Gundars Āboliņš: Domāju, ka cilvēks 55 gadu vecumā godam drīkst iet pensijā

Intervija
Aiva Kanepone
5. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats (Jaunā Rīgas teātra publicitātes foto)
Nekad nebūtu ticējusi, ka intervēšu aktieri tieši viņa izrādes laikā. Ar GUNDARU ĀBOLIŅU runājāmies izrādes Linda vista aizkulisēs, un tajā viņš tovakar spēlēja. Nokāpa no skatuves, stundu un 38 minūtes mēs runājām par visu ko, bet pēc tam devās spēlēt tālāk. Nākamnedēļ Gundaram Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde – Alvja Hermaņa iestudētā Vēlā mīla.

Ja godīgi, uz šo sarunu devos ļoti skeptiska. Gundars bija brīdinājis, ka par privāto dzīvi nerunās un par dzīvi vispār arī ne. Un laika viņam ir tik maz, ka varam runāt tikai izrādes laikā! Taču Gundars Āboliņš intervijām piekrīt tik reti, ka izlēmu pamēģināt.

Piesardzīgs, ar mūžīgo zelējamo tabaciņu aiz vaiga, viņš apsēdās pie ļoti čīkstošā apaļā galdiņa teātra improvizētajā, puķupodiem piekrautajā ziemas dārzā pie aktieru smēķētavas, nopriecājās par to, cik jauki čīkst galds, tātad esot īsts koks, un sāka veidoties saruna, kurā viņš diezgan daudz pārkāpa paša noteiktās robežas.

Fragments no intervijas, kas lasāma šīs nedēļas žurnālā Ieva.

Vai ir kaut kas, ko jūs vēl gribētu izdarīt un kam nav atlicis laika?

Es gribētu iemācīties spēlēt klavieres – bet to es laikam šajā dzīvē vairs nepaspēšu. Kādreiz mūsu mājā, pāris stāvus zemāk dzīvoja kāda sirma kundze – klavierskolotāja. Starp citu, profesora Zosta skolniece, kā arī Ilzes Graubiņas un Noras Novikas klavierskolotāja. Mani vecāki vēlējās, lai es izaugtu gudrs un nopirka klavieres  -  starp citu, K.Kļaviņa firmā būvētas. Tas bija vectēvs tam pašam Dāvidam Kļaviņam, kas būvējis divstāvīgās Ventspils koncertzāles klavieres. Tad mani mācīja, bet es mocījos, visādi izlocījos, un beigās māte padevās. Viņa teica – tu to nožēlosi! Un mātei pilnīga taisnība! Tagad es to nožēloju.

Vēl ir laiks iemācīties. 

Es jau nezinu, cik man vēl tā atlicis.

Jums janvārī paliek 60 – jums šķiet, ka tas ir daudz?

Es jau varētu iet pensijā. Tāpēc man patīk, kā ir Grieķijā! Grieķi iet pensijā 55 gadu vecumā.  Es domāju, ka cilvēks 55 gadu vecumā godam drīkst iet pensijā. Līdz tam gan godam jāstrādā un jāsaņem arī cilvēka cienīga alga – bet 55 gadu vecumā pietiek strādāt! Jāsāk dzīvot!

Tad jūs kā grieķis visu dienu ar rakijas glāzi sēdētu uz soliņa mājas priekšā?

Pensijā jau paliek iespējas kādus darbus darīt. Bet ko tad es skriešu un lēkšu līdz 65 gadiem? Un tad tas sociālais budžets būs tā izsaimniekots, kā Rungainis teica, – uz pensijām neceriet, pensijas nebūs! Tā, ka man īsti nav motivācijas. Es to naudu tērēju tagad.

Taču ir viens mirklis, kad jūti, ka tas motors ir nobraukts. Un ar tādu mašīnu nevajag braukt rallijā. Var piedalīties ar to citos pasākumos, bet ne braukt ar pilnu gāzi rallijā. Aktiera profesija ļoti nodeldē organismu, psihi un veselību – ja to dara ar atdevi un godīgi.

Kad esat uz skatuves, jūtat publiku? Kā?

Protams. Ar visām šūnām, visiem 110 kilogramiem. Visu, kas no tā karstā pudura nāk. Vai nenāk. Ja nenāk – kāpēc? Pamēģinām savādāk!

Tur jau tā atšķirība no kino, ka te ir tas trīssimt vai piecsimtgalvainais organisms, kurš saucas skatītājs. Un arī tas ir dažāds – vienam aknas streiko, citam miegs nāk vai asinsspiediens augsts.

Sarunas sākumā teicāt, ka esat nīgrs. Kāpēc jūs tāds esat?

Es nezinu. Tas nav labi, ka es tāds esmu, ar to jau nav jālielās. Es brīdināju, ka nebūšu tik viegls sarunas partneris. Laikam man dzīvē tuvojas “pārejas vecums” ,kad daudz kas ērcina un kaitina.

Tomēr jums šodien izdevās mani trīs reizes sasmīdināt?

Tā nu tas teātrī ir! Jūs smejaties par traģēdiju, nevis par komēdiju. Par traģēdiju, kas notiek ar kādu citu, nevis ar jums.

Jebkurš klauns un komiķis būtībā ir traģiskā situācijā. Bet tas tiek tik ekstravaganti un paradoksāli pasniegts, ka jūs par to smejaties.

Nav jau komiskāka pasākuma par bērēm – ja vien tas neskar jūs vai jūsu tuviniekus. Ja pavēro no malas – ko tie cilvēki tur dara? Nes, liek, kaut ko mēģina žēli runāt. Bet tam aizgājējam, kurš to visu vēro no priežu galotnes vai mākoņa maliņas, ticiet man, ir pilnīgi cits skats uz to, kas tur lejā kapsētā notiek. Es domāju, ka arī viņam tas šķiet diezgan komiski.

Visu rakstu lasiet žurnāla IEVA 4. septembra numurā.

  • Populārā influencere Maija Armaņeva atklāti stāsta par piedzīvoto vardarbību un draudiem
  • Kā vīrietim audzināt savu meitu, lai viņa pieaugot būtu laimīga sieviete?
  • «Aktiera profesija ļoti nodeldē organismu, psihi un veselību.» Saruna ar aktieri Gundaru Āboliņu
  • Kas mums katram noteikti jāzina par darbnespējas lapām
  • Stāsts par kazahieti Gulbahitu, kuru uz Rīgu atvedusi mīlestība pret latviešu vīrieti
  • Kā ērti un smuki saģērbties, kad ej uz mežu sēnēs
  • Kurus gumijniekus izvēlēties šoruden?
  • Farmācijas doktores Vijas Eniņas saldais hobijs
  • Vīrs publiskā iepazīšanās portālā meklē seksu... Kā rīkoties sievai
  • Citāda medicīna: dziedināšana caur atmiņām
  • 16 + 9 labi padomi, kā ceļot gudri un veiksmīgi
Ieva nr36

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs