijusi sajūta, ka esi iegāzies bedrē? «Ik pa laikam iegāzties bedrē ir veselīgi,» Intars smejas. «Tad atkal vari ķepuroties uz augšu. Arī savas izrādes es veidoju nevis remdenu čuriņu, bet kā kardiogrammu – augšā, lejā, augšā, lejā… Un arī dzīvoju pēc tāda principa. Man patīk sevi izaicināt, lidojot uz augšu, un tad, kad esi augšā, tas kritiens ar seju dubļos reizēm ir veselīgs, jo tad atkal no zemākā punkta vari rāpties uz augšu.

Atceries, ka esmu agronoma dēls! No tiem dubļiem, kurus bridis, es esmu nācis. Vēl arvien mācos dubļus brist un visu atlikušo dzīvi mācīšos. Dubļu bridējs no Rūjienas.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs