Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
18
-
0
-
1
-
12
-
0
-
1
-
0
-
Vai jums ar vīru bija, kas palīdz, kamēr bērni mazi?
– Daudz palīdzēja mana vecmāmiņa, vīra mamma un tētis. Mana mamma ir mirusi, bet ar pirmajiem bērniem ļoti iesaistījās mana tēta sieva. Mums ir bijušas aukles.
Negrasos apgalvot, ka vienmēr esmu rīkojusies pareizi, tā noteikti nav. Bet arī nezinu, vai kaut ko būtu varējusi darīt citādi. Droši vien, ka ne. Žaklīna piedzima 2009. gadā, kas bija krīzes laiks, strauji vajadzēja atgriezties darbā. Bet, ja es nebūtu šādi rīkojusies, iespējams, Līnas vairs nebūtu. Visi mani bērni ir tepat bēbīšu grupiņās dzīvojušies. Gan Gatis, gan meitas daudz ir darījuši manis dēļ, lai Līna pastāvētu, jutuši man līdzi. Tikai tagad viss ir noregulējies un es pati arī esmu mierīgāka.
– Tu esi bijusi ļoti trauksmaina?
– Ir lietas, kuras, strādājot gan ar sevi, gan ar ģimenēm psihoterapijā, esmu pieredzējusi un kam tiešām no sirds ticu. Es ticu, ka mēs visu notiekošo jūtam un piedzīvojam no brīža, kad esam tikai dažu šūnu kopums. Šīs atmiņas saglabā mūsu ķermenis. Sarunu terapijā pie šīm atmiņām nevar tikt klāt, bet ar ķermeņa psihoterapijas tehnikām var.
Savā psihoterapijas procesā esmu vēlreiz izdzīvojusi sajūtas, kādas man bija mammas vēderā, kad man bija 10 nedēļas, esmu izdzīvojusi visas savas dzimšanas fāzes, daudz ko par sevi caur to sapratusi un sevi dziedinājusi. Es strādāju ar vecākiem un viņu bēbīšiem, kam šīs ķermeniskās atmiņas vēl ir ļoti svaigas. Maza bērniņa neverbālo valodu nolasīt ir viegli.
– Kā tas ir?
– Viņš ar visu savu ķermeni parāda, kas viņam bijis smagākais mammas vēderā vai dzemdībās un pēc tām. Ja iejūtīgi viņā ieskatos, ieklausos, atspoguļoju, diezgan ātri varu palīdzēt šīs pieredzes pārstrādāt. Pieaugušie ar to visu jau ir nodzīvojuši ilgi, ar kaut ko šo savu pieredzi apaudzējuši. Bēbīši ir gatavi uzreiz visu parādīt, ja vien kāds to spēj uztvert. Mazs bērniņš uzreiz sajūt, ja telpā ir kāds, kas visu to, ko viņš grib paust, spēj paņemt pretī. Ja vien vecāki spēj tajā visā ar iejūtību un sapratni piedalīties, tas ir ļoti skaists un samērā ātrs terapijas process. Ja vecāki paši vēl ir savās traumās, tad vispirms ir jāstiprina viņi, tikai tad varam ķerties klāt pie mazuļa stāsta. Tad šāds terapijas process prasa vairāk laika.
Katru reizi, atbraucot no ķermeniskās psihoterapijas apmācībām Vācijā, kurās man pašai ir jāpiedzīvo bēbīšu sajūtas, pamanu, ka jūtība pret viņiem manī aug arvien lielāka.
– Kā šādu sajūtu piedzīvošana palīdz tev pašai? Kā kaut kas tāds var palīdzēt cilvēkiem pieaugušā vecumā, kuri neatceras pat savu piedzimšanu?
– Domāju, ka pēc psihoterapijas, kas vērsta uz ķermeni, cilvēks iegūst pieredzi, ka dzīve var būt daudz kvalitatīvāka. Tomēr jāpatur prātā, ka tā nekad nebūs tāda, it kā viņš nebūtu piedzīvojis savas traumatiskās pieredzes.
Nav nevienas brīnumu terapijas, kas pilnībā spētu nodzēst negatīvās pieredzes sekas.
Tā ietekmē dzīvi, taču mēs varam iemācīties atkal un atkal neiekrist šo pieredžu diktētajās izjūtās, akli noreaģējot uz kādiem notikumiem, kas neapzināti atgādina situācijas pagātnē. Ir iespējams sākt reaģēt citādi un jaunapgūtos reaģēšanas veidus lietot arvien biežāk, tos nostiprinot. Jā, vājuma brīdī mēs visi atkal varam atkrist atpakaļ.
Domājot par sevi, esmu sapratusi, ka jāsamazina sava ikdienas slodze kā psihoterapeitei. Ikdienā būt ļoti ciešā intīmā kontaktā ar dziļiem pārdzīvojumiem ir ļoti smagi. Domāju arī, ka pietiks man mācīties, visas pasaules tehnikas es tāpat neapgūšu un arī nevajag. Speciālisti, kas jau strādā ilgāku laiku, katrs dara to savā unikālajā veidā, no iemācītā saliekot kopā to, ko atzinuši par noderīgu.
Darbā man ļoti palīdz tas, ka katrā pieaugušajā, kas pie manis atnāk, saredzu mazo bēbīti un stāstus no paša dzīves sākuma, kurus viņš pats pat neapzinās.
Taču mēs varam tikt līdz tam, ka spējam par to runāt un ar to strādāt. Mans skolotājs man ir iemācījis, ka vissvarīgākā ir piedzimšanas pieredze, visi pārējie notikumi ir atkārtojumi. Bet to, kāda ir šī pieredze, nevar saprast tikai no mammas stāsta, jo tas laika gaitā ir izmainīts. Turklāt tas, ko dzemdībās piedzīvojusi mamma, var ļoti atšķirties no tā, kā ir juties bērns.
Izejot cauri regresijas pieredzei, viss saliekas pa plauktiņiem. Arī dzīvē. Esmu pati to piedzīvojusi, tāpēc savā grāmatā uzsveru – nav vienalga, kā mēs piedzimstam. Un tas, lai bērns piedzimst dzīvs un fiziski vesels, nav vienīgais, kas dzemdībās ir svarīgi. Patiesībā dzemdību pieredze nosaka visu tavu dzīvi.
Intervija publicēta 2018. gada augustā žurnālā ANNAS PSIHOLOĢIJA.
