Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Veselības dēļ nācās noraut rokasbremzi

Intervija
Agnese Meiere
5. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils: Agija Vismane
Dailes teātra aktrise ILZE ĶUZULE-SKRASTIŅA neslēpj – kopš sevi atceras, viņa izjutusi grūti definējamas pasaulīgas skumjas. Taču nu Ilze mācās savažot ne tikai skumju zirgus, bet arī pašas izvēles. Dzīvot citādi, nedarot pāri sev, – tāda ir Ilzes šāgada apņemšanās.

AGNESE: Pavisam drīz būsiet redzama jaunā seriālā Terapeite bez grāda. Jūsu varone, pašizcepta psihoterapeite, on-line režīmā trīs minūšu laikā spēj atrisināt jebkuru savu pacientu problēmu. Ja jums trīs minūšu laikā būtu jānoformulē sava problēma, ko jūs teiktu?

ILZE: Pēc dabas esmu introverta, nespēju tā uzreiz atvērties. Pat tad, kad nonācu psihiatra kabinetā un atrados aci pret aci ar ārstu, man bija sev jāpasaka: «Mīļā Ilze, tagad nu gan tev nekas nav jāslēpj. Tas ir profesionāls cilvēks, ārsts, tieši tāpēc tu šeit esi atnākusi.» Agrāk man bija pavisam, pavisam grūti runāt par sevi. Tagad jau ir mazliet vieglāk noformulēt pašai sev, kā es jūtos un kas ar mani notiek. Esmu iemācījusies arī atrast tam laiku. Noformulēju, kā es jūtos, un esmu priecīga, ka to izdarīju. Bet man pat tas nenācās viegli. Lai no manis spētu kaut ko izdabūt trīs minūtēs, pretī tiešām jābūt manas varones cienīgam psihoterapeitam. Ko es spertu laukā? Varbūt – kas notiek pēc nāves? Nezinu, ko man darīt ar šīm eksistenciālajām domām.

Nokļūšana psihiatra kabinetā parasti ir diezgan galējs brīdis. Kāpēc tur nonācāt?

Tāpēc, ka nekad nebija laika. Tāpēc, ka vienmēr bija jāskrien. Tāpēc, ka negribēju atzīt, ka daru lietas, kuras es patiesībā negribu. Darba un dzīves ritenis iegriezās tik strauji, ka par sevi aizmirsu. Un patiesībā tā jau ir vieglāk, jo nav par sevi jādomā. Līdz biju spiesta noraut rokasbremzi.

To izdarīju tāpēc, ka vairs nebija izvēles. Mans ķermenis pateica priekšā – tā nu mēs, Ilzīt, vairs neturpināsim. Vai nu tu dari ar sevi kaut ko, vai nu nekā vairs nebūs. Man bija nopietnas veselības problēmas, uzkārās psihosomatika.

Tādā stāvoklī, kādā biju, vairs nevarēju strādāt. Bija nepieciešama speciālista palīdzība, tāpēc arī nokļuvu psihiatra kabinetā.

Kaut kā pagājušo sezonu ar mainīgiem rezultātiem izvilku līdz galam. Par laimi, man apkārt bija forši un saprotoši cilvēki – gan teātra vadība, gan režisori. Viņi man atļāva padomāt par sevi. Tāpēc šī sezona man ir bez jauniestudējumiem, tikai sezonas beigās viens būs. Manas pēcpusdienas paiet teātrī, bet pārējā dienas daļa ir man, manai ģimenei, draugiem ārpus teātra, vecākiem, pasaulei, dzīvei. Man liekas, ka tas ir ļoti pareizi. Ne tikai manas veselības dēļ. Zinu – paejot solīti sānis, dodu iespēju citām aktrisēm.

Nav jau viegli prīmai paspert to solīti sānis.

Nu drausmīgi grūti! Un ne jau tāpēc, ka es uzskatītu – esmu labāka nekā citas. Tāpēc, ka šķiet – šādu lomu es vēl neesmu spēlējusi, tā ir tik interesanta. Diemžēl man bija jānonāk diezgan zemā stāvoklī, lai saprastu, ka šis solis sānis jāsper. To vajadzēja saprast agrāk, pirms tas skāra veselību.

Manuprāt, lielais noslēpums ir līdzsvars. Tas man šobrīd ir ļoti aktuāli. Izjūtu – cik forši, ka redzu kaut ko citu, izņemot teātri un cilvēkus tajā. Es ļoti mīlu teātri un nevaru bez tā, taču arī ārpusē ir dzīve. Ir jāpaver plašāk savs skatījums uz pasauli. Ja aktieris dienu no dienas pavada teātrī, viņa resursi izsīkst. Ne tikai spēka, bet arī emociju, pārdzīvojumu, pieredzes resursi. Ko viņš var dot, ja pats neko neuzņem?! Mašīna taču nevar braukt bez benzīna. Un ir tik patīkami, kad tu atkal sevī šo benzīnu ielej un sajūti spēkus.

Atkal gribu piedzīvot sajūtu, ka man gribas mēģināt, nevis to daru ar nopūtu. Jo svētdien ir pirmizrāde, bet jau otrdien sākam mēģināt jauniestudējumu. Man gribas tās patīkamās trīsas pirms mēģinājuma, patīkamo uztraukumu, ko savulaik izjutu.

Šai brīdī, kad to visu stāstāt, sāku atcerēties mūsu sarunu pirms četriem gadiem. Jau tad jutāties, ka esat pazaudējusi savu es. Jau toreiz runājāt par depresiju, bet acīmredzot neko nedarījāt lietas labā.

Jā, tas bija ļoti nopietns signāls, lai vairāk padomātu par sevi. Taču ir labie un sliktie posmi. Un, kad pienāk tas labais, tad viss sliktais aizmirstas. Acīmredzot nebija tik slikti… Un arī tagad ir līdzīgi.

Burtiski pirms nedēļas iedomājos – jūtos diezgan atpūtusies, varētu padarīt kaut ko vairāk. Bet tad tūlīt pat sevi piebremzēju – ārprāts, stop! Atceries sevi pirms gada.

Strādāt vajag, man patīk to darīt, un es varu daudz strādāt. Bet robežas jānovelk, tas vispār nav apspriežams. Mēs taču zinām, ko dara ar nodzītiem zirgiem…

Tomēr šobrīd filmējaties jaunajā seriālā.

Jā, un man šis darbs patiešām patīk. Seriālā valda baigais tiešums, nepiepūderēts cinisms, un tāda veida humors man patīk. Mana varone ir ļoti kolorīta un interesanta personība. Viņa nolemj nodarboties ar psihoterapiju, un viņas revolucionārā metode ir psihoterapijas kurss internetā, kur viena sesija ilgst trīs minūtes. Protams, ikviens cilvēks, kurš nedaudz saskāries ar psihoterapiju, saprot – tas nav iespējams, tās ir muļķības. Bet viņai kādā īpatnējā veidā tas katru reizi izdodas. Galvenais iemesls, kāpēc viņa spēj to izdarīt, ir pašas lielās traumas un problēmas. Liela līnija ir attiecības ar māti, kas ir ļoti sarežģītas.

Atšķirībā no seriāla jūsu attiecības ar mammu ir ļoti tuvas. Tieši viņa bija tā, kas depresijas brīdī jūs atbalstīja.

Jā, mamma mani fiziski vilka laukā. Paņēma aiz rokas, piecēla, uzvilka jaku un lika iet, braukt. Uz mežu, uz jūru, pie viņas. Daudziem cilvēkiem tāpēc mājās ir suns, kurš jāved laukā. Tev nav variantu – no rīta, vakarā un vienreiz dienā jāceļas un jāiet ārā. Zinu sievietes, kurām tas reāli palīdzējis.

Jūsu mamma depresiju piedzīvojusi vairākas reizes. Jūsuprāt, iedzimst pati slimība vai nespēja sevi, savas vajadzības nolikt pirmajā vietā?

Domāju, piecdesmit procentu nosaka iedzimtība, gēni, bet otri piecdesmit – tā ir mūsu izvēle. Depresija, emocionalitāte, sentiments droši vien iedzimst – vismaz mūsu dzimtas sieviešu līnijā tā tas ir. Mana vecmāmiņa bija ļoti emocionāla. Viņai gan bija attaisnojums – vecmāmiņa divreiz bija pārdzīvojusi Sibīriju. Viņa bija cilvēks, kas apraudas pie mazākā sīkuma, pie visa, kas kaut nedaudz aizkustina. Arī mamma ir emocionāli jūtīgs cilvēks, arī mana krustmāte, māsīca. Melanholija, sapņainība, skumjas manī bijušas kopš pašas bērnības. Atceros, pirms daudziem gadiem sēdējām ar mammu virtuvē, un viņa prasīja – vai tev viss labi, bērniņ? Jā, labi. Bet kāpēc tu esi tik skumja?! Es esot atbildējusi – man ir lielās pasaules skumjas, mammu. Acīmredzot man ir tendence būt pārāk skumjai.

Ir cilvēki, kas vienkārši neļaujas skumjām.

Es zinu cilvēkus, kuri vienmēr ir superpozitīvi. Viņiem var būt milzīgas problēmas, bet viņi kultivē pozitīvo. Tāda, piemēram, ir mana bijusī kursabiedrene Ilona Balode, kura spēj nemitīgi darbināt prieka motoru. Man rokas jau sen nolaidušās, bet viņa, kura varonīgi iet cauri liktenīgiem dzīves pavērsieniem, spēj sevī uzturēt pozitīvu noskaņojumu. Tad, kad pats esi tāds sanīcis, būšana ar šādu cilvēku var tik ļoti kaitināt! Īpaši, ja viņš pavaicā: «Ei, kas tev ir?!» Tādā brīdī gribas gandrīz vai sist un skaļi kliegt – es neesmu tāda kā tu.

Bet sevi jāvelk laukā, ja ne citādi, tad aiz matiem, jo nogrimt ir ļoti viegli. Ir ļoti daudz lietu, ko mēs tomēr varam mainīt.

Kā nodrošināties, lai depresija neatgriežas?

Tā diemžēl atgriežas. Par laimi, ķermenim ir laba atmiņa. Ir kādas pavisam mazas pazīmītes, kuras liecina – tūlīt jau atkal gribēsies iekrist dīvānā. Un tad pēc iespējas ātri jārīkojas, jāmeklē palīdzība.

Kaut gan arī tas nav vienkārši. Kā man teikuši psihoterapeiti, psihoterapija ir vēl vienas reālas un ļoti nopietnas attiecības dzīvē. Un atrast nopietnu partneri šīm attiecībām nav viegli. Cilvēki meklē, kļūdās, meklē atkal citu. Un vēl – kad cilvēks sāk iet šo jauno ceļu, viņš vairs nepatīk apkārtējiem, jo mainās. Sievietēm īpaši izteikti parādās savs es. Man bija draudzene, kura sāka iet psihoterapijā, un es to ciest nevarēju! Man šķita – ārprāts, tāds šausmīgs egoisms viņā pēkšņi parādījies. Viņa man skaidri pateica – es negribu tur iet, jo man tas nenāks par labu. Viņa nolika sevi pirmajā vietā, un es biju greizsirdīga.

Jums arī nācies veidot attiecības ar terapeitu?  

Vēl ne, jo mans atveseļošanās plāns paredz – vispirms jātiek galā ar savu fizisko ķermeni un jāparūpējas par sevi. Un tad, kad jutīšu, ka man viss ir labi, varēšu sākt arī psihoterapiju.

Kāpēc tā nāves tēma jums neliek mieru?

Kopš bērnības man bijusi absolūta pasaules, tās zūdamības izpratne. Kad biju maza, Vecgada vakarā vienmēr raudāju, jo man bija žēl, ka vecais gadiņš aiziet. Ka viss zūd, ka viss gaist. Man tiešām ir žēl, ka dzīve iet uz priekšu un to vairs nekādi nevar pagriezt atpakaļ.

Pavisam nesen īsā laikā bija jāsakaras ar divu jaunu tuvu cilvēku aiziešanu. Varbūt arī tāpēc varu pievienoties cilvēkiem, kas saka – man nāves bailes nemitīgi elpo pakausī. Bet līdz šim tā nekad nav bijis, un es negribu, lai tas turpinās. Gribētos iemācīties par nāves tēmu domāt… paļāvībā. Jā, tas ir īstais vārds. Paļāvība. Esmu drusciņ pazaudējusi paļāvību. Kad biju maza, mamma mācēja tā smuki izskaidrot – ir lietas, ko nevar mainīt, vienkārši vajadzīga paļāvība. Paļaujies, viss būs labi. Kā lidmašīnā – iekāp un ļaujies lidojumam, jo nekādā veidā nevari to ietekmēt. Tiesa, arī ar to man ir arvien lielākas problēmas. Esmu savā dzīvē ļoti daudz lidojusi, man vienmēr paticis to darīt. Pēkšņi lidojumā piedzīvoju ļoti nepatīkamas izjūtas. Vienreiz un tad vēl… Domāju – johaidī, es taču savā dzīvē lidošu vēl daudz reižu! Man patīk ceļot, un es to darīšu, kaut vai aukstiem sviedriem noplūdusi. Bet paļāvība… Tā man ir zudusi. Regulāri meditēju, mācos to darīt, un tā laikam ir vienīgā vieta, kur varu iegūt drošības sajūtu. Bet es ar to gribu tikt galā, gribu baudīt dzīvi.

Vai varētu būt, ka paļāvības zudums saistīts ar jūsu tēta slimību? Par laimi, notikusi arī brīnumaina atveseļošanās.

Pieļauju, ka zināma saistība tur ir. Vecāki noveco, un, kad to saproti, rodas sajūta, ka pasaule brūk. Pirms dažiem gadiem mans tētis saslima un gandrīz aizgāja no mums. Biju tam visam klāt un redzēju – mans spēcīgais tētis dila, zuda, gaisa mūsu acu priekšā. Es nevaru aprakstīt, kādas emocijas tobrīd pārdzīvoju, tur bija viss – drausmīgas sāpes, drausmīgas dusmas, netaisnības izjūta. Katru dienu braucu pie viņa uz slimnīcu un, atpakaļ braucot, situ pa stūri – es biju drausmīgi nikna. Uz ko? Laikam uz Dievu. Man šķita – tas nav godīgi, tas nav taisnīgi, nu ne jau tā! Bija sajūta, ka tētis jau ir citā dimensijā, bet viņš no šā stāvokļa atgriezās. Tētis burtiski augšāmcēlās, tas bija brīnums. Dakteri teica, ka tas nenotiks, bet notika! Protams, mediķi ļoti palīdzēja, bet… Galvenokārt tas tomēr bija pats tētis. Es to saku viņam pašam un varu pateikt arī jums – uzskatu, ka viņš ir kā supermens. Tāpēc, ka viņš izdarīja to, ko viens parasts džeks nemaz nevarētu. Viņš izdarīja neiespējamo.

Tagad, kad tētis ir atpakaļ pie mums, viņš ir neticami labā formā, viņš vingro katru dienu. Kad man uznāk kāda negribēšana, es sevi rāju – nu ko tu tur pīksti! Mans tēvs vingro katru dienu. Viņš zina, ka jāvingro ik dienu, lai ilgi dzīvotu. Un es neiešu vingrot?! Ja viņš vingro, tad es neredzu nekādu attaisnojumu, kāpēc lai nestrādātu ar sevi.

Jūsu acīs jau tētis vienmēr bijis supermens. Līdz ar to vīrietim, kas jums blakus, arī jāuztur tāds pats superlīmenis.

Nu tāpēc jau Artūriņam ir ko rauties (smejas). Un viņš to ļoti labi apzinās, starp citu. Viņš ļoti ātri saprata, kāds ir mans tēvs.

Ar domu – johaidī, kur es iekūlos?

Jā, varbūt (smejas). Iespējams, tāpēc palikām kopā, ka Artūrā jau bija ļoti daudz to kvalitāšu, kas ir manā tēvā un brālī. Nebija tā, ka sastapu pilnīgi citu tipāžu un man mīlestības vārdā jāpielāgojas. Turklāt manam tētim un Artūram ir kolosālas attiecības. Tētis ļoti mīl Artūru, un Artūrs vēl vairāk mīl viņu. Jā, – manas prasības ir augstas. Manam tēvam nekad nav bijis problēmu kaut ko izdarīt. Tēta biežākais teiciens ir: «Nekādu problēmu!» Piemēram, ja kādreiz bija kaut kur jātiek, manam tēvam vispār nebija jautājumu – es tevi aizvedīšu, sagaidīšu un atvedīšu mājās. Ja pēc kā tāda sastopies ar vīrieti, kurš minstinās – nu nezinu, kā te būs, varbūt saukt taksi… Viņš acumirklī tiek vienkārši izslēgts no tava interešu loka. Domāju, tēva piemērs man palīdzējis pēc iespējas ātri atsijāt sēnalas.

Manā bērnībā tēvs bieži brauca uz ārzemēm tiesāt sporta mačus. Tas bija neizbēgami – kā viņš aizbrauc, tā kaut kas salūst, izdeg spuldzīte vai nestrādā ledusskapis. Vienkārši tāpēc, ka tad, kad tēvs ir mājās, viss notiek pats no sevis – rēķini nomaksājas, miskaste izvedas… To pašu piedzīvojām, kad tētis bija slimnīcā. Pēkšņi abi ar Artūru sapratām, cik milzīgu darbu mūsu lauku mājās tēvs vienmēr ir darījis. Izrādās, lietas nenotiek pašas no sevis.

Un kā savienot sievietes gaidas un vīrieša realitāti?

Mēs gribam, lai viņi paši iedomājas, ko mēs gribētu, par ko sapņojam. Bet tas nav iespējams – to es, par laimi, esmu sapratusi. Pirms pāris gadiem viens ļoti gudrs vīrietis man pateica – sievietei savas gaidas verbāli jānodod vīrietim, un viss. Ja vīrietis prasa, ko tu gribētu, lai viņš uzdāvina, nevajag teikt – neko. Tie ir salti meli. Esmu iemācījusies savas vēlmes pateikt, un to arī daru. Pirms laika gan uz savas ādas pieredzēju, cik atšķirīga ir vīrieša domāšana. Dienu pirms Ziemassvētkiem mums ir kāzu jubileja, un Arturs man vaicāja, ko es gribētu. Ieminējos par auskariem, un viņa atbilde bija – bet tev taču jau ir! Viņš patiešām no sirds domāja – kāpēc gan vajadzīgi vēl vieni auskari, ja pieci jau ir (smejas).

Attiecībās svarīgākā atslēga ir runāšana, arī to esmu sapratusi. Izklausās vienkārši, bet cilvēki, kas ilgi ir attiecībās, saprot, ko tas patiesībā nozīmē. Nemitīgi kompromisi, pierīvēšanās…

Pat tad, ja attiecības ir stipras, gadās – līdzās atrodas kāda, kas nolemj vīrieša uzmanību piesaistīt sev. Izmantojot dažnedažādus ieročus.

Jā, nu to gan es zinu. Esmu saskārusies ar šādām sievietēm. Tas, ka Artūram pievērš uzmanību, man, protams, ir kompliments. Bet es arī redzu tos vīnus, kas tiek atstāti lejā pie dežurantes, un mēģinājumus vēlā vakara stundā uzaicināt viņu uz tikšanos. Taču tām sievietēm, kurām gribas Artūram izrādīt īpašu uzmanību, es iesaku šo plinti mest krūmos. Gluži vienkārši tāpēc, ka manam vīram pie sāniem esmu es. Apzinos savu vērtību, un ar to pietiek. Varbūt tie ir skaļi vārdi, bet es jūtos pietiekami droša savās attiecībās.

Jūs taču negribēsiet teikt, ka vispār nejūtaties greizsirdīga?!

Protams, nē! Mūsu attiecībās ir un vienmēr ir bijusi greizsirdība. Tā piemīt gan vienam, gan otram. Mums visādi ir bijis. Piemēram, reiz, kad bērni jau gulēja, vēlā vakara stundā virtuves sienā gandrīz tika izsists caurums. Un es neteikšu, kurš no mums to izdarīja. Nesen noskatījos ļoti labu filmu Marriage story, kur viena aina bija tieši tāda kā mums reiz bijusi. Tikai tur vīrietis patiešām izsita sienā caurumu. Agrāk es būtu teikusi – tā ir sadomāta aina. Bet, izrādās, tā notiek arī dzīvē. Mūsējā.

Un kā jūs sadzīvojat ar Artūra pagātni un iepriekšējām attiecībām?

Teikšu godīgi, mani šī tēma neinteresē. Mēs nesatikāmies divas baltas lapas, un ko? Dažkārt ir sajūta, ka citiem ar to ir lielākas problēmas nekā mums pašiem.

Šis ir jūsu aktrises karjeras ziedu laiks. Bet principā visas lielās balvas jau saņemtas – Spēlmaņu nakts, Lilitas Bērziņas balva, Krodera pirmdienas balva. Par ko jūs vēl sapņojat?

Tas, ka man ir balvas, nemaina manu attieksmi pret darbu. Nejūtos, ka būtu piedzīvojusi visu plašo lomu amplitūdu. Iespējas jau faktiski ir bezgalīgas. Viss, ko gribu, – jaunus izaicinājumus, labi darīt savus darbus un strādāt produktīvi, kvalitatīvi, bet ne pārmērīgi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs