Gara aristokrātijas etalons Imants Lancmanis: «Jebkurā stāvoklī var atrast izeju»

Dzīvesstāsts
Ineta Meimane
Ineta Meimane
Santa
Santa
13. aprīlis, 2018
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Saliņš
IMANTA LANCMAŅA vārds komentārus neprasa. Ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors. Pils sirds, dvēsele un motors. Gara aristokrātijas paraugs. Cilvēks ar milzīgu iekšēju spēku un smalkumu vienlaikus. Cilvēks, kurš lauzis, veidojis un izkopis sevi pats. Cilvēks, kuram tiešām ir, ko teikt.

Manas dzīves principi nav formulēti likumi, neesmu no tiem, kas fiksē domu graudus vai raksta dienasgrāmatu, tomēr vienmēr ļoti skaidri jūtu, ko gribu, ko varu. Bez lielas šaubīšanās un ceļa meklējumiem. Jāprot sevī ieklausīties, saprast sevi un rīkojoties nemitīgi atrasties ar sevi saskaņā. Galvenais – visu darīt caur labā prizmu un meklējot gandarījumu par izdošanos. Un neglābjami konstatējot, ka gandarījums rodas tikai tad, kad darīts pēc labākās sirdsapziņas. Izklausās jau viegli – tikai noskaņoju un eju, bet nē, ik brīdi ir arī cīņa ar sevi. Ik brīdi.

Nesaprotu gaušanos par dzīvi

Man jau agri bija skaidrs mērķis – mākslas vēsture un gleznošana. Tiesa, uzplaiksnīja arī vēlēšanās būt kinorežisoram, arhitektam… Bet tikai uz īsu brīdi. Mākslinieciskai bohēmai, kas arī bija mākslas forma – Kazā, piemēram, –, ļāvos vien brīdi, ātri kāpu no tās ārā. Jau toreiz sevi gatavoju ļoti sakārtotai dzīves formai, kur man jāizdara tas un tas, tāpēc nedrīkstu sevi ārdīt, graut veselību. Bet taisnības labad jāteic, ka manas jaunības bohēma sagatavoja aktīvu augsni dzīves enerģiskai uztverei. Tā nepavisam nebija pesimistiska, kādu vēroju tagad. Toreiz cilvēki bija gatavi pieņemt visas situācijas un aktīvi reaģēt, tagad diemžēl ir modē stagnatīva, man neizprotama gaušanās par dzīvi. Jaunatnei tagad viss ir pieejams – dzer, cik gribi, apreibinies, pasaules mūzikas industrija pie kājām… Bet iedomājieties, ar kādu azartu toreiz lasījām no Maskavas dabūtus samizdata gabaliņus, kā izbaudījām katru kaut kur dabūtu Rietumu mūzikas plati… Tā nekad vairs nebūs.

Mūsdienās bohēma ir masu patērēšana, to jau piedāvā gatavu, apsaitētu ar lentīti. Toreiz bohēma bija jāizcīna.

Glezniecība ir mans mežs

Ja manā dzīvē nebūtu glezniecības, es atrastos mūžīgā disharmonijā. Gleznošana man ir terapija. Mans organisms, mana zemapziņa to pieprasa. Tā ir pēdējais glābiņš, kad redzu, ka pils un grāmatu rakstīšana mani jau piebeigušas. Glezniecība tad nāk kā iekāpšana pilnīgi citā upē, citā pasaulē. Tas ir kā citiem doties pastaigāties pa jūrmalu vai ieiet mežā. Man tā ir ļoti dziļa lieta – aizceļojums ainavās, savās domās. Ilgu laiku pavadu, skatoties uz topošo gleznu. Tas ir vesels process: lai atslābinātu roku un muguru, apsēžos un skatos, domādams – aha, to izlabošu un to… Un tad kādā brīdī jau esmu gleznā iekšā. Iemiegu tādā kā neparastā miegā, ieeju gleznas vidē. Tas man ir ļoti svarīgs stāvoklis, pamostos un uzreiz kaut ko izmainu.

Manas attiecības ar čeku un komunistiem

Tagad modē čekas maisi. Vēroju diskusijas un domāju, kā man ir paveicies – mani nekad neviens nav mēģinājis vervēt. Ar visu to, ka sešdesmitajos gados bija jāatkaujas no pārmetumiem, ka Rundāle ir buržuāzisko vērtību citadele. Kaut kā tos hercogus augstākā priekšniecība tomēr spēja norīt. Un Rundāle kļuva paraugobjekts, kur rādīt padomju rūpes par pagātnes kultūras mantojumu. Man visas attiecības ar čeku bija tādas – reizi gadā no Bauskas atbrauca kurators un prasīja: «Nu, biedri Lancmani, kā jums te iet?» – «Viss ļoti labi.» – «Ļoti labi, biedri Lancmani! Tad uz redzēšanos!» Un aizbrauca. Jā, tāda ļoti mīļa spēlīte. Mūs paglāba tas, ka savā ideoloģijā bijām pārāk tālu no padomju ikdienas. Kontakti ar ārzemju latviešiem – tie gan tika uzskatīti par apdraudējumu, bet mani kontakti ar prinčiem un baroniem šķita pārāk ekscentriski. Tāda nekaitīga pārāk tālas vēstures palieka. Un šajā ziņā man nekad nav likti nekādi šķēršļi.

Kad 1987. gadā baronu Bēru aizvedām uz tēva muižu Ēdolē, mums pa gabalu sekoja kāda mašīna. Toreiz jau ārzemju viesi nedrīkstēja pamest Rīgu, bet mēs viņu ar kundzi mierīgi iesēdinājām muzeja busiņā un laidām uz Ēdoli. Un barons beidzot ieraudzīja tēva muižu, ko pēdējoreiz bija skatījis kā jauns vērmahta leitnants 1943. gadā… Manījām, ka sekotāju moskvičs parādās šur un tur, taču nekādu seku nebija. Un čeka mums palika kā tāda tāla abstrakcija. Pateicos liktenim, ka man nebija jādomā, ko darīt, ja viņi draudētu vai piedāvātu sadarbību.

Bet komunistu partijā gan iestājos. To man 1977. gadā ļoti skaidri pateica – ja gribu palikt muzeja direktors, tad jāstājas. Es paraustīju plecus un teicu – aber lūdzu! Un neizjutu nekādus sirdsapziņas ēstus, ka veicu šo formālo soli. Sēdēs, ko nācās apmeklēt Bauskas partijas mājā, bija arī kultūras cilvēki, kas to visu uztvēra tikai kā formālu rituālu. Tā rezultātā nonācu pie domas, ka īstie komunisti nemaz nepastāv, tādu vienkārši nav. Līdz brīdim, kad iznāca mana grāmatiņa par Liepāju un tur bija ar roku zīmēts senlaiku pilsētas plāns. Mani izsauca uz čeku, lika karti izņemt, jo tur redzamo baznīcu savstarpējā attiecība esot pārāk precīza. It kā ar šo bildīti kāds taisītos iet spiegot…

Jebkurā stāvoklī var atrast izeju

Manā dzīvē bijuši dažādi kritiski brīži, bet nekad neesmu bijis tik satriekts, lai teiktu – dzīvot nav vērts. Izņemot manas sievas nāvi, ko nekad nevarēšu ne saprast, ne pieņemt. Visās pārējās nelaimēs, pat katastrofās, es redzu dialektisku pavērsiena iespēju. Slikto nedrīkst uztvert tikai kā sliktu. Tajā ieprogrammēta pavērsiena šķautne.

Tagad, atpakaļ skatoties, vieglāk redzēt, ka slikto, mani ārdošo, esmu aizvācis no apziņas. Arī domājot par Rundāles pils restaurāciju, esmu aizdzinis aizmirstībā nepatīkamās lietas. Bijis bezgala daudz darba krīžu – kad nav naudas, kad restaurācija paralizēta. Un vienmēr esam lēni gudrojuši, kā izkulties. Vētras norāva jumtu, sakodu zobus un atkal sūtīju telpās restauratorus, atkal stiprinājām mitruma atrullēto krāsas slāni. Kritiskas situācijas nav jāuztver kā tiesības uz depresiju. Šādu tiesību vispār nav. Jebkurā stāvoklī var atrast izeju – pat ja tā ir traģiska un fatāla. Arī bankrots un pat nāve jāpieņem kā dzīves ceļa sastāvdaļa.

Dzīve ir fatālu notikumu sazobe

Esmu predestinācijas piekritējs. Jebkura situācija, ko mēs šķetinātu, atklāj notikumu sazobi. Sakritības, laimīgi atradumi, pat neveiksmes. Bija daudz tādu situāciju, kas pils lietu padarītu neiespējamu, kaut vai tas vien, ka varējām taču nesatikt īstos, ārkārtīgi talantīgos restauratorus. Vai eksponātu iegūšana – daudzu lietu atgriešanās pilī bijusi tik mistiska, ka brīnāmies joprojām. Kā caur cilvēkiem sameklējām Bīronu dzimtas pārstāvjus, bez kuriem restaurācija būtu daudz aptuvenāka un mūsu informācija – daudz nabagāka. Neizbēgami kļūsti fatālists, jo redzi, kā dzīvi patiesībā nosaka fatālu sagadīšanos sazobe.

Viss notiek vienīgi tā, kā tam ir jānotiek. Jebkurš dzīves mirklis, pat tas, vai es šo kafijas tasīti izdzeru ātrāk vai lēnāk, iespaidos to, ko pēc tam mēs darīsim.

Mūs iespaido notikumu sazobes rinda. Ja to ievēro, tad jāsāk domāt – jā, visam ir jēga. Kā biljarda spēlē – dzīve ir neskaitāmas trajektorijas.

Fatālo domāšanu sevī pa īstam izkristalizēju pēc tam, kad satiku un traģiski zaudēju draugu, apbrīnojamo Laimoni Liepu, Bauskas muzeja direktoru. Bez viņa neko nebūtu izdarījis. Neko! Visticamāk, es paliktu tikai gleznotājs. Jo tolaik manī nebija nekādas enerģijas, pirmām kārtām organizatoriskās. Man bija sevi jāizveido par publisku personu – līdz tam biju augstā mērā introverts cilvēks, kas no visa vairījās un dzīvoja savās iedomās. Man vajadzīga uzlādēšanās pilnīgā vientulībā, iekšēji vērstā darbā, kur klusums un neviena nav. Tikai pateicoties Liepam, mācījos, kā sevi jāpārvar, kā ar sevi jācīnās. Liepa pats bija tā ar sevi strādājis, sevi pārvarējis, viņā bija kaut kas maģisks, uz ko skatījos platām acīm. 20. gadsimtā gleznotājam bija vieglāka dzīve nekā 18. gadsimtā un varēja sevi pārāk nemocīt, es arī sevi būtu izlutinājis un aizgājis vienkāršu ceļu. Bet viss, kas bija Rundālē, lika rūdīties, sakost zobus un mācīja cīnīties. Es nebiju cīnītājs, tāds tapu 60. gados, kad vajadzēja uzbūvēt muzeja vīziju. Jau 1965. gadā abi ar Liepu braucām uz Ļeņingradu un Maskavu, apstaigājām muzejus un kolekcionārus un domājām par ekspozīciju. Tikai gadu pēc tam, kad biju te atnācis! Man, kam ir iedzimta vēlēšanās atslābināties un meditēt, tas bija mokoši. Bet mācījos to pārvarēt.

Liepas parādīšanās un mīklainā aiziešana man rāda, cik viss notiek fatāli. Redzu tikai fatālu sagadīšanos virkni, kuras savstarpēji sazobojas, sasaistās, izriet cita no citas.

Pazemībā pret detaļām rodas maģija

 No agras jaunības vēlējos visu, kas pēc tam notika Rundāles pilī. Tā bija iemiesojums vīzijai, kas mani vajāja no bērnības, kad staigāju Lielajos kapos vai stundām sēdēju Rīgas Domā. Tur izjutu ap sevi piesātinātu, neiedomājami vērtīgu pasauli. Tā bija mana sapņu pils, mana stiprā pils… Pils ir ļoti spožs šovs, vīzija, halucinācija. Tā māca pazemību pret visu detaļu perfekciju, pret pagātnes amatnieku neiedomājamo meistarību. Tagad Rundālē viss izskatās tik ļoti, ļoti īsts, ka vairs nepieder mums, bet nu jau tiem, kuri te kādreiz bija. Viņi drīkst atgriezties. Citādi nevar izskaidrot maģiju, ko telpas tagad izstaro. Restaurētais jau saplūdis vīzijā. Esam konstatējuši, ka jaunā dimensija, kas šeit radusies, tagad jau sāk ģenerēt pati savu noslēpumu. Te var staigāt un staigāt, atkarībā no apgaismojuma, laika noskaņām vai savām iekšējām… Pils padara atkarīgu.Viss top vai nu par izklaidi, vai preci

Ar skumjām vēroju kultūras devalvāciju, skaistuma standartu vienkāršošanos. Kaut vai tikai sīkumu, ka vīrieši ir atmetuši kaklasaites. Bet tā taču nav 16. gadsimta stērķelētā apkaklīte, kas dūrās zodā! Un, ja kaut kā man ir žēl, tad dāmas no, teiksim, 1912. gada. Brīnišķīgā kleitā, cepurē, izkopusi sevī to valdzinājumu, kas ir sievietei, kura apzinās savu tērpu, ietvaru un sabiedrības attieksmi. Laiks, kad salonu kultūra bija izkopta līdz perfekcijai. Protams, es jau arī skatos uz to ar zināmu ironiju, bet bija taču skaisti! Kad tagad redzu, ka sievietes biežāk valkā bikškostīmu, nevis kleitu, man ir žēl. Arī par to, ka viņas nevalkā cepures, kas ir tik skaisti.

Par Rietumu kultūras zināmu degradāciju liecina arī antikvariāta tirgus pārmaiņas. Zūd vajadzība pēc dziļāka mākslas uzdevuma, viss top vai nu par izklaidi, vai par preci. Tirgū tiek mests viss iespējamais. Vajag tikai mazliet naudiņas, un jūs varat izveidot tērpu kolekciju no baroka laika līdz pat Šaneles un Kardēna šedevriem, ko tagad var dabūt par 50 un 100 eiro. Šāda situācija novedusi strupceļā antikvāru lietu īpašniekus un mākslas izsoļu rīkotājus. Izsoļu katalogi kļūst arvien plānāki. Mēs dabūjām ļoti skaistas gleznas, un ar pārsteigumu skatījos, ka tā ir tā sauktā pēcpārdošana: kas palicis nepārdots, to met pakaļ par starta cenu. Tas ir signāls, ka nevienam to vairs nevajag. Jaunā paaudze to visu nevēlas. Cilvēks manto lielu māju, nedod Dievs, pili, bet nemoka sevi ar to un – pārdod. Skumji skatīties uz totālu vērtību devalvāciju. Nē, Rundālē jau mēs līksmojam – pērkam un pērkam, jo cenas ir totāli zemas. Varam ļauties fantāzijai.

Skumstu par mūsu senajām muižām

 Cilvēki veikli nopērk, bet tālāk uzturēt nespēj. Francijas, Vācijas, Itālijas pilis ir glābtas ar to, ka tās uzpērk ļoti bagāti cilvēki. Līdz mums tas vēl nav atnācis. Privātpersonu, kas vēlētos apdzīvot veselu pili, ir ļoti maz. Bet tā ir vienīgā iespēja, jo gluži visās pilīs ierīkot viesnīcas nevar. Tomēr – ekspluatācija dārga, un vispār – ko tur darīt? Savulaik muižkunga māja bija lielas saimniecības centrs. Jā, kad atbrauc radinieki, viesi, viss izvēršas, notiek balles, tāpēc rodas priekšstats, ka muižas kunga māja ir izpriecu vieta. Patiesībā klasiskā muižā dzīvo saimnieki, kas rūpējas par savu saimniecību plašajos īpašumos. Tur skraida daudz cilvēku – pavāri, dārznieki, gultu klājēji, visa muižas dzīve, ko Dauntonas abatijā var redzēt. Tiklīdz nav šāda dzīvesstila, tas vairs nefunkcionē. Ārzemēs esmu redzējis vēl it kā dzīvās pilis – jā, milzīga, ļoti skaista, bet īpašnieks saka – vienu dārznieku varam uzturēt un virēju. Un viss. Pils ir tukša! Ja pieņem viesus, tad pašam no restorāna jāpasūta apkalpotāji. Dauntonas abatijas vide vairs nav gandrīz nekur. Varbūt karaļu rezidencēs. Ir ļoti, ļoti bagātie, kas vēl stila pēc vēlas uzturēt to dzīvesveidu un arī personālu. Bet lielākoties uz personālu cenšas taupīt. Un rezultāts ir visai žēlīgs. Telpas ir greznas, bet tukšas.Demokrātija neceļ piramīdas

Tā nu tas ir – lielā māksla var rasties tikai sociālās nevienlīdzības laikmetā. Tas var rasties ar izšķērdību, izspiešanu, maniakālu lielummāniju. Demokrātija jau neceļ piramīdas, Versaļas pilis un Parīzes Dievmātes katedrāles. Tā tas ir, ar to ir jāsamierinās. Rundāle un Jelgavas pils ir traku sapņu piepildījums. Skaists trakums. Bet ko mūsu civilizācija darītu, ja nevarētu atskatīties uz šīm skaistajām pieturvietām un zīmēm? Bez Versaļas nebūtu Rundāles, jo Bīrons teica: ak vai, gribu kaut ko līdzīgu! Ja pārskatām planētu, var atrast tik daudz vietu, par ko teikt  – kam tādas pūles, tas ir neprāts un neko nedod! Bet tas rāda cilvēces potences. 

Tikmēr jāuztur sevī pašcieņa

 Latviešiem ir laba īpašība – sīkstums. Latvieši vienmēr ir sisti, bet spējīgi iekapsulēties un savā čaulā sevi turpināt attīstīt un pilnveidot. Vāciešiem tas neizdevās, bet piecdesmit padomju gadiem gan pirmoreiz izdevās kaut ko būtisku iemaitāt. Sagraut laukus, mājas, tikumus, paradumus – viss, viss ir sagrauts. Un vajadzēs tieši tikpat gadu, lai atgūtos. Jo Latvija tika izrauta no Eiropas. Ja tā nebūtu noticis, Latvija būtu turpat, kur tās valstis, kurp latvieši tagad brauc pelnīt. Nu nebūs tik drīz Latvijā četrreiz lielāka alga. Nebūs! Un par to ir atbildīga tikai un vienīgi padomju vara un tas murgs, kas sākās 1917. gadā. Un tomēr – ar visām bezjēdzībām, korupcijām kaut kas tomēr lēnām uzlabojas. Lēnāk nekā pēc Pirmā pasaules kara, kad 20 gadu laikā no sagrautas zemes izveidojās plaukstoša valsts. Tagad vajadzēs gandrīz trīs reizes ilgāku laiku. Tikmēr jāuztur sevī pašcieņa.

Ja tev ir iespēja darīt labu, tu pats no tā labi jūties

Kāda ideāla eksistence, domāju, skatoties uz mecenātiem Tetereviem. Cik lieliski būtu, ja to varētu iedvest ne vien ļoti bagātajiem, bet jebkuram. Ja tev ir iespēja darīt labu, tu pats no tā labi jūties. Vairot prieku. Skatos uz Borisu – viņš staro, atkal atgriezies no kāda sava projekta. Bijis Nepālā, un tur atkal bijis kāds absolūti pārdabisks cilvēks, kas viņu ir sastrāvojis. Cik laimes formula ir vienkārša – darīt labu, un tad ir vērts, ka tev ir nauda. Ja vien to varētu iedvest visiem turīgajiem: darot labu ar savu naudu, tu pretī saņem labā refleksu – topi laimīgs. 

Cilvēkos tomēr daudz iracionālā

Ja mani kas dara nelaimīgu, tad visas tās kļūdas un naids, kas tagad pasaulē virmo. Mani tas skar. Mana labsajūta un vēlēšanās sevi vienmēr noskaņot pozitīvi, ak vai, ir ļoti iedragāta no tā neprāta, ko tagad pasaulē redzu. Šie cilvēki taču ir pašnāvnieki. Nerunāju tikai par Krieviju un politiķiem, bet jebkuru cilvēku, kas pielaiž sev klāt naidu pret otru. Kā var pieļaut tādu ārprātu, kā sanaidoties ar visiem ukraiņiem? Ko no tā iegūst? Neko iracionālāku par Krimas gadījumu vispār neesmu redzējis. Un to izdarīt 21. gadsimtā stabilu tiesību normu pasaulē… Atsaucoties uz melīgām idejiskām lietām, kņaza Vladimira kristīšanu, Krima ir mūsu. Tad man ir sajūta, ka dzīvojam viduslaikos. Un otrā pusē – ļoti bēdīgā veidā islāma neprāts. Esam atmesti 12., 13. gadsimtā, Krusta kara laikā, tikai šoreiz virziens ir pretējs. Antikrusta karš. Bet pati Eiropa un pamatā Amerika pie tā ir vainīgas. Kad 2002. gadā notika ieiešana Irākā, es rakstīju: nekad vairs miera mājoklis nebūs Bagdādē. Toreiz uzrakstīju un tā domāju – vai tiešām tik slikti būs… Un ka miera nebūs pat Parīzē – man tas pat nerēgojās. Tās ir ārkārtīgi bēdīgas lietas. Un es nesaprotu – ko tas šīm cilvēku grupām dod? Kā cilvēks jūtas, dzīvojot atriebībā, naidā, skaudībā? Manuprāt, viņš sevi nogalina. Ātrāk vai lēnāk. Tā ir mana mīkla, ko nevaru saprast, stāvu pilnīgi samulsis tā priekšā. Kāpēc cilvēki grib sevi nogalināt, ja dzīve ir tik skaista un ir tik auglīgi darīt labu? Priecāties par to, ka esi dzīvs. Par dabu, kas apkārt. Nodarboties ar savu ģimeni. Tas man rāda, cik cilvēkos tomēr daudz iracionālā. Politiskās kaislības ir tāpat kā mīlestība – nav ar prātu. Tomēr likās, ka 20. gadsimts visādas pārņemtības lēni sabalansē, reliģiju ar racionālo dzīvi, politikas iespējas ar vajadzībām, šķita, ka pasaulē atrasts līdzsvars. Un pēkšņi – šāds sprādziens virzienā uz iracionālo. Tas man rāda, ka pasaules horizontāla harmoniska attīstība nav iespējama.

Jādomā, ko darīt

ABLV bankas krahs man bija šoks. Protams, ka risks ir bijis, to varēja just. Bet ka tā pavērsīsies – ar tik labiem rādītājiem tik traģisks gals… Banka mums tik daudz palīdzēja – pirmām kārtām hercoga bibliotēkas birstošos griestus saglābt. Nevaram ielīst sponsora skapī un aizkulisēs, bet tā ir devusi labumu sabiedrībai. Tagad esmu ļoti nobažījies par Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas likteni. Es jau esmu ieinteresēta persona, tur ir 12 manas ļoti nozīmīgas gleznas. Man nepatiktu, ja tās pa vienai izpārdotu. Visiem prātiem tagad jādomā, ko darīt, lai glābtu kolekciju. Būtu ļoti labi, ja Kultūras ministrija to atpirktu un saglabātu kā veselu vienību. Tā ir rūpīgi vākta desmit gadu garumā, veikta interesanta atlase. Būtu ļoti žēl, ja tas pazustu.

Vienīgais, kas kaitina, ir banalitāte

Mana attieksme pret dzīvi joprojām ir skaidra: jūtu automātisku atgrūšanos no tā, kas ir sekls, ikdienišķs. Kaut kā tā iznāk, ka tas, kas patīk pūlim, nepatīk man, un otrādi. Bet man nekad nav bijis nolieguma pret tā saukto pūli. Drīzāk bijis biklums. Izrādu cilvēkiem lielu labvēlību, ja viņi nepierāda pretējo. Vienīgais, kas kaitina un var uztraukt, ir banalitāte. Bet nekādā ziņā nav plaisas starp manām interesēm un atrašanos mūsdienu sabiedrībā tādā, kāda tā ir.

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+