Ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa: «Mīlestība ir tur, kur tu ieguldi savu laiku…»

Saruna ar VITU KALNIŅU, psiholoģi, ģimenes psihoterapeiti, ģimenes psiholoģijas centra Līna dibinātāju.
Intervija
Ilze Olšteina
15. aprīlis

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone

Vita ir viena no pazīstamākajām psihoterapeitēm Latvijā, viņa regulāri vada arī kursus un tiešsaites vebinārus par pāra attiecībām un bērnu audzināšanu. Ļoti zinoša jautājumos par bērnu emocionālo attīstību. Nu arī grāmatas Pirmās attiecības cilvēka dzīvē autore. 

Pati laulībā nodzīvojusi 23 gadus un ar vīru Gati audzina trīs meitas – Adelīnu (20), Evelīnu (17), Žaklīnu (9) un dēlu Krišjāni (6). Mums ar Vitu sarunas vienmēr raisījušās viegli. Pēc šīs intervijas par to aizdomājos. Varbūt tas tāpēc, ka mums ir viena sāpe. Abas esam pašu dzīves sākumu mammas vēderā pavadījušas gana trauksmainā gaisotnē: vai tikai viss šoreiz būs labi? Tā raizējas topošās mammas, kuras  iepriekšējās grūtniecības laikā zaudējušas bērniņu. Tas atstāj nospiedumus arī nākamo bērnu dzīvēs.

– Esi teikusi, ka par bērnu audzināšanu nekad nav bijis tik liels spiediens uz vecākiem kā tagad.

Tas ir tikai mūsdienu fenomens, ka vecāki domā par to, cik ļoti viņi traumēs vai netraumēs savas atvases, ko viņos ieaudzinās vai neieaudzinās. No vienas puses, ir labi, ka pie mums šis fenomens darbojas, jo bērnus audzina vairākas spēcīgi traumatizētas vecāku paaudzes. Lai kopā ar bērniem no tā visa kāptu ārā, par audzināšanu tiešām jāpiedomā, sava rīcība jāapzinās un jāpacenšas. No otras puses, šī cenšanās noved pie tik lielas pārslodzes, ka man no sirds žēl vecāku, kuri tiek saukti uz bērnudārzu, jo mazais kož; uz skolu, jo bērns neuzvedas, kā gaida skolotāji. Bet ko tieši šajās situācijās ar spiedienu no malas un bez iedrošinoša atbalsta vecāki varētu izdarīt? Domāju, ka tie, kuri ir dziļi iekšā savu personīgo problēmu risināšanā, patiešām nespēj savam bērnam veltīt vairāk laika. Savukārt tiem, kuri tāpat cenšas darīt, cik vien var, atkal kāds atļaujas pateikt, ka tas nav pietiekami.

Nekas tik ļoti neattālina vecākus no bērniem kā vecāku vainas izjūta.

Daļa vecāku, kuri meklē palīdzību Līnā, patiešām atnāk ar vēlmi saprast, ko viņi nav izdarījuši pietiekami labi. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka katrs vecāks bērnam dod to maksimālo, ko tajā brīdī var iedot. Ja viņš varētu iedot par pieciem gramiem vairāk, tad iedotu. Bet, ja viņam vairs nav to piecu gramu, tad vairāk viņš iedot nevar. Varbūt viņam nav tāpēc, ka bērnībā pašam vecāki kaut ko neiedeva, varbūt viņš ir pārguris, pelnot naudu, varbūt ir pārkreņķējies par savu veselību… Katra mamma, atskatoties atpakaļ, varētu sev par kaut ko teikt: ja es būtu zinājusi… Bet tu tobrīd nezināji un tāpēc nevarēji rīkoties citādi!

– Vai tev pašai ir tā bijis, ka ar sevi jāvienojas – nevarēju, un viss?

– Mūsu vecākā meita studē psiholoģiju. Kad viņa lasīja Piesaistes teorijas pamatus, tā arī pateica: «Mammu, es jau esmu sapratusi, kā man agrīni pietrūka.» Atbildēju: «Jā, meitiņ, es arī to zinu. Ir labi, ka tu to saproti. Bet es tajā laikā ļoti centos. Taču censties es varēju tajās robežās, kādas man savos 23 gados bija, ar tām zināšanām un pieredzi.» Meitai to bija svarīgi dzirdēt. Par katru savu bērnu varu teikt, ka esmu devusi viņam labāko, ko katrā brīdī varēju iedot.

Tieši tāpat arī citi vecāki katrā brīdī dod, ko var, un tas ir gana labi. Kaut kā vajag noņemt to spriedzi, ka vajadzētu dot vairāk. Varbūt vairāk vajag pievērsties sev, vairāk parūpēties par partneri, un tad jau bērniem būs pietiekami labi.

Foto: Kristīne Zavele– Tevī daudzi ieklausās ne tikai kā speciālistē, bet arī kā mammā. Četri bērni – tā ir liela pieredze.

– Jaunākajam ir seši gadi, un nesen sajutu, ka tikai pēdējā gada laikā mums vairs nav jārisina jautājumi, kas raksturīgi ģimenēm, kurās aug mazs bērns. Visās daudzbērnu ģimenēs notiek šādi: kad ar vienu bērnu esi ticis galā, tad kā uzgaidāmajā telpā redzi, ka nākamais jau ir izņēmis numuriņu. Kad numuriņu sistēma mājās ir ilgu laiku, tu iemācies uzreiz risināt tikai lielos jautājumus, bet citi tāpat kaut kur pacietīgi gaida. Kad izdodas atrisināt lielos jautājumus, tu nodomā, ka tagad varētu mazliet atpūsties, bet tur jau nākamais savu numuriņu vicina… Kad vecākās meitas bija akūtā pusaudžu vecumā un jaunākie bērni vēl mazi, katru dienu domāju aptuveni šādi: «Jāpaēdina zīdainis, tad jāpaēdina trīsgadniece, kura pati vēl ēdienu nesameklēs, pēc tam jāpievēršas lielo bērnu emocionālajām tēmām.» Tagad, kad mazie vairs nav tik mazi, lieku pagaidīt arī viņiem, kamēr kaut ko pārrunājam ar lielajām māsām. Ir labi, ja bērni iemācās gaidīt un sagaidīt.

Vēl ir svarīgs neirobiologu ieteikums, kā cilvēkiem vispār iespējams saglabāt daudzmaz stabilu psihoemocionālo stāvokli. Jāievēro trīs punkti: pietiekami daudz miega, vērtīgām uzturvielām bagāts ēdiens, fiziskās aktivitātes.

– Man šķiet, ka publiskās telpas spiediens ir daudz lielāks: tev jāvar viss reizē!

– Daudziem mazu bērnu vecākiem ir ideja, ka viņi vienlaikus var paspēt izveidot veiksmīgu karjeru, atļauties nopirkt un iekārtot māju, nodarboties ar saviem hobijiem, iegūt vairākas augstākās izglītības, piedzīvot kvalitatīvas partnerattiecības un vēl izaudzināt foršus bērnus. Realitātē tas varētu notikt 10–15 gadu laikā. Ideja par to, ka visu iespējams paveikt vienlaikus, visticamāk, pat visspējīgākos noved pie iztukšotības, izdegšanas.

Katram resursu ir tik, cik ir, un nevienam nav iedotas 27 stundas 24 stundu vietā.

To ir svarīgi apzināties, jo mīlestība ir tur, kur tu velti savu laiku. Ja sēdi darbā un domā, kā tu savā ģimenē visus mīli, nekas nenotiek. Mīlestība uzplaukst, ja esi kopā ar tiem, ko mīli, jo tad viņi tavu mīlestību var saņemt un sajust. Mīlestība ir par laiku un darīšanu, nevis par kaut kādu mistisku jušanos un rūpēšanos no attāluma.

Reizēm esmu domājusi, kā tu to visu pagūsti – būt kopā ar Gati, veltīt laiku bērniem, vadīt Līnu, izdot grāmatas.

– Tas ir šis stāsts par mīlestību, par laiku, ko veltām viens otram. Mēs ar Gati esam kopā ļoti ilgi. Bet tieši pēdējos gados par laiku, ko pavadām divatā, esmu ļoti pieprasoša. Bērni aug, un es negribu, ka tad, kad pēc dažiem gadiem viņu vakaros vairs nebūs mājās, sajutīsimies kā divi sveši cilvēki. Vēlos, lai ar Gati attiecības saglabājas dzīvas un, kad bērni aizies no mājām, mēs nodomātu, ka nu gan forši pavadīsim laiku divatā. Kad par to runāju, arī Gatis vairāk piedomā par kopīgi pavadīto laiku. Šādi mēs abi kopā atrodam veidu, kā justies labi.

Vai Gatis daudz iesaistās bērnu audzināšanā?

– Kad biju maza meitene, sapņoju, ka man būs daudz bērnu un es rakstīšu grāmatas. Tas viss man tagad ir. Bet nav tā, ka mēs ar vīru kādreiz būtu sēdējuši un plānojuši, cik mums būs bērnu. Tā notika. Pamatā attiecību kopšana un audzināšanas jautājumi ir mana atbildības joma, Gatim ir citas. Bet es zinu: kad vajadzēs, viņš iedziļināsies, ieklausīsies viņos, nevis metīsies pārmest vai kritizēt.

Ceturtais bērns ir puika, un tas ir izaicinājums abiem. Pašlaik mūsu sabiedrībā nav īsti skaidrs, kā audzināt dēlus, lai viņi kļūtu par īstiem vīriešiem. Turklāt: ko tas šobrīd vispār nozīmē – būt par īstu vīrieti? Domāju, ka arī Gatim, līdzīgi kā daudziem viņa vecuma vīriešiem, par to dažas lietas nav līdz galam skaidras, jo, kad viņš auga, uz audzināšanu skatījās citādi.  Zinu, ka daudziem vīriešiem ir bailes, ka tikai dēls neizaug pārāk jūtīgs. Tāpēc ir labi, ka esam kopā divi vecāki, varam sabalansēt savas šaubas un bailes.

Nesen izlasīju: lai izaudzinātu labu vīrieti, svarīgas ir divas lietas – mugurkauls un sirds. Mugurkauls vajadzīgs pietiekamai drosmei, lai pastāvētu par sevi, aizstāvētu savu ģimeni un dzimteni. Sirds vajadzīga, lai spētu piedzīvot arī savu ievainojamību. Lai tu vari būt liels, stiprs un drosmīgs vecis, bet ar savu jaundzimušo uz rokām atļautos arī raudāt. Mūsu sabiedrībā puikām un vīriem bieži nokauj jūtīgumu, bet tad arī mugurkauls īsti neturas. Jau gadu vecam puikam liek apslāpēt savas jūtas, jo viņam stāsta, ka puikas neraud. Lai izturētu bez raudāšanas, viņš mēģina nejust to, ko jūt patiesībā. Vēlāk tas ietekmē arī spēju vai nespēju būt tuvās attiecībās ar sievieti. Bet nekas tik ļoti vīrietim neatrauj durvis uz aizslepenotajām jūtām kā brīdis, kad viņš paņem uz rokām savu jaundzimušo. Tad skapis atsprāgst vaļā un visi skeleti uzkrīt virsū. Šo pārdzīvojumu nevar apturēt, jo atmiņas atnāk ķermeniski, un cilvēkiem nav ne jausmas, no kurienes tās.

Daudzi vīrieši, nespējot šo visu izturēt, aizmūk no zīdaiņa aprūpes uz darbu. Jo nezina, kur lai liekas ar savām asarām, kad mazais sāk raudāt.

Jaunie tēvi nekad nav bijuši tā pārslogoti kā tagad. Viņi grib visā iesaistīties, taču nav sagatavoti, kā tikt galā ar savām emocijām. Daži negrib, bet tas no viņiem tiek gaidīts. Iešana līdzi uz dzemdībām kļuvusi tik pašsaprotama, ka daudzi pāri to pat nepārrunā. Uzskatu, ka par piedalīšanos dzemdībās noteikti ir jāizrunājas, tāpat kā par to, kā tieši dalīsim rūpes un atbildību.

– Kāpēc uzsvēri, ka jaunie tēvi ir ļoti pārslogoti?

– Tiklīdz mājās ienāk zīdainis, viņiem tiek visas rūpes, kuras agrāk paplašinātajās ģimenēs uzņēmās citas sievietes. Pilsētas dzīvokļos ģimenes ir izolētas, divi pieaugušie dzīvo četrās sienās. Pa dienu jaunā mamma ir viena, taču psihei nekas nav grūtāk izturams kā visu dienu pavadīt kopā ar jaundzimušo bez komunikācijas ar citiem pieaugušajiem. Agrāk sievietēm šādas pieredzes nebija, jo viņas dzīvoja kopienās, kur vienmēr bija, ar ko kontaktēties, bija, kam palūgt palīdzību. Bieži šī palīdzība vienkārši tika sniegta, bez prasīšanas. Mūsdienās, kad vakarā vīrs atnāk no darba, sieva vēlas atpūsties, atbildību par bērnu uz laiku atdodot viņam. Bet arī viņš ir noguris. Viņa vēlas tikt uzklausīta, saņemt sapratni, rūpes. Viņš vēlas to pašu, taču retāk nekā sieviete spēj to noformulēt un palūgt. Šādi spiediens uz vīriešiem ģimenē kļūst arvien lielāks – jāturpina vecā tradicionālā loma, pelnot naudu ģimenei, vienlaikus jāpārņem kāda pilnīgi jauna.

Ne visi to iztur. Bet jūs ar vīru esat spējuši izaudzināt četrus bērnus, nodzīvojot kopā 23 gadus.

– Arī mums ir klājies dažādi, taču esam tikuši galā ar krīzēm. Tomēr neuzskatu, ka visiem pāriem jāpaliek kopā par katru cenu. Attiecības, kurās ienākusi vardarbība, vēl citi smagi aspekti, tiešām ir jāpārtrauc. Taču domāju, ka ideja par šķiršanos tagad tiek izskatīta pārāk ātri.

– Jo tas šķiet vieglākais risinājums?

– Nomainīt partneri patiesībā nav risinājums. Risinājums ir uzsākt pārmaiņas sevī, kas var notikt tad, kad nemainīšanās kļuvusi grūtāka par mainīšanos. Taču šķiršanās tagad daudziem šķiet tāda… ļoti brīvi pieejama opcija. Tikpat viegli pieņemams lēmums kā tas, kur doties brīvdienās – uz Liepāju vai uz Berlīni. Tāpat daudziem šķiet par partneri: vai nu ar šo vēl pamocīšos, vai tomēr izšķiršos un pameklēšu kādu labāku. Šādas pārdomas ietekmē arī tas, ka internetā var iepazīties ļoti ātri, daudzi paspēj nomainīt nezin cik partneru, meklējot kaut kādu īsto… Bet, protams, to, kā esam kopā tuvās attiecībās, nosaka agrīno attiecību radītie modeļi. Par to, kā bērns šos modeļus apgūst, rakstu savā grāmatā.

 Diemžēl daudzi pāri meklē palīdzību pārāk vēlu. Man ir ārkārtīgi žēl, ja abi atnāk tikai tad, kad labākajā gadījumā varu viņiem palīdzēt cilvēcīgi vienoties par to, kā viņi katrs aiziet uz savu pusi. Kur viss ir izdzisis, ugunskuru vairs uzbakstīt nevar.

– Droši vien līdz tam kaut ko paši ir mēģinājuši bakstīt.  Kāpēc tas saviem spēkiem var neizdoties?

– Partnerattiecībās parasti viens var izturēt vairāk, otrs – mazāk. Otrs lielākoties kaut kad sāk runāt par savu neapmierinātību. Nevajadzētu uz to atbildēt ar pārmetumu par konfliktu uzsākšanu. Neapmierinātais runātājs ir tas, kuram pateicoties attiecības var vēl izdzīvot.

Taču sarunā, kad tā beidzot uzsākta, svarīgi ir ne tikai pateikt, kas katram uz sirds, bet arī vienam otru sadzirdēt, saprast un mēģināt iejusties otra situācijā. Bieži gadās, ka konsultācijas laikā abi sāk runāt vienlaikus. Runā un runā, kamēr saku: «Stop! Ar runāšanu jums problēmu nav, bet ar klausīšanos gan.» Dzīvē tā var turpināties gadiem ilgi, ka abi runā, bet neviens neklausās. Pirms sāk savu sakāmo, labi ir pateikt, ko tu sadzirdēji no otra teiktā. Reizēm  psihoterapeits pāru terapijā ir kā satiksmes regulētājs, kā moderators. Un tas ir ļoti palīdzoši. Ir gadījies, ka klienti atstāsta: abi mājās sākuši sarunu un kādā brīdī sajutuši, ka Vita šajā vietā būtu teikusi stop! Citreiz tiešām attiecības pajūk tāpēc, ka nevienam nav attīstītas prasmes efektīvi sarunāties.

– Par prasmi sarunāties šajā numurā ir pamatīgs raksts. Tu proti ne tikai vadīt sarunas, bet arī rakstīt par attiecībām. Par ko tieši būs tava pirmā grāmata?

– Par to, kā pirmās attiecības cilvēka dzīvē – attiecības ar mammu un tēti – ietekmē visu viņa tālāko dzīvi. Grāmata būs par to, kā būt kopā ar mazuli no ieņemšanas brīža līdz pat sešu mēnešu vecumam, respektējot visu iesaistīto vajadzības. Par to, kā piedzimst mamma, kā piedzimst tētis, kas tad notiek ar pāri. Jau dibinot Līnu, mans mērķis bija, lai jaunās ģimenes nenonāk līdz ļoti sarežģītām situācijām. Jo ātrāk ģimene saņem vajadzīgo informāciju un palīdzību, jo labāk viņiem klājas.

Viens no iemesliem, kāpēc sāku rakstīt pati, – man ir žēl to jauno vecāku, kuri lasa grāmatas, kas pašlaik pieejamas latviešu valodā. Piemēram, Bērnu audzināšana franču gaumē. Tik atsvešinātas attiecības, kādas vērojamas vecākiem un bērniem Francijā, reti kurā zemē sastopamas. Savā grāmatā skaidroju cilvēcīgos aspektus: kādas ir zīdainīša vajadzības, kurš raud, kā tad jūtas viņa mamma un kādas ir viņas vajadzības.

Daudzas teorijas, kam pašlaik ir liela piekrišana, māca, kā mazus bērnus padarīt par ērtiem bērniem, taču tas var notikt uz būtisku neapmierinātu attiecību aspektu rēķina.

Un šādi bērni izaug par pieaugušajiem, kam ir vājš pašvērtējums, kas nejūt paši sevi, savu ķermeni un tā signālus, neuzticas citiem, nespēj veidot piepildošas, tuvas attiecības. Rakstot es pati ik pa laikam raudu, jo saskarties ar šo informāciju, lai cik daudz jau tā terapijās apzināta, nozīmē atkal saskarties ar savām traumām, ar atmiņām: cik ilgi es kā bēbītis varēju raudāt? Vai kāds manī ieklausījās?

Foto: Kristīne Zavele– Kāpēc vecākiem laiks pēc bērniņa dzimšanas ir tik sarežģīts, ka pa mēnešiem jāskaidro, kas ar viņiem notiek?

– Kad piedzimst pirmais bērniņš, sākumā ir šoks. Reizēm šoku rada arī otrā bērniņa piedzimšana. Jo tie vecāki, kas ar pirmo bērnu pietiekami labi tiek galā, nereti nolemj, ka drīz vajag arī otru. Ja bērni dzimst ar mazu vecuma starpību, tipiski, ka pie otrā notiek lūziens.

Tie, kas pieraduši visu plānot, piedzīvo, ka pēkšņi vairs neko nevar ieplānot, neko nevar kontrolēt. Citreiz jaunajiem vecākiem ir ļoti daudz gaidu par to, kāda būs dzīve pēc bērna piedzimšanas, jo tas ir nākamais loģiskais solis projektā mana ideālā dzīve. Nereti viņiem šķiet, ka bērns būs klāt pie tā visa, kas viņiem jau ir, ka abi varēs turpināt iesāktos darbus. Taču būt par maza bērna mammu ir fiziski un emocionāli smags darbs 24/7. Ja viņa to mēģina apvienot ar citu pietiekami nozīmīgu darbu, tas notiek uz kaut kādu rezervju rēķina, kas kādā brīdī izbeidzas. Realitātē tu nevari pat ieplānot, ka šodien pagūsi izmazgāt matus, varbūt tas notiks tikai pēc trim dienām. Var būt tā, ka vairs neatceries, vai tas bija šorīt, kad iztīrīji zobus, vai tomēr vakar. Kafiju reti sanāk izdzert vēl karstu. To, ka var būt tik traki, reti kurš ir iztēlojies, tāpēc daudziem rodas izjūta, ka viss slīd no rokām ārā. Kādreiz jaunās mammas tā arī stāsta: «Neviens man nepateica, ka es vispirms it kā nomiršu un tad it kā dzimšu no jauna.» Tā arī ir, ka izjūtas var būt: es vairs neesmu es, man vairs nav manas dzīves, kas es vispār esmu Pilnīga identitātes krīze. Un tā arī ir, notiek pārdzimšanas process. Pat tad, kad bērni izaugs, tu nebūsi tas pats cilvēks, kas biji pirms pirmā bērna dzimšanas.

Tāpēc es rakstu arī par to, kā notiek jaunās mammas un tēta piedzimšana jeb pārdzimšana, kas nav iespējama bez atvadīšanās no iepriekšējās dzīves.

– No krīzes neizbēgt, bet praktiskajās grūtībās jau var meklēt palīgus.

– Topošajiem vecākiem vienmēr prasu: «Vai jau esat izrunājusi, kurus cilvēkus sauksiet palīgā?» Kad bērns piedzims, zvaniet, rakstiet, prasiet, lai jums kāds palīdz. Visi lielākoties grib sajusties kā labi cilvēki, grib kādam palīdzēt. Pat kaimiņiene var atplaukt, ja viņai retu reizi palūdz pieskatīt bērnu, varbūt viņa pat ierauga savā dzīvē jaunu jēgu. Bet daudziem jaunajiem vecākiem palīdzību lūgt traucē attieksme: nē, mammu mēs nesauksim, jo viņā šāda un tāda, vīramāti nesauksim, jo viņa tad darīs tā un tā. Mēs gribam tikai tā, kā mums šķiet pareizi.

– Vai jums ar vīru bija, kas palīdz, kamēr bērni mazi?

– Daudz palīdzēja mana vecmāmiņa, vīra mamma un tētis. Mana mamma ir mirusi, bet ar pirmajiem bērniem ļoti iesaistījās mana tēta sieva. Mums ir bijušas aukles.

Negrasos apgalvot, ka vienmēr esmu rīkojusies pareizi, tā noteikti nav. Bet arī nezinu, vai kaut ko būtu varējusi darīt citādi. Droši vien, ka ne. Žaklīna piedzima 2009. gadā, kas bija krīzes laiks, strauji vajadzēja atgriezties darbā. Bet, ja es nebūtu šādi rīkojusies, iespējams, Līnas vairs nebūtu. Visi mani bērni ir tepat bēbīšu grupiņās dzīvojušies. Gan Gatis, gan meitas daudz ir darījuši manis dēļ, lai Līna pastāvētu, jutuši man līdzi. Tikai tagad viss ir noregulējies un es pati arī esmu mierīgāka.

– Tu esi bijusi ļoti trauksmaina?

– Ir lietas, kuras, strādājot gan ar sevi, gan ar ģimenēm psihoterapijā, esmu pieredzējusi un kam tiešām no sirds ticu. Es ticu, ka mēs visu notiekošo jūtam un piedzīvojam no brīža, kad esam tikai dažu šūnu kopums. Šīs atmiņas saglabā mūsu ķermenis. Sarunu terapijā pie šīm atmiņām nevar tikt klāt, bet ar ķermeņa psihoterapijas tehnikām var. Savā psihoterapijas procesā esmu vēlreiz izdzīvojusi sajūtas, kādas man bija mammas vēderā, kad man bija 10 nedēļas, esmu izdzīvojusi visas savas dzimšanas fāzes, daudz ko par sevi caur to sapratusi un sevi dziedinājusi. Es strādāju ar vecākiem un viņu bēbīšiem, kam šīs ķermeniskās atmiņas vēl ir ļoti svaigas. Maza bērniņa neverbālo valodu nolasīt ir viegli.

– Kā tas ir?

– Viņš ar visu savu ķermeni parāda, kas viņam bijis smagākais mammas vēderā vai dzemdībās un pēc tām. Ja iejūtīgi viņā ieskatos, ieklausos, atspoguļoju, diezgan ātri varu palīdzēt šīs pieredzes pārstrādāt. Pieaugušie ar to visu jau ir nodzīvojuši ilgi, ar kaut ko šo savu pieredzi apaudzējuši. Bēbīši ir gatavi uzreiz visu parādīt, ja vien kāds to spēj uztvert. Mazs bērniņš uzreiz sajūt, ja telpā ir kāds, kas visu to, ko viņš grib paust, spēj paņemt pretī. Ja vien vecāki spēj tajā visā ar iejūtību un sapratni piedalīties, tas ir ļoti skaists un samērā ātrs terapijas process. Ja vecāki paši vēl ir savās traumās, tad vispirms ir jāstiprina viņi, tikai tad varam ķerties klāt pie mazuļa stāsta. Tad šāds terapijas process prasa vairāk laika.

Katru reizi, atbraucot no ķermeniskās psihoterapijas apmācībām Vācijā, kurās man pašai ir jāpiedzīvo bēbīšu sajūtas, pamanu, ka jūtība pret viņiem manī aug arvien lielāka.

– Kā šādu sajūtu piedzīvošana palīdz tev pašai? Kā kaut kas tāds var palīdzēt cilvēkiem pieaugušā vecumā, kuri neatceras pat savu piedzimšanu?

– Domāju, ka pēc psihoterapijas, kas vērsta uz ķermeni, cilvēks iegūst pieredzi, ka dzīve var būt daudz kvalitatīvāka. Tomēr jāpatur prātā, ka tā nekad nebūs tāda, it kā viņš nebūtu piedzīvojis savas traumatiskās pieredzes.

Nav nevienas brīnumu terapijas, kas pilnībā spētu nodzēst negatīvās pieredzes sekas.

Tā ietekmē dzīvi, taču mēs varam iemācīties atkal un atkal neiekrist šo pieredžu diktētajās izjūtās, akli noreaģējot uz kādiem notikumiem, kas neapzināti atgādina situācijas pagātnē. Ir iespējams sākt reaģēt citādi un jaunapgūtos reaģēšanas veidus lietot arvien biežāk, tos nostiprinot. Jā, vājuma brīdī mēs visi atkal varam atkrist atpakaļ.

Domājot par sevi, esmu sapratusi, ka jāsamazina sava ikdienas slodze kā psihoterapeitei. Ikdienā būt ļoti ciešā intīmā kontaktā ar dziļiem pārdzīvojumiem ir ļoti smagi. Domāju arī, ka pietiks man mācīties, visas pasaules tehnikas es tāpat neapgūšu un arī nevajag. Speciālisti, kas jau strādā ilgāku laiku, katrs dara to savā unikālajā veidā, no iemācītā saliekot kopā to, ko atzinuši par noderīgu. Darbā man ļoti palīdz tas, ka katrā pieaugušajā, kas pie manis atnāk, saredzu mazo bēbīti un stāstus no paša dzīves sākuma, kurus viņš pats pat neapzinās. Taču mēs varam tikt līdz tam, ka spējam par to runāt un ar to strādāt. Mans skolotājs man ir iemācījis, ka vissvarīgākā ir piedzimšanas pieredze, visi pārējie notikumi ir atkārtojumi. Bet to, kāda ir šī pieredze, nevar saprast tikai no mammas stāsta, jo tas laika gaitā ir izmainīts. Turklāt tas, ko dzemdībās piedzīvojusi mamma, var ļoti atšķirties no tā, kā ir juties bērns. Izejot cauri regresijas pieredzei, viss saliekas pa plauktiņiem. Arī dzīvē. Esmu pati to piedzīvojusi, tāpēc savā grāmatā uzsveru – nav vienalga, kā mēs piedzimstam. Un tas, lai bērns piedzimst dzīvs un fiziski vesels, nav vienīgais, kas dzemdībās ir svarīgi. Patiesībā dzemdību pieredze nosaka visu tavu dzīvi.

Intervija publicēta 2018. gada augustā žurnālā ANNAS PSIHOLOĢIJA.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs