Elīnas un Vestarda Šimku mīlestības maģija

Intervija
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
21. jūnijs, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils - Agija Vismane Grims un matu sakārtojums – Dace Kļaviņa
Pianists VESTARDS ŠIMKUS un viņa sieva operdziedātāja ELĪNA savās Vecmoku meža ielokā ieritinātajās Irbēs dzīvo pavisam tuvu dabai. Elīna pļavās lasa zāļu tējas, bet Vestardam reizēm iznāk peldēties blakus zalkšiem. Jau vairāk nekā gadu viņu dzīvi ir mainījusi dēla, mazā Bernarda, ienākšana pasaulē.

Aiva: Ar ko jums abiem saistās vasaras saulgriežu laiks?

Elīna: Man kopš bērnības saulgrieži bijuši neatdalāmi no mammas dzimšanas dienas, jo mana mamma Edīte ir dzimusi 23. jūnijā. Un Līgodienā es centos piecelties pirmā, lai izkāptu pa balkonu un aizlavītos uz pļaviņu salasīt mammai ziedu pušķi. Vēlāk mēs ar mammu abas gājām pa pļavām lasīt puķes, bet tētis ar brāli gādāja meijas un rūpējās par ugunskuru. Kaimiņtēvs brūvēja alu, omes sēja sieru, kaimiņi zirgu pajūgā brauca visus aplīgot. Mēs Neretā vēl astoņdesmitajos gados tautastērpos gājām uz koncertu, bet pēc tam bija zaļumballe.

Vestards: Vairumu Līgosvētku bērnībā atceros lietainus – varbūt tāpēc, ka mēs dzīvojām piejūras zonā. Ciemos ieradās mana tēta draugi, kas bija saistīti ar rokmūziku vai citu veidu mūziku, visi apsprieda norises valstī un diskutēja – bija atmodas laiki. Mani pašu ļoti interesēja mammas stāsts, ka Jāņu rītā saulīte rotājas – ļoti gribēju redzēt, kā tā iznirst no mākoņiem un rotājas, bet nekad nesagaidīju, jo vienmēr nolūzu drīz pēc pusnakts. Kad biju lielāks, mani vecāki ieviesa tradīciju īstajos saulgriežos saullēktā ar riteņiem doties uz ezeru peldēties. Tad arī ieraudzīju, kā saule rotājas, un man tas patika pat vairāk, nekā es spētu iedomāties. Un tā gaisma, kāda parasti bija, kad mēs pēc šīs peldes devāmies atceļā, ir gaisma, kas man bieži rādās sapņos – sevišķi ziemā, kad ļoti ilgojos pēc peldēm ezerā. Pēdējos gados esmu sācis snaikstīties ap ezeru jau marta beigās, gaidot, kad tas atkusīs. Un pēc tam peldos katru dienu, jo tā ir tā nepastarpinātā saikne ar dabu – kad es ar savām maņām tajā burtiski ienirstu.

Man nepatīk staigāt basām kājām un gulēt zālē, jo tad mani uzreiz apsēd ērces, bet pelde ezerā šķiet pilnīgākais veids, kā saplūst ar dabu.

Elīna: Man bērnībā Jāņos patika gulēt pļavā – apgulties garā zālē un skatīties debesīs, kā slīd mākoņi. Par ērcēm mēs Neretā tajā laikā neko pat nezinājām, tāpēc varējām mierīgi gulēt zālē!

Kā jums šķiet – vai dabā blakus racionāli izskaidrojamām lietām pastāv arī neizskaidrojami un maģiski spēki?

Elīna: Es neticu papardes ziedam!

Vestards: Lielākā maģija mūsdienu cilvēkam var notikt brīdī, kad viņš pa īstam ierauga Jāņu nakts dabas burvību. To nemaz nav tik vienkārši ieraudzīt – galva mums tik pilna ar tādu nogurdinošu un bezjēdzīgu troksni, ka patiesi sajust šo brīdi un šo vietu ir grūti. Ja izdodas pārvarēt to trokšņa barjeru, tā jau ir brīnuma sajūta.

Šis ir tas laiks, kad ziedos un zālītēs ir visvairāk aktīvo vielu, un Elīna ir zāļu tēju vācēja…

Jā, es esmu zāļu sieva! (Smejas.) Visi mani mīļie dzer manis vāktās tējiņas. Tētim vienmēr ir īpašs pasūtījums Ziemassvētku dāvanai – manis audzētā un vāktā piparmētru tēja un meža aveņu ievārījums. Viņš saka: kad es ziemā tos atveru, man liekas – tur ir visa vasara. Esmu jau savākusi pamatīgu krājumu nākamajai ziemai – triju veidu piparmētras, melisas, citronmelisas, gaiļpieši, māllēpes, raspodiņi, priežu pumpuri… Drīz nāks pelašķi. Vakaros, kad noliekam mazo gulēt, saku: es tagad iziešu pa pļavām! Protams, ja vien apkārtējos laukos nemiglo sējumus, piemēram, kādu vasaru es neievācu nevienu tēju, jo apkārt lauki bija tik nomigloti, ka visi augi pārklājušies ar baltu kārtiņu. 

Liepziedus vienmēr vācam Neretā mana vectēva mājās Zālītēs, tur ir viņa stādītā liepa, kupla un zema. Man ir arī savas vietas, kur lasu gaiļpiešus.

Vestard, tu reiz stāstīji, ka, staigājot pa mežu, pusbalsī sarunājies ar kokiem. Ko tu tiem uztici?

Tagad es meža pastaigu laikā cenšos vairāk nevis stāstīt, bet klausīties. To bezjēdzīgo domu troksni galvā vislabāk var pārvarēt, klausoties dabas skaņās. Vispirms tās ir putnu dziesmas – es vairāk pievēršu uzmanību, cik interesantos ritmos tie dzied un kādas ritma faktūras veidojas, kad putni dzied visi kopā. Tad es apstājos, klausos un mēģinu uztveri vadīt līdzi gandrīz katra putna dziesmai, un pēc dažām minūtēm jūtu – es beidzot esmu klātesošs. Tad sāku sev formulēt – kas ir tas, ko es redzu un dzirdu? Vienā brīdī sapratu: ja es būtu atstāts bez kādas pieejas mākslai, mūzikai, literatūrai, tad, šādi stāvot, tas, ko dzirdu, būtu mūzika, tas, ko redzu, būtu māksla un tas, ko par to visu domāju, droši vien būtu ne pārāk laba, tomēr literatūra.  

Elīna: Un tad Vestards atnāk no meža un uzraksta dziesmu. Viņš piemeklēja tautasdziesmu tekstus par putniem un sakomponēja skaistu skaņdarbu soprānam, arfai un flautai mūsu kamermūzikas trio koncertprogrammai!

Visu interviju un to, kā Vestards peldas kopā ar zalkšiem un kā abu attiecības mainījusi dēla Bernarda ienākšana, lasi 18. jūnija žurnālā IEVA.

  • Kardioloģe Iveta Mintāle atklāj, kuras lietas viņai palīdz dzīvot vieglāk
  • Dziesmas, rotaļas, rituāli – 12 labi padomi, lai līgošana šogad izdotos izcili
  • Kā atsvaidzināt seksuālo dzīvi, ja kopā esat jau ilgi
  • Saruna ar pirtnieku Viesturu Luku-Indānu
  • Ko vilkt mugurā Līgo naktī
  • Mācāmies gatavot ozollapu hidrolātu
  • Sāļais pīrāgs kišs – ideāls risinājums gan Jāņamātei, gan Jāņbērniem
  • Magones tavā dārzā – kādas stādīt un kā audzēt
Ieva, nr 25

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+