Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
18
-
0
-
1
-
12
-
0
-
1
-
0
-
Kāpēc uzsvēri, ka jaunie tēvi ir ļoti pārslogoti?
– Tiklīdz mājās ienāk zīdainis, viņiem tiek visas rūpes, kuras agrāk paplašinātajās ģimenēs uzņēmās citas sievietes. Pilsētas dzīvokļos ģimenes ir izolētas, divi pieaugušie dzīvo četrās sienās. Pa dienu jaunā mamma ir viena, taču psihei nekas nav grūtāk izturams kā visu dienu pavadīt kopā ar jaundzimušo bez komunikācijas ar citiem pieaugušajiem. Agrāk sievietēm šādas pieredzes nebija, jo viņas dzīvoja kopienās, kur vienmēr bija, ar ko kontaktēties, bija, kam palūgt palīdzību. Bieži šī palīdzība vienkārši tika sniegta, bez prasīšanas.
Mūsdienās, kad vakarā vīrs atnāk no darba, sieva vēlas atpūsties, atbildību par bērnu uz laiku atdodot viņam. Bet arī viņš ir noguris. Viņa vēlas tikt uzklausīta, saņemt sapratni, rūpes. Viņš vēlas to pašu, taču retāk nekā sieviete spēj to noformulēt un palūgt. Šādi spiediens uz vīriešiem ģimenē kļūst arvien lielāks – jāturpina vecā tradicionālā loma, pelnot naudu ģimenei, vienlaikus jāpārņem kāda pilnīgi jauna.
– Ne visi to iztur. Bet jūs ar vīru esat spējuši izaudzināt četrus bērnus, nodzīvojot kopā 23 gadus.
– Arī mums ir klājies dažādi, taču esam tikuši galā ar krīzēm. Tomēr neuzskatu, ka visiem pāriem jāpaliek kopā par katru cenu. Attiecības, kurās ienākusi vardarbība, vēl citi smagi aspekti, tiešām ir jāpārtrauc. Taču domāju, ka ideja par šķiršanos tagad tiek izskatīta pārāk ātri.
– Jo tas šķiet vieglākais risinājums?
– Nomainīt partneri patiesībā nav risinājums. Risinājums ir uzsākt pārmaiņas sevī, kas var notikt tad, kad nemainīšanās kļuvusi grūtāka par mainīšanos. Taču šķiršanās tagad daudziem šķiet tāda… ļoti brīvi pieejama opcija. Tikpat viegli pieņemams lēmums kā tas, kur doties brīvdienās – uz Liepāju vai uz Berlīni. Tāpat daudziem šķiet par partneri: vai nu ar šo vēl pamocīšos, vai tomēr izšķiršos un pameklēšu kādu labāku. Šādas pārdomas ietekmē arī tas, ka internetā var iepazīties ļoti ātri, daudzi paspēj nomainīt nezin cik partneru, meklējot kaut kādu īsto…
Bet, protams, to, kā esam kopā tuvās attiecībās, nosaka agrīno attiecību radītie modeļi. Par to, kā bērns šos modeļus apgūst, rakstu savā grāmatā.
Diemžēl daudzi pāri meklē palīdzību pārāk vēlu. Man ir ārkārtīgi žēl, ja abi atnāk tikai tad, kad labākajā gadījumā varu viņiem palīdzēt cilvēcīgi vienoties par to, kā viņi katrs aiziet uz savu pusi. Kur viss ir izdzisis, ugunskuru vairs uzbakstīt nevar.
– Droši vien līdz tam kaut ko paši ir mēģinājuši bakstīt. Kāpēc tas saviem spēkiem var neizdoties?
– Partnerattiecībās parasti viens var izturēt vairāk, otrs – mazāk. Otrs lielākoties kaut kad sāk runāt par savu neapmierinātību. Nevajadzētu uz to atbildēt ar pārmetumu par konfliktu uzsākšanu. Neapmierinātais runātājs ir tas, kuram pateicoties attiecības var vēl izdzīvot.
Taču sarunā, kad tā beidzot uzsākta, svarīgi ir ne tikai pateikt, kas katram uz sirds, bet arī vienam otru sadzirdēt, saprast un mēģināt iejusties otra situācijā. Bieži gadās, ka konsultācijas laikā abi sāk runāt vienlaikus.
Runā un runā, kamēr saku: «Stop! Ar runāšanu jums problēmu nav, bet ar klausīšanos gan.» Dzīvē tā var turpināties gadiem ilgi, ka abi runā, bet neviens neklausās. Pirms sāk savu sakāmo, labi ir pateikt, ko tu sadzirdēji no otra teiktā. Reizēm psihoterapeits pāru terapijā ir kā satiksmes regulētājs, kā moderators. Un tas ir ļoti palīdzoši. Ir gadījies, ka klienti atstāsta: abi mājās sākuši sarunu un kādā brīdī sajutuši, ka Vita šajā vietā būtu teikusi stop! Citreiz tiešām attiecības pajūk tāpēc, ka nevienam nav attīstītas prasmes efektīvi sarunāties.
– Par prasmi sarunāties šajā numurā ir pamatīgs raksts. Tu proti ne tikai vadīt sarunas, bet arī rakstīt par attiecībām. Par ko tieši būs tava pirmā grāmata?
– Par to, kā pirmās attiecības cilvēka dzīvē – attiecības ar mammu un tēti – ietekmē visu viņa tālāko dzīvi. Grāmata būs par to, kā būt kopā ar mazuli no ieņemšanas brīža līdz pat sešu mēnešu vecumam, respektējot visu iesaistīto vajadzības. Par to, kā piedzimst mamma, kā piedzimst tētis, kas tad notiek ar pāri. Jau dibinot Līnu, mans mērķis bija, lai jaunās ģimenes nenonāk līdz ļoti sarežģītām situācijām. Jo ātrāk ģimene saņem vajadzīgo informāciju un palīdzību, jo labāk viņiem klājas.
Viens no iemesliem, kāpēc sāku rakstīt pati, – man ir žēl to jauno vecāku, kuri lasa grāmatas, kas pašlaik pieejamas latviešu valodā. Piemēram, Bērnu audzināšana franču gaumē. Tik atsvešinātas attiecības, kādas vērojamas vecākiem un bērniem Francijā, reti kurā zemē sastopamas. Savā grāmatā skaidroju cilvēcīgos aspektus: kādas ir zīdainīša vajadzības, kurš raud, kā tad jūtas viņa mamma un kādas ir viņas vajadzības.
Daudzas teorijas, kam pašlaik ir liela piekrišana, māca, kā mazus bērnus padarīt par ērtiem bērniem, taču tas var notikt uz būtisku neapmierinātu attiecību aspektu rēķina.
Un šādi bērni izaug par pieaugušajiem, kam ir vājš pašvērtējums, kas nejūt paši sevi, savu ķermeni un tā signālus, neuzticas citiem, nespēj veidot piepildošas, tuvas attiecības. Rakstot es pati ik pa laikam raudu, jo saskarties ar šo informāciju, lai cik daudz jau tā terapijās apzināta, nozīmē atkal saskarties ar savām traumām, ar atmiņām: cik ilgi es kā bēbītis varēju raudāt? Vai kāds manī ieklausījās?
– Kāpēc vecākiem laiks pēc bērniņa dzimšanas ir tik sarežģīts, ka pa mēnešiem jāskaidro, kas ar viņiem notiek?
– Kad piedzimst pirmais bērniņš, sākumā ir šoks. Reizēm šoku rada arī otrā bērniņa piedzimšana. Jo tie vecāki, kas ar pirmo bērnu pietiekami labi tiek galā, nereti nolemj, ka drīz vajag arī otru. Ja bērni dzimst ar mazu vecuma starpību, tipiski, ka pie otrā notiek lūziens.
Tie, kas pieraduši visu plānot, piedzīvo, ka pēkšņi vairs neko nevar ieplānot, neko nevar kontrolēt. Citreiz jaunajiem vecākiem ir ļoti daudz gaidu par to, kāda būs dzīve pēc bērna piedzimšanas, jo tas ir nākamais loģiskais solis projektā mana ideālā dzīve. Nereti viņiem šķiet, ka bērns būs klāt pie tā visa, kas viņiem jau ir, ka abi varēs turpināt iesāktos darbus.
Taču būt par maza bērna mammu ir fiziski un emocionāli smags darbs 24/7. Ja viņa to mēģina apvienot ar citu pietiekami nozīmīgu darbu, tas notiek uz kaut kādu rezervju rēķina, kas kādā brīdī izbeidzas. Realitātē tu nevari pat ieplānot, ka šodien pagūsi izmazgāt matus, varbūt tas notiks tikai pēc trim dienām.
Var būt tā, ka vairs neatceries, vai tas bija šorīt, kad iztīrīji zobus, vai tomēr vakar. Kafiju reti sanāk izdzert vēl karstu. To, ka var būt tik traki, reti kurš ir iztēlojies, tāpēc daudziem rodas izjūta, ka viss slīd no rokām ārā.
Kādreiz jaunās mammas tā arī stāsta: «Neviens man nepateica, ka es vispirms it kā nomiršu un tad it kā dzimšu no jauna.» Tā arī ir, ka izjūtas var būt: es vairs neesmu es, man vairs nav manas dzīves, kas es vispār esmu… Pilnīga identitātes krīze. Un tā arī ir, notiek pārdzimšanas process. Pat tad, kad bērni izaugs, tu nebūsi tas pats cilvēks, kas biji pirms pirmā bērna dzimšanas.
Tāpēc es rakstu arī par to, kā notiek jaunās mammas un tēta piedzimšana jeb pārdzimšana, kas nav iespējama bez atvadīšanās no iepriekšējās dzīves.
– No krīzes neizbēgt, bet praktiskajās grūtībās jau var meklēt palīgus.
– Topošajiem vecākiem vienmēr prasu: «Vai jau esat izrunājusi, kurus cilvēkus sauksiet palīgā?» Kad bērns piedzims, zvaniet, rakstiet, prasiet, lai jums kāds palīdz. Visi lielākoties grib sajusties kā labi cilvēki, grib kādam palīdzēt. Pat kaimiņiene var atplaukt, ja viņai retu reizi palūdz pieskatīt bērnu, varbūt viņa pat ierauga savā dzīvē jaunu jēgu. Bet daudziem jaunajiem vecākiem palīdzību lūgt traucē attieksme: nē, mammu mēs nesauksim, jo viņā šāda un tāda, vīramāti nesauksim, jo viņa tad darīs tā un tā. Mēs gribam tikai tā, kā mums šķiet pareizi.
Intervijas turpinājums:
