Elīna un Vestards Šimki: Nevarētu iedomāties sev laimīgāku dzīvi

Intervija
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
7. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils: Agija Vismane Grims un matu sakārtojums: Dace Kļaviņa
Pianists VESTARDS ŠIMKUS un viņa sieva operdziedātāja ELĪNA savās Vecmoku meža ielokā ieritinātajās Irbēs dzīvo pavisam tuvu dabai. Elīna pļavās lasa zāļu tējas, bet Vestardam reizēm iznāk peldēties blakus zalkšiem. Jau vairāk nekā divus gadus viņu dzīvi ir mainījusi dēla, mazā Bernarda, ienākšana pasaulē.

Šis ir tas laiks, kad augos ir visvairāk aktīvo vielu, un tu, Elīna, esi zāļu tēju vācēja…

Jā, es esmu zāļu sieva! (Smejas.) Visi mani mīļie dzer manis vāktās tējiņas. Tētim vienmēr ir īpašs pasūtījums Ziemassvētku dāvanai – manis audzētā un vāktā piparmētru tēja un meža aveņu ievārījums. Viņš saka: kad es ziemā tos atveru, man liekas – tur ir visa vasara. Esmu jau savākusi pamatīgu krājumu nākamajai ziemai – triju veidu piparmētras, melisas, citronmelisas, gaiļpieši, māllēpes, raspodiņi, priežu pumpuri… Drīz nāks pelašķi.

Vakaros, kad noliekam mazo gulēt, saku: es tagad iziešu pa pļavām!

Man patīk visu gadu dzert savus zāļu tēju maisījumus. Protams, ja vien apkārtējos laukos nemiglo sējumus, piemēram, kādu vasaru es neievācu nevienu tēju, jo apkārt lauki bija tik nomigloti, ka visi augi ar baltu kārtiņu. 

Liepziedus vienmēr vācam Neretā mana tēta mājās Zālītēs, tur ir vectēva stādītā liepa, kupla un zema. Man ir arī savas vietas, kur lasu gaiļpiešus.

Vestard, tu reiz stāstīji, ka, staigājot pa mežu, pusbalsī sarunājies ar kokiem. Ko tu tiem uztici?

Tagad es meža pastaigu laikā cenšos vairāk nevis stāstīt, bet klausīties. To bezjēdzīgo domu troksni galvā vislabāk var pārvarēt, klausoties dabas skaņās. Vispirms tās ir putnu dziesmas – es vairāk pievēršu uzmanību, cik interesantos ritmos tie dzied un kādas ritma faktūras veidojas, kad putni dzied visi kopā. Tad es apstājos, klausos un mēģinu uztveri vadīt līdzi gandrīz katra putna dziesmai, un pēc dažām minūtēm jūtu – es beidzot esmu klātesošs. Tad sāku sev formulēt – kas ir tas, ko es redzu un dzirdu? Vienā brīdī sapratu: ja es būtu atstāts bez kādas pieejas mākslai, mūzikai, literatūrai, tad, šādi stāvot, tas, ko dzirdu, būtu mūzika, tas, ko redzu, būtu māksla un tas, ko par to visu domāju, droši vien būtu ne pārāk laba, tomēr literatūra.  

Elīna: Un tad Vestards atnāk no meža un uzraksta dziesmu. Viņš piemeklēja tautasdziesmu tekstus par putniem un sakomponēja skaistu skaņdarbu soprānam, arfai un flautai mūsu kamermūzikas trio koncertprogrammai!

Vestardam ir krosiņi un peldes – vai tur kādreiz ir vieta arī Elīnai?

Elīna: Es neesmu īpaši lielos draugos ar krosiņiem. Peldēt man ļoti patīk, bet nevaru peldēties vietā, kur redzu, ka pirms manis ezerā iekrīt zalktis!

Taču šobrīd mums dzīves ritms ir tāds, ka jāplāno, lai abiem tiek gan laiks ar bērniņu, gan vienam ar otru, gan pašiem sev.

Un šis ikrīta krosiņš un pelde Vestardam ir viņa laiks pašam ar sevi.

Vestard, kāda ir sajūta, peldoties kopā ar zalkti?

Man ar zalkšiem vienkārši ir kopīga vēlme pasildīties saulē uz laipas un palaikam iekrist ūdenī! (Smejas.) Kad uzkāpju uz laipiņas, viņi sakrīt ūdenī, un, kad kāpju ārā, zalkši jau salīduši atpakaļ uz laipiņas. Vienreiz, kad biju mazliet aizgulējies saulē, domāju, ka man pa roku sit spāre, bet, izrādās, tas bija zalktis, kas man sita ar asti pa roku un gribēja draudzēties. Bet vispār zalktim ir bail no cilvēka, un viņš peld prom. Nesen gan mums iznāca ūdenī saskarties – gāju peldēties diezgan patumšā vakarā, ūdens pilnīgi melns, neko neredzēju un uzpeldēju zalktim virsū! Viņš man novijās gar sānu!

Savās kāzās jūs par ģimenes simbolu izvēlējāties zaķkāpostu. Kāpēc tā?  

Elīna: Kad mēs ar Vestardu sākām draudzēties, es rudenī atradu dzeltenu bērza lapiņu, kurai bija pielipusi zaļa zaķkāposta lapiņa kā sirsniņa. Ierāmēju to un uzdāvināju Vestardam. Tā mēs to izvēlējāmies par ģimenes dibināšanas simbolu. Arī kāzu ielūgumos, kurus mēs paši gatavojām, bija zaķkāposta sirsniņa uz nošu lapas. Tu esi iemīlējies, lido metru virs zemes, ieraugi tādu mazu sirsniņu, iedomājies par savu mīļoto, atnes mājās un viņam uzdāvini.

Mums bija ļoti mazas kāzas, tikai pati tuvākā ģimene.

Es pati vēl divas stundas pirms ceremonijas Jūrkalnes pļavās lasīju ziedus, ar ko rotāt mielasta galdu. Un pēc kāzām mēs dāvinājām saviem viesiem īstus kociņus, kurus iestādīt mums par godu. Un tie nebija pirkti stādaudzētavā, bet mežā pašu izrakti – tādās vietās, kur pāri iet augstsprieguma līnijas vai pašā grāvmalā, kur tie drīz tiktu nozāģēti. Mēs viņus izglābām. Maniem vecākiem tika priedīte, un pa septiņiem gadiem tā Neretā saaugusi kupla, jo mans tētis to apčubina.

Jums bija romāna cienīgs attiecību sākums. Kopīga tējas dzeršana kādā mēģinājumā, pēc tam raidījums, kur Vestards stāstīja par meiteni, kas uz viņu atstājusi dziļu iespaidu, bet Elīna mājās šo raidījumu skatījās un atpazina sevi. Kas ar jūsu mīlestību noticis pa šiem gadiem?

Elīna: Protams, ikdienā, sevišķi tagad ar mazu bērniņu mājās, nav tik daudz laika, cik gribētos, – kā kādreiz, kad dzīvojām divatā un tiešām stundu varējām sēdēt, viens otram acīs skatoties. Ir citas prioritātes. Vienkārši dzīve nu jau ir nākamajā līmenī.

Bernards ir mūsu mīlestības labākais apliecinājums, mīlestībā radies un audzis.

Un kā tad ar tām rozā brillēm?

Vestards: Rozā briļļu nozīme ir pārspīlēta, un šis jēdziens tiek ļoti kultivēts tāpēc, ka cilvēki, kuri atrodas rozā briļļu stāvoklī, ir vieglāk manipulējami, lai vairāk tērētu naudu.

Elīna: Es domāju, ka cilvēkiem tas ir labs iegansts – ja partneris neapmierina, tad visu var attaisnot ar rozā briļļu perioda beigšanos.

Vestards: Mūsdienās uzskata par normu, ka viss jāmaina – mašīnas, viedtālruņi, partneri.

Ko jūsu attiecībās mainīja Bernarda ienākšana?

Elīna: Tā jaunā šķautne ir, ka mēs viens otru ieraugām un iemīlam arī kā Bernarda mammu un Bernarda tēti.

Katru dienu no jauna atklāju Vestardā šīs brīnišķīgās tēta rūpes, un man kā Bernarda mammai nav nekā svarīgāka, kā redzēt, cik ļoti viņš lolo mūsu kopīgo bērnu.

Vestards: Man Bernarda ienākšana pasaulē saistās ar šīs pasaules jēgu – kāpēc mēs vispār dzīvojam. Jo jaunas dzīves, jauna Visuma sākšanās pierāda, kāpēc mēs te esam un kāda ir mūsu atbildība – cik vien labi mēs to varam, ar Dieva palīgu savu bērnu audzināt par labu cilvēku.

Elīna: Mums jau no mazotnes uzliek latiņas – skolotāji, vecāki, konkursu žūrijas… Un tad tu šīs vispārējo standartu latiņas sāc pieņemt par savām – man tas jāsasniedz, citādi mana dzīve nav izdevusies! Priecājos, ka to sapratu jau pirms Bernarda nākšanas pasaulē – ka nekam citam nav tik lielas nozīmes kā bērniņam, jaunai dzīvībai.

Man jau kopš bērnības bijis svarīgi apzināties savas saknes un licies, ka mani vecvecāki, kas jau miruši, joprojām ir dzīvi. Es tik daudz par viņiem zinu un kopā tik daudz laika esmu pavadījusi, ka jūtos tiešām kā viņu turpinājums. Man ir svētsvinīga lieta aiziet uz kapiem parunāties. Un es ticu, ka viņi visi redz Bernardu, kāds viņš aug, un visi ir tādā mistiskā līmenī stāvējuši klāt un pielikuši labo domu, lai no kādas mākoņmaliņas atsūtītu mums tieši šo bērniņu. Tāpēc ar Bernarda ienākšanu man ir skaidrs, ka mums nav nekā svarīgāka. Ir labi, ka ir karjera un mūzika, bet tas netraucē viens otram.

Esmu savā dzīvē atradusi līdzsvaru ar to, ka man ir bērniņš un es varu atļauties viņam veltīt tik daudz laika, cik man gribētos.

Un šis laiks nav jāpavada lidmašīnās, viesnīcās un līgumsaistībās ar ārzemju teātriem.

Vai Vestards piedalījās arī dzemdībās?

Elīna: Nē, esmu vecmodīga un uzskatu, ka vīrietim tas nav jāredz. Un es zināju, ka man blakus vajadzīga vien vecmāte un dūla, lai varu koncentrēties tikai uz bērniņu un nedomāt vēl par otru vai trešo cilvēku. Es gribēju būt tikai pati, ar saviem spēkiem.

Arī Bernards jau mēģina plinkšķināt klavieres?

Vestards: Es viņam rādu, kā var nospiest taustiņu ar vienu pirkstiņu, kā var nospiest ar visu plaukstu…

Elīna: Tad viņš paņem no savas mantu kastes surikatu un dauza taustiņus ar surikatu, tad paņem zaķīti, aitiņu, klucīti, mašīniņu – un visa viņa mantu kaste plinkšķina. (Smejas.)

Kas jūs dara laimīgus?

Vestards: Mana dzīve, kāda tā šobrīd ir, mani dara ļoti laimīgu. Es nevarētu iedomāties sev laimīgāku dzīvi.

Elīna: Es arī. Tieši tāpat! Un saistībā ar šo interviju man atmiņā paliks viens no šeit un tagad mirkļiem fotografēšanās laikā. Tad, kad ir bērniņš un vēl karjera, vienmēr ir jautājums: kā tad ar laiku jums divatā vien? Šodien fotosesijas laikā es jutos ļoti skaista un sievišķīga. Un tad fotogrāfe teica, ka caur objektīvu var redzēt, cik mēs esam iemīlējušies un kā mums mirdz acis, vienam uz otru skatoties. Es pamanīju to pašu.

Fotosesijas mirkļi, kad mēs viens uz otru skatījāmies, nebija tikai tukša poza, bet kā randiņš mums diviem.

Fotogrāfe teica: aizmirstiet, ka mēs te esam, jūtieties, it kā būtu divi vien! Un man šie mirkļi šķita tik romantikas pilni. Mēs tiešām ļoti sen nebijām tā netraucēti vienkārši skatījušies viens otram acīs. Vestards uz mani skatījās, un es jutu, ka viņš mani mīl un es viņa acīs esmu skaista.

Saruna publicēta žurnālā Ieva 2019. gada jūnijā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+