Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Piedāvājam fragmentu no intervijas, kas publicēta šīs nedēļas žurnālā Ieva.
Skatoties influenceru radīto saturu, nereti liekas, ka viņi gatavi slavēt pilnīgi visu, ko viņiem atsūta. Viss ir burvīgs, brīnišķīgs un smaržīgs.
Pie mums šajā ziņā ir iegājusies nepareiza prakse. Ārzemēs ir tā, ka tev sūta lietas testēšanai un cer, ka ieliksi savā kontā to, kas iepatiksies. Un turpina sūtīt arī tad, ja katru reizi neliec. Pie mums, kolīdz pārstāj likt katru atsūtīto dāvanu, tā pārstāj sūtīt. Un tad blogeris sāk likt visu nešķirojot. Man liekas, ka gudram ražotājam to nemaz nevajag. Nav jēgas sūtīt dāvanu kastes visiem blogeriem pēc kārtas, jo tad visa Latvija nedēļas laikā sociālajos medijos redz vienu un to pašu. Un tas vairs nav interesanti ne blogerim, ne skatītājam. Bet tā notiek tikai tāpēc, ka reklāmdevējs grib, lai par brīvu runātu par viņu produktu, nevis ieguldīt radošā pieejā vai visiem interesantā projektā.
Bieži vien pārmet, ka influenceri darbojas ēnu ekonomikā, apejot nodokļus.
Tie, kas esam redzamākie blogeri, esam publiskas personas, mums jādara viss tīrajā. Tu pats esi savs zīmols, tu esi redzams. Un, kad tev ir iespēja izvēlēties, vai samaksā oficiāli (tātad jānomaksā nodokļi) vai piesola dāvanu, – ko tu izvēlēsies? Agri vai vēlu saproti, ka nevari par telefonu vai dzīvokli norēķināties ar dāvanām. Uz VID arī ar krēmiņiem neiesi. Un patiesībā šajā laikā jau var nopelnīt, darot visu tīrajā. Vienkārši jāzina, kā.
Kas šobrīd ir topa influenceri pasaulē? Kam visvairāk sekotāju?
Man liekas, Kimai Kardašjanai. Viņa joprojām pēc sekotāju skaita ir pirmā. No krieviem – Olga Buzova. Var patikt, var nepatikt, bet – skatās. Un katrs izvēlas savu iedvesmotāju. Man pašai ļoti patīk Olīvija Palermo un Viktorija Bekhema.
Tavā mājaslapā ir sadaļa Women to women, kurā tu runā par ļoti nopietnu lietu – vardarbību pret sievieti. Turklāt balstoties uz pašas pieredzi.
Starp citu, šis grūtais posms manā dzīvē sakrita ar veiksmīgo izlaušanos sociālajos medijos. Bet es par to nerunāju, un visi domāja – ai, nu viņai jau viss tur forši, neko nezina par dzīves problēmām. Bet es tolaik galīgi nejutos tik stipra, lai par to runātu publiski. Viss sākās, kad nolēmu šķirties no sava vīra. Sekoja draudi, pat draudi dzīvībai – kas viss var notikt, ja šķiršos.
Viņš negribēja, ka tu ej projām?
Jā. Pirms tam devu vairākas iespējas, gribēju glābt attiecības, tomēr vienā brīdī sapratu, ka nav vērts. Tad man piedraudēja, ka atņems bērnu – jo ar ko gan citu vīrieši var manipulēt? Es pat nepretendēju ne uz naudu, ne īpašumiem. Jutos iebiedēta, burtiski iemīta zemē. Tiesā vispār nesapratu, kas notiek, kāpēc visu laiku tika pagriezts tā, ka es vienkārši gribu atriebties un atņemt vīram bērnu. Pat nezinu, kā viss beigtos, ja es galu galā nebūtu atradusi palīdzību krīzes centrā Marta.
Visu interviju lasi žurnāla IEVA 4. septembra numurā.
