Gunārs Jākobsons: Ar sievu dzīvojām kopā bērnu dēļ, un neesmu to nožēlojis

Intervija
Agnese Meiere
17. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Latvijas Radio ziņu diktors, sporta spēļu komentētājs un raidījumu veidotājs GUNĀRS JĀKOBSONS ir leģenda. Radiofonā nostrādājis sešdesmit piecus gadus, joprojām strādā un noteikti strādās vēl. Rūdījums, kas bērnībā gūts, brienot Zemgales smagos mālus, mums visiem tik pazīstamās balss īpašniekam palīdzējis pārvarēt dzīves skaudrākos brīžus, par kuriem viņš atklāti stāsta intervijā žurnālam Ieva. Sarunas fragments.

– (..) Lai gan bijāt tik noslogots darbā Radiofonā un vēl ļoti daudzos pienākumos, tomēr spējāt atrast laiku arī ģimenei. Ar sievu laulībā nodzīvojāt ilgus gadus.

– Manā jaunībā bija vairākas pieklājīgas vietas, kur atpūsties, – Mazā ģilde, Būvnieku klubs, klubs Draudzība un arī Medicīnas darbinieku nams, un tajā arī iepazināmies. Margita tolaik mācījās farmaceitos, bija saistīta ar medicīnu. Pats dzīvoju tepat centrā, bet viņa Pārdaugavā. Pavadīju pēc balles mājās, un nācās lūgt trīs rubļus, lai tiktu atpakaļ. Tā arī neatceros, vai šo naudu atdevu vai ne…

– Dzīvot ar radošu cilvēku nav viegli. Sevišķi ar tik aizņemtu, kāds vienmēr esat bijis jūs.

– Viegli jau nebija, dažādas klizmas pieredzējām. Man ir jautāts, kāda ir kopdzīves recepte. Cenšanās saprast vienam otru. Un… esmu viens no tiem vecmodīgajiem cilvēkiem, kas uzskata – ja divi cilvēki dzīvo kopā, bet attiecībās kaut kas neiet un gribas skriet katram uz savu pusi, vispirms ir jāpadomā par bērniem. Mēs varbūt nemaz nebūtu tik ilgi nodzīvojuši kopā, ja es nerespektētu šo savu uzskatu.

Lielā mērā mēs dzīvojām kopā bērnu dēļ, un es to neesmu nožēlojis. Labi, varbūt tas bija zināms upuris. Bet, ja man jāpasaka, vai bija vērts tā darīt… Bija! Bērns ir jārespektē.

Jo viņš viens, bez vecākiem, nevar iztikt. Pat liels bērns ir saudzējams, mīļojams un aprūpējams, kur nu vēl maziņš.

– Esat zaudējis ne tikai sievu, bet arī dēlu.

– Pirmais tuvais cilvēks, ko zaudēju, bija mans brālis. Viņš bija uz gultas jau kopš bērnu dienām un bija pilnībā kopjams. Neraugoties uz to, ka verbāli brālis nekomunicēja, viņa aiziešana man bija ļoti smaga. Atceros, brālim bija kādi divpadsmit, varbūt trīspadsmit gadi. Todien braucu ar riteni pie viņa uz slimnīcu, un man pateica, ka viņš miris. Minos divdesmit kilometru atpakaļ, lai to pateiktu vecākiem. Tas man dzīvē bija pirmais melnais trieciens.

– Esat sacījis, ka jūsu dēls nojauta savu aiziešanu. Jūs neticējāt?

– Sākumā jau nē. Tikai tad, kad viņš atbrauca pie manis un uzaicināja uz kafejnīcu Biķernieku un Burtnieku ielas stūrī, apjautu, ka viņam kas nopietns sakāms. Apsēdāmies, izdzērām vienu šņabi, un viņš man pateica par savu slimību. Esot bijis konsilijs, kurš izlēmis – jāveic operācija. Tā arī notika. Esmu cilvēks, kurš ikvienā situācijā mēģina iedomāties nevis melnākos, bet gaišākos scenārijus. Cerēju līdz pašām beigām… Līdz profesors, ar kuru dzīvojām blakus, pienāca pie sētas un man pateica: nekas vairs nav glābjams. Un arī tad es vēl cerēju…

– Vai tagad esat ticis pāri sāpēm par dēla aiziešanu?

– Nē, tas nav iespējams. Bet laiks, protams, daudz ko dziedē. Tomēr… Cenšos neiesaistīties drūmās sarunās, nelasu drūmas grāmatas un neskatos drūmas filmas. Vairāk koncentrējos uz trilleriem (iesmejas). Mēģinu jau viegli pret to dzīvi attiekties, bet… Atzīšos, pārāk bieži arī neeju uz kapiem. Mans draugs teātra kritiķis Gunārs Treimanis savulaik teica: «Gunča, uz kapiem ej tikai tad, kad ir jāiet!» Protams, kapi ir jāapkopj, par to nav runas. Bet, ja var neiet, tad es neeju.

Pēdējā laikā mūžībā aizgājuši daudzi pazīstami cilvēki, un ik pa laikam jāiet uz bērēm. Lai domā, ka esmu lepns vai kāds, bet es parasti neeju uz bēru mielastu – man tas būtu par daudz. Par melnu man visa tā lieta. Bet kaut kā ar dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem jāsadzīvo. Pats to ievēroju un arī Lotiņai mācu: «Turi degunu augstāk par degungalu!» Pat sēžot jāsaņemas – tu taču labāk jūties, ja iztaisno plecus, nevis tos nolaid. Ja sāc skatīties uz purngaliem, kaut kas nav riktīgi. Lai gan tā būtu vieglāk.

– Vai zaudējumiem var tikt pāri vai mēs tos drīzāk noslēpjam dziļi sevī?

– Jābūt ļoti stipram, lai tam tiktu pāri. Kā nu kurš to panāk. Man bija brīdis, kad to mēģināju kompensēt ar alkoholu. Zinām, kas ir alkohols un kādu postu tas nodara, bet man šie vienatnes brīži palīdzēja. Tādi psiho seansi gan mani īpaši nav iespaidojuši, maz tam esmu ticējis. Man piedāvājuši arī hipnotizēt, bet esmu atteicies. Ar mani tas neies cauri, droši vien tāpēc, ka neticu.

Redziet, ar mani un dēlu taču visam vajadzēja notikt otrādi – man vajadzēja aiziet pirmajam, nevis dēlam. (..)

Plašāk par Gunāra Jēkabsona dzīvesstāstu, kā arī dzeltenajā presē minēto par attiecībām ar kolēģi Sandru Glāzupu, lasi šīs nedēļas žurnālā Ieva

  • «Ļoti gaidu šķiršanos!» Intervija ar skandalozā mūziķa sievu Madaru Kiviču.
  • Kā laikus pamanīt, ka tuvojas depresija
  • Radio leģenda Gunārs Jākobsons: «Pēc traģiskajiem dzīves pārbaudījumiem esmu kļuvis diezgan ciets.»
  • Modē oversize mēteļi! Kā izvēlēties piemērotāko, ar kādiem aksesuāriem kopā valkāt?
  • Filmas garajiem rudens vakariem. Iesaka: Solvita Vektere, Dārta Daneviča un Marija Zeltiņa
  • Kas jādara, ja gribi filmēties – piedalīties masu skatu filmēšanā vai pat nospēlēt kādu lomu?
  • Kā dabūt fotogrāfijas no telefona līdz albumam un kā tās pareizi kārtot un glabāt
  • Idejas ceļojumiem skolēnu brīvlaikā: uz Viļņu, uz Tallinu, uz Igaunijas salām
Ieva nr42

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs