Galvenais varonis Artūrs no Dvēseļu puteņa Oto Brantevics: Filmā visu izdzīvoju pa īstam

Intervija
Aiva Kanepone
Ieva
4. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Dvēseļu puteņa galvenais varonis Artūrs karā nonāk 15 gadu vecumā. 15 gadi bija arī OTO BRANTEVICAM, kad viņu izvēlējās Artūra lomai. Oto šī filmēšanās nebija viegla pieredze, jo viņš netēloja, bet visu izdzīvoja caur sevi. Nākotnē Oto nevēlas kļūt par aktieri, bet gan par politiķi. Un ir pārliecināts, ka savus bērnus audzinās patriotiski.

AIVA: Filma Dvēseļu putenis ir uzņemta un jau sākusi ceļu pie skatītājiem. Aktieri nereti stāsta, ka pēc filmēšanās beigām paliekot tāda kā tukšuma izjūta.

OTO: Tukšuma izjūtas gan man nav, jo tagad ir daudz citu pienākumu – jāpabeidz skola, jācenšas iestāties Latvijas Universitātē, un vēl es esmu Eiropas Parlamenta skolu vēstnieks.

Bet, runājot par filmēšanās beigām, ir savā ziņā tāds vieglums, jo vairs nav tās atbildības un pienākuma izjūtas. Pat grūti noticēt, ka filmēšana ir beigusies – pagājuši divi gadi, tik daudz kas piedzīvots! Es pats pa šo laiku esmu pieaudzis – gan psiholoģiski, gan fiziski. Esmu izaudzis no bērna prāta. Filmēšanas sākumā biju diezgan nenobriedis, mani pat īsti neinteresēja filmēšana, gaidīju, kad diena beigsies, jo likās grūti. Ar laiku tas mainījās, filmēšanos sāku uztvert kā savu pienākumu, kas jāizpilda, neskatoties ne uz ko. Un tā ir viena no pirmajām pieaugšanas pazīmēm. Esmu kļuvis atvērtāks. Sākumā biju kautrīgs un labāk ne ar vienu nerunāju, tagad tas ir mainījies. Un tagad man ir arī daudz labāka izpratne par vēsturi un to, ko mums nozīmē Latvijas brīvība.

Filmas "Dvēseļu putenis" galvenās lomas atveidotājs, Eiropas Parlamenta vēstnieku skolas vēstnieks Oto Brantevics (no kreisās) un Valsts prezidents Egils Levits sasveicinās pirms "Gada Eiropas cilvēks Latvijā" apbalvošanas ceremonijas attīstības finanšu institūcijas "Altum" zālē.

Jūs nākat no Turlavas. Kāda ir Turlava?

Tā atrodas starp Kuldīgu un Aizputi. Es pat neesmu īsti no Turlavas – Turlava ir ciems, bet mēs dzīvojam nedaudz tālāk – Grantiņos, viensētā, pilnīgos laukos. Visvairāk man patīk, ka apkārt ir mežs. Tas ir vislielākais skaistums. Man patīk arī pilsēta, jo laukos vienīgā sabiedrība ir ģimene un kaimiņi, tomēr pilsētā pietrūkst dabas, zaļuma un svaigā gaisa. Bieži pastaigājos mežā, ieeju kaut uz piecām minūtēm. Tur ir tik mierīgi, nav steigas, un ir laiks domāt par visādām lietām. Vai reizēm pat neko nedomāt, vienkārši ļaut, lai galva atpūšas pēc tam, kad visu dienu skolā tik daudz domāts.

Jūs teicāt, ka esat īsts laucinieks. Kāds ir mūsdienu laucinieks?

Mūsdienās lauku cilvēks ļoti daudz laika pavada pilsētā. Par laucinieku sevi uzskatu, pirmkārt, tāpēc, ka tur dzīvoju, otrkārt – man vienkārši vairāk patīk būt pie dabas. Lauku darbu gan tagad nav tik daudz, kā bija manā bērnībā. Esmu tik vēlu mājās, ka sanāk tikai malku ienest. Bet cenšos vecākiem palīdzēt citos veidos, piemēram, traukus nomazgāt vai mammai palīdzēt gatavot ēst – jo viņa jau arī visu dienu ir bijusi darbā.

Tētis audzē liellopus, tos viņš kopj pats, tikai kādreiz palūdz salabot aploku vai parūpēties par teļiem – pabarot vai kūti iztīrīt. To es varu.

Pagājušā gadā gan man bija traks periods, kad rakstīju zinātniski pētniecisko darbu un vispār nepietika laika, reizēm pat naktis negulēju.

Ko jūs gatavojaties studēt un ko gribētu darīt nākotnē?

Vēstures fakultātē. Vēl īsti nezinu, ko nākotnē varētu darīt, taču aktieris negribu būt. Dvēseļu putenī man patika filmēties tā vēsturiskā aspekta, nevis aktiera darba dēļ. Es esmu es un gribu palikt es. Lai gan tagad esmu sapratis, ka spēju ieiet citā lomā, tomēr negribu to darīt, jo pēc tam dienu vai divas grūti no tā atiet. Sevišķi pēc epizodēm, kur manam varonim Artūram bija jāpiedzīvo kāda traģēdija. Lai ieietu lomā, pašam bija jāiedomājas, ka man nomiris tuvinieks. Un tā ir neaprakstāmi slikta sajūta, no kuras grūti aiziet. Bet vislabprātāk es gribētu darboties politikā. Lai arī saprotu, ka tā nav tāda konkrēta profesija kā ugunsdzēsējs vai vēsturnieks, un man pagaidām īsti nav skaidrs, kā līdz tai nokļūt.

Kāpēc jūs vēlaties doties politikā?

Tāpēc, ka vēlos mainīt šo valsti uz labo pusi. It īpaši – domājot par jauniešiem. Jo viņi ir valsts nākotne. Taču ļoti liela daļa jauniešu nav patrioti, pat nejūtas piederīgi Latvijai un sapņo braukt dzīvot uz citām valstīm. Bet lielai daļai jauniešu ir vienkārši vienalga. Viens no iemesliem, kāpēc jaunieši nejūtas piederīgi, – jo viņiem Latvijā ir maz iespēju un bieži vien nav darba.

Gribu mainīt arī izglītības sistēmu. Varbūt veci cilvēki uzskata, ka skola ir nopietna vieta, kur 40 minūtes jāsēž, tad desmit minūšu pārtraukums – un tā gandrīz visu dienu. Bet jauniešiem ir citādi uzskati, un ir jādomā par pārmaiņām.

Pašlaik esmu Eiropas Parlamenta skolēnu vēstnieks. Un tur pamatpienākums ir vēstīt jauniešiem par notikumiem Eiropas Parlamentā un to, kā tas mūs ietekmē. Tā arī ir aktivitāte, lai palīdzētu uzlabot jauniešiem dzīvi. Nav jau noslēpums, ka politiķi ir diezgan tāli no jauniešiem – vienkārši tāpēc, ka viņiem ir cits vecums un viņi dzīvojuši citos laikos, kad dzīve bija pavisam citāda.

Gatavojoties intervijai, izlasīju rakstu par jūsu ierakstiem sociālajos tīklos pirms diviem gadiem – sarkasms pret Venecuēlas protestētājiem, atbalsts Marijai Lepenai, kura simpatizēja Krievijai… Kas tas bija?

Tas bija periods, kad sāku interesēties par vēsturi un ķēru pirmo, ko ieraudzīju. Pavirši izlasīju par vēlēšanām Francijā, likās, ka Marija Lepena ir nacionāliste, tāpēc viņu atbalstīju, bet tālāk neiedziļinājos. Šos ierakstus es izdzēsu. Pirmkārt, kad uzzināju, ka būšu galvenais varonis filmā, sapratu, ka daudzi sociālajos tīklos skatās, kas es esmu un ko domāju. Otrkārt, negribēju sagandēt savu nākotni – mani neņemtu darbā, jo domātu, ka esmu komunists. Es tiešām nožēloju, ka to publicēju, tagad visu skatos daudz rūpīgāk un saprotu, ka ļoti daudzi fakti, kuriem noticēju, pilnīgi neatbilda patiesībai.

Kā īsti jūs nonācāt Dvēseļu puteņa Artūra lomā?

Mammas draudzene ieraudzīja reklāmu par filmas kastingu, mamma man to pārsūtīja, un es visu dienu domāju: iet, neiet? Bija jau beidzies tas periods, kad es tiešām interesējos par kino, un vakarā izlēmu, ka neiešu – biju ļoti aizņemts skolā. Bet nākamajā dienā divi klasesbiedri izstāstīja, ka ies uz šo kastingu, un spontāni izdomāju, ka tomēr iešu es arī. Kastings notika Kuldīgas Jauniešu centrā, un tur es tā uztraucos, ka manā prātā iestājās pilnīgs haoss. Atceros, bija jāimprovizē par tēmu, ka esmu auklis, kurš piedzēries un sitis bērnus, bet tagad grib atgūt šo darbu. Man bija trīsreiz jālūdz, lai man to izstāsta vēlreiz, jo uztraukumā uzreiz aizmirsu. Pēc tam bija jāspēlē aina no filmas scenārija, bet es to nezināju, jo tajā laikā Dvēseļu puteni nebiju lasījis. 20 minūtes runāju vienu un to pašu un domāju: mani klasesbiedri tika galā piecās minūtēs, mani tur 20 minūtes – vai man tiešām tik slikti iznāk?! Stostījos un aizmirsu tekstu, un viss bija galīgi greizi. Domāju, ka noteikti netikšu. Bet vakarā man piezvanīja un lūdza negriezt matus. Pēc tam bija pusfināls, kur iepazīstināja ar režisoru Dzintaru Dreibergu – filmās esmu redzējis, ka Holivudas režisori visu laiku kliedz un ir agresīvi, bet Dzintars ir pavisam citāds. Vēlāk atnāca arī Mārtiņš Vilsons, kurš man no filmām likās tāds skarbs un nopietns, bet dzīvē ir ļoti draudzīgs, un viņa klātbūtne nomierināja tā, ka uztraukums gandrīz pazuda. Tad pienāca ziņa, ka esmu ticis finālā. Finālā mēs bijām trīs puiši un cits citam biedriski palīdzējām. Bet tas uztraukums, kad tu ieej, tev pretī ir nopietna kinokamera, un ātri bez domāšanas jādara tas, ko režisors pasaka!

Mēģinājums pēc mēģinājuma, un tad vienu dienu man paziņoja, ka būšu galvenajā loma. Tam gan bija grūti noticēt!

Vispirms piezvanīju mammai. Viņa apsveica un teica, ka lepojas ar mani. Pēc tam domāju – kā būs filmēties, kā būs, kad redzēšu sevi uz lielā ekrāna, un kā būs, kad kāds mani uz ielas atpazīs?

Bet tagad tas sāksies. Filmu sāk rādīt uz lielajiem ekrāniem.

Tagad esmu tam gatavs. Daļēji arī tāpēc, ka vairs neesmu tik sociāli neatvērts. Man jau ir uz ielas jautāts: vai tu neesi Dvēseļu puteņa galvenais varonis? Jā, esmu.

Ātra popularitāte reizēm var sabojāt visu dzīvi…

Jā, ir daudz piemēru, kaut vai filmas Viens pats mājās Makolijs Kalkins, kurš tagad tiek vainots narkotiku lietošanā un dzeršanā. Slava tiešām var sabojāt cilvēku. Latvijas līmenī tā nav tik liela problēma, vismaz ne narkotiku ziņā. Bet esmu pamanījis, ka Latvijas zvaigznēm tiešām bieži piemīt iedomība, un tad viņi dara kaut ko skandalozu, lai tikai nepazaudētu savu popularitāti.

Kas jūs varētu pasargāt no zvaigžņu slimības?

Domāju, ka es pats, jo man nepatīk iedomīgi cilvēki. Man jau tagad nepatīk, ka skolā pārāk daudz jautā par filmu – hei, es esmu jūsu vienaudzis, neesmu nekāds baigais aktieris! Jā, esmu lielā filmā, bet ir citi jaunieši, kas arī dara lielas lietas.

Gatavojoties intervijai, redzēju 2012. gada rakstu avīzē Kurzemnieks, un tā nosaukums ir «Oto būs slavens aktieris!»

(Smejas.) Tas vairāk bija joks. Tas bija laiks, kad gāju kinopulciņā un aizrāvos ar kino. Daudz skatījos asa sižeta grāvējus ar Švarcenegeru, Stalloni un Džeisonu Steitemu un iztēlojos, kā pats spēlēju filmā Kurjers vai Rokijs. Tad tas lēnām pārgāja.

Jūsu īsfilmiņa Jēkabs toreiz bija ieguvusi pirmo vietu?

Tur patiesībā vairāk nopelnu manai mammai. Šo īsfilmu veidoju par savu kaķi – uzņēmu nejaušus kadrus un uzliku mūziku, Kanjes Vesta Stronger. Bet mamma pamācīja, kā darīt profesionālāk. Pēc tam vēl uzņēmu filmu par savu bijušo skolotāju Lieni Kaltnieci. Kad pabeidzu 4. klasi, mainījās audzinātāja, taču mums šī skolotāja ļoti patika, tāpēc nolēmu izveidot filmu. Vairāk nekā tāda nopietna nav.

Dvēseļu puteņa uzņemšana ilga divus gads. Kā tas bija – filmēties kara ainās?

Ļoti grūti. Īpaši, kad filmēja Slokas kauju, kurā Artūrs dodas savā pirmajā cīņā. Viņš neko nav pieredzējis un ir pārliecināts, ka karā nevar nomirt, tā ir tāda kā spēle, tūlīt viņi sakaus vāciešus un atbrīvos Latviju. Bet, kad notiek kauja, Artūrs saprot, ka ir tikai puišelis, kas kaut kur iemaldījies.

Tad ir bailes un izdzīvošanas instinkts. Pēc tam skatījos tos kadrus – visi cīnās, es stāvu ar ieroci rokās un nezinu, ko darīt. Kaut ko šaut, kādam durt? Ja nu es trāpu savējiem? Ja nu mani nošauj pirmo?

Man tās bija reālas izjūtas, jo es filmējoties dzīvoju pēc reālajām izjūtām. Tikai pirmajā reizē centos tēlot, bet režisors man ieteica visu izdzīvot. Sāku skatīties kara filmas – gan dokumentālās, gan mākslas –, un tās mani ļoti iespaidoja un deva priekšstatu par to, kā karavīrs var justies. Fiziski varbūt nebija tik grūti, lai gan bija daži brīži, kad man likās, ka no noguruma paģībšu. Bet – saņemies un ej uz priekšu. Bija dažas reizes, kad jutos ļoti izsalcis. Ziemassvētku kaujas filmēja naktī, no rīta ieradāmies viesnīcā, bet ilgi gulēt nevarēja, jo gaisma traucēja. Tad līdz vakaram man nebija, ko darīt, aiz garlaicības sāku trenēties, tas vēl patērēja enerģiju. Veikala tuvumā nebija, bet ar pusdienām man nepietika, jo organisms augošs, bet iet un prasīt piedevas negribēju. Kad sākās filmēšana, bija nakts un auksti, kļuva aizvien grūtāk, un vienā brīdī es patiešām noģību. Mani aiznesa uz ātrās palīdzības mašīnu, iepumpēja cukurūdeni, ļāva pagulēt. Pēc tam mācījos no savām kļūdām un ēdu, cik varēju, un neatteicos, kad grimētājas vai kostīmu mākslinieces piedāvāja kādu konfekti.

Skatoties filmu, ziemas kaujās šķita tik auksti, ka pat kinozālē to varēja just. Kā bija realitātē?

Bija ļoti auksti, pat šinelis nelīdzēja. Varbūt tāpēc, ka ilgi bija jāstāv un ainas tika filmētas pa mazām daļām. Arī rāpot pa sniegu ar plikām rokām bija tik auksti, ka rokas pat nejutu. Tad man nesa karstus ūdeņus un sildīja mani. Domāju, ka citiem, īpaši masu skatos, bija tāpat un vēl trakāk.

Vai jūsu mamma, zinot to, cik tur skarbi, nemēģināja savu dēlu nocelt no trases?

Nē! Viņa, protams, prasīja, vai neesmu pārsalis. Un ieteica ēst ķiplokus un deva līdzi sīrupu vai kompotu, lai dzeru siltus dzērienus. Bet viņa saprata, ka vairs neesmu bērns, tas ir mans pienākums un es to varu izturēt.

Puišiem, kuri patiešām karoja, tā bija ikdiena. Kādas pēc tā visa ir jūsu domas par karu?

Karš ir kaut kas patiešām šausmīgs. Pirms tam domāju, ka karš ir slikts, bet reizēm to vajag. Pēc šīs filmas sapratu, cik karš ir briesmīgs, lai arī Pirmajā pasaules karā sāka veidoties Latvijas neatkarība. Brāļu tautas cita citai grieza rīkli. Un ne par ko.  Esmu pilnīgi pret karu.

Jūsu filmas mīlestība Mirdza, aktrise Ieva Florence, kādā intervijā stāstīja, ka mācījusi jums – lai ticami nospēlētu iemīlēšanos, ir mazliet jāiemīlas. Tā tiešām bija?

Tā tas ir. Sākumā īsti neticēju – man likās, ka viss ir tēlošana. Tomēr tēlojot viss iet tikai un vienīgi caur prātu. Bet te šo lomu spēlēja tikai un vienīgi Ieva.

Man kā neprofesionālim nebija nekādas nojausmas, kā iespēlēt tā, lai viņa kaut nedaudz iemīlas manī. Bet viņa zināja, kā izdarīt, lai es iemīlos viņā.

Viņa to spēja, un mums izveidojās ļoti labas attiecības. Tā, ka pat pēc filmēšanas kādu laiku bija sajūta, ka esam pāris.

Filmā Artūrs ir jūsu vecumā, un viņam jau ir atnākusi mīlestība. Vai jums arī jau gadījies iemīlēties?

Jā, vienu reizi tā ir noticis, bet nekas tālāk neturpinājās. Biju iemīlējies meitenē, bet viņa mani nemīlēja – un to nevar uzspiest, tam jānāk caur sirdi. Izmēģināju dažādus variantus, lai viņai kaut nedaudz iepatiktos, bet tas nenotika, un es to pieņēmu.

Mēdz teikt, ka Latvijas vīrieši īsti neprot būt džentlmeņi. Kādi ir jūsu uzskati par to, kā vīrietim jāizturas pret sievieti?

Noteikti ar cieņu. Mēs dzīvojam modernajā laikmetā, kur jaunieši bieži burtiski uztver dzimumu līdztiesību – kā uzsit uz pleca savam draugam, tāpat arī meitenei, kādus parupjus izteicienus lieto ar draugiem, tāpat ar meiteni. Es uzskatu, ka tā nedrīkst, un pret sievieti jābūt cieņai – vismaz atver durvis, kad ved mammu vai meiteni uz kino, palīdzi viņai novilkt mēteli.

Jūs ar tādu cieņu runājat par savu mammu. Kāda ir jūsu ģimene un dzimta?

Mamma ir logopēde Turlavas pamatskolā un arī Pelču Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā, kur strādā ar garīgi atpalikušiem bērniem. Es uzskatu, ka tas ir ļoti liels darbs. Un tēvs ir lauksaimnieks, audzē gaļas liellopus. Varu lepoties ar to, ka sevi uzskatu par gandrīz simtprocentīgu latvieti, ja neskaita manu vecāsmātes vectēvu, kurš bija polis. Mans vecāsmātes vectēvs bija latviešu strēlniekos, bet vecvectēvs no tēva puses bija latviešu leģionārs 15. divīzijā.

Grēta Tūnberga basto skolu, lai protestētu pret klimata politiku. Ir kaut kas, pret ko jūs gribētu protestēt?

Arī klimats – bet citā līmenī. Grēta pamatā vaino Eiropas valstis, kuras patiesībā dara daudz, lai klimatu glābtu. Es uzskatu, ka vairāk jāpievēršas Āzijas pusei, īpaši Ķīnai un Indijai, kas ir galvenās piesārņotājas. Viens no galvenajiem iemesliem, par ko man sāp sirds, nav CO2 izmeši, bet okeāna piesārņojums.  

LETA

Kādu jūs iztēlojaties savu nākotnes ģimeni?

Man ļoti gribētos latvisku ģimeni – lielu ģimeni, četrus bērnus. Es gribu viņus audzināt patriotiski. Arī mani vecāki mani audzināja patriotiski, bet ne vienmēr laiks un nauda atļāva visu, ko es vēlētos. Es gribētu savus bērnus vest gan uz 18. novembra svētku pasākumiem, gan uz 11. novembra parādi, gan uz 16. marta piemiņas gājienu. Tagad uz šiem pasākumiem vairāk dodos pats.

Jums ģimenē vienmēr bijusi ļoti pārticīga dzīve vai tomēr jādomā, kam tērēt naudu?

Es neteiktu, ka esam nabagi, bet ir jādomā. Ir brīži, kad gribu dārgas botas, bet nevaru dabūt, jo naudas nav. Uzskatu, ka savā ziņā tas ir labi un norūda. Ja tu ikdienā ēd makaronus ar malto gaļu, bet Rīgā aizej uz suši restorānu, tu spēj to izbaudīt.

Un, ja man dzīvē naudas kādreiz nebūs daudz, es pratīšu ekonomēt un pagatavot parastu ēdienu, nevis tērēt naudu ekskluzīvām lietām.

Jums pienākas arī honorārs par filmēšanu. Ko jūs domājat ar to darīt?

Pirmais honorārs jau aizgāja datoram, jo sāku mācīties vidusskolā, bet mums bija viens dators uz visu ģimeni. Vēl nopirku visai ģimenei ceļojumu uz Baltkrieviju, žēl tikai, ka šajā braucienā visas dienas lija.  Un daļu naudas iztērēju, kad mums skolā tika rīkota ekskursija uz Sanktpēterburgu.

Kas jums filmējoties nāca visgrūtāk?

Emocijas. Tās bija grūti radīt nevis tāpēc, ka nesanāca, bet tāpēc, ka negribēju iedomāties, kā mani pamet meitene vai nomirst tēvs vai brālis. Tā bija psiholoģiska bloķēšana, kad smadzenes atsakās kaut ko pieņemt. Grūti bija arī no tā atiet, reizēm naktīs nevarēju normāli gulēt. Kad mūs pēc filmēšanas veda atpakaļ, visi citi apkārt mašīnā runājās, bet man visu laiku bija jādomā un jādomā. Zināju, ka viss ir beidzies un es neesmu Artūrs, bet tad iedomājos – kā būtu, ja man pašam tā dzīvē notiktu? Tie latviešu puiši, kas karoja, to pieredzēja.

Un kas visvairāk sagādāja prieku?

Prieku sagādāja viss pārējais. Īpaši man patika laiks, kad tika filmēta strēlnieku treniņnometne, kur es sāku iepazīties ar aktieriem, kas filmā ir mani draugi: Gati Gāgu, Renāru Zeltiņu, Jēkabu Reini. Tur nebija pārdzīvojumu, jo tas nebija karš, sirdī bija vieglums un pozitīvas emocijas.

Tiem, kuri nav Dvēseļu puteni lasījuši, noteikti iesaku izlasīt. Nevis filmas dēļ, bet tāpēc, ka tas ir lielisks literārs darbs un vēsturisks pierādījums par to, kā mēs izcīnījām brīvību un ko cilvēki šajā karā piedzīvoja.

Latviešu strēlnieki reti zināja, kur un kad notiks kauja, Krievijas armijas virspavēlniecība bieži viņus pievīla. Nemaz nerunājot par salu, kad ir mīnus trīsdesmit grādu, bet tev mugurā tikai šinelis un jāguļ vai jāstāv klajā laukā. Rakstnieks Aleksandrs Grīns to ļoti labi apraksta, jo pats ir piedalījies šajās kaujās.

Vai filmas pieredze ir kaut kā būtiski mainījusi jūsu dzīvi?

Jā! Negribu lielīties ar to, ka mani kāds atpazīst uz ielas. Bet esmu kļuvis par lielāku patriotu. Es Latviju izjūtu caur sevi. Latvija – tas esmu es. Un mēs visi. Tas, cik labu es gribu Latviju, atkarīgs tikai no manis, un man nav tiesību sūdzēties, ja sēžu dīvānā un neko nedaru.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs