Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
AGNESE: Ar kādām izjūtām gaidāt Spēlmaņu nakti, kurai esat nominēts par Pjēra lomu izrādē Dēls.
ĢIRTS: Būt regulāri izvirzītam – tas ir labas sportiskas formas elements, kas būtu jānovērtē visaugstāk. Pagājušajā sezonā mēs abi ar kolēģi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu saņēmām visaugstāko Dailes teātra darbinieku novērtējumu. Un Ilze teica, ka tas viņai nozīmē daudz vairāk nekā tad, ja vērtētu profesionāla žūrija. Man patīk abi aspekti (smejas). Kolēģi, darbinieki mani šeit lutina, un es jūtos mīlēts. Visi šie cilvēki iesaistīti izrāžu veidošanā, un viņu viedoklis man ir ļoti svarīgs, jo tie ir teātra cilvēki, viņi šeit nav nejaušības pēc un zina, ko nozīmē teātris, tāpēc šajā vērtējumā tiešām ieklausos. Turpretī žūrijas viedoklis var būt arī ļoti subjektīvs, turklāt iestudēto izrāžu daudzums Latvijā ir liels, un tās ir tik dažādas. Jau devīto sezonu spēlējam Ar vīru nav viegli, un visas biļetes ir izpirktas. Manuprāt, šis ir ļoti gaumīgs Džilindžera iestudējums. Nevis tāpēc, ka trūktu komēdiju, bet tāpēc, ka tur ir runa par komisko aspektu attiecību jomā. Kritiķiem nepatīk, bet cilvēkiem patīk, jo lugā ir atpazīstamas situācijas. Kuram galu galā nav slīdējusi kāja – ja ne citādi, tad vismaz domās. Savukārt identificēties ar maniem marginālajiem varoņiem – Nekrofilu, Drakulu, Mefistofeli – ir jau daudz grūtāk. Bet Džilis to ir forši pamatojis – visam, kas ir šai pasaulē, acīmredzot ir vieta. Arī tad, ja tā ir novirze, tas nav nejauši. Un mākslas valodā par to ir vērts runāt, jo cilvēks uz teātrī arī nāk satikt to, par ko baidās runāt, vai to, kas notiek viņa zemapziņā un ko viņš nevar noformulēt. Ikdienā jau cilvēks daudz ko var atļauties tikai tad, ja sadzēries…
(..)
Parasti ap Ziemassvētkiem arī rodas visādas dzīves apjausmas, pārdomas, nožēla. Ir kaut kas, ko nožēlojat?
Visstulbākais ir nožēlot kādu savas dzīves periodu – attiecību modeli, uzvedības modeli. Tas bija, kāds bija, toties es atklāju kaut ko jaunu. Ja es noliegšu savu dzīvi, tātad es noliegšu to, ko kāds no augšas man pavēlējis darīt. Kā tad citādi iespējams iepazīt dzīvi? Ka tu piedzimsti tāds perfekts, jau gatavs? Kāpēc tu vispār dzimsti – tāpēc, ka celiņš ir jāiet. Pārbaudījumi jāpiedzīvo. Dzīve nav svētki, tas nav iepriecinājums. Tāpēc mēs visi meklējam prieka avotu.
Nē, nožēlot nedrīkst neko. Bet, ja tu nožēlo, tad maini kaut ko. Tā ir nožēla no sirds. Bet nožēlot ar atpakaļejošu datumu – kāpēc nedarīju tā un šitā, tas ir bezjēdzīgi. Sevis šaustīšana! Ja patīk, lūdzu… Tāpēc visu laiku sevi audzinu – beidz sevi kritizēt, šaustīt, ņemties ap sevi. Tā ir sava ego barošana, ego sile.
Vienīgais labums no sevis šaustīšanas vēl ir tāds, ka var palūgt piedošanu.
Parunājam par attiecībām – ja vairākkārt tajās nav veicies, kādas domas rosās galvā?
Jautājums ir par to, ko tu attiecībās mīli vairāk – sevi vai attiecības. Es acīmredzot vairāk esmu mīlējis sevi. Domāju, tas nav gājis mazumā.
Un kā ar mīlestību pret otru cilvēku?
Katram ir vajadzīga sava telpa, arī attiecībās. Ja tev netiek dots laiks pašam, ar to sākas nepatikšanas. Tu meklēsi citu telpu, citu vietu un cilvēku, kas tevi sapratīs vai vismaz liks mierā. Starp citu, daudzi cilvēki slēpjas automašīnās. Piebrauc pie mājas, klausās mūziku, neiet augšā. Šobrīd man nav, kas gaida mājās ar vakariņām, bet es tik un tā aiz ieraduma sēžu stāvvietā. Daudzu strīdu iemesls ir nemitīga prasība pēc otra cilvēka klātbūtnes un līdzdalības ikdienišķos procesos. Otrs – tauriņdejas dzīvē arī nevajag nemitīgi meklēt. Tauriņš ar laiku nomirst, un paliek tauriņu kolekcija… Un tu – kolekcionārs…
Un vēl – tu mani nespēj darīt laimīgu! Nu kurš vispār teicis, ka otram cilvēkam tevi jādara laimīgu?! Tā ir lielākā kļūda. Būt laimnesim…
Ja tu ar cilvēku gribi runāt par niekiem – ēst gatavošanu, filmām, politiku, par neko –, attiecības ir nodrošinātas. Bet, ja gribi runāt par to, kā mainīt sevi un pasauli apkārt… Nu nebūs. Un vēl svarīgi ir pakļauties sievietes dominantei. Nu to taču neviens nenoliegs, ka sievietei ir lielāka kapacitāte, spējas nekā vīrietim. Sieviete vienā laika vienībā var izdarīt vairāk nekā vīrietis pa visu dienu.
Un kā pieņemt to, ka laiks iet uz priekšu un mūsu gadi arī?
Mēs taču mīlam savus vecākus, vecvecākus, lai gan viņi kļūst veci. Ja mīlam viņus, tad kāda jēga nemīlēt sevi, kļūstot vecākam? Jūs atkal teiksiet – tā ir teorija. Bet, kā teiktu filozofs Vents Sīlis, tu beidzot esi brīvs un beidzot vari sākt dzīvot. Skumji, ja pieradinām sevi pie domas – kad es varēju izdarīt to un to, tad es biju, bet tagad manis vairs nav.
Svētdien kājām nācu uz teātri, un man pretī nāca divi nobrieduši cilvēki, ap septiņdesmit. Viņš – gara auguma vīrs garā plašķī, baltu kreklu apakšā, un blakus viņa – tāda paša vecuma, eleganta. Abi runājās, un es saklausīju intonāciju – tādu vieglumu, pārliecību. Tāds skaistums… Viņi ir laimīgi pasaulē, kurā dzīvo, pateicīgi Dievam, ka ir viens otram un ka skaisti ģērbti, ka var pārvietoties. Nu ko vēl var vēlēties?
Visu interviju lasi šīs nedēļas žurnālā Ieva.
Izlasi arī:
