Fotogrāfe Inta Ruka: Dzīve ir tik sasodīti īsa – jo vecāks kļūsti, jo vairāk to novērtē

Intervijas
Ineta Meimane
Ineta Meimane
17. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Izcilā fotogrāfe INTA RUKA bildē cilvēku portretus, citu – neko. Jau gadiem. Meklē ārēji pieticīgo, nemanāmo, zūdošo… Viņas fotogrāfijas ir iejūtīgas, neuzbāzīgas, tomēr ļoti iespaidīgas un stāstošas. Viņas darbi glabājas fotomuzejos Lozannā, Odensē, Rotšilda bankas kolekcijā Ženēvā. Un viņa reti piekrīt intervijām.

Mūkusalas mākslas salona divos stāvos bija skatāma daļa no viņas jaunās portretu kolekcijas Zem tām pašām debesīm. Tie ir Balvu apkaimes cilvēki, kuru stāstos fotogrāfe uztvērusi laikmeta viļņus.

Inta ir izcila vienkāršībā, vienlaikus strupi noslēpumaina. Taču allaž labvēlīgi atvērta, ja viņas noslēpumā ar spēku nelauzies. Tikpat uzmanīga viņa ir arī pret sastapto ļaužu pasaulēm.

Ikdienā jau gandrīz trīsdesmit gadu Inta strādā apkopējas darbu Zviedrijas vēstniecībā. Šodien viņa paņēmusi brīvdienu. Ir agrs rīts, sēžam aizslēgtā Mūkusalas salonā. Inta lēni, izbaudīdama malko kafiju…

– Parasti kafiju nedzeru. Vakar ļoti ilgi strādāju vienu haltūru, naudas darbu… Kapitālisms. Šorīt knapi piecēlos.

– Tu teici: «Esmu lēna.»

– Jā, un strašno nopietna, bet man patīk joki.

Lēnums labi saskan ar paņēmienu, kādā top tavi fotodarbi.

– Jā. Man nav digitālā fotoaparāta. Veids, kādā bildēju, ir ļoti vienkāršs, tā strādāja senatnē: lietoju mazjutīgas filmas, eksponometru, dienas gaismā uzlieku statīvu, visi sēž un nekustas. Digitālajā aparātā vari paskatīties –  ir attēls iznācis vai nav, redzi kļūdas un uzreiz pārbildē. Es neko iepriekš neredzu. Aizbraucu mājās, attīstu, uztaisu attēlu un tikai tad ieraugu – ka nav izdevies…

Tā arī ir tavas mākslas vērtība – darbi ar analogo kameru. Tavs ceļš.

– Vienkārši… Man patīk sēdēt darbnīcā un kopēt, retušēt. Tas tāds amatnieka darbs, un tad es strādāju trīs dienas pēc kārtas, neizejot no mājas. Tas ir arī tāds jaunības laika sentiments: visa tā ķīmijas smarža, tumsa, sarkanā gaisma, un fonā skan radio, lai nebūtu vientulīgi… Turklāt esmu praktiska. Labs digitālais maksā ļoti daudz. Pasūtīt digitālās izdrukas ir dārgi. Toties fotofilmas, ķīmiju, papīru varu pasūtīt Vācijā, pat nav nekur jāiet, visu atved līdz manām Pārdaugavas namdurvīm. Absolūti ideāla kārtība.

Teici, ka fotogrāfijā tevi interesē vienīgi portrets. Tiešām? Neinteresē vietas, lietu faktūras, filozofisks attēls, kādu tev līdzās reiz radīja Egons Spuris? (Inta Ruka ir izcilā un savrupā fotomākslinieka Egona Spura (1931–1990) atraitne. Viņi iepazinās laikā, ka Spuris vadīja Ogres fotostudiju. Inta bija Spura skolniece. Viņi apprecējās 1987. gadā un bija lielisks fotomākslas tandēms – aut.)

– Man nav tādas redzēšanas. Ja cits nobildējis, ieraugu, bet pati neredzu. Mēs katrs kaut ko saredzam labāk, kaut ko i nepamanām.

Bet ar cilvēku portretiem toties ir sarežģīta noņemšanās – jāuzrunā, jāpierunā, jāpalīdz noskaņoties… Turklāt atzinies, ka esi par biklu, lai uzprasītos mājās, tādēļ lielākoties fotografē zem klajas debess. Atceros, kā stāstīji – pirmajos gados, lai justos drošāka, savus fotovaroņus apciemoji, iedama līdzi pastniecei… Un viss notika Balvu pusē. Arī šoreiz – Balvi. Tāpēc ka tavi vecāki nākuši no turienes?

– Jā, no Balvu piepilsētas. Bet es piedzimu jau Rīgā. Ik gadu vasarās mani vai nu sūtīja uz pionieru nometni Dzintaros, kur gājām uz kino, uz mežu, uz jūrmalu, stājāmies rīta līnijā ar karoga pacelšanu, vai nu veda uz laukiem Balvu pusē pie attāliem papa radiem. Lauki manās sajūtās atstājuši lielāku iespaidu nekā pionieru nometne. Kā Jaunsudrabiņam – palicis kāds neizdzēšams iespaids no bērnības, galvenokārt ar darbiem. Tur bija celiņš jāslauka, vistas jābaro, ūdens jāsanes, siens jāgroza, ogas jālasa, teļš uz ganībām jāved… Zāģējām malku ar lokanu un garu zāģi, ko dēvēja družba dva… Vakarā iedegt petrolejas lampu un gulēt koka gultā uz matrača, piedzīta ar jaunu sienu… Lasīt ar lukturīti zem segas… Un visas dienas saulainas.

Varbūt tāpēc sajūta par laukiem man sentimentāla, izskaistināta. Tāpēc astoņdesmitajos gados bildēju Manus lauku ļaudis. Tā sākās manas kolekcijas. Kad māsīca prasīja – kam to vajag, atbildēju – man gribas parādīt tos cilvēkus.

Kad pirms dažiem gadiem man zvanīja no Balvu muzeja un  jautāja, vai var izstādīt to veco kolekciju Mani lauku ļaudis, man likās, ka balveniešiem būtu interesantāk redzēt tos, kas pašlaik tur dzīvo, – kaimiņus, senos kolhoza biedrus… Varētu būt jautrāk.

Bildēju viņus trīs vasaras. Ziemā kopēju, retušēju. Šovasar rāmēju. Laikietilpīgi iznāca. Katrā cilvēkā meklēju zīmes, kas rāda vēsturi…

Skatos fotogrāfijas un atrodu vairākus līmeņus: pirmkārt, tavu saspēli ar šiem cilvēkiem, otrkārt, tādas intīmas nianses par gaumi, raksturiem. Treškārt, gaismēnas kokos, ezerā, ēkās… Visbeidzot – atdzīvojas katra varoņa stāsts. Tu bildēm esi pievienojusi tādu kā dzejisku biogrāfijas koncentrātu. Šis teksts ir ļoti svarīgs.

– Var arī nelasīt. Citi tā arī saka: «Ah, kāpēc vajadzīgi vēl kaut kādi teksti!» Interesanti, ka to saka tikai Latvijā, ārzemēs man nekad nav pārmetuši, ka bildēm pierakstu tekstus. Stokholmas Modernās mākslas muzejā esmu tos rakstījusi tieši uz sienas…

Vienkāršais cilvēks… Uz viņiem viss turas. Tas ir pamats. Man gribētos, lai citi arī ieraudzītu šos cilvēkus. Veikalu kasierus, tos, kas lej asfaltu, tik svarīgu darbu dara. Cik bieži ievērojam trolejbusa vadītāju? Iekāp, aizbrauc. Bet viņam ir mīlestība, mājās iesākts remonts…

Ārija Tihomirova, Jānis Tihomirovs. No Intas Rukas darbu kolekcijas “Zem tām pašām debesīm”.
Ārija Tihomirova, Jānis Tihomirovs. No Intas Rukas darbu kolekcijas “Zem tām pašām debesīm”.

Un man viņi strašno patīk, šie vienkāršie. Varbūt tāpēc, ka mana bērnība pagāja starp viņiem. Man ārkārtīgi patīk kačegarkā – tā man ir mīļākā vieta Balvos. Man ļoti patīk cilvēki un vienmēr paticis, ja viņi stāsta. Tīrā medusmaize ir klausīties, kā runā Latgalē.

Kā tu tik labi tiec ar šiem cilvēkiem galā – gan kadrā, gan stāstos?

– To man bieži prasa, bet tikai nesen sapratu, kur atslēga, – esmu ļoti uzmanīga, nekad nespiežu teikt to, ko negrib. Zem bildes parakstīju to, kas no izstāstītā aizķēris arī mani pašu. Svarīgi nepārkāpt robežu. Katram pirms izstādes tekstu nolasīju.

– Viņi ielaiž tevi savā dzīvē, bet vai tu viņus savējā arī?

– Ielaižu absolūti. Visu, ko prasa, visu izstāstu – ko strādāju, cik saņemu, par ģimenes dzīvi… Izstāstu pilnīgi atklāti. Un – vienīgi saviem varoņiem. Citiem ne, jo nevēlos to ieraudzīt nopublicētu.

Nāc, paskatīsimies bildes! (Ejam gar ekspozīciju, un Inta ar mīlestību apstājas pie katra portreta… Viņai svarīgi par šiem cilvēkiem stāstīt. No izstādes iznākšu kā Balvos un pagātnē pabijusi – aut.

Te ir tā, it kā tu ietu pa ielu, – redzi cilvēku, bet nezinot nepateiksi, kas viņā slēpjas. Redz, Ārija un Jānis. Viņa vada represēto nodaļu, viņš – pirmais iestājās zemessardzē. Pabijuši 34 valstīs, divreiz – Abū Dabī. Iedomājies – savos Balvos satieku cilvēkus, kas divreiz bijuši Abū Dabī! Redz, Vasīlijs. Viņš no Viļakas brauca uz barikādēm pie televīzijas… Re, Klaudija!

Kjara Bello. No Intas Rukas darbu kolekcijas “Zem tām pašām debesīm”.
Kjara Bello. No Intas Rukas darbu kolekcijas “Zem tām pašām debesīm”.

Pazīstu viņu no bērnības, bet nemūžam nebūtu domājusi, ka viņa šķirojusi zeltu. Reiz solījusies, ka apprecēsies ar pirmo, kurš ienāks pa durvīm, – ienācis tāds Grigorijs, kurš atbraucis atvaļinājumā uz mājām no Kolimas. Klaudija aizprecējās viņam līdzi uz galējiem ziemeļiem, uz aukstāko punktu pasaulē, apskatījos internetā. Un šķiroja zeltu. Bērnu dzemdējusi bez neviena kliedziena… Zenta.

Arī ļoti labi pazīstu kopš bērnības, tajā sarkano ķieģeļu mājā bērnībā dzīvoju, uz šitā lieveņa sēdējām un klausījāmies patafona plates… Tā ir pareizticīgo mācītāja sievasmāte – ārkārtīgi skaista sieviete, tāds gaišums viņā… Aļiks. Viņam maza pensija, 65 eiro. «Kur tik maza?» prasīju. To, ka sēdējis 24 gadus, darba stāžā neskaita… Lūcija.

Viņa saka: «Cilvēks sīksts kā suns, visu var izturēt.» Edgars. Armijā būdams, viņš ilgi mammai slēpis, ka cīnās Afganistānā. Lai nepārdzīvo…  Modris ar suni Āronu, kurš miegā krāc… Jānis. Tveicīgā dienā viņš vienmēr kails aplaistās ar ledainu ūdeni no akas. Aivars Viļakā. Viņš varētu strādāt par jurista palīgu, kriminālkodeksu zina no galvas… Ligita strādā kūdras purvā… Ādolfs.

Astoņdesmit septītajā gadā viņš nospēris milicijas mašīnu un vairākas dienas braukājis Lazdukalnā… Valdis. Viņš vakaros pēc darba uzbūvēja lidmašīnu, tagad būvē otru… Aigars. Vadājis atombumbas Severomorskas armijas bāzē… Juris Boldāns.  Viņš redzēja, kā uz Krieviju aiziet 337 miljoni Latvijas naudas… Domicella. Viņa ir pēdējā dzīvā meža meita no Stompaku purva starp Viļaku un Balviem, lielākās partizānu nometnes Baltijā.

– Tu viņus neinterpretē. Tikai fiksē – rāmus, nesteidzīgus.

– Man svarīgi parādīt, kādi viņi ir, nevis demonstrēt savu atjautību vai fantāziju. Citas bildes ir stiprākas, citas nav tik stipras. Bija lieliska fotogrāfija, ko tomēr izvēlējos nepubliskot. Negribēju, lai varonī paliktu rūgtums.

Neviena fotogrāfija nav tā vērta, lai kādam būtu skumji. Pēc tam nevari mierīgi dzīvot.

Varoņiem savi portreti patīk?

– Kopēju mazas bildītes un visiem, kurus varēju satikt, aizvedu, iedevu. Neviens neteica, ka nedrīkst izstādīt. Tas bija svarīgi.

Personiskajā dzīvē esmu visāda, bet fotogrāfiskajā – cenšos būt ļoti godīga pret cilvēkiem, kurus bildēju.

Gribu, lai cilvēki būtu priecīgi. Saproti? Varbūt esmu ķerta?

Reiz, vēl astoņdesmitajos gados, tu bildēji arī aklo Kuzmu. Viņš labprāt pozēja, zinādams, ka nekad šo attēlu neredzēs…

– Tas bija kolekcijai Mani lauku ļaudis. Viņa mājās man bija sajūta, ka apstājies laiks, tā blīvi stāv uz vietas. Pulkstenis tikšķ. Laiks sastindzis. Pilnīgi sirreāla sajūta, citreiz nekad tā nav bijis.

– Balvu katoļu draudzes prāvests Jānis Bārtulis, ieraudzījis tevis radīto foto, ilgi klusējis, līdz teicis: «Jums ir talants.»

– Jā. Man šķiet, viņš vienkārši sevi redzēja līdzīgi. Manuprāt, cilvēkiem patīk bildes, kurās viņi sevi atpazīst. Satiku viņu pēdējā gadā pirms nāves. Viņš atstāja uz mani ārkārtīgi lielu iespaidu. Tas, ka ar mani vispār runāja, stāstīja, kā jūtas… Viņš bija ļoti atklāts par bērnību, par padomju laikiem… Sapratu viņa dzīvi, laikmetu.

Sarmīte Zelča, Anatolijs Semjonovs. No Intas Rukas darbu kolekcijas “Zem tām pašām debesīm”.
Sarmīte Zelča, Anatolijs Semjonovs. No Intas Rukas darbu kolekcijas “Zem tām pašām debesīm”.

Parasti sarunu fiksēju diktofonā vai pierakstīju uz papīra. Bet Jānis Bārtulis teica, ka neko nevajag pierakstīt. Kad viņa vairs nebija, bildei pierakstīju tikai viņa teikto par sevi, ka esot straujš raksturs, ka «daudz darījis, bet būtu vēl vairāk jādara. Daudz vairāk». Iedomājies, viņa laikā Balvos restaurēja baznīcu, no nulles uzcēla sakrālo centru, viņš saņēmis valdības apbalvojumu… Bet pats uzskata – bija jādara daudz vairāk.

Viņš man parādīja savas grāmatas manuskriptu, apsolīju parunāt vēstniecībā par izdošanu. Kad tur piekrita apskatīt tekstu, priecīga Bārtulim zvanīju… Un izrādījās, ka viņam ir ļoti slikti ar veselību. Teicu, ka pavasarī aizbraukšu ciemos, bet pašai tik smagi kļuva, asaras gāžas. Nolieku klausuli un raudu. Jātīra, bet nevaru pastrādāt, puņķi tek…  Aizeju pie kolēģa Andreja, saku – davai, iedzeram…

Secinu, ka sarunas ar portretu varoņiem ir mazliet tāda kā terapija arī tev pašai – caur satiktajiem cilvēkiem izzini dzīvi un iedvesmojies. Nav tā?

– Nesauktu to par terapiju, bet par jaunu un jaunu rakursu domāšanai par pasauli.

– Tu bildēji arī cilvēkus, kas piedalījušies dažādos karos.

– To sāku Somijā. Mentē, ārkārtīgi skaistā vietā, sabrauca dažādu valstu fotogrāfi, strādāja, pēc tam bija milzīga izstāde. Es bildēju piecus cilvēkus, kas atcerējās krievu un somu karu. Tad sapratu, ka personīgais ir tik iespaidīgs. Piemēram, stāsts par to, ka uzbrukuma laikā somi paši nodedzināja savas mājas. Iedomājies… Aizejot no iekoptas dzimtas lizdas, tu pielaid tai uguni. Cik stipram jābū! Viena sieviete man stāstīja, kā ar savu ķermeni piesegusi mazās māsiņas, kad pāri laidusies  zemu pikējoša krievu lidmašīna. Lai mazās neredz šausmas, kad tūlīt visus nogalinās. Lidmašīna lidojusi tik zemu, ka varējis redzēt pilota seju… Tādi stāsti paliek atmiņā.

– Redz, un tu savā ziņā tos izdzīvo līdzi.

– Nē, tikai gribu piefiksēt. Dokumentēt sīkumus. Mani interesē, kas notiek ar cilvēku, kad viņam nav izvēles, ir jāpakļaujas, jo savā mutulī ierāvis karš… Kā tas ir – izdzīvot. Pieredzēt smagas lietas un izturēt. Vienmēr prasu par bailēm. Un man atbild – baidies vienu dienu, otru, trešo, līdz esi piekusis baidīties. Vairs nebaidies. Kad uzzinu par Sibīrijas mokām vai kā puisi aizdzen sargāt PSRS robežu pie Ķīnas, bet iedod tikai mācību patronas, kamēr ķīnieši šauj ar īstajām… Un būtība ir – cilvēks ir sīksts kā suns. Citreiz ir tādas jūtas, kas saslēdzas ar tevi pašu… Jā, tad raudu saviem varoņiem līdzi.

– Tu teici, ka liktenis ir, tas plūst.

– Jā.

Pats var izvēlēties kafiju, tēju vai ūdeni. Tādas mazas lietas. Lielās lietas jau ne.

Agrāk tu taisīji bildes caurām naktīm… Tagad?

– Tagad man vairs nav tie gadi, lai naktīs dzīvotu augšā. Pusnaktī dodos gulēt. Man ir sešdesmit viens gads, un tā arī jūtos. Sajūta, ka nepārtraukti strādāju. Pārāk daudz darba. Tas nogurdina. Mans paps teica, ka cilvēka mūžs ir 50 gadu, pārējo Dievs uzdāvina. Tā arī ir. Nē, man patīk novecot, nav problēmu. Tikai reizēm esmu pārgurusi kā suns, tad jūtos deviņdesmitgadīga. Vairs nav tik daudz enerģijas.

Enerģiju nevar atjaunot? Teiksim, apiet pa rajonu ar nūjām…

– Jā, vajadzētu, bet es to nedaru. Nākamgad sākšu. Vienmēr solos – pēc Jaungada –, bet parasti jau neizpildu, mūžīgi jādara kaut kas cits, un katra minūte ir svarīga. Četras dienas nedēļā esmu apkopējas darbā, trīs – fotogrāfiskais darbs. Beidzas viens fotogrāfiskais dedlains, nāk nākamais…

Draugi arī uzlādē enerģiju. Vai proti draudzēties?

– Kaut kādā ziņā protu. Bet pāris gadījumos esmu bijusi slikts draugs, ko nožēloju, bet neko vairs nespēju mainīt. Labākā draudzene Moda dzīvo Zviedrijā, iepazināmies deviņdesmitajos. gados. (2009. gadā zviedru režisore Moda Nīkendere uzņēma par Intu dokumentālu portretfilmu Fotogrāfe no Rīgas. Tā sākas ar slavenu kadru – Inta guļ vannā pļavas vidū – I. M.) Man paveicies ar kolēģiem. Mani ļoti atbalsta darbavietā – iedod brīvdienas, kad jābrauc kaut kur. Un tas nemaz nav tik vienkārši uzņēmumam – ja tev apkopēja visu laiku grib brīvdienas. Jo viņa ielūgta rezidencēs Vācijā, Zviedrijā – pa diviem mēnešiem! Ļoti to novērtēju.

– Reiz tev bija pašai savs dārzs…

– Joprojām ir, tikai tā aizaudzis, ka užas. Kauns. Pavasarī iestādu selerijas, rukolu – visu ko. Līdz kādam jūlija vidum vēl kaut cik tur ir smuki saravēts, pēc tam viss aizaug. Vienmēr sev saku – nu, nākamgad, tad gan… Zini, es briesmīgi gaidu pensiju. Pēc trim gadiem septembrī būs. Man liekas, ka tad nu gan sāksies dzīve.

Harijs Gaaze. No Intas Rukas darbu kolekcijas “Zem tām pašām debesīm”.
Harijs Gaaze. No Intas Rukas darbu kolekcijas “Zem tām pašām debesīm”.

– Mūkusalas salona izstādei tu uztaisīji arī savu pašportretu – tuvplānu pie ezera. Tomēr apskatei neizliki.

– Nebija vietas. Šajā kolekcijā ir 100 bilžu, 40 nemaz neizlikām. Mana problēma, ka taisu ļoti lielas izstādes. 

– Un kāds stāsts ir pierakstīts tavai bildei?

– Šāds: «Man dzīvē gājis visādi. Ļoti labi un ļoti slikti. Ja dzīvotu vēlreiz, tad dzīvotu pilnīgi savādāk.»

– Kā tu dzīvotu?

– Ne tādu dzīvi, kādu dzīvoju. Ejam apsēsties, kā apkopēja vienmēr gribu sēdēt… No divdesmit gadu vecuma es visu mainītu. Ņemot vērā, ka man nav nopietnas izglītības fotojomā…

Kā nav? Fotostudija tramvajniekos, VEF fotoklubs pie Birkmaņa, fotoklubs Rīga… Kopā ar pieredzējušiem Latvijas fotogrāfiem. Tad Ogres fotoklubs – Egons Spuris, Andrejs Grants… Briljanta skola.

– Jā, bet tāda izglītība nav daudzpusīga. Neesmu profesionāle. Esmu vienkārši apkopēja, kas nodarbojas ar fotogrāfiju.

– Kāpēc tu tik ļoti pretojies, kad tevi sauc par mākslinieci?

– Tās ir sajūtas. Gunārs Binde jūtas mākslinieks. Es ne. Jūtos fotogrāfe. Manuprāt, tas ir brīnišķīgs amats. Fotogrāfijā daru, kā jūtu. 

– Tev dzīvē visādi gājis. (Inta bija Egona Spura sieva meistaram smagākajā dzīves posmā. Viņa gaidīja dēlu Kristapu, kad vīram atklāja smagu slimību. Egons nomira, kad mazajam vēl nebija gads. Kad pirms daudziem gadiem rakstīju par Intu žurnālam SANTA, viņa man atzinās, ka pēc nelaimes ilgu laiku nav spējusi pieskarties fotografēšanai. «Sākumā domāju, ka vispār nekad vairs nebildēšu» – aut.)

Tu varēji negribēt dzīvot, cik smagi tev bija. Esam par to runājušas. Pārdzīvojumi no tevis prasījuši daudz, skolojuši tevi… Padarījuši varbūt redzīgāku. Unšodien tu dzīvo gaiši – labu dzīvi.

– Jā. Ir jādzīvo. Ja nesalūsti, tad topi stiprāks… Esmu ļoti apmierināta ar dzīvi, kāda tā man ir šobrīd. Arī – kā sievietei. Un man ir arī fantastiska vedekla. Esmu daudz domājusi, cik ārkārtīgi svarīgi mammām ir bērni. Pirmoreiz aizdomājos astoņdesmito gadu vidū, kad Latgalē bildēju daudzbērnu mammu Adeli Kamaldiņu. Nomira viens no viņas pieaugušajiem bērniem. Un viņa man teica: «Kāpēc nevarēju nomirt viņa vietā…» Tā ir. Vienīgais, ko tu gribi, – lai bērniem viss labi. Biju toreiz jauna, bet tas manī iesēdās uz mūžu. Tev tikai vajag zināt, ka bērnam ir labi…

Tu allaž smejies, ka esi labākā fotogrāfe starp apkopējām… Vai apzinies, ka tiec uzskatīta par vienu no labākajām dokumentālajām fotogrāfēm pasaulē? Tavi darbi glabājas vairāku slavenu muzeju un privātās kolekcijās,  fotomuzejos Lozannā, Odensē, Rotšilda bankas kolekcijā Ženēvā…

– Nē. Es vienkārši dzīvoju, kā māku un saprotu. Pa starpu sataisu  kļūdas, dažas var labot, citas vairs ne. Par tām joprojām jūtos vainīga. Esmu gan izpalīdzīga, gan brīžiem nejauki šerpa. Dzīve ir tik sasodīti īsa; jo vecāks kļūsti, jo vairāk to novērtē. Vissvarīgākais, lai bērnam labi.

Divtūkstošo gadu sākumā satiku kādu sirmu vīru no Zviedrijas. Pēc bildēšanas aizgājām iedzert kafiju, un viņš teica: viņam bijusi fantastiska dzīve. Nē, dzīve bijusi dažāda, bet, kad uz to skatoties no augšas, tad redzot, ka kopumā – ļoti laba. Es varu teikt to pašu. Bet, neskatoties uz to, es dzīvotu savādāk. (Smejas.)

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+